Agnese Linka 02.01.2021

Vēl dziļāk tukšumā

Portreta foto – Kristaps Kalns

Aizvadītais neparastais, sarežģītais un tik daudziem grūtais gads scenogrāfam un režisoram Reinim Suhanovam bijis aktīvs un ražīgs. Par darbu 2019./2020. gada teātra sezonā viņš nominēts vairākām “Spēlmaņu nakts” balvām – gan kā Gada scenogrāfs, par ko apbalvojumu arī saņēma, gan Gada tērpu mākslinieks. Gada mazās formas izrādes nomināciju izpelnījās arī viņa Nacionālajā teātrī iestudētā Māras Zālītes luga “Margarēta”, kurā asprātīgi risināta izrādes forma – skatītāji to var vērot gan klātienē, paralēli atrodoties divās telpās, gan Zoom platformā. Reinis par teātri e-telpā ir optimistisks un ekrāna nodarījumu scenogrāfijai kā mākslas veidam neuzskata par biedu, jo, viņaprāt, mākslas būtību mainīt nav konkrēta medija spēkos. Nosmej, ka tik jaunus cilvēkus vēl intervēt nevajadzētu, tomēr pašā 2020. gada nogalē izbrīvē laiku saspringtajā darba grafikā un sarunu portālam Kroders.lv neatsaka.

 

Kāds jums ir bijis 2020. gads?

Ļoti darbīgs. Protams, kontekstu visam dod pandēmija. Ļoti paveicās, jo bija iespēja turpināt darbu teātrī un vēl vairāk saprast, cik ļoti esmu tajā iekšā. Tā ir visa mana pasaule. Tikai ceturtajā adventē sanāca pirmās divas brīvdienas šajā gadā. Vasarā darījām visu, lai būtu dzīvā teātra pieredze (Valmieras Vasaras teātra festivāls – A. L.). Paralēli visam ir studenti (Reinis ir pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā  A. L.). Un es joprojām domāju sezonās.

No dīkstāves ne miņas.

O, nē, un esmu pateicīgs liktenim, ka tā nav mana realitāte. Man ir vairākas darbības jomas, un katrā kaut kas kustējās uz priekšu. Kad martā iestājās tā sauktais pirmais lokdauns un aprīlī viens pēc otra tika atcelti festivāli, pirmais un stingrais lēmums bija, ka Valmieras Vasaras teātra festivāls notiks. Pat, ja tas būs festivāls bez skatītājiem, mums ir jānofiksē šis laiks, jo radošo procesu nedrīkst apturēt, tāpat kā jebkurā citā jomā, ekonomikā, zinātnē – viena kustība ietekmē visu tālāko. Esmu ļoti gandarīts par to, ko visi kopā izdarījām. Tā kā strādāju Nacionālajā teātrī, tur mums bija uzdevums meklēt komunikāciju ar skatītāju un atbildi uz jautājumu, kas ir digitālais teātris.

Tā kā es uz visu skatos caur scenogrāfijas un telpas prizmu, drīz nonācu pie slēdziena – ja pastāv e-telpa un ir kaut kādi tās spēles noteikumi, tad pastāv arī e-teātris.

Metos tajā iekšā, meklējām idejas, risinājumus, tapa Baltais kubs, projekts, kurā es piedalījos ar telpiski tehniskām idejām un centos saprast, kā to organizēt epidemioloģiski droši. Ja telpā var būt joki, tad var būt arī teātris. Bet kas tā ir par telpu, kā tā atšķiras no kino un kāpēc teātrim to darīt? Meklējot radošus impulsus pats savām izrādēm e-telpā, nonācu pie ziņas, ka maija sākumā Dienvidāfrikā kādu cilvēku notiesāja uz nāvi Zoom tiesā, tas šķita kas personisks un sāpīgi atbilstošs laikmetam. Nācu klajā ar šo Nacionālā teātra mākslinieciskajā padomē, un teātra Literārās daļas vadītāja Ieva Struka atgādināja par lugu Margarēta”. Izlasot materiālu ar šodienas acīm, sapratu, ka ar to jāstrādā. Mani vienmēr interesējusi aktiermeistarība un teātra aktiera spēks, un šī iestudējuma jēga ir tajā, ka tomēr notiek arī dzīvais process, ka aktieri var kļūdīties, ka tas nav ieraksts un tā nav montāža. Aktieris atnāk ar to emocionālo sajūtu, kas viņam tajā dienā ir. Darbs nebija viegls, un rezultāts ir neviennozīmīgs, bet man bija gandarījums, ka, iestājoties jauniem ierobežojumiem, to varēja rādīt. Bija daudz skatītāju, kas pieslēdzās caur Zoom, un bija pozitīvas emocijas. Protams, ir daļa, kam tas nav interesanti, un tie var atslēgties. Ekrānā ir brīvība. Tie, kas tiešāki, uzreiz vēl uzraksta savu komentāru.

Daudz strādāju izstāžu scenogrāfijā, un izstādes bija pirmā lieta, ko atļāva apmeklēt. Veidoju izstādi Mūsu muzejs. Valsts Mākslas muzejam 100” Rīgas Biržā un divas telpas Ojāra Vācieša muzejā, kas veltītas viņa kolekcionēšanas vaļaspriekiem, koppapīra sniegpārsliņām un akmeņu krājumiem. Tagad, pēdējā lokdauna periodā, mums ar Elmāru Seņkovu bija absolūti jokaina pieredze Klaipēdā. Bijām iesākuši mēģinājumus pēc Tomasa Vinterberga filmas Medības” motīviem, pirmizrāde bija paredzēta 11. decembrī, kas, protams, nenotika. Lietuvā viss ir daudz striktāk, kādu brīdi vēl darbojāmies burbulī, līdz dažiem aktieriem nācās būt no tā ārā, un beigās izrādi nodevām tehniski – Elmārs bija uz skatuves, komentēja, kas notiek, scenogrāfija kustējās, notika gaismu maiņas, mūzikas pārejas. Foto piefiksējām katru kadru, aprakstījām to, kas kur atrodas, un šādā veidā notika nosacīta pirmizrāde, kaut gan, protams, to īsti par pirmizrādi nosaukt nevar. Bet process tika pabeigts. Varu teikt, ka visu šo gadu esmu pavadījis cīņā līdz pēdējam pilienam.

Skats no LNT izrādes "Margrēta" (rež. Reinis Suhanovs) // Foto - Margarita Germane

Jūs raksturojāt savas pavasara sajūtas, tagad daudz kas ir mainījies un neziņa varbūt vēl lielāka – ar kādu skatu raugāties uz nākamo gadu jeb nākamo pusi sezonas?

Man ir pietiekami daudz drosmes darīt nepareizi, kļūdīties, darīt slikti, bet tomēr censties un atrast jēgu, kāpēc darīt. Ja māksla ir pretēja dzīvei, tad situācija, kurā esam tagad, ir tik ļoti saistīta ar dzīvi, ka mākslai nevar traucēt. Jo teātris kā spēle un fantāzija ir pilnīgi pretējs dzīvei, un mākslas jomā darba lauks ir ļoti plašs. Neba nu iesēdināšana savas sadzīves telpā mums atņem iztēli. Man nupat bija fantastiska pieredze – strādāju Mākslas akadēmijā ar scenogrāfijas studentiem, visas skates arī, protams, notika attālināti. Varētu padomāt, ka viss kļūs pilnībā digitāls, studenti nodarbosies tikai ar 3D modeļiem, bet kaut kādā neticamā veidā mums, visam skolotāju korpusam, bija izdevies mobilizēt viņus dzīvā teātra radīšanā – mūsu izpratnē tas ir makets. Lielākā daļa studentu ideju bija reāli uzmetumi mākslas darbiem, maketi bija ļoti smalki izstrādāti, varbūt pat smalkāk kā citreiz. Tā bija iespēja iepeldēt ar realitāti nesaistītā telpā. Nekādas gaušanās, es nevaru vai tamlīdzīgi.

Vai jums ir arī kādi secinājumi vai pārdomas par to, ko pandēmijas laika teātris scenogrāfijai atņem vai liedz? Kad šis viss beigsies un mēs kaut daļēji varēsim atgriezties pie zināmas normalitātes – cik lielā mērā viss būs tāpat kā iepriekš? Vai studentus šobrīd skolojat ar domu, ka tad, kad viņi tiks pie darba, piemēram, teātrī, tas būs tāds teātris kā 2019. vai iepriekš?

Tradicionāli latviešu scenogrāfijas skola koncentrējas uz maketu-kasti un novietojumu, kurā skatītāji sēž zālē un skatās uz priekšu. Mūsu meistara Andra Freiberga teiktais allaž ir bijis: Atrisinām ābeci, un tad varēs brīvi radīt eksperimentus. Nupat nonācām pie sajūtas, ka šobrīd eksperimentiem arī ir būtiskāka jēga. Tāpēc 4. kursa studentiem bija dots tieši tāds uzdevums – pandēmijas laika teātris, telpa, spēles veids, satikšanās veids ar skatītāju. Tas ir iespējams. Telpa un domāšanas veids nemaina mākslas būtību – pārsteigt un ievest fantāzijas pasaulē, aizraut ar idejām, cilvēciski emocionāli iedarboties uz skatītāju, to nemaina neviens medijs. Tas, ka kādu laiku skatītāji nevar atrasties zālē, nav radikālākais teātra izaicinājums, savulaik tā bija televīzijas vai kino uzrašanās.

Šis viss ir tikai uz laiku. Neesmu zīlnieks, bet, kā to rādīja pavasaris, teātris kļūs ekskluzīvāks, būs mazāk skatītāju, tas būs citādāks no formas viedokļa, ne tik masveidīgs. Bijām ļoti ietekmēti no biļešu ienākumiem, šobrīd ir skaidrs, ka cīņa paliks vēl skarbāka. Bet tiem stāstiem, kas atradīs veidu, kā nonākt pie skatītāja, būs neierobežota publika. Viss ir stāstos.

Piemēram, darbs pie Baltā kuba izveides – vai tas nemainīja priekšstatus par scenogrāfijas lomu un vietu iestudējumā?

Nē. Jautājums – kas ir teātris caur ekrānu? Ne viss, ko rāda ekrāns, ir kino – ziņas vai reklāma nav kino. Tas nozīmē, ka ekrāns ir tikai medijs, bet kā parādīt teatralitāti? Tā bija viena no teātra komandas idejām – taisām Balto kubu, varēsim nodrošināt, ka ir viena scenogrāfija, ko var mainīt ar projekciju, var labāk filmēt, ir dinamiskāks kadrs, jo teātrī nav iespējama montāža. Būtībā katras Baltā kuba izrādes scenogrāfiju veidoja videomākslinieks sadarbībā ar režisoru. Kopīgais bija telpiska ekrānu konstrukcija un sistēma, kā to realizēt pandēmijas apstākļos. Bet princips saglabājas – ir dzīvs aktieris, ir teātra skaņa. Kaut kas pietuvināts mūsdienīgam TV iestudējumiem.

Ekrāns scenogrāfijai nav pāridarītājs.

Nē. Videoprojekcijas uz teātra skatuves ir tikpat senas kā kino. Tas bija jau pagājušā gadsimta sākumā, kad operas iestudējumā Ludolfs Liberts ar kinoprojektoru radīja priekšas projekciju pār visu skatuvi, un tā ņirbēja un kustējās. Ekrāns uz skatuves ir dzīvojis vienmēr. Mākslinieki izmanto lietas, kas ir apkārt, lai radītu tēlus, un caur ekrānu cilvēks var identificēties.

Bet tagad skatuvei jādzīvo ekrānā. Tas spēles noteikumus nemaina?

Simbolisma laikmeta teātrī sāka izmantot tillus – šis ir kaut kas ļoti līdzīgs.

Ekrāns kā filtrs?

Jā. Un atsevišķi teātru iestudējumi jau ir bijuši arī ļoti integrēti, piemēram, Ģertrūdes ielas teātris labi noreaģēja ar Taņas dzimšanas dienu” (ĢIT, rež. Mārtiņš Eihe, 2016. – A. L.). Ir nācies runāt ar dažiem skatītājiem, kas uzskata, ka tas viņiem patika labāk nekā dzīvajā, viņi jutās drošāk un brīvāk, varēja iesaistīties, un arī vīns ir tieši tāds, kāds garšo. (Smejas.) Realitāte tik ilgi ir tikusi kairināta…

Varbūt kāds uzskata, ka mūsu zelta teātris ir tas, kur atveras priekškars, ir telpa, tajā nāk aktieri un dzīvo kaut kādas dzīves, bet man mieru rada tas, ka teātra daudzveidība pie mums ir pastāvējusi visu laiku.

Teiksim, festivālā Homo Novus ir bijušas virtuālās realitātes izrādes, arī tādas, kur vispār ir tikai viens skatītājs, un man personīgi tās ir bijušas izcila pieredze. Esmu bijis viens ar televizoru viesnīcas istabā un pilnīgi sajucis prātā no saspēles ar digitālu aktieri. Tas viss ir jāatceras, tas nav mūsos nogulsnējies, bet tajos, kuros ir – tie vinnēs to spēli. Jo tā ir spēle, vai mēs noteikumos ierakstāmies, vai ne

Runājot par Margarētu”, jūs bijāt asprātīgi atrisinājis to, ka iestudējums var notikt gan klātienē, gan Zoom platformā, bet tiešām brīnišķīga, pat viltīga, bija ideja dubultot ierobežoto skatītāju skaitu, kas var izrādi piedzīvot klātienē, katru cēlienu spēlējot paralēli divās telpās. Vai ir tikai ļoti veiksmīga konkrētā dramaturģija, kas dod priekšrocību, vai šādus radošus risinājumus var ģenerēt arī turpmāk, ja nākotnes situācija to pieprasīs? Jo Māras Zālītes luga tam bija kā radīta.

Viss ir par materiālu, viss par dramaturģiju. Ja teātra mākslinieki būs spiesti radīt šāda veida dramaturģiju, kas pakļaujas spēles noteikumiem, tā neizbēgami radīsies. Mēs, teātra cilvēki, kārpīsimies līdz pēdējam. Bieži vien tad, kad tu esi ielikts stūrī, ideja piešķiļas. Protams, miera laiku materiāls tam neder, bet šeit tiešām bija tā situācija, ka ir advokāts un ir cietuma kamera, un patiešām – lai neienestu slimību, cietumā nevar iet, tāpēc sarunas tieši šādā veidā arī notiek. Un labi, ka tās var notikt kaut vai attālināti, cik šausmīgi būtu, ja tādas iespējas nebūtu? Videozvans šodien ir realizējams lielākajai daļai cilvēku, un ar to var identificēties. Iestudējums, no vienas puses, ir māksla un tēma, kas deg, bet bija arī jāizmēģina šī lieta tīri profesionāli, kā to darīt. Gribējās, lai skatītājam ir iespēja līdzdarboties, mainīt skatupunktus. Ir daži skatītāji, kas Margarētu” ir redzējuši gan dzīvajā, gan Zoom, un teica, ka labprātāk skatās Zoom, jo tad ir tā pa durvju šķirbiņu sajūta. Arī ceturtās sienas princips ļoti daudziem patīk tāpēc, ka mēs skatāmies dzīvi it kā no malas, nevis brehtisko – spēlē uz mani. Un Zoom tam ir diezgan liela iespēja, varam nokļūt ļoti, ļoti intīmās sarunās. Ticu, ka dzīvā enerģija pastāv ne tikai tad, kad tev ir dzīvs ķermenis blakus, bet arī tad, ka viņš darbojās dzīvajā, kad aktieris ir spiests mobilizēties, sakoncentrēties šodien un tagad. Ir divas stundas, un ir šie konkrētie skatītāji, un šodien es pārsakos, un tas rada kaut ko jaunu. Pārradīšanas procesā, ar ko aktieri nodarbojās, izrādi katru vakaru pārradot jeb pārspēlējot, – tajā ir daudz dzīvās enerģijas, kurai ir potenciāls. Ja šī situācija ieilgs, mēs ar to strādāsim. Domāju, ka jebkurā gadījumā šīs izrādes paliks un nostiprināsies teātra ikdienā. Pētījumi rāda, ka dzīvie skatītāji un tie, kas noskatās izrādi digitāli, nepārklājās. Daudziem tā ir iespēja noskatīties izrādi no jebkuras vietas pasaulē vai no dziļākajiem laukiem.

Galvā rosās kādas idejas par šādiem vēl potenciāli derīgiem materiāliem, varbūt kaut ko var arī atklāt?

Nē, tas tomēr ir ļoti jūtīgs process, bet ideju ir daudz un tās ir jārisina. Teātris gan šobrīd arī nevar atļauties pilnībā apstāties un sākt nodarboties tikai ar digitālo virzienu vai jauniem meklējumiem. Ir jāstrādā arī pie klasiskiem jauniestudējumiem, jāpilda Kultūras ministrijas deleģējums.

Jums noteikti ir zināmi jauniestudējumi, pie kuriem strādāsiet 2021. gadā.

Šobrīd, protams, visi teātri repertuāru plāno ļoti piesardzīgi. Viss ir atkarīgs no tā, cik ilgi ieilgs pandēmija. Pašlaik ir uzkrājies ļoti liels to iestudējumu apjoms, ko cilvēki nav redzējuši. Man arī ir divas izrādes – Dzīvnieks” Nacionālajā teātrī (rež. Toms Treinis, scenogr. Reinis SuhanovsA. L.) un "Ģimene” (rež. Reinis Suhanovs – A. L.) Valmieras Drāmas teātrī, kas nospēlētas tikai dažas reizes, un tāda situācija ir visos teātros.

Katrs mēnesis ar aizvērtām zālēm samazina vajadzību pēc jaunām pirmizrādēm. Daudz pirmizrāžu jau noticis aiz aizvērtām teātru durvīm, kultūrtelpa ir ar tām pilna.

Skats no VDT izrādes "Ģimene" (rež. Reinis Suhanovs) // Foto - Matīss Markovskis

Jums šogad bija sevišķi ražīga “Spēlmaņu nakts” – saņēmāt balvu kategorijā “Gada scenogrāfs” un bijāt arī nominēts vēl divās kategorijās. Kādas bija emocijas vai pārdomas par balvu un nominācijām tieši šogad?

Lai cik apņēmīgi runāju, bet sabiedrībā un vispār visā pasaulē noskaņojums ir skumīgs un drusku pesimistisks. Un balvas vai nominācijas ir tas, kas tev publiski pasaka, ka tu forši strādā, un tas ir patīkami. Vai tas padara labāku vai sliktāku mākslu, ar ko mēs nodarbojamies? Tā tas droši vien nav, bet pozitīvu dopingu iedod. Man patīk un rūp Latvijas teātris, un ir forši tajā visā ņemt dalību. Lieliski, ka novembrī, situācijā, kad viss atkal tikko bija aizvērts, bija iespēja dabūt balvu. Kaut to varētu nodot visiem radošajiem cilvēkiem, bet tas diemžēl nav iespējams. Tā ir daļa no spēles, un es ļoti aizstāvēju viedokli, ka “Spēlmaņu naktij” arī šogad jābūt. Svarīgi, ka process notiek – ar visu to, ka nevar notikt pirmizrādes. Mēs strādājam maketos, strādājām ar drāmu, diskutējam, ko darīt tālāk, mēģinām kaut ko darīt Zoom, strādājām ar studentiem. Process joprojām notiek, un tas ir dzīvs, tikai nevar rezultēties tajā formātā, kas ir fināls – ka atnāk skatītājs, tā ir bēdīgā daļa. Tāpēc man liekas svarīgi, ka notiek “Spēlmaņu nakts”, ka publiskajā telpā mēs kā žanrs paceļam roku: jā, jā, jā, mums viss notiek! Ļoti vienkāršojot, cilvēkiem no malas tieši tā arī var likties – ja tur kāds ir labākais, tātad tur kaut kas notiek. Tā ir teātra iespēja sabiedrībai pateikt, ka mēs darbojamies, lietas kustās un mēs netaisāmies padoties.

Kontekstā ar “Spēlmaņu nakts” novērtējumu dažādajās kategorijās – kā jūs raugāties uz režisora un scenogrāfa profesijas tuvināšanos vai saplūšanu?

Šis ir tāds gandrīz tradicionāls jautājums, ko man uzdod. Es sevi neņemu tik nopietni, tāpēc nav vajadzības vai vēlmes nodefinēties un iegūt kaut kādu ļoti saprotamu lomu teātra vidē vai telpā.

Man ir svarīgi nodarboties ar spēli, un pagaidām ir pietiekami daudz cilvēku, kuri saredz vajadzību to darīt ar mani kopā.

Tas var izskatīties pēc vājprāta vai paviršības – ārprāts, viņš gan kostīmus taisa, gan scenogrāfiju, gan režiju, gan pats vēl pie Seņkova spēlē (Par tēviem”, NT, rež. E.Seņkovs, 2019 – A. L.). Bet es to daru tāpēc, ka mani aicina un cilvēkiem šķiet, ka es kaut kā varu palīdzēt viņu izrādēm. Par saplūšanu runājot, es domāju, ka turpmāk vēl radikālāk nodalīšos. (Smejas.) Tad, kad Elmārs mani uzaicina taisīt scenogrāfiju, es no sākuma mēģinu saprast, ko režisors grib, un mēģinu atrast viņam foršu spēles valodu. Ja mēs vienojamies par scenogrāfijas spēles valodu, mēģinu saprast, kādiem vajadzētu būt kostīmiem. Ja jūtu, ka kostīmi ir nepieciešami pilnībā neitrāli, ir kauns aicināt kādu mākslinieku un viņam teikt – lūdzu, lūdzu, tikai taisi nekostīmus, jo ir arī tāds termins – lai kostīms nenāk uz priekšu. Vai arī otrs variants – kad vajag kaut ko ārpus laba un ļauna, kaut ko uz robežas ar ļoti, ļoti slikti, kaut ko ļoti teatrālu, ļoti formas, tad negribas nevienu palikt zem sitiena, kā, teiksim, Trīnē” (NT, rež. E. Seņkovs, 2017 – A. L.) vaiZelta zirgā” (VDT, rež. Viesturs Meikšāns, 2009 – A. L.), kad es pats pirmo reizi taisīju kostīmus, vai tagad, “Šekspīrā” (LT, rež. E. Seņkovs, 2019 – A.L.). Protams, risinājumi kādam konkrētam kostīmam ir balstīti skolā, tie ir balstīti ABC. Un tāpēc ir prieks, ka to novērtē un redz, bet tikpat daudz cilvēku tas kaitina – kas tas par sviestu, ka vīrieši staigā legingos, lielos džemperos, flip-flop čībās un plastmasas ziedos? Ko es varu darīt, ja, paskatoties konkrētā vidē, dāmas tā staigā? Ouversaizs. Attiecīgajai spēles stilistikai tas iedod brīvību, žanru brīvību. Vai arī, ja mani Elmārs uzaicina spēlēt Par tēviem”, es daudz nedomāju, kādai ir jābūt telpai, es domāju, kā izstāstīt savu stāstu, kā atrast etīdi, ko režisors ir uzticējis – nāve garāžā, un es meklēju nāvi garāžā. Ja komponists saka, lai nospēlēju vēl divas notis, un man liekas, ka tas divreiz sarežģīs skaņdarbu, bet viņš saka, ka tā būs skaistāk, – es to daru. Tur nav nekāda saplūšana. Vienkārši roc zemi.

Skats no LT izrādes "Šekspīrs" (rež. Elmārs Seņkovs, māksl. Reinis Suhanovs) // Foto - Justīne Grinberga

Arī daudzi režisori, kuriem nav scenogrāfijas ABC, tomēr izvēlas paši veidot savu iestudējumu telpu.

Labi, ka tā. Daudzi no viņiem ir izdarījuši ļoti būtiskas lietas. Piemēram – šis jau būs atkārtojoties – man liekas ļoti jaudīgi, kā ar telpu strādā Vladislavs Nastavševs. Viņam telpa dzimst no formas, un viņš uz to skatās no cita skatupunkta, nekā skatītos klasiski Mākslas akadēmijā izglītots scenogrāfs, bet ar to viņš domāšanu par telpu padara tikai interesantāku. Svarīgākais ir apzināties, kādi ir uzdevumi, kas jāatrisina, kādas ir vajadzības, un tad izdarīt izvēli. Ja tu kā režisors esi jau izdomājis telpu un aicini scenogrāfu, sakot, ka uzticos tev kā gleznotājam, bet patiesībā man jau viss ir izdomāts – tad tādi ir tavi spēles noteikumi. Man personīgi svarīgāk liekas, kāpēc tiek izdarīta izvēle, ka kādu konkrētu lietu dara tieši tas mākslinieks. Tāpat kā režisors izvēlas lomas, tāpat arī scenogrāfu un kostīmu mākslinieku. Un ka uzdevums ir cienīgs, cieņpilns, ka tur ir iespēja radoši izpausties. Protams, uzskatu, ka ģimene ir pilnīgāka, ja telpu rada viens, kustību cits, tas ir auglīgāks process. Bet bieži gadās autorteātris kā Nastavševa gadījumā – viņa pasaules redzējums ir tik unikāls, savdabīgs un svarīgs, ka viņš īsti negrib redzēt tur kādu citu mākslinieku iejaukšanos.

Taču Latvijas teātra vēsture arī rāda, ka tādi forši tandēmi ilgstošās, cieņpilnās attiecībās tomēr atmaksājas. Man ir ļoti paveicies, man tādi ir bijuši vairāki – pašā sākumā ar Viesturu Meikšānu, kad sākām strādāt un uztaisījām padsmit izrādes kopā. Viesturs ļoti uzticas scenogrāfam, viņam ir svarīga telpa, un viņš radoši domā, kā spēlēt to spēli, ko scenogrāfs piedāvā. Tagad arī ar Elmāru jau ir rinda ar izrādēm, kur bieži vien veiksme ir tajā, ka mēs viens no otra paņemam spēku. Aizdomīgāk es skatos tajās reizēs, kad ir forša, vienkārša ludziņa un nav jau nekas sarežģīts, uzliks tādus krēslus, šitādus krēslus. Reiz viens režisors gribēja mani izjokot un jautāja – klau, Reini, kāda atšķirība, vai es nolieku krēslu uz skatuves, vai tu? Ja tu to izdari, tad tā ir scenogrāfija, ja es, tad nav? Man tajā dienā nebija noskaņojuma uz humoru un gribējās atbildēt – jā, tieši tā! Tad, kad profesionāls scenogrāfs izlemj kaut ko darīt ar krēslu, tam visbiežāk ir iemesls, viņš ir izdomājis, kāpēc tas ir krēsls, kas ir uz skatuves, un kas ar to notiks.

Sarunu sākām ar atskatu uz pagājušo gadu, varam noslēgt ar skatu uz 2021. gadu. Vai esat jau atspērušies un tikpat neatlaidīgi atkal domājat par Valmieras Vasaras festivālu?

Protams. Nākamais mums ir bērnu gads. Jau kopš ceturtā festivāla es nonācu pie vienkāršā slēdziena, ka tendence mirt ir tām zonām, kur ir kāda viena cilvēka dominējošs viedoklis. Tad komandā kā radošo direktoru festivāla bērnu programmai uzaicināju Jāni Znotiņu, kas bērnu un jauniešu teātra tēmā strādā ar lielu sirdi, ir izveidojis veselu atzaru, kuram ļoti, ļoti tic un kas viņam ir ļoti svarīgs. Mūsu vēsturiskā pieredze rāda, ka vasarā un brīvdabā noteikumi ir drusku vaļīgāki, un, jā, esam gatavi arī šogad – ja tie būs 50 skatītāju, tad strādāsim 50 skatītājiem. Pat ja tie būs 10 – skatīsimies, kā to izdarīt. Svarīgā lieta, kas beidzot ir notikusi – kas bija uzstādījums jau no sākuma, bet iet grūti, kamēr līdz tam tiec – ka izrādes sāk dzīvot savu dzīvi pēc festivāla. Valtera Sīļa Uzvara ir mirklis” noteikti dzīvos savu dzīvi tālāk, ir pat cerība, ka Latvijas Futbola federācija atzīmēs savu jubileju un šis būs viens no jubilejas notikumiem. Ir atsevišķas domas, kā festivāla izrādes pastiept garākas vasarā, piemēram, Toma Treiņa Pagalms atdzīvojas”. Un, protams, ir jaunā programma, kas drīz tiks izziņota.

Gatavošanās jaunajam festivālam sākas nākamajā dienā pēc tam, kad iepriekšējais ir beidzies. Es uzreiz zvanu un jautāju Jānim – nu, kāda ir programma? Paralēli arī pats sāku domāt uz priekšu.

Mums spēles noteikumi ir sarežģīti, jo, no vienas puses, esam brīvāki, neesam piesieti telpai un visam pārējam, no otras puses, tomēr ir jāparedz laiks, lai mākslinieki uztaisītu izrādes. Nekādu stabilitāti piedāvāt nevaram, arī mākslinieciski tehniskās iespējas ir salīdzinoši mazākas nekā teātrī. Tajā pašā laikā ticu, ka radošā brīvība, ko izjūt gan mākslinieki, gan skatītāji, kas apmeklē festivālu, ir pietiekami liela, lai tam būtu jēga turpināties, attīstīties un meklēt savu ceļu.

Reinis Suhanovs un Jānis Znotiņš Valmieras Vasaras teātra festivālā (2019) // Publicitātes foto

Ir vēl līdzvērtīgi lieli pieturas punkti 2021. gadā, par kuriem man vajadzētu jums pavaicāt?

Lai gan es tā kareivīgi runāju, ka mēs turamies un cīnāmies, tomēr visi nākamā gada pieturas punkti ir tādi… ar irbuli smiltīs zīmēti. Bet ļausim notikumiem iet savu gaitu un sprāgt ārā tajā brīdī, kad tas varēs atsākties. Tad, kad kolektīvā imunitāte būs iestājusies, blīvums ar notikumiem būs vienkārši nenormāls. Tas liek arī mobilizēties, un iekšēji ir sajūta – dari, kā gribi, viss rats veļas uz priekšu. Lai kā tu sev diendienā uzsver, ka katrs darbs šobrīd ir unikāls, rutīnas un neobligātuma sajūta tomēr kaut kad pierotē. Bet tagad to vispār nevar atļauties, jo nostrādās un būs vajadzīgs tikai ļoti spilgtais un ļoti unikālais. Noteikumi kļūs vēl nežēlīgāki. Bet tas būtu pandēmijas ieguvums, ka viss vienkāršais un viduvējais – arī manis paša darbos – atgrieztos. Tas vienkārši vairs nebūs vajadzīgs. Jāstrādā ar izcilību sevī, vajag skatīties un meklēt.

Šobrīd tas nav tas vieglākais uzdevums.

Es cenšos iet uz tukšo, dzīvot uz tukšumu. Visu laiku atgriezties pie tā, ka nekā nav, neko neuzkrāt. Aplausi vienā vakarā neko nenozīmē nākamās dienas rītam. Viens, divi vai trīs darbi, par kuriem kāds pasaka, ka tie ir ļoti labi, – tie ir izdarīti un uz nākotnes perspektīvu neattiecas. Protams, neesmu naivs, attiecas tik daudz, ka cilvēki man piedāvā strādāt, jo plus mīnus var uzticēties, ka vismaz novedīs scenogrāfiju vai režiju līdz pirmizrādei. Bet tīri iekšēji mani interesē restarts un vēlme izkust nākotnē. Nomirt tukšumā. Visa modernā komunikatīvā telpa, ar kuru es maz draudzējos… Mani nekad nav saistījuši sociālie tīkli, manā uztverē tie provocē vēlmi būt nozīmīgam. Es apzinos, ka ir paradokss – no vienas puses, var likties, nu ko tu, Suhanov, muldi, pats visu ko dari, taisi režijas, festivālu, vēl kaut ko. Bet, mans mērķis nav uzkrāt notikumu, izdarīto lietu vai panākumu skaitu. Scenogrāfijā, man šķiet, vēl var tikt daudz, daudz dziļāk pagātnē un dziļāk tukšumā.

 

Intervija tapusi VKKF mērķprogrammas "Kultūras nozares dokumentēšana" ietvaros

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt