Ieva Struka 02.12.2020

Satikt sevi

Portreta foto – LETA

Kad zvanīju Mārai Ķimelei, lai vienotos par intervijas laiku un vietu, paguvām izrunāt arī iespējamo  virsrakstu – “Šitapēc”. Kā atsauci uz to, ka intervētāji mēdz uzdot jautājumus, uz kuriem ne vienmēr ir iespējams atbildēt. Kāpēc tā un kāpēc šitā jūs dzīvojat? Šitapēc. Protams, saruna aizveda pa citu ceļu un virsraksts novecoja, jo, kaut arī tikšanās iemesls ir “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu, esam runājušas gana daudz, lai neapspriestu visu Māras bagāto mūžu, bet tikai pagājušo gadu un to, kādas tēmas šajā laikā izšķīlušās un kļuvušas par sāpīgi aktuālām.

“Spēlmaņu nakts” balvu Māra saņēma tā, kā tikai viņai piestāv – nevis pilnā teātra zālē, kas, protams, arī būtu skaisti, bet gan tieši Dailes teātra 100. dzimšanas dienā uz Dailes/ Jaunatnes/ JRT ēkas gruvešiem-jaunceltnes no pašreizējā Dailes teātra vadītāja Viestura Kairiša rokām sava pirmā kursa studentu – Daigas Gaismiņas, Rēzijas Kalniņas un Ulda Anžes pavadībā. Gluži rainiskā gala un sākuma atmosfērā ar luminiscējoši zaļu vesti mugurā un aizsargķiveri galvā, ļaujot turpināt alūziju ķēdi katram pēc viņa ieskatiem.

Ieva Struka: Kā tu pavadīji “Spēlmaņu nakti”?

Māra Ķimele: Ļoti labi. Kopā ar saviem pašreizējiem studentiem, topošajiem režisoriem, “Zirgu pasta” otrajā stāvā. Pirmajā stāvā bija nominanti. Pēc sirsnīgas sveikšanas uz lielā ekrāna noskatījāmies “Spēlmaņu nakts” televīzijas pārraidi.

Kā tev pagāja šī pusizjukusī sezona? Vai arī tev ir kādi atklājumi?

Dīkstāves atziņu nav,  jo bija daudz darba, nezināju, kā visu pagūt. Iestudēju divas izrādes – Čehova “Tēvoci Vaņu” Tallinas Pilsētas teātrī un Ivana Viripajeva “Saviļņojumu” Liepājā, kas, lai arī iznāca ar pusgada nokavēšanos, tomēr tika pāris reižu nospēlēts, pirms teātri atkal aizvēra. Tallinā teātri joprojām ir atvērti; ja kāds saslimst, teātri uz 10 dienām slēdz un tad atkal turpina spēlēt. Viņi tik lēti nepadodas. Savukārt ar studentiem, sevišķi pavasarī, bija ārkārtīgi intensīvs darbs, jo mēs uzdevām viņiem teorētiskos uzdevumus. Konkrēti es – Ibsena “Hedas Gableres” analīzi. Viņi  rakstīja un pārrakstīja, bet es caurām dienām sēdēju pie datora, labodama, komentēdama un sarakstīdamās ar visiem. Līdz ar to es neizjutu nekādu miera stāvokli.

Tātad tu lasīji 13 dažādas “Hedas” analīzes?

Jā.

Un kā?

Nu... labi jau. Bet vai tas var pārvērsties izrādēs, to mēs redzēsim. Man tikko zvanīja Viesturs Meikšāns, kurš, gatavodamies konferencei “Kultūra rīt”, uzdeva jautājumu – kā režisoriem vajadzētu tālāk izglītoties. Pat ja viņš jautāja, pieļaujot atbildi, ka es vairs tālāk neizglītojos, tad tomēr es nopietni varu teikt, ka mani tagad interesē tādas teātra iespējas, kuras var izmantot tikai ļoti profesionāli cilvēki. Proti – laiks, laiktelpas pārvarēšana, personības robežu pārkāpšana un staigāšana turp un atpakaļ, matērijas robežu šķērsošana. Un es zinu, kas ir jādara, lai ar to nodarbotos.

Man bieži liekas, ka režija šodien ir pakaļdarināšanas profesija – cilvēki paskatās, ko kāds no ģēnijiem dara Vācijā vai Amerikā, un tad cits veiksmīgāk, cits neveiksmīgāk atdarina. Un tikpat kā neviens neizmanto teātra iespēju tiešām radīt, būt par radītāju.

Visas laikmetīgā teātra stilistikas ir jau atklātu virzienu pakaļdarinājumi, kolāžas no citu atrastiem elementiem. Un manā izpratnē tā nav režija, ko, protams, saviem kolēģiem ir grūti pateikt. Turklāt bieži vien tas notiek, neiedziļinoties autorā, pārbraucot viņam pāri un pakļaujot tam, ko prasa šābrīža mode – noteiktu stiliņu, noteiktu tēmiņu, kuras autoram nemaz nav. Un tas ir tas, ko kritiķi bieži neredz. Pietiek ar to, ka formā nostrādāts, aktuālā stilā, tātad – izrāde ir laba. Līdz ar to no kritikas puses teātrim nav palīdzības. Tāpēc esmu ļoti laimīga, ka Valters Sīlis, kuram visu laiku ir bijušas brīnišķīgas izrādes, beidzot ir atzīts un saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu. Viņš tiešām nodarbojas ar radīšanu, un man tas šķiet pa īstam vērtīgi. Šovasar Rakveres festivālā “Baltoscandal” es redzēju viņa izrādi ar igauņu aktieriem “Man bija brālēns” (teātris “Brīvā skatuve” Vaba lava), arī tā bija ļoti laba.

Skats no Māras Ķimeles izrādes "Tēvocis Vaņa" Tallinas Pilsētas teātrī (2020) // Publicitātes foto

Man šai kovidlaikā bija ieguvums, atklājot, ka Delfi krievu valodā ļauj katru dienu sekot līdzi notikumiem Lietuvā un Igaunijā, kas vienmēr bijis mulsinoši – runāt par Baltijas valstīm, bet to, kas tajās notiek, uzzināt galvenokārt no paziņām un draugiem. Un vēl sapratu, ka ļoti pietrūkst labu koncertu klātienē.

Es klausījos krietni daudz, un ne tikai koncertu ierakstus, bet arī dažādas intervijas un analītiskus raidījumus, radniecīgus LR3 “Klasika” raidījumam “Orfeja auss”. Tas mani vienmēr iepriecina, kā viņi analizē skaņdarbus, līdz pēdējai notij. Un tad vienmēr liekas, ka gribētos šādu pieeju arī teātra kritikā.

Tam tomēr vajag skolu, ko iespējams gūt tikai, mācoties kopā ar aktierim un režisoriem un iegūstot kopīgu pamatu izpratnē par profesiju.

Man tieši tāds piedāvājums ir padomā – uzņemt Kultūras akadēmijā visus vienotā pirmajā kursā – aktierus, režisorus, kritiķus, arī horeogrāfus, atsevišķas nodarbības noturēt atbilstoši iecerētajai nozarei, bet principā sadalīt specialitātes tikai no otrā gada. Bet arī šajā ziņā pastāv divi atšķirīgi redzējumi. Viens uzskata, ka radošajā kolektīvā ir jābūt satuvinātiem cilvēkiem, otrs – ka tas ir darbs, tāpēc jātur zināma distance arī ar kolēģiem, jo visi ir sāncenši. Es atbalstu pirmo pieeju un saviem studentiem saku – jūs katrs esat atšķirīgi, bet atcerieties, ka jums ir jāatbalsta citam citu, pat ja kāds jums ne pārāk patīk, jo jūs esat profesionālā brālība un tātad tuvi cilvēki. Tāds ir arī mans pasaules uzskats. Man tā vardarbība... Jā, jāatzīst, ka tā ir tēma, kas gājusi cauri visām manām izrādēm. Vienalga, vai runa ir par psiholoģisku, fizisku vai politisku vardarbību. Vara pār otru... ir šausmīga lieta. Un, tā kā es pati arī savā dzīvē esmu to piedzīvojusi, to dzelzs ķetnu, kas it kā neko nenodara, tomēr visu laiku uztur to aizžņaugtās rīkles sajūtu... tad es esmu par brīvību. Par brīvām izpausmēm. Un nu jau es esmu nonākusi tik tālu, ka man liekas – labāk lai tiek pārkāptas pat vispārpieņemtās normas, nekā pakļauties rāmjiem, žņaugiem un viena cilvēka vai partijas  izdomātiem noteikumiem. Es to visu padomju laikā esmu izbaudījusi un uzskatu, ka tas ir briesmīgi. Diemžēl nevaru atbildēt uz jautājumu – kur ir izeja, to neviens nav iespējis, jo vienmēr brīvībai vai miera laikam kā vilnis nāk virsū kāda despotiska iekārta, un Eiropu – grozi, kā gribi – palēnām pārņems islāms vai Ķīna, abi nāk ar savu dzelžaino priekšstatu, kā ir pareizi. Viņi uzskata, ka viņi to zina, un tas ir šaušalīgi...

Tā arī ir viena no tēmām, par ko pēdējā laikā man nācies domāt. 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas mēs esam gājuši projām no tā, ka ir viens pareizais viedoklis. Bet pēdējos pāris gados, iespējams, ar sociālo tīklu invāziju, skaidri redzama agresija pret tiem, kas domā citādi. Tāda liberālisma diktatūra, kas šķiet ļoti biedējoša parādība.

Tas ir tieši tas pats, ko es teicu sarunā ar Lauru Dumberi žurnālam IR, – ja ir tiesības uz izvirtību, tad ir jābūt arī tiesībām uz neizvirtību.

Kad Nacionālais teātris šogad veidoja raidījumu “Skroderdienas četru olekšu distancē”, Latvijas televīzija atteicās laist to ēterā, ja aktieru dialogos un ainas virsrakstā tiks minēts vārds “žīds”, lai arī Blaumaņa varoņi nekad nav tikuši saukti par ebrejiem, un arī lugā ainas nosaukums ir tieši tāds: “Žīdi un bites”. Tika piesaukta Latvijas dalība NATO, un nekādi kompromisi nebija iespējami, kaut arī šim vārdam Blaumaņa un citos latviešu klasikas darbos nav negatīvas nokrāsas, jo tas bija vienīgais apzīmējums ebreju kopienai, un tai pašā trimdas latviešu literatūrā tika brīvi lietots visu 20. gadsimtu.

Jā, tas, ka notiek padomju laika domāšanas atgriešanās, ir satraucoši. Savukārt, runājot par Blaumani... Vārds “ebrejs” ir jēdziens, kas nozīmē gājējs, upju šķērsotājs, iebrucējs. “Žīds” nāk no franču valodas, un tam tur nav nekādas negatīvas nokrāsas atšķirībā no Padomju Savienības. Varam atgriezties pie vārda “jūds”, kas būtu vārda “žīds” latviskotā forma, bet man patīk lietot arī vārdu “izraēlis”.

Kā neīstenot savu brīvību uz cita cilvēka brīvības rēķina? (Pauze.) Tas ir jautājums. Es vēršos pie tevis kā pie gudrās Māras.

Es sapratu, ka tas ir jautājums, bet man nav atbildes. Nezinu, kā piedabūt tos agresīvos cilvēkus... Man nekad nav izdevies agresīvu cilvēku pārliecināt par to, ka viņam nav taisnība. Man tam ir aizgājušas divas trešdaļa mūža, un ne par milimetru man tas nav izdevies....

Attiecībā uz mākslu savukārt ir pretēji – respektējot iejūtību un viedokļu daudzveidību, kā tomēr viduvējībai pateikt, ka tas, ko viņš dara, ir viduvēji? Kā nepazaudēt izcilību? Jo tagad nereti ir sajūta, ka mēs izcilo nonivelējam, liekam viņam “pierauties”, lai tikai visi justos komfortabli, lai neviens nejustos apvainots. Jo katrs ir tiesīgs uz savu izpausmes iespēju, lai cik necils viņa piedāvājums būtu. Kā tu uz šo problēmu raugies?

Tieši tā arī ir – katrs ir tiesīgs uz savu redzējumu. Tomēr vērtētāji nereti nepamana, ka viedokļa nemaz nav. Ir smukāk vai nesmukāk sakārtots ejošā stila atdarinājums bez vēstījuma. Un tāpēc ir jādomā par profesionālu vērtēšanas sistēmu, kas ir ļoti nozīmīga. Lai nav tā, ka konfekti iedod tam, kurš sēž godīgi. Tas sākas bērnībā un turpinās, man par šausmām, visu atlikušo mūžu – kurš saķemmētāks, tas dabū. Jā, man pagaidām bieži pietrūkst vērtētāju kvalitātes kritēriju.

Un te mēs atkal nonākam pie tā paša, ko man šad tad pārmet, ka es nemīlu kritiku. Bet ir tieši otrādi: es no viņiem gaidu! Ir pāris cilvēku, kuros ir vērts klausīties, pārējie ir pavirši un nezinoši. Un tas ir mokoši.

Esmu dzīvojusi Maskavā un esmu pazinusi turienes teātra kritiķus. Būt kritiķim – tas ir pavisam cits izpratnes līmenis un kultūras slānis. Kas tu vari būt par kritiķi, ja tu neapmeklē  izstādes un koncertus, nepārzini citus mākslas veidus. Izcila pieeja bija Ojāram Rubenim, kurš uzskatīja par vajadzīgu savus režisorus vest ārpus Latvijas un arī pats brauca uz Eiropas labākajām izrādēm. Tas ir tas, ko vajadzētu darīt arī citu teātru vadībai. Kādreiz to darīja Latvijas Teātra darbinieku savienība – organizēja šādus braucienus “Spēlmaņu nakts” nominantiem.

Bet, atgriežoties pie režijas un kritikas, katram savs darbs jādara līdz galam. Mācot režijas studentus, ir ļoti grūti pateikt, vai viņi kļūs par izciliem režisoriem, to var tikai nojaust. Šobrīd par kādiem pieciem studentiem nojaušu, ka viņi varētu būt... Bet kas zina, kāds būs viņu liktenis un vai viņi tiks pie iespējas strādāt. Tādā situācijā vērtēšanai ir būtiska nozīme, bet tas šobrīd ir vājākais posms, ieskaitot Kultūras ministriju. Un te es nerunāju tikai par izrāžu vērtēšanu, drīzāk kopējā procesa izpratni. Nav atskaites punkta. Vērtētāju cunfte ir pārāk viegli tikusi pie iespējas vērtēt. Tiesības publicēties ir jānopelna, bet studenti, kam ir tik minimāla pieredze profesijā, iegūst iespēju savu profesionāli nepārliecinošo viedokli publiskot. Es savukārt redzu, ko jauniem māksliniekiem šāds viedoklis nodara. Kā to izmainīt? Es vēl līdz šim šaubos par katru savu izrādi, nav nevienas, par kuru varētu pateikt, ka tā ir pilnība. Lai analizētu darbu atbalstot, nevis iznīcinot, ir ļoti daudz jāzina.

Skats no Māras Ķimeles izrādes "Saviļņojums" Liepājas teātrī (2020) // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

Bet, Māra, kad tev ir divdesmit, tā var likties, bet, kad tev ir jau pāri trīsdesmit, atbildību par saviem vārdiem jāvar uzņemties. Es jau arī par sevi un savu kursu varu teikt – kādas nu mēs katra esam, tādas arī paliksim.

Tie, kas nepārtraukti atrodas mākslas vidē, turpina mācīties visu laiku. Darbs dara darītāju – mūsu iepriekšējā kursa lozungs. 3D. Mēs ar Elmāru viņiem uzdāvinājām tādus krekliņus, un tas tik skaisti sakrīt arī ar jēdzienu “Dievs. Daba. Darbs”. Ja tu intensīvi strādā savā profesijā, tu attīsties. Ja tu savā profesijā centies gūt panākumus, pēc iespējas lielākus, pēc iespējas vairāk un pēc iespējas plašākā ģeogrāfijā, tad tu vairs nedari darbu, tad tu nodarbojies ar sava labuma vairošanu, sava ego barošanu, un tā vairs nav attīstība. Tas pats jau attiecas arī uz māksliniekiem. Ir bīstami neiet iekšā savā darbā.

Lai kā gribētos apsmiet manus ideālistiskos uzskatus, es joprojām esmu pārliecināta, ka bez mīlestības nedrīkst darīt neko. Lai kāds būtu jaunais laiks, jaunie noteikumi un virtuālā realitāte, kurā, protams, nav mīlestības.... Bet tad arī pienāks brīdis, kad bērnus drukās ar 3D printeri.

Nevaru noliegt, šī sadaļa žurnāla IR intervijā ar tevi man ļoti patika.

Bet vai tad tev nešķiet, ka šodien feminisma izpratne tik tiešām ir kļuvusi smieklīgi primitīva? Kāpēc lai nebūtu sievietes un vīrieši... Tā atkal ir vardarbība.

Atgriežoties pie “Spēlmaņu nakts” balvas par mūža ieguldījumu un novērtējuma tavam darbam, vai tu no kolēģiem bieži gūsti rezonansi par izdarīto? Manā profesijā nereti ir sajūta, ka tu raksti visumam.

Nē, protams. Un te man jāatzīst, ka esmu izjutusi uz savas ādas, ka esmu sieviete-režisore. Tie kolēģi vīrieši tomēr šad tad ir skatījušies no augšas. Nekad ne Kroders un arī Lūcis ne, bet tobrīd vadošie Rīgas režisori...

Kad runa par talantīgu darbu, tad tomēr ir tik mazsvarīgi, kurš to ir radījis.

Man tā ir. Arī tajos gadījumos, kad kolēģis cilvēciski nav tik tuvs, bet ja tas, ko viņš radījis, ir izcili, esmu laimīga, jo laikam jau teātris man ir daudz svarīgāks par privātām attiecībām. Kritikas un publikas vērtējums ir nozīmīgs, bet svarīgāks ir kolēģu viedoklis. Un tas varbūt ir visnozīmīgākais novērtējums, profesionālais skatījums no iekšpuses. Tikai mēs paši zinām, kāda ir konkrētās izrādes grūtības pakāpe, cik liels tur ir ieguldītais darbs, cik sarežģīti uzdevumi ir konkrētajā lomā. Kolēģi neuzķeras ne uz efektiem, ne uz organiku, viņi saprot, cik efektīgas lietas dažreiz nāk viegli un ka tas organiskākais aktieris nav tas dziļākais. Man gandarījums ir tad, ja aktieriem patīk to spēlēt un ja viņiem patīk mēģinājumu process.

Vai tu, strādājot ar jauniešiem, sastopies ar to, ka depresija šodien kļuvusi par ikdienišķu parādību?

Vairāk pirmajā kursā, kad viņi atnāk tādi nomākti un netic sev, un tad faktiski ar psihoterapiju vien jānodarbojas. Bet jau atkal – labākais līdzeklis ir darbs. Kad viņi ir iejūgti darbā un sāk darīt, depresija mazinās vai pazūd, jo kustība depresiju izvēdina. Bet... tiklīdz tu dari, ļoti būtisks kļūst novērtējums, un tā ir ļoti jūtīga lieta – novērtēt. Ja tu tajā brīdī vērtēsi pēc savas pieredzes kritērijiem, tu vari arī nokaut. Tāpēc vērtēšana ir ārkārtīgi svarīga. Tiklīdz vērtētājs grib parādīt sevi, tas vairs nav vērtēšanas žanrs. Tas ir pašapliecināšanās žanrs.

Skolotājs nekad nedrīkst pašapliecināties uz saviem skolēniem. Nekad. Tas ir aizliegtais paņēmiens, bet daudzi to nemaz neapzinās. Tad, kad students izdara savu darbiņu, ir rūpīgi jāizvērtē, kur tieši ir vajadzīgs atbalsts.

Skaidrs, ka tas nav vienkārši un tu vari kļūdīties. Bet par to ir jādomā, pirms tu sper laukā, cik tas ir slikti. Tev ir jāapzinās, ka tas var iznīcināt. Pa ja tev ir taisnība. Pārliecināt cilvēku par to, ka viņš neder šai profesijai, vajag ārkārtīgi uzmanīgi. Man dažreiz tas ir izdevies. Galu galā – nav nekas traģisks, ja tu nevari būt aktieris vai režisors, jo tu vari sevi atrast kādā citā jomā. Protams, tas posms no brīža, kad tu atzīsti, ka nevarēsi, līdz jauna ceļa atrašanai ir ļoti smags, īpaši, ja tu to izjūti kā sakāvi, nevis kā pievēršanos citai nozarei. Tāpēc tagad es īpaši bieži atgādinu – sajūtiet, vai jums to vajag darīt, sajūtiet, vai jums tas patīk. Apzinies, kur tu jūties atbilstoši sev, apzinies, vai tu ar to gribi nodarboties visu mūžu. Šie jautājumi ir jāuzdod nemitīgi, tie ir jāuzdod tieši mācību laikā un vismaz pirmajos divos gados teātrī. Un bez nožēlas un pēc iespējas ātri jāiet prom un jāpārkārtojas uz citu profesiju.

Skats no Māras Ķimeles izrādes "Alvinga kundze" VDT (2020) // Foto - Mārtiņš Vilkārsis

Diemžēl ir daudz neveiksmīgu aktieru un arī režisoru, kuri nemeklē sevi, bet turpina skriet ar pieri sienā. Jo tās tomēr ir lielas mokas – taisīt viduvējas un sliktas izrādes... Tāpēc es saviem studentiem cenšos mācīt, lai viņi meklē to, kas viņiem pašiem patīk pa īstam. Ka nevajag ieņemt galvā vēlmi būt par režisoru par katru cenu, kamēr tu nezini, kas tu esi, kamēr tu neesi sevi saticis. Tu pats sev esi noslēpums. Tas ir darbs – atrast un saprast, kas tu esi. Atrast vismaz vienu savu plūsmu ir labi, ja tu satiec savu dominanti, tā jau ir liela laime. Apzināties to, kas tevī ir spēcīgs, un ar to arī doties savos darbos. Kopā ar sevi. Sevis sajušana un sevis apzināšanās ir svarīga. Un tās arī ir tās divas lietas, ko es kā pedagogs daru ar studentiem – cenšos panākt, lai viņi sevi apzinās, un iemācīt kaut ko no profesijas. Es necenšos viņiem iedot savu teātra domāšanu vai savu stilu, vai savas tēmas – pilnīgi nemaz. Viņiem pašiem ir jāatrod.

Cita starpā režijas pirmajā kursā viens no mācību uzdevumiem ir izlasīt un atrast savu latviešu tautas pasaku, ko iestudēt. Slinkākie izlasa desmit pasakas, čaklākie – trīs sējumus un izvēlas savējo. Tas ir daudz auglīgāk, nekā lasīt “vispār”. Pēc tam viņi šo pasaku iestudē kopā ar saviem kursabiedriem, un labi var redzēt, kura izvēle bijusi “ar pieslēgumu”, kura pavirša. Tad, kad pasakas ir uztaisītas, sākas vērtēšana, un ir jāierauga, ko katrs ir sapratis – viens pa jēgas līniju, cits izdomājis interesantu formu, trešais pratis panākt no kursabiedriem labu aktierdarbu. Tas ir tik atšķirīgi. Un tad mēs kopā izdomājam, kuras no tām rādīt bērniem. Spēlējām tās bērnudārzos, arī viņu pašu bijušās skolās. Tas ir gan aizkustinoši, gan prestiži, kad tavu pirmo darbu skatās tavi pirmie skolotāji. Rādījām arī Valmieras Vasaras teātra festivālā. Tas viss pieder pie pedagoģijas. Tavs uzdevums ir palīdzēt. Cita nav. Mācīt amata lietas un atbalstīt viņus grūtajā dzīves ceļa sākumā. Mācīt būt labvēlīgiem un dodošiem, nevis agresīviem un ņemošiem. Tas ir mans personīgais uzstādījums.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt