LTDS 18.12.2020

“Nepieklājīgi ilgi pa skatuves dēļiem staigājusi”

Publicitātes foto

Teātra aktuālo procesu vietne sadarbībā ar Latvijas Teātra darbinieku savienību publicē īpašu sarunu ciklu “Teātra Atlanti cauri laikiem”, kurā ar Latvijas teātra vecmeistariem sarunājas jaunie mākslinieki. Sarunu tekstā esam saglabājuši oriģinālo transkripciju, ļaujot tām izskanēt tieši tik brīvi un dabiski kā dzīvē, veidojot savu – dzīves dramaturģiju.

Trešā publikācija ciklā – saruna starp Nacionālā teātra aktrisi Māru Zemdegu un “Spēlmaņu nakts 2019/2020” balvas kategorijas “Gada jaunais skatuves mākslinieks” nominanti scenogrāfi Paulīni Kalniņu. “Nepieklājīgi ilgi pa skatuves dēļiem staigājusi”, sarunā saka aktrise Māra Zemdega, kurai nesen apritēja 85 gadi. “Nepatīk tas vārds “spēlēt”,” – aktrise Māra Zemdega mūžā faktiski neko citu nav darījusi, kā “dzīvojusi” uz skatuves, un vienmēr teikusi – kad vairs nebūšu uz skatuves, būšu puscilvēks.

 

 

Māra Zemdega: Vēlreiz sakiet: Paulīne vai Malvīne?

Paulīne Kalniņa: Paulīne Kalniņa. Esmu tikko beigusi Mākslas akadēmiju. Šovasar veidoju otro izrādi kopā ar režisoru Elmāru Seņkovu, kas bija mans diplomdarbs, tā vadītāja bija māksliniece Monika Pormale. Pirmā izrāde ar Elmāru bija Irānas konference, kas bija skatāma video formātā.

Kā sauc izrāde, kuru nupat uztaisījāt?

α SAPIENSI, Valmieras Vasaras teātra festivāla ietvarospar cilvēka evolūciju.

Mani ļoti interesē tāds jautājums: jūs pati izvēlējāties vai jūs piespieda mani izvēlēties šai sarunai? Proti, aktrisi, nevis kādu no vecajiem scenogrāfiem?

Cik saprotu, šim projektam pāri tika salikti iepriekš. Es tiku nostādīta fakta priekšā.

Es arī.

Jā, bet es nemaz neiebilstu, jo ir ļoti interesanti paklausīties, kā scenogrāfija izskatās no aktiera perspektīvas.

Jā.

Jo tomēr tas ir tāds kopdarbs.

Tas būs vairāk mans emocionālais viedoklis.

Viennozīmīgi. Kā jūs to saprotat... jā.

Ja es pati gatavotu dekorācijas, tad droši vien es aizrautos ar dažādiem mērogiem, skatītos no cita aspekta. Kad nācu šurp, es domāju, kas man īpaši spilgti saistās ar scenogrāfiju. Dabīgi skatuves ietērps ir tikai viens no izrādes komponentiem. Centrā ir jābūt dejotājam, aktierim, dziedātājam, un to scenogrāfs dažkārt aizmirst. Piemēram, Ilmārs Blumbergs taisīja dekorācijas operai Aīda. Fantastiskas dekorācijas! Visi bija sajūsmā: “Ak, cik skaistas, grandiozas dekorācijas”, un gandrīz neviens nepieminēja, kāda tad bija opera, kādi – dziedātāji. Ja šajās dekorācijās uznāk Aīdiņa, Radamesiņš... viņi it kā pazūd. Manuprāt, tas no Blumberga puses bija egoistiski, vajadzēja padomāt, kā lai šajās dekorācijās dominē galvenie varoņi. Tas pats atkārtojas izrādei Jāzeps un viņa brāļi Dailes teātrī. Atkal fantastiska dekorācija. Es skatos un domāju, kā varēja šo skatuvi tā pārvērst... ko viņš ir spējis izdarīt.. un tad saprotu, ka aktieris atkal paliek otrajā plānā, it kā nemanāms. Lai gan Blumbergs ir brīnišķīgs mākslinieks, esot viņa izstādēs, var viņu tikai apbrīnot.

Bet te pilnīgi pretējs piemērs par to, ko var izdarīt dekorācija. Tas bija Goldoni Kjodžas skandāls, kuru iestudēja Alfreds Jaunušans. Izdala mums eksemplārus, mēs izlasām, un mums liekas stulba, nu, tik naiva tā komēdija. Viens mēģinājums, otrs, un mēs norunājam, ka iesim pie režisora un lūgsim, lai šim pašam ansamblim meklē kādu citu lugu, bet viņš saka: “Nē, esiet mierīgi!” Viņš vispār bija iecirtīgs. Un tā nu mēs turpinām mēģināt. Pienāk ģenerālmēģinājums. Un mēs ieraugām Pāvila Šēnhofa pilno dekorāciju. Mēs bijām mēmi! Viss bija baltā! Uzliekot attiecīgās gaismas, šķita, ka mēs atrodamies Itālijā, saules pielijušā pilsētā! Baltais fons mūs lieliski izcēla. Mūsu visus tā aizrāva šī dekorācija, ka mēs visi atvērāmies! Radījām lieliskus raksturus. Īpaši atceros Uldis Dumpi, Veltu Līni, Elzu Radziņu un Jāni Kubili. Tie ir tādi ļoti spilgti momenti... Var teikt, ka tā bija izcila izrāde! Skatītāji nāca, mēs ar sajūsmu spēlējām, un tās dekorācijas!

...kā scenogrāfija var atbalstīt vai neatbalstīt aktieri.

Jā, var atbalstīt, bet, izejot no tā, ko režisors grib. Šajā gadījumā izrāde ieguva.

Jūs pieminējāt Blumberga Aīdu. Vai nav tā, ka mūsdienās ir režisori, kas vēlas absolūti vizuālu teātri, un skaidrs, ka aktierim šādā uzstādījumā ir izaicinājums eksistēt?

Ne velti ir apzīmējums – režisora teātris. Jūs noteikti saskaraties ar šo problēmu gaismošanā. Dekorators parasti cīnās: “Nē, nē, tā gaisma man paredzētā tā, lai dekorācija izskatītos tā”, bet režisors saka: “Bet man aktieris tad paliek tumsā!”, vai: “Aktierim tas ir neizdevīgi.” Es domāju, ka tas ir egoisms, bet laikam māksliniekam ir jābūt egoistam.

Droši vien jābūt, kā jūs teicāt – nedaudz iecirtīgam. Man liekas, ka tādēļ arī esam saliktas pārī, abas esam temperamentīgas.

Attiecībā uz to, kas skar manu darbu, jā.

Es tāpat. Man šķiet, tas nav slikti, jo tas mūs virza uz priekšu. Tas, ka mums ir ideja, liek pastāvēt par sevi. Protams, vienmēr ir arī kompromisi.

Es nestāstīju to tāpēc, ka noliegtu, bet tāpēc, ka tā ir problēma. Kaut vai Aīdā. Ja būtu panākts, ka varoņi uz šī paša fona izceļas, ka viņi sevi piesaka... Man vienkārši toreiz nešķita normāli, ka neviens par to nerunāja... Izrādē Sarkanmatainais kalps, kam dekorācijas veidoja Gunārs Zemgals, no pirmā brīža bija mums visiem bija sajūta, ka esam mājās.

Fantastiski, ka tā sajūta ir noķerta. Liepājas teātrī nesen pirmizrāde bija Dēmonam Viestura Meikšāna režijā. Scenogrāfiju un kostīmus veidoja Monika Pormale, un es viņai asistēju. Tas ir absolūti vizuāls teātris.

Bet tad viņa taisīja arī kostīmus, droši vien...

Jā.

Tad var. Jo man liekas, ka tik īpašās dekorācijās ir ļoti grūti, ja kostīmus veido cits mākslinieks. Dekorācija bieži nosaka kostīmus.

Šķiet arvien biežāk scenogrāfs veido arī kostīmus, kas ir forši, jo, līdz saknei sajūtot telpu, sajūti arī tēlu būtību telpā.

Jā, bet kā jums izdodas sastrādāties ar aktieri? Kādreiz ir ļoti labi, bet kādreiz aktierim ir arī savs priekšstats par varoni un viņa tērpu, vai ne?

Jā.

Manā dzīvē ir bijuši iestudējumi, kad kostīmu skices parāda tad, kad mums jau ir sākušies mēģinājumi un es kā aktrise jau zinu, kas tas būs man par raksturu. Esmu jutusi, ka mana varone nevar valkāt tādu kostīmu, un reizēm esmu panākusi savu.

Te es gribu pateikties Zemgalam. Kārļa Pamšes iestudētajā Amerikāņu traģedijā, kurai kostīmu veidošanā piedalījās arī māksliniece Valija Liepiņa, mana varone Sondra ir bagāta, izlutināta, bet mīļa un labdabīga meitene. Viņai ir jāizceļas. Un tad ir balle, kur Sondra uznāk un publikai ir jābūt mēmai un Klaidam, galvenajam varonim – puisim, kurš ir ticis uz augšu no pavisam nabadzīgām aprindām, – arī ir jābūt mēmam. Visiem ir jāapžilbst. Tajā laikā Latvijā viesojās dziedātāja Ina Sumaka, un viņa pirmo reizi Latvijā uznāca tērpā, kur priekšā redz ceļgalus un tērps izslīd gara šlepē aiz muguras. Es ieteicu Gunāram Zemgalam, kas bija izrādes scenogrāfs, bet dažkārt piedalījās arī tērpu veidošanā, “pašpikot”. Viņš atzina, ka tā ir interesanta doma un piedāvāja ko līdzīgu savā variāciju. Kad izrādē iznācu šajā tērpā, zāle iestājās klusums un sākās aplausi, un tie aplausi, dabīgi, bija manam tērpam.

Kāds spēks kostīmam, vai ne?

Kostīmam un, domāju, arī dekoratoram. Viņš varēja pateikt nē, man to nevajag, bet Gunārs sajuta. Tāpat arī bija ar pēdējo Sondras tērpu piknika ainai. Mēs atkal mocījāmies. Bet tad uz vienu mēģinājumu es atnācu noliktavā atrastos kuplos deju brunčos un ap krūtīm apsietu vieglu platu šalli, kuras gali nokarājas uz muguras. Un Gunārs teica: “Māra, paturam šito!” Un tas palika uz izrādi.

Jā, reizēm arī pats aktieris ir kostīma līdzautors. Nenoliedzami.

Tas ir kopējs darbs.

Jā.

Jūs taisāt tērpus arī?

Jā, taisu gan. Un man šķiet, ka tas ir kopīgs darbs ar aktieri, jo man kā kostīmu māksliniecei, ja izrādē esmu ne tikai scenogrāfe, ir ļoti svarīga aktiera pašsajūta. Izrādē Vēlā mīla Jaunajā Rīgas teātrī, Gundars Āboliņš, piemēram, nekādā gadījumā neļāva mazgāt izrādei paredzēto kreklu, jo tas neatbilda viņa veidotajam tēlam – Harijam.

...jo tas traucēta viņa pašsajūtu.

Jā! “Man vajag izdilušas zeķes, ne jau izgrieztus caurumus.” Es ļoti saprotu šīs nianses, kas palīdz veidot tēlu. Mēs nemainījām arī to dīvāna atsperi, kas čīkst, jo tā sajūta viņam palīdz spēlēt šo lomu. Palīdz iejusties.

Un jāņem vērā aktiera figūra. Marga Spertāle bija viena no brīnišķīgākajām kostīmu māksliniecēm. Viņa nevainojami pārzināja laikmetu, bet kostīmus dažkārt taisīja tā, it kā visiem būtu ideāli augumi. Atceros, viņas tērpus Annā Kareņinā, ko iestudēja Alfreds Jaunušans, Velta Līne, kura spēlēja Annu, tajā laikā vairs nebija jauna meitene. Un tērpu neatbilstība viņas augumam, daudzās pārģērbšanās ne tikai nepalīdzēja, bet pat traucēja lomas dziļumam. Toreiz domāju – ja es būtu taisījusi tērpus, es būtu atteikusies no laikmeta perfekcijas un pieskaņojusies Veltas figūrai. Un tas, manuprāt, ir būtiski. Protams, kādreiz jāpanāk pretējo. Lai tu esi resns vai savāds. Ar kostīmu var ārkārtīgi daudz. Man dažkārt it bijušas reizes, kad ar kostīmu esmu padarīta neglīta.

Tad jūs esat aktrise, kurai ne vienmēr nepieciešams būt skaistai?

Jā. Ar mani ir mazliet grūtāk tajā ziņā, ka tad, kad izlasu lugu, man rodas ļoti spēcīgs priekšstats par tēlu. Un pirmais priekštats ir spēcīgākais. Un tad, ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem, ja es ļauju vai sevi piespiežu atteikties no tā priekšstata, es zaudēju. Bet ja es izcīnu savu, protams, saskaņojot ar mākslinieku un režisoru, tad tā parasti ir veiksme… Krodera Aktieru zālē iestudētajā Garsijas Lorkas lugā Bernardas Albas māja es biju kalpone - gan iekšēji, gan ārēji es biju šļura, kas visur klusi pieslīdēja un visu noklausījās. Kroders teica, ka es burtiski nodejoju to lomu. Viņš man iedeva tādu lielu desas luņķi, un izrāde sākās ar to, ka es nosiekalojusies graužu to desu. Kroders jau bija drusku tāds uz seksu, un tā aina bija ar tādu domu, ka tā ir ne tikai desa.

Aktrise Māra Zemdega // Publicitātes foto

Kā jūs vērtējat, gribas teikt - tendenci, “kailums uz skatuves”? Vai jūs piekrītat, ka tā tas var būt, ja iederas izrādes konceptā?

Jūs pareizi pateicāt – ja tas iederas konceptā, bet bieži vien tas neiederas konceptā. Es esmu no bērnības pieradusi pie kailuma, jo mans tēvs bija tēlnieks un viņa darbnīcā bieži bija modeļi, un bieži vien tie bija kaili. Vēl tagad es pilnīgi pieņemu un uzskatu, ka kails cilvēks ir skaists.

Absolūti. Man liekas, ka mākslinieku uztvere attiecībā uz kailumu ir veselīga...

...ir citāda. Bet vai jums nešķiet, ka tas kailums kļūst... Jāatzīst, ka nu jau vairs nav tik traki, bet vienubrīd likās: o, šajā izrādē nav plikumu, cik neparasti! Kad jau bija tā, ka vajag vai nevajag, bet visur ir.

Piekrītu.

Pirmo reiz tas bija liels notikums, kad Šapiro Jaunatnes teātrī iestudēja Gorkija Pēdējos. Un Anda Zaice, kuru bija varmācīgi izmantojuši, pārnāca mājās karavīra šinelī, un izrādes kulminācijas brīdī, viņa pagrieza zālei muguru, nometa to šineli un palika kaila! Publikai tas bija tāds šoks! Tas bija pats pirmais, ko es atceros.

Kurā gadā tas bija?

 Ak, Dievs, neprasiet. Nu jau vismaz pirms 50 gadiem.

Es pirmo reizi ieraudzīju kailumu uz skatuves izrādē Ragana.

Liepājā.

Tas nebija Liepājā, es toreiz vēl dzīvoju laukos, tā bija viesizrāde, un es pirmo reizi uz skatuves redzēju kailas krūtis. Domāju, cik Inese Kučinska ir laba aktrise! Kā viņa to iznesa!

Jā, ja tu attaisno, tad vispār tā nav problēma.

Jā. Jūs esat dzimusi mākslinieku ģimenē.

Tēvs bija mākslinieks. Māte nē.

Vai jūsu ģimene atbalstīja jūsu izvēli kļūt par aktrisi?

Mammīte atbalstīja, jo pati kādu brīdi gribēja būt aktrise. Tēvs bija tāds, kurš, man liekas, neliegtu neko, bet viņa attieksme pret teātri bija... nu, viņš nebija daudz gājis, jo teātris viņu ne pārāk vilka, bet... es neprasīju atļauju. Es jutu, ka man tas ir jādara. Pāris gadu nostrādāju Valmieras teātrī, un tad mani uzaicināja uz Rīgu… Kad tētis redzēja, kā es cīnos mēģinājumos, kā es meklēju to tēlu, viņa attieksme mainījās. Viņš atzina, ka teātris tomēr arī ir māksla....Viņš nāca uz izrādēm. Atceros, ka aizvedu viņu uz Kamēliju dāmu, kur fantastiski skaistā un gleznaina bija Velta Līne Margaritas lomā. Beidzas izrāde, tētis vēl neceļas, tad saka: “Jā, Marci, tā ir aktrise! Tā ir māksla!” Vēl šodien dzirdu to intonāciju, kādā viņš to pateica.

Fantastiska sajūta, vai ne? Jums bija svarīgi, ka tētis pieņem arī teātri kā mākslu?

Ārkārtīgi. Jo var būt, ka tas tā arī lemts, bet man nav iedzimti tēlotājmākslas dotumi no tēva. Toties man ir iedzimta izteikta formas izjūta. Es jūtu, ka mana varone var kustēties tikai tā un ne citādi.

Fakultātē man kursa vadītājs teica: “Kāpēc tu domā par tām pozām?”, bet es nedomāju par pozām. Tad es attiecīgi sāku domāt, lai netaisītu pozas, un – es saspringu. Un tad man vadītājs teica: “Dari, kā tu gribi!”

Vairākkārt esmu stāstījusi – jūs varbūt to sapratīsit –, ka, spēlējot Patrīciju izrādē Trīs draugi, man atslēgu iedeva viens Remarka teikums pēc pirmās nakts, ko Patrīcija pavadījusi ar Robiju: “Viņa stāvēja pie loga slaida un klusa.” Un es pilnīgi sajutu, kāda ir tā sieviete – slaida un klusa. Te bija ko rakt. Jo Pata ir tāds mazliet sievietes ideāls, mazliet nereāla. Es nesaucu to par savu labāko lomu, bet tuvāko lomu  gan. Vēl interesanti, ka pēc izrādes saņēmu vēstuli no trīs draugiem, kas bija aizrāvušies ar Remarka darbiem. Jūs labi zināt Trīs draugus?

Jā, tētim tas ir iemīļots autors.

Viņiem arī bija mašīna Kārlis. Šosejas spoks, un nu viņi bija ieraudzījuši tādu Patu, kādu bija iztēlojušies. Man sākās vairākus gadus ilga sarakste ar šo Robiju. Tā bija balva manai Patai. Diemžēl viņš vairs nav šajā pasaulē. Viņš bija skolotājs, paralēli dzejoja. Pāris gadus mēs tikai sarakstījāmies, bet pēc vairākiem gadiem nolēmām, ka vajadzētu ieraudzīt vienam otru.

Jūs satikāties.

Satikāmies. Arī ar viņa sievu iepazinos. Tas bija jauki, un tomēr laikam vajadzēja palikt tikai sarakstes līmenī...

Fantastiski! Vēstuļu draugi. Ļoti romantiski. (Pauze.) Interesanti, jūs minat to, ka atslēga ir viens teikums. Kad es veidoju scenogrāfiju, parasti režisoram uzdodu vienu jautājumu: “Ko jūs vēlaties ar šo izrādi pateikt?”, uz kuru es sagaidu vienā teikumā koncentrētu esenci par vēstījumu, ko viņš vēlas nodot skatītājiem – pateikt vai pamācīt, vai lūgt aizdomāties.

Un tad jūs rokat to teikumu.

Tieši tā. Es strādāju tieši tik vienkārši – ar teikumiem, un katru reizi, šķiet, tā ir veiksmes atslēga, lai kaut ko atrastu.

Bet ne vienmēr režisors iedod to atslēgu. Tā liekas, kas tur vienā teikumā var būt, bet, ja padomā... tur tādi dziļumi iekšā.

Viennozīmīgi, tas viens teikums var atslēgt visas lugas jēgu un arī visu jēgu aktieriem, kamdēļ viņi to dara. Un arī man, kamdēļ es kā scenogrāfs to veidoju. Jo man šķiet, ka mums kā māksliniekiem ir svarīgi nodefinēt, kāpēc es to daru un ko ar to vēlos pateikt.

Tas arī aktierim būtībā ir ābece. Pirmais izgājiens: no kurienes tu nāc, kāpēc tu nāc un ko tu gribi no viņa.

Par ko dzīvē jūs esat visvairāk pateicīga?

Par to, ka esmu dzīvē ieradusies ar savu sūtību un varēju to piepildīt.

Jā, tas ir ārkārtīgi daudz…

Daudz cilvēku īsti nezina, kāda ir viņu sūtība... Viņiem daudz kas viņam patīk, bet nav kaut kā viena, kā dēļ var bezgala daudz ko pieciest, paciest un izturēt.

Tas nozīmē, ka jāturpina meklēt. Un tā ir liela dāvana, ja izdodas to atrast ātri.

Man pašai lielā mērā jāpasakās Žanim Katlapam un Lidijai Freimanei izrādē Ugunī. Es uz skatuves ieraudzīju tādu Kristīni un Edgaru, kā izkāpušus no manas mīļās Blaumaņa noveles... Un tad bija Alfreds Jaunušans, kurš bija dramatiskā pulciņa vadītājs 3. vidusskolā. Es noskatījos viņa ar skolēniem veidoto izrādi un nodomāju – ja var tik labi un nopietni ar skolēniem iestudēt izrādi, tad es arī gribu. Es aizgāju uz to pulciņu. Jaunušans laikam bija ievērojis manu karsto vēlēšanos un neatlaidību un iedeva man galveno lomu Elīnas Zālītes lugā Vārds sievietēm. Galveno lomu! Man tajā laikā bija 15 gadi, bet tā ir precēta sieviete, zinātniece, un man tur ir jābučojas ar vīrieti. Bet es nevaru! Es vispār biju ārkārtīgi naiva. Puiši teica, ka mani jāietin baltā palagā un mani uzraus debesīs (smejas). Es tiešām mazliet biju kā siltumnīcā augusi. Lidija Freimane mani grimēja. Un te ir tas, par ko mēs runājām. Ar kostīmu, frizūru un grimu es pārtapu, es vairs nebiju skuķis. Protams bija jāpiedomā pie kustībām.

Tas mainīja jūsu sajūtu?

Jā. Es noticēju sev. Ja es tur ietu savā kleitiņā, tad… Izrādi uzņēma ļoti labi, un nākamajā gadā tika iestudēta Viktora Rozova luga Viņas draugi, kur galvenā varone bija akla meitene, un lomu atkal uzticēja man. Tad man bija vēl gads vidusskolā, kad Teātra fakultātē izsludināja uzņemšanu. Toreiz uzņēma reizi četros gados, un Jaunušans teica: "Māra, mēģini kārtot eksāmenus. Ja tu liksies pieņemama, tev atļaus vidusskolu pabeigt eksterni." Es tā arī izdarīju, līdz ar to es...

...diezgan jauna arī tikāt teātra vidē.

Jā, es beidzu... ak, kungs, kā tas iznāk... 20 gados es jau pāris mēnešus biju uz Valmieras skatuves. Tātad, ja 20 gados es sāku un ja tagad, decembrī, man būs 85, tad... nepieklājīgi ilgi esmu pa skatuves dēļiem staigājusi.

Kopā 63 sezonas...

Pēdējās sezonas es jau biju ārštatā, bet tad es pati sāku just, ka tā kā pietiktu. Skatījos uz dažām aktrisēm, un man bija sajūta... vai vajadzētu? Un es negribēju, lai kāds tā skatītos uz mani. Un ir arī tā sajūta, ka esmu sevi piepildījusi un atdevusi. Man vairs repertuārā bija tikai Skroderdienas Silmačos un Meitenes, un tad, kad man piedāvāja piedalīties Baltiešu gredzenā, es atteicos, jo biju nolēmusi jaunu darbu vairs neuzņemties.

Faktiski es neko citu neesmu dzīvē darījusi, kā dzīvojusi uz skatuves. Man tas vārds “spēlēt” nepatīk.

Scenogrāfe Paulīne Kalniņa // Publicitātes foto

Un kā ir tagad?

Kā lai es jums pasaku? Es vienmēr esmu teikusi, ka tad, kad vairs nebūšu uz skatuves, es būšu puscilvēks. Es domāju, ka daļēji es arī esmu puscilvēks.

Kāpēc?

Nu, man vispirms vajadzēja visu: ģimeni, vīru, bērnus, un tas viss man arī ir, bet kaut kas... Nebija pagājuši vēl ne divi gadi, kopš es aizgāju no teātra, bet man brīžiem nāca virsū tāds izmisums, kad likās: ārprāts, vai tiešām es nekad vairs nejutīšu publikas elpu, to gaisotni, tos mirkļus, kad zāle pamirst un tu jūti... kad tu jūti, ka tiešām dzīvo un loma pati ved? Un tad pēkšņi bija zvans no Valmieras – no mana pirmā teātra. Felikss Deičs mani aicinot uz lomu izrādē Augusta vaļi. Nacionālajā teātrī es pie viņa pabiju pāris nelielās lomās, un mani viņš kā režisors ļoti saistīja. Kad Deičs noskatījās manu Mēriju O’Nīla lugā Garās dienas ceļš uz nakti [rež. Mihails Kublinskis], viņš teica: “Мара, Ты чудесная актриса, как жаль, что мы так поздно встретились” (“Māra, Tu esi brīnišķīga aktrise, cik žēl, ka mēs tik vēlu satikāmies” – no krievu. val). Esmu fatāliste un nolēmu, ka jāpiekrīt, jo Valmierā sākās mans radošais mūžs un tagad man ir iespēja Valmierā arī noslēgt savas skatuves gaitas. Tas radīja īpašu darba atmosfēru. Loma bija ietilpīga. Deičs man pateica, ko viņam vajag, un ļāva man darīt, ko es vēlos.  Un es vēlreiz izdzīvoju šo skatuves burvību, saiti ar publiku, bet sajutu, ka tiešām man ir gana būts uz skatuves.

Un kāda dzīve ir tagad pēc teātra, vai ir jaunas aizraušanās?

Es teikšu tā – jo vairāk laika, jo vairāk tā pietrūkst. Viss prasa laiku: koncerti, grāmats, izstādes, arī draudzība. Es esmu tipisks “strēlnieks”. Man varbūt ir par daudz izkāpināta atbildības sajūta. Es esmu par to, ka draugu nevar būt daudz – viens, augstākais divi, bet paziņu, labu domubiedru var būt daudz. Un draudzība prasa uzmanību un laiku vairāk nekā mīlestība. Jo mīlestība ir pati par sevi, bet draudzība ir kaut kas cits. Tā ir jākopj. Man ir pāris šadi domubiedri, ar kuriem satiekos reti, bet tā tuvības sajūta...

...nepazūd, vai ne?

Jā, liekas, ka vakar tikāmies.

Vai jums no kaut kā ir bail?

Bail? Es domāju, ka nebūšu orģināla. Esmu fatāliste. Mana pārliecība ir, ka būs tā, kā ir lemts. Man ir bailes, nedod Dievs, palikt atkarīgai no citiem un bailes nokavēt to brīdi, kad pats vēl vari aiziet.

Bailes saistītas ar nākotni...

Jā. Gadu ir daudz... Man nav bailes no aiziešanas. Tas varbūt ir labi, ka mēs nezinām, kā tas notiks. Tētis aizgāja miegā ar trešo infarktu. Mammīte aizgāja, kurinot krāsni. Tā pēkšņi. Un man ir tāda ticība, ka viņi man to būs atdevuši.

Bet vai bija bailes, kad bijāt maziņa? Bailes kas ir piepildījušās dzīves laikā?

Man ir bailes no ūdens. Es nepeldu, es ķepurojos, esmu divas reizes slīkusi.

Kā ar tumsu? Manas lielākas bailes ir tumsa, kur iztēlei pazūd robežas..

Nē.

Augstums?

Nē, man nav bailes, bet augstums mani pat vilina – velk uz leju. Es dzīvoju piektajā stāvā, tas nebūt nav tik augstu. Man tur ir lodžija, kur es bieži pavadu laiku, bet, kad pieeju pie margām un skatos uz leju, tad man ir tāda doma: kā būtu, ja es tā – hop!? Kaut kas tāds uznāk. Kad biju Amerikā, es nebraucu ar liftu, kas iet ārpus mājas. Varbūt tās ir bailes no augstuma, jo man bail, ka man gribēsies lēkt. 

Es vakar tiku aizvesta krastmalā uz karuseli, kas ir ļoti augsts. Bet tas nav vienkāršs rats, tur vēl griežas tā kabīne, kurā tu sēdi.

Tādā es labprātīgi nekāptu.

Es varu teikt, ka jūtos piedzimusi otrreiz. Atceros, ka pirms 15 gadiem es braucu šajā pašā karuselī un smējos.

Un tagad arī patika?

Tagad es biju pārbijusies un sapratu, ka, jo vecāka palieku, jo vairāk man bail par dzīvību. Es pieķeru sevi aizdomājamies par nāvi, par saviem vecākiem, par saviem vecvecākiem… Ir amizanti redzēt, kā viss mainās, kā mainos es… man ir iespēja salīdzināt, piemēram, šo karuseļa pieredzi ar 15 gadu distanci.

Bet to var saprast, ka jums ir bailes no nāves, jo jums viss jeb ārkārtīgi daudz kas vēl ir priekšā. Redziet, esmu nodzīvojusi savu dzīvi, un man gribas teikt: man nav ko zaudēt. Apmēram tā. Man ļoti sāp tas, ka es zinu, kādas sāpes es nodarīšu saviem tuvajiem, saviem bērniem, ar kuriem man ir tuvas attiecības. Jo es zinu, kā man sāpēja, kad aizgāja mani vecāki. Man vēl šodien viņu pietrūkst, un es iedomājos, ja vēl reizi es varētu viņus apskaut… Bet citādi nē. Man ir bijusi bagāta dzīve. Bet jūs tas viss vēl gaida. Tad ir jābaidās. (Smejas.)

Jā, tiesa. (Smaida.)

Paulīne, man prieks, ka satikāmies. Jūtos vēl bagātāka.

Man arī bija patiess prieks, paldies jums!

 

Saruna notikusi projekta “Teātra Atlanti cauri laikiem” ietvaros, sadarbojoties biedrībai “Latvijas Teātra darbinieku savienība”, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejam, Latvijas Nacionālajam teātrim un žurnālam “Teātra vēstnesis”. Projekts īstenots ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt