LTDS 04.12.2020

Daile – mājas visu mūžu

opera
Foto – Madara Melne-Tompsone

Teātra aktuālo procesu vietne sadarbībā ar Latvijas Teātra darbinieku savienību publicē īpašu sarunu ciklu “Teātra Atlanti cauri laikiem”, kurā ar Latvijas teātra vecmeistariem sarunājas jaunie mākslinieki. Sarunu tekstā esam saglabājuši oriģinālo transkripciju, ļaujot tām izskanēt tieši tik brīvi un dabiski kā dzīvē, veidojot savu – dzīves dramaturģiju.

Pirmā publikācija ciklā – saruna starp Dailes teātra aktrisi Ilzi Vazdiku un “Spēlmaņu nakts 2019/2020” balvas kategorijas “Gada jaunais skatuves mākslinieks” nominanti Sandiju Dovgāni.

 

 

Sandija Dovgāne: Es esmu Sandija Dovgāne.

Ilze Vazdika: Latgaļu uzvārds.

S: Nē – ukraiņu. Man vectēvs bija ukrainis.

I: Vai, cik interesanti!

S: Jā – Dovgaņ (Довгань – ukraiņu valodā).

I: Ak, tā tas nāk….

S: Tas uzvārds ir tāds, ka es jau saku – ja precēšos, tad negribu mainīt.

I: Un negribi mainīt?

S: Nē! Man ļoti patīk. Tas uzvārds ir tāds savs, man ļoti patīk savas saknes.

I: Es arī negribu mainīt savu uzvārdu.

S: Jums arī ir īpašs uzvārds.

I: Jā.

S: Esmu jaunā aktrise. Es pabeidzu leļļu kursu pagājušajā gadā.

I: Leļļu kursu? Jā, tagad ļoti daudzi pabeidza leļļu kursu, un es ļoti priecājos, ka viņi strādā gan kino, gan televīzijā.

S:Visi tagad strādā kur nu kurais, protams. Tāpēc, ka šis laiks ir tāds, kāds ir.

I: Pavisam traks.

S: Jā, mēs te smejamies, tas leļļu kurss ir tāds īpašs kurss un vēl Covid laikā…

I: Lelles vadīt ir ļoti grūti. Man liekas, es nevarētu.

S: Kā jūs vispār nolēmāt kļūt par aktrisi? Zinu, ka jūs nākat no aktieru ģimenes.

I: Nu tāpēc jau arī tas bija pats par sevi saprotams. Tā kā gleznotāju ģimenēs: bērniņš rāpo pa grīdu visu laiku un kaut ko pindzelē, viņš paaug lielāks un tad pindzelē labāk un labāk, un tur vairs nav jautājumu. Protams, ir reizes, kad bērns neiet vecāku pēdās. Bet mums ar brāli tā bija... jā. Es tikpat kā uzaugu vecajā Dailē. Tikām ņemti līdzi, bieži jau ne, bet visas izrādes redzējām.

Un tad man bija pārliecība, ka es arī tā varu. Ņēmu papa eksemplāru un trenējos.Trenējos spēlēt to lugu, kurā viņš bija tēvs un Mudīte Šneidere bija meita. Un es domāju: “Vai, kā es šito gribētu.” Un tad viena pati mājās ar eksemplāru iepretim klubkrēslam, kuru iztēlojos par tēvu.

S: Tad sanāk, ka aktiera profesijas izvēle jums nāca pilnīgi dabīgi.

I: Citu neko nevaru iedomāties. Ja tagad arī prasītu: “Kas jūs būtu dzīvē, ja nebūtu aktrise?”

S: Tad jūs neesat viena no tiem aktieriem, kas saka: “Ja man būtu otrā iespēja, es neietu”.

I: Nē.

S: Tas ir brīnišķīgi!

I: Skaista dzīve, ja tu visu mūžu ej uz darbu un neej uz darbu, jo tu nestrādā, bet ej uz kaifu. Katram ir savs ceļš mākslā. Tu vari arī nesatikt savu režisoru. Tu jau vari sisties nez kā, un tu viņiem nepatīc un viss. Un tas nenozīmē, ka tu esi netalantīga. Katrs jaunais cilvēks, kas sāk šo ceļu, viņam katram ir sava laimes zvaigznīte. Es to zvaigznīti sauktu tomēr arī par veiksmi. Bez veiksmes nekas neiznāks. Tieši veiksme nosaka, kur tu nonāc, ar ko tu satiecies, kādā trupā tu esi, ar kādiem režisoriem tu strādā.

Es nevaru iedomāties viesoties citā teātrī, citā trupā, tas man galīgi nav ne saprotami, ne pieņemami. Es esmu veco laiku cilvēks. Es varu ar savējiem. Tam ir liela nozīme.

S: Jūs tiešām esat teātrī 60 gadus?

I: 57, 58...

S: Es nedaudz par jums palasīju, un teātra mājaslapā bija rakstīts, ka jūs Dailes teātrī esat no 1960. gada.

I: Jā. 1961. gadā beidzu skolu. Beidzu kopā vidusskolu ar studiju. Kad man bija 19 gadi, es sāku strādāt teātrī un esmu nostrādājusi bez nevienas “zilās lapas” līdz pat šai dienai. Krievu laikā “zilā lapa” bija darba nespējas lapa, kad tu saslimsti. Bet man nav nevienas “zilās lapas” jau ...59 gadus.

S: Šis teātris jums ir kā mājas?

I: Jā, pilnīgi.

S: Kas ir bijuši jūsu režisori?

I: Es piederu pie [Pētera] Pētersona audzēknēm. Es biju viņa grupā. Mūs sadalīja pa grupām. Ventai Vecumniecei sava grupa, Pētersonam sava un [Felicitai] Ertnerītei laikam bija trešā. Es biju Pētersona grupā, un bija ārkārtīgi aizraujoši, kā viņš strādāja. Viņš jau tāds fantasts, neordinārs cilvēks un liels talants. Man tāda izteikti sava režisora nav bijis. Bet es varu teikt, ka lomas man bija visu laiku, skaistas lomas. Un tad, kad sāka braukt ārzemju latvieši, tad tie – jau pavecie vīri – pašā sākumā 90. gados, mani iemīlēja. Tā ka es nevaru sūdzēties. Mēs visas trīs vecās vēl šodien brīnāmies, kā mēs esam noturējušās, jo taču kādas septiņas direktoru maiņas ir bijušas. Nu tu saproti, nāk galvenais un slauka visu tīru, vai ne? Bet mēs tik atnākam un viena otrai sakām: “Meitenes uz priekšu, nevar atkāpties!”

S: Tā ir liela laime vēl šādā vecumā būt uz skatuves.

I: Jā, es visu mūžu esmu gribējusi un intervijās teikusi, ka tā ir māksla aiziet laikā. Es jau tūlīt arī aiziešu, bet es to it kā esmu vēlējusies vienmēr – aiziet laikā.

S: Bet jūs jau vēl varat.

I: Tev liekas galvā, ka tu vari, bet fiziski jau nevari vairs diemžēl.

S: Tikai lēkāt varbūt ne, pārējo jau vēl varat.

I: Lēkāt gan nevaru vairs, esmu apturēta. (smejas)

S : Kura ir jūsu mīļākā vieta teātrī?

I: Vieta teātrī? Jāpadomā. Kādreiz, kad pārvācāmies no vecā teātra uz šo, tad tikai pēc laba laika mūs aptaujāja – “nu, kur jums labāk patīk?” Un tad mēs visi teicām, kā mēs gribam iet atpakaļ uz veco teātri – tikai vecajā teātrī! Vieta, nu paskaties, viss taču ir milzīgs. Kur te kāda vieta? Te viss liels un garš. Tur tu katru dienu ar visiem sastapies koridorā. Bet te viens ir vienā galā, otrs otrā un tas uzreiz izšķaida ansambli. Nav tās kopības sajūtas. Nu nav tik liela tā mājības sajūta, bet nu jau tik daudzus gadus te esmu un nu jau esmu pieradusi.

S: Cik gadus jau esat jaunajās Dailes teātra telpās?

I: To es pat nemāku pateikt, neesmu par to domājusi. Bet nu šīs ir mājas mājās – Daile, tikai Daile ir visu mūžu manas mājas.

S: Kā es saprotu, jums pašai savas ģimenes nav?

I: Nav, nav.

S: Bet no radinieku puses jums ir liela ģimene.

I: Jā, man ir daudz jauki cilvēki apkārt. Katrs cilvēks jau ir īpatnis, un jaunībā es arī tā domāju: trāpīsies tas bērniņš – trāpīsies, es neko speciāli nedarīšu. Bet par visu vari, tā ka man vajag bērnu, tā gan man nekad nav bijis. Tāpēc arī nav. Es neko ne darīju, ne centos, ne tāpēc apprecējos par visu varu. Nu visādi jau bija čaļi – diez kas nebija, bet čaļi bija. (smejas) Es pat domāju, kas ir labāk: piedzimt vai nepiedzimt? Man liekas, ka pēc nāves vispār nekā nav. Tu nomirsti un viss. Hanā!

S: Tumša bilde?

I: Jā, tumša bilde. Viss. Un tad šito dzīvot, cerēt, raudāt, iziet šitam visam cauri un tad nomirt – grūti ar to samierināties. Tāpēc man ir tas lielais jautājums. Tāpēc es neuztraucos, ka es neesmu nevienu palaidusi pasaulē, kuram būtu jānomirst.

S: Vai jums šķiet, ka ir iespējams savienot ģimeni un teātri?

I: Ir, mierīgi. Nebaidies.

S: Tad ir iespējams? (smejas)

I: Ja tev kāds aktierītis iepatīkas – grāb ciet. Vakarā visu sirdi izkratīsi, par lomām runāsiet, tam nav nekāda sliktuma, tur nav nekāda vaina. Un viens otru taču saprot. Tu neesi mājās sestdienās, svētdienās. Tu taču saproti viņu.

Ja tev ir viens cilvēks no citurienes, cik ilgi viņš izturēs, ka tevis nav?

Tevis visu laiku taču nebūs.

S: Principā tā arī ir, ka visu laiku neesi.

I: Un svētkos! Mēs visi strādājam dubulti taisni svētkos! Nu jā, tā ir tā mūsu garoziņa.

S: Kas ir burvīgākais šajā profesijā? Kas ir tā lielākā laime?

I: Pati lielākā laime? Pirmkārt, es domāju, ka obligāti vajadzēja aktiermākslā sākt ar psiholoģiju. Jo mūsu darbs ir tikai psiholoģija. Es mēģinu nepārtraukti sešdesmit gadus šifrēt dažādus cilvēkus – kāpēc viņi tā rīkojās. Bet kad tev izdodas to citu tēlu radīt, tad tā ir laime, un tas nav bieži. Lūk, tad tā ir laime. Un citi tad saka: “Bet kā jūs to izdarījāt?” Bet es nevaru pat paskaidrot. Tāpat kā dzejniekam, kad viņš uzraksta kolosālu dzejoli. Nu kā viņš pateiks? Tas nav pasakāmas. Laimes brīži ir arī tie brīži, kad tu jūti sasaisti ar publiku. To jūt. Kad viņi ir laimīgi tevi redzēt, tad tā arī ir laime. Bet tas nāk ar gadiem.

Kad tu esi pilnīgi atraisīts, kad tu to tēlu esi dabūjis, un tad tu paņem to publiku. Jaunībā tu paņem ar smukumu. Visiem tu patīc, tu esi smuks, bet vēlāk ir jāmāk uztaisīt un izveidot to tēlu un visu pārējo. Nu tad tā ir laime, un tas ir liels gandarījums, bet man vismaz tādu tēlu nav daudz.

S: Arī veiksmes faktors ir svarīgs...

I: Arī, kā sakrīt. Kā sakrīt tavas īpašības ar tēla īpašībām, ka nav jālauž vai arī otrādi – pilnībā jāsalauž. Jo katrā cilvēkā mums iekšā ir pilnīgi viss – gan naids, gan riebeklības. Saproti, mūsos ir tas viss iekšā, un tad arī tikai jāver vaļā. Tā kā man tā labākā loma, kas bija “Līnenas skaistumkaralienē”, kur mēs bijām ar Martinsoni Mirdzu – nu es tur biju viena drausmīga vecene. Viena drausmīga vecene! Man gan bija prototips dzīvē. Sākumā es nekā nesapratu, ko te darīt. Un tad vienā reizē, vienā mēģinājumā bija klikšķis, un man atvērās un palika tik viegli. Es biju atradusi kaut kādu pieeju, pieeju pie tās sievietes.

S: Sanāk, ka slikto tēlu labāk, interesantāk spēlēt nekā labo. (smejas)

I: Jā, nu man jau pārsvarā tās komēdijas. Esmu spēlējusi daudzās bērnu lugās – “Punktiņa un Antons”, “Divas Lotiņas”, un man tur visur ir smukas lomiņas. Un tad man ir ļoti daudz televīzijas dzīvē bijis. Paralēli visu mūžu man ir bijis darbs televīzijā – bērnu raidījumos, arī seriālos, nerunājot nemaz par “UgunsGrēku”. Mīļā, veselus 11 gadus! Uz beigām jau biju pārgurusi, jo man tomēr ir gadi un filmējām paralēli darbam teātrī.

S: Slodze bija ļoti liela.

I: Un braukt uz to Maskavas forštati! Man mašīnas nav, braucu turp un atpakaļ ar tramvaju un trolejbusu. Tā beigās bija elle. Es fiziski vairs nevarēju. Un tad, kad tas beidzās, es, atklāti sakot, biju ļoti laimīga, jo fiziski man bija gana.

S: Bet no seriāliem ir ļoti liela atpazīstamība. Cilvēki noteikti nāk klāt...

I: Ai, es nereaģēju vairāk. Es tik pasmaidu. Nereaģēju vairs, kā man tur pieskaras, kā pasaka. Bieži dzirdu: “Jūs taisni kā mana omīte...” un prasa receptes. Es saku: “Bērniņ mīļo, nekādu recepšu man nav. Liec man mieru ar tām receptēm!”

S: Bet cilvēki notic.

I: Notic, ka es esmu tikai pavāre un viss. Ai, visādi ir gājis. (smejas) Nu redz, cik smuki parunājāmies.

S: Jā, ļoti jauki.

I: Nu lai tev veiksmīgs ceļš: centies, lauzies un nepadodies. Bet uzreiz nepadodies!

S: Nekādā gadījumā!

I: Nē, nepadodies!

S: Spītīgi turos! (smejas)

I: Spītīgi, un kā es tādās reizēs vienmēr teicu: “Ilze, neraudi, Ilze neraudi!”. Es nekad nerādīšu asaras tam, kas mani pazemo. Nu ir jau visādi, vai ne? Un tā es arī centos visu mūžu: “Nē, es neraudāšu!“ Mājās es raudāšu – tā ir mana darīšana, bet viņam – tam, kurš man pāri darīja – nē! Es skatos acīs un otrā dienā sāku vēl jestrāk. Tā ka visādi ir bijis. Bet tev būs savs ceļš, un atcerēsies šo sarunu.

S: Paldies! Es noteikti atcerēšos šo sarunu.

 

Saruna notikusi projekta “Teātra Atlanti cauri laikiem” ietvaros, sadarbojoties biedrībai “Latvijas Teātra darbinieku savienība”, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejam un Dailes teātrim. Projekts īstenots ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Pateicamies par sadarbību portālam www.lsm.lv.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt