LTDS 27.12.2020

Aiziet no teātra ir ļoti grūti

opera
Publicitātes foto

Teātra aktuālo procesu vietne sadarbībā ar Latvijas Teātra darbinieku savienību publicē īpašu sarunu ciklu “Teātra Atlanti cauri laikiem”, kurā ar Latvijas teātra vecmeistariem sarunājas jaunie mākslinieki. Sarunu tekstā esam saglabājuši oriģinālo transkripciju, ļaujot tām izskanēt tieši tik brīvi un dabiski kā dzīvē, veidojot savu – dzīves dramaturģiju.

Ceturtā publikācija ciklā – saruna starp Jaunatnes teātra un Leļļu teātra aktrisi Veltu Skursteni un jauno režisori Pamelu Butāni, kuras izrāde "Plastmasas huligāni" nominēta “Spēlmaņu nakts 2019/2020” balvai kategorijā “Gada izrāde bērniem”. "Laime ir noturēties un ilgi darīt darbu, ko mīli", uzskata aktrise Velta Skurstene. Tomēr – nav arī tā, ka, aizejot no teātra, no tevis nekas nepaliek, jo visā, kas darīts, ielikta maza daļa dvēseles.

Abu mākslinieču saruna bija plānota klātienē – viesojoties pie aktrises Veltas Skurstenes, bet, vadoties no epidemioloģiskās situācijas valstī un distancēšanās ieteikumiem, saruna notika attālināti.

Pamela Butāne: Kā jūs jūtaties šajā Covid-19 laikā?

Velta Skurstene: Ziniet, tā nekas. Dzīvoju. Viss rāmā garā rit uz priekšu. Tikai ik pa laikam rodas stress un bailes par saviem tuviniekiem un jebkuru cilvēku.

Es jums varu piekrist, šis ir uztraukuma pilns laiks. Tas laikam arī ir iemesls, kāpēc mēs līdz jums nemaz netikām, jo ir tā atbildība – nepārnest šo vīrusu. Es tad uzreiz pajautāšu jautājumu par šo laiku un tad hronoloģiski virzīšos uz pagātni. Jūs sekojat līdzi teātra notikumiem Latvijā?

Zināmā mērā, bet uz izrādēm reti kad gāju arī pirms tam, jo man tā sliktāk ar dzirdēšanu un, ja vēl neskaidri runā, tad man ir, kā ir, tāpēc es atturos.

Tagad ir iespēja skatīties izrādes arī virtuāli – datora ekrānā. Ko jūs par to domājat?

Tas nav tas, tā nav dzīvā saikne, tas nav tas dzīvais cilvēks, kuru tu tomēr redzi un dzirdi. Tas siltums, kas nāk no skatuves, ir arī cilvēkam pret cilvēku, tāpēc ir ļoti labi atrasties tieši klātienē un būt dzīvam.

Jā, es jums nedaudz piekrītu – šķiet, ka teātris pamirst bez skatītāja. Bet man šķiet, ka šis ir ļoti interesants eksperiments ar virtuālajām izrādēm. Vai ir sanācis kādu virtuālo izrādi redzēt?

Caur internetu – jā. Es redzēju arī jūsu izrādi (“Plastmasas huligāni” – red.) un priecājos, ka jūs darāt tādu jauku, labu darbu, un tas ir ļoti vajadzīgs.

Vai! Tiešām? Cik tas ir lieliski! Sakiet, vai jūsu laikā vispār bija teātris ārpus valsts teātriem? Jautāju to tāpēc, ka tagad ir ļoti populāri strādāt ārpus teātra, dibināt savas apvienības un vispār nemēģināt tikt teātra štatā.

Sākumā es piedalījos iestudējumos pie Margas Teteres, tas bija kultūras namā – Mazajā ģildē. Tad strādāju Leļļu teātrī, bet pilnībā es atplauku tikai pēc tam, kad man laimējās tikt uz Jaunatnes teātri 1958. gadā. Tur es jutos starp savējiem. Tad es jutos vesela un dzīva. Un vēl joprojām jūtos vesela un dzīva.

Kā bija agrāk – vai tie, kas tikko bija beiguši aktieru studijas un netika teātru štatos... vai tiem bija, ko darīt dzīvē?

Tad vēl nebija tik smagi kā pašlaik. Bija gan reizes, kad lēnām atskaitīja, bet tagad laikam tā pārprodukcija, ka biežāk atskaita. Toreiz retāk atskaitīja. Tā ir laime – būt tajā vidē un tur atrasties, ja tevi neskaita nost.

Kas jums visvairāk patika būšanā Jaunatnes teātrī?

Man ļoti patika būt starp kolēģiem. Mums bija pasakains kolektīvs. Esmu to neskaitāmas reizes teikusi. Mēs bijām viena vesela burvīga ģimene. Bijām viens par otru.

Tad jūs neizjutāt konkurenci savā starpā? Vai nebija tiekšanās visiem pēc galvenajām lomām? Vai arī jūs strādājāt kā kopīgs organisms un tas nebija tik svarīgi, vai tā ir galvenā loma vai nav?

Godīgi sakot, nē. Tā tiešām nebija. Es nezinu, laikam nebija tik ļoti bail par to. Kolektīvi bija mazāki. Aktieru pārprodukcija nebija tik liela kā tagad. Varbūt tas ir tas iemesls, bet tās baiļu sajūtas nebija. Protams, tad, kad izlika lomu sarakstu, es vienmēr skrēju apskatīties, vai esmu kaut kur apstiprināta vai ne. Tad bija ļoti priecīga, gaiša sajūta, ka tev ir darbs, ka vari darīt darbu, kuru tu mīli.

Tas skan ļoti pozitīvi.

Man liekas interesanti, ka jūs, tik mazs un jauns bērns, esat scenogrāfe! Jūs liekaties tāda trausla būtne un esat scenogrāfe. Mums parasti bija tādi vīru cilvēki, kas to darīja. Tāpēc laikam man grūtāk to saprast. Tagad jau ir citādāk. Ir citādāka attieksme, sievietes ir palikušas mērķtiecīgākas un izdarīgākas. Par to tiešām ir liels prieks!

Tā tiešām ir, jo tad, kad es tikai stājos uz scenogrāfu studijām, es gāju uz konsultācijām pie Andra Freiberga, un viņš man teica: “Bet kā? Tu esi meitene! Tu saproti, ka tas būs šausmīgi grūts darbs? Tas ir vīriešu darbs – scenogrāfs.” Bet patiesībā, man šķiet, ja neskaita skatuves strādnieku darbu, tad šis darbs ir ļoti piemērots meitenēm. Bet kāda ir jūsu pieredze, jūs esat sadarbojusies ar daudz dažādiem režisoriem vai atradusi savu režisoru un lielākoties tikai ar vienu režisoru sadarbojusies?

Man bija ļoti interesanti sadarboties ar Gunāru Priedi. Viņš bija ļoti taktisks, ļoti smalkjūtīgs un ļoti gudrs cilvēks. Viņš prata strādāt ar aktieri tā, lai aktieris domātu dotajā virzienā, lai rezultāts būtu tāds, kādu dramaturgs to vēlējās redzēt uz skatuves. Gunārs Priede kā režisors uzticējas aktierim: viņa doma bija tāda – ja tu izproti, kas tajā tēlā ir ielikts, tad tu to aizvedīsi arī līdz skatītājam. Man ļoti patika ar Tīnu Hercbergu sadarboties, kad vēl biju Leļļu teātrī. Un, protams, ar Arnoldu Liniņu bija interesanta sadarbošanās. Ar Pāvelu Homski. Un Ādolfs Šapiro pats par sevi bija personība, tā ka ir bijuši tādi ļoti jauki cilvēki. Kad pie mums iestudēja “Princesi Gundegu”, tad Alfreds Jaunušans bija ar mums, un mēs bijām ļoti laimīgi, jo viņš bija no Nacionālā – toreizējā Drāmas teātra. Un tad mums bija ļoti interesanti. Man bija pat četras lomas. Pirmā loma man bija ļoti skaists notikums! To es jums izstāstīšu. Es biju galma dāma, man bija ļoti skaista parūka. Es iznācu uz skatuves, pagrozījos, man nebija neviena vārda, un kaimiņu meitenīte skatījās un vēlāk man teica: “Veltas tante, jūs bijāt tik skaista, tik skaista, ka jūs pazīt nevar!” Tā ka tas man tāds mīļš kompliments. Ļoti patika!

Jums bija preference, kādas lomas jums vairāk patika spēlēt?

Laikam tādas, kas vairāk aizrāva. Es spēlēju tintes pudelīti izrādē “Lelle Nelle”. Bet jūs vairs pat nezināt, kas ir tintes pudelīte... Manā jaunībā vēl bija tintes pudelītes, pēc tam rakstīja ar lodīšu pildspalvām. Un es biju ļoti priecīga par šo lomu. Kopā ar mūsu dekoratori izdomājām, ka man ir tāds vāciņš. Es sēdēju papīrkurvī, tad izlīdu no tā ārā, atskrūvēju vāciņu, izbāzu galvu un tad runāju. Tā ka esmu pat tintes trauciņu spēlējusi. Un tintes trauciņš bija iemīlējies lellē Nellē, un es izdomāju, ka viņš ir tā kā tāds Romeo (smejas), ka viņam ļoti patīk lelle Nelle. Tās ir tādas – it kā lielas jūtas caur mazām lomām, caur maziem sīkumiem. Jāvar tādas skaistas lomas nospēlēt, apakšā domājot lielākas domas.

Tas izklausās pēc ļoti jaukas domas. Izrādē “Plastmasas huligāni” mūsu aktrise Elizabete spēlēja plastmasas maisiņu, kas ir līdzīgi, jo tas ir nedzīvs sadzīves priekšmets, kurā ir jāiepūš dvēsele. Tintes pudelīte izklausās pēc ļoti interesantas lomas. Vai jums ir kāda cita mīļa loma, kuru esat spēlējusi?

Protams. Ļoti, ļoti mīļa loma man bija ēzelis I-ā [izrādē “Lācītis Pūks un viņa draugi” – red.]. Kad režisors Nikolajs Šeiko man iedalīja to lomu, es domāju: “Ak, Dievs, nu kā to var nospēlēt?!” Kad uzzināju, ka man būs jāspēlē vecs ēzelis, man pat sākumā bija skumji. Man tolaik bija lauzta roka – un tad es iedomājos, ka ēzelītis ir tāda veca, nomurcīta un daudzu roku nomīļota rotaļlieta, un man kļuva tā ēzelīša žēl un sevis arī, jo sāpēja lauztā roka. Bet pamazām es viņā tā samīlējos, man viņš tik ļoti iepatikās! Var jau būt, ka tas ir mans raksturs – tas Ī-ā ī-ā (smejas). Mēs tā ļoti satuvinājāmies. Un arī vēl Buratino, Sprīdītis. Tādas zēnu lomas bija dažādas. Vienīgā meitenes loma man bija Šmeļova lugā “Tas nav tik vienkārši”. Tur esi biju 11. klases skolniece un bija pirmā iemīlēšanās. Skaista izrāde bija. Man ļoti, ļoti patika, ka taisni izkustina dvēseli tā, ka tas iekrīt tevī. Grūti to pastāstīt, bērns. Bet tad, kad tu esi materiālā iekšā, tad tu tā dziļāk ieurbies tajā un kaut kas negaidīts nāk ārā.

Piemēram, man, veidojot “Plastmasas huligānus”, viena no spēcīgākām emocijām, kādēļ es gribēju turpināt spēlēt šo izrādi, bija bērnu sejas izteiksmes, bērnu emocijas – cik viņi priecīgi izskatās, skatoties šo izrādi. Jūs diezgan ilgu laiku strādājāt teātrī, tādēļ gribu pajautāt, kas bija tas, kas jūs tik ilgi noturēja teātrī?

Bērns iet līdzi izrādei, un tad, ja viņš tic tam, ko tu dari, tad ir ļoti viegli. Tad tu zini, kam tu to saki. Un tur – skatītājos – ir maza sejiņa, kas uztver. Un viņa ļoti gaida, lai tu viņai pasaki priekšā, lai izbrīni. Bērns pēkšņi pārmainās: “Ko viņa pateica... bet tā jau nav!” Un tad viņš atkal notic un iet līdzi izrādei.

Bērni ir ļoti burvīga publika, un tas, ko jūs darāt, Pamela, tas ir svēts darbs, un es ļoti priecājos, ka jūs bērniem atdodat viņu pasaulīti, viņu skaisto, brīnišķīgo pasauli.

Velta Skurstene un Pamela Butāne "Zoom" sarunā // Publicitātes foto

Es jums varu piekrist. Bērni ir brīnišķīga, mīlestības pilna un pateicīga publika. Viņi dod spēku turpināt strādāt. Bet kas tieši bija tas, kas jums tik ilgi lika noturēties teātrī?

Laime jau ir noturēties ilgi un darīt darbu, kuru tu mīli. Tad jau nav grūti. Bet aiziet no teātra gan ir ļoti grūti. Nav jau tā, ka tu aizej prom un nekas aiz tevis nepaliek... Bija tāds brīdis, kad mums paputēja tas teātris. Tad es domāju: re, cik, labi, ka man nav ar to jārēķinās, jo biju jau pensijas vecumā! Bet vēlāk bija ļoti, ļoti skumji, un tad, kaut vai piedaloties reklāmā, tu pat tajā mazajā štruntiņā ieliec kaut ko no sevis, kaut mazu, mazu sīkumiņu. Un arī no jums, kad jūs iestudējat, tā tak ir maza daļiņa no jums, ko jūs atdodat caur aktieriem, caur scenogrāfiju, kuru jūs tur uztaisāt. Tā tak ir mīlestība pret darbu, ko jūs darāt, vai ne?

Piekrītu! Man šķiet, ka šajā sfērā tā tiešām ir mīlestība pret darbu, jo mēs visi zinām, ka teātrī nevar nopelnīt daudz naudas, tādēļ tas balstās uz tādu entuziasmu un mīlestību pret darbu. Vismaz manā gadījumā.

Agrāk es bieži vien braucu arī uz skolām, un tas sagādāja prieku – tas bija pēc tam, kad vairs nebija Jaunatnes teātra. Pēc tam ar dzejnieku Uldi Ausekli un tulkotāju Mudīti Treimani mēs braucām un lasījām no grāmatām – tādus mazus fragmentus, un tajos jau var arī mazu dvēselīti ielikt. Tā nav peļņa, ar to jau nopelnīt nevar un nenopelna, bet tā ir tā laimes sajūta, ka tu dari darbu, kas tev patīk, ka tu to vēl vari izdarīt. Tā man bija tanī laikā. Tagad es to vairs negribu darīt un nemaz nevaru izdarīt, ņemot vērā, ka man ir pulka gadu.

Vai jums visas izrādes sagādāja tik lielu prieku? Vai pēc visām izrādēm bija tik liela gandarījuma sajūta?

Pēc absolūti visām galīgi ne, bet pēc dažām bija tā, ka vakarā aizej mājās un nevari pat aizmigt. Un ļoti ilgi neaizmiedz. Reizēm līdz pat rīta gaismai kaut kas nodarbina, jo varbūt tā, ka izrādē nepateici to, ko gribēji pateikt. Vai varbūt pateici un tā sāpe nepāriet.

Sāpe jau ir jebkurā tēlā – pat tajā pašā tintes trauciņā man sāpēja sirsniņa, par I-ā sāpēja sirsniņa, kad Kristofers aiziet no mums, tad tak ir sāpīgi.

Kā tas ir bijis jums – vai telpa, scenogrāfija ir palīdzējusi veidot tēlu?

Ļoti. Ļoti palīdzēja (smejas). Kad Dailis Rožlapa uztaisīja “Karlsons lido” vai “Karlsons lido atkal”, tad mums bija bauda tur staigāt un spēlēt. Mēs apdzīvojām telpu, un tas ļoti palīdz. Es nezinu, man pat nav bijuši tādi gadījumi, kad scenogrāfija man būtu traucējusi.

Ja es atskatos uz savām scenogrāfijām, tad tas, pēc kā es novērtēju, vai tā ir bijusi veiksmīga scenogrāfija vai ne, ir brīdis, kad notiek uzbūve un pirmo reizi ir mēģinājums ar aktieriem. Tad var pilnīgi redzēt, kā radītā telpa papildina aktieru radītos tēlus un ļauj viņiem daudz plašākā mērogā izpausties. Bet ir bijuši tādi gadījumi, kad aktierim ir jāsāk kalpot scenogrāfijai, ka tā nevis dod papildu iespējas, bet liek sevi apkalpot. Man ir svarīgi, lai ir tā, kā jūs teicāt, kad scenogrāfija palīdz veidot tēlu un vēl vairāk atbrīvo. Kā ir ar kostīmiem, vai ir bijuši tādi gadījumi, kad mākslinieks izdomā kādu kostīmu, bet jūs atsakāties to vilkt?

Godīgi sakot, man nekad neizdevās sadzīvot ar kostīmu uzreiz. Tas notika ļoti lēni. Es atceros “Haklberijā Finā” – es pati viņam [kostīmam – red.] piešuvu lupatas klāt, es pati viņu nosmērēju, lai viņš būtu apdzīvots. Viņš taču dzīvo mucā un iet uz kapsētu ar nosprāgušu kaķi. Man vajag, lai tērps ir apskrapstējis. Tā ka ar mani laikam bija samērā grūti. Ja man bija kaut kas, kas man nederēja no drēbēm, tad man bija ļoti grūti, kamēr es it kā ielīdu tajā ādā.

Bet kā jūs to atrisinājāt?

Strīdējos pretī, kaut kādu lakatiņu pieliku klāt, kaut kādu šallīti apliku. Es nezinu, kaut ko centos izdomāt. Ar mani laikam bija grūti saprasties tajā ziņā. Man gribējās, lai kostīms ir mans, lai tad, kad es uzeju uz skatuves, tas man palīdz, nevis traucē.

Agrāk teātrī taču arī uzšuva tos tērpus un pēdējā brīdī deva, vai arī ir bijuši gadījumi, kad jau mēģinājumu procesa sākumā ir tērpi un skaidra scenogrāfija?

Tērpus iedeva pa daļai, mēs pieradām pie tiem, apaudzējām. Mēģinājumos ar kaut ko izlīdzējāmies, un dažkārt bija pat tā, ka tu jau biji apradis ar mēģinājuma  tērpu, un tad bija ļoti grūti. Tam pašam I-ā – man pēkšņi nomainīja tērpu. Iedeva perfekti notamborētu, dikti pareizu jaunu tērpu. Es viņu uzģērbu – ja jūs zinātu, cik es briesmīgi jutos! Es pat raudāju, es nevarēju viņā spēlēt. Kad beidzās izrāde, es to tērpu nometu un domāju, ka nemūžam viņu nevilkšu, viņš man tikai traucēja. Un man liekas, ka tā bija vissliktākā izrāde. Pēc tam es atkal vilku savu veco tērpu, un to es valkātu vēl līdz šai pašai baltai dienai, jo varu vēl uzvilkt, bet viņš jau tagad ir muzejā (smejas).

Tā laikam ir tāda svarīga lieta, ko iemācīties – ka tēls ir jāveido kopā ar aktieri, nevis vienkārši jāizdomā koncepts, jāuzšuj kleita un jādomā, ka tā derēs. Tāda atziņa. Jūs varat pastāstīt par kādu scenogrāfiju, kurā ļoti patika spēlēt?

Ļoti patika scenogrāfi Dailis Rožlapa un arī Andris Freibergs. Andris Freibergs ir ļoti taktisks, ļoti burvīgs, ļoti smalkjūtīgs un zinošs cilvēks. Tikai vienu reizi viņš man tādas čības iedeva izrādē “Lido dzērves” un es nevarēju ar tām sadzīvot. Viņš domāja, ka tādas rūtainas, foršas čības tai vecmāmiņai ļoti derētu, bet es, nezinu – kāpēc, ar viņām nesadraudzējos un nevarēju ieiet tēlā ar tām. Bet scenogrāfija man nekad nav traucējusi. Es to jūtu, esmu tajā vidē, tā ir mana māja, un man viņa ir jāapdzīvo. Tā ir mana māja, kurā es būšu, un man ir jābūt viņā, un man ir labi. Man ir jāpierod pie tās domas, ka ir labi tā, kā ir.

Par Andra Freiberga telpām saka, ka tā telpa atdzīvojas, tad kad ienāk aktieris. Ka tā telpa ir veidota tā, ka viņa nevis apgrūtina aktieri, bet palīdz dzīvot aktierim. Tāpēc es saprotu, kāpēc jums varētu patikt Andra Freiberga scenogrāfija. Ko jūs iesakāt jaunajiem māksliniekiem no savas ilgās pieredzes teātrī? Kāds ir jūsu ieteikums? Kāds ir jūsu ieteikums man kā jaunajai  režisorei?

Dariet savu darbu tā, lai jums tas sagādā prieku un baudu. Protams, jums būs arī tāda kaprīza Skurstene, kas sāks niķoties un darīt kaut ko ne tā, bet dariet savu darbu, kuru jūs mīlat, un tad būs rezultāts. Nevar darīt [darbu – red.] ar aukstām rokām, “ar aukstu sirdi pat māla pīlīti nevar izveidot” – teica Gunārs Priede. Veidojiet savu mīļo māla pīlīti tā, lai jums viss izdodas un sagādā gandarījumu. Un lai es, nu es jau diez vai dzirdēšu, bet lai dzird: “Pamela Butāne – māksliniece, scenogrāfe, režisore!”

Paldies jums! Man ir prieks, ka bija iespēja ar jums aprunāties, un liels prieks, ka jūs visu dzīvi darījāt fantastisku darbu.

Man arī bija prieks jūs redzēt, redzēt tik jauku, jaunu bērnu, un prieks, ka jūs darāt ļoti foršu darbu. Lai jums veicas, Pamela!

 

 

Saruna notikusi projekta “Teātra Atlanti cauri laikiem” ietvaros, sadarbojoties biedrībai “Latvijas Teātra darbinieku savienība”, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejam un portālam www.lsm.lv. Projekts īstenots ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

 
 
Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt