Lauma Mellēna-Bartkeviča 23.12.2020

Pastāvēs, ko nofilmēs?

Skats no "Loengrīna" iestudējuma Berlīnes Unter den Linden operā

2020. gada nogalē domāt par operu ir reizē skumji un interesanti. Skumji tādēļ, ka operas klātienes apmeklējumus šogad var saskaitīt uz pirkstiem. Interesanti tādēļ, ka šajā skatuves mākslas žanrā pārdomas ir teju eksistenciālas, jo nauda, un pat liela nauda, nav risinājums. Ieilgusī ģenerālpauze, gribas domāt, ir darbīgi bagāta, pilna radošās un ekonomiskās izdzīvošanas iespēju apzināšanu un īstenošanu ar visiem pieejamajiem tehnoloģiju līdzekļiem, taču nav šaubu, ka opera kā industrija, visticamāk, ir līdz šim nebijušu pārmaiņu priekšā. Izrāžu ierakstu plašā pieejamība ir kā jaunības dienu fotogrāfiju albumu pārlūkošana vecumdienās, barojot sevi ar skaistām pagātnes atmiņām – veco, labo laiku pretnostatīšana kovidlaika nepulcēšanās realitātei. Savukārt sezonas jauniestudējumi vai piesardzības rosināti koncertuzvedumi, pareizāk sakot, to videoieraksti vai tiešsaistes translācijas no tukšiem operanamiem ir reizē aizkustinoši un biedējoši.

Distances ievērošanas dēļ mainītas orķestra un kora konfigurācijas, radītas ierobežojumiem atbilstošas mizanscēnas, kas, piemēram, mīlas duetiem piešķir traģikomisku auru.

Tiešraides un ieraksti arī agrāk opermīļiem bijuši būtisks avots, kā sekot līdzi žanra aktualitātēm, taču drīzāk informatīvā, ne baudīšanas aspektā. Savukārt par procesā iesaistīto orķestru mūziķu, koristu, diriģentu un solistu sajūtām, uzstājoties tukšās zālēs (vai puspilnās ar skatītājiem maskās), varu tikai hipotētiski rezumēt, ka tas varētu būt diezgan savādi. Funkciju hierarhijā galvenie nu ir citkārt skatītāju acīm nemanāmie skaņu un video režisori, operatori un inženieri. Jo tieši no viņiem tehniski atkarīga emociju pārnese no māksliniekiem uz publiku otrpus ekrānam.

Šogad decembrī tieši šis aspekts pabojāja Pjetro Maskaņi “Zemnieku goda” 5. decembra koncertuzveduma pārraidi no Sankarlo teātra Neapolē ar mūsu mecosoprāna Elīnas Garančas un tenora Jonasa Kaufmana piedalīšanos – sākotnēja attēla un skaņas nesinhronizēšanās beidzās ar signāla pārtrūkšanu uz minūtēm desmit. Diemžēl pa to vidu vairāki tūkstoši skatītāju atmeta ar roku “dodžu” wi-fi un atrada citu nodarbi.

Savukārt tiešraide no Milānas Teatro alla Scala 7. decembrī noritēja gludi, tehnisko prioritāti piešķirot televīzijai kā galvenajam raidošajam medijam. Orķestris Rikardo Šaijī vadībā šoreiz bija ieņēmis parasti prominencēm piebāzto parteri, bet operas solisti uzstājās pa vienam uz ilustrējošas videomizanscēnas fona. Likteņa ironija un reizē Latvijas opermīļu lielā veiksme, ka tieši šajā Svētā Ambrozija vakarā uz prestižā operteātra skatuves kāpa veseli četri Latvijas mākslinieki – operdīvas Marina Rebeka, Elīna Garanča un Kristīne Opolais, kā arī baletdejotājs Timofejs Andrijašenko, kurš ir viens no Milānas operas premjeriem. Turklāt Marinas Rebekas sniegums ārijā Un bel di vedremo no Džakomo Pučīni operas Madama Butterfly kļuva par galā koncerta emocionālo kulmināciju. Par operas luksuspreces statusu atgādināja pasakainie (un pasakaini dārgie) dizaineru veidotie solistu tērpi, kameras pastarpinājumā apžilbinot gan pilis, gan būdiņas. Atceroties pasaulslavenu operdziedātāju “mājas dziedāšanas” internetiznācienus pavasarī, Milānas galā uzbūra īstu Klingzora dārzu – mirklīgu kārdinošu ilūziju par laiku, kas nupat jau uztveres ziņā šķiet “sensens”, lai arī pagājis nepilns gads pandēmijas apstākļos. Dažus fragmentus joprojām iespējams “salasīt” Youtube – vidē, kur pastāvēs tas, ko nofilmēs.

Formas un satura aspektā kovidlaika izmaiņas redzamas vairākās operu izrādēs, kas būs attālināti pieejamas šajās ārkārtas situācijas ziemas brīvdienās.

Piemēram, gaidot Latvijas Nacionālās operas iestudēto, bet publikai vēl neparādīto Džuzepes Verdi “Simonu Bokanegru”, Arte Concert lūkojams Cīrihes operas “Simons Bokanegra”, kur grozāmās skatuves un daudzkameru sistēmas mijiedarbībā Andreasa Homoki režijā tapis tehniski jauna parauga operiestudējums. Tajā orķestris un diriģents Fabio Luizi nemaz neatrodas vienā telpā ar solistiem, bet gan kilometru attālajā mēģinājumu zālē, skaņai solistus sasniedzot “dzīvajā” pa optisko kabeli. Izrādās, tādā pat vīzē nule top Modesta Musorgska “Boriss Godunovs” ar Kirilu Karabicu pie diriģenta pults. Izklausās nenormāli? Tā ir jaunā realitāte un, kas zina, varbūt pat nākotne, lai cik tas šobrīd neizklausītos nereāli. 

Portālā Operavision.eu savukārt līdz nākamā gada maijam iespējams noskatīties šīs sezonas pirmo kovidiestudējumu operas žanrā – Madrides Teatro Real daļējo (semi-staged) skatuves uzvedumu Verdi “Traviatai”, ko jūlijā prezentēja režisors Leo Kastaldi ar Marinu Rebeku titullomā. Izcilais solistu sastāvs (Alfredo lomā Maikls Fabiano) liek priecāties ausīm, taču vienlaikus kontrastē ar komiski izretināto balles viesu kori un mizanscēnu pielāgojumiem distancēšanās ievērošanai. Trešā cēliena traģiskais mīlas duets Parigi, o cara, piemēram, noris, Violetai un Alfredo rāpojot uz ceļiem ap vismaz divus metrus plato Violetas slimības gultu. Savukārt pārsteidzoši trāpīgs un laikmetīgs par spīti minētajai mizanscēnu specifikai izrādās decembra vidū pirmizrādītais un nule Arte Concert arhīvā iegūlušais Berlīnes Unter den Linden operā Kalisto Bjeito iestudētais Riharda Vāgnera “Loengrīns” ar tenoru Roberto Alaņu titullomā un Rīgā labi zināmo lietuviešu soprānu Vidu Miknevičuti Elzas lomā.

Ar humoru kovidlaikam operas žanrā piegājuši somi – Operavision.eu skatāms Mocarta opermūzikā balstītais Covid fan tutte iestudējums, kura idejas autors ir izcilais somu diriģents Esa Peka Salonens. Atkal sava kripata veiksmes – ja nebūtu vīrusa, Salonens, tāpat kā somu vāgnerbalss Karita Matilla, šosezon iestudētu Valkīru ASV, tomēr no turienes drošāk šobrīd turēties pa gabalu, un kur nu vēl labāk izolēties no pasaules ļaunumiem kā dzimtajā Somijā. Minna Lindgrēna šo sadzīves prozu ietērpusi jaunā libretā, asprātīgi dokumentējot 2020. gada notikumus, ar kuriem identificēties var ikviens. Vienlaikus radīta smalka operas anekdote par Vāgnera nomaiņu ar “vieglāko” Mocartu, kas tiek izspēlēts arī muzikāli, kompilējot dažādu operu ārijas, solistiem ātri nometot šķēpus un tērpjoties volānos un tamlīdzīgi, kamēr situāciju komentē Klientu saskarnes menedžere.

Skats no operas "Covid fan tutte" iestudējuma Somu Nacionālajā operā un baletā // Publicitātes foto

Kas notiks ar operas žanru nākotnē? Šo jautājumu, domājams, kafijas biezumos šajos Ziemassvētkos zīlē neviens vien operas intendants, producents un mūziķis.

Kamēr epidemiologi skandina par distancēšanās nepieciešamību vēl ilgstoši arī pēc vakcīnas un jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, varam tikai vērot tektoniskās pārmaiņas industrijā un mazliet atbalstīt arī savējos – kaut vai nopērkot 15 eiro biļeti, par kuru savos ekrānos varam iegūt Latvijas Nacionālās operas un baleta svētku piedāvājumu – jaunu Pētera Čaikovska baleta “Riekstkodis” ierakstu, Johana Štrausa opereti “Sikspārnis” Jaungada noskaņai un jaunu Galā koncerta programmu.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt