Agnese Linka 08.01.2021

Kā īstā teātrī

Portreta foto – Katrīna Puķe

Blanša, iespējams, ir aktrises lielākā dāvana, vēsta Valmieras drāmas teātra jaunākā iestudējuma – amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa slavenākās lugas “Ilgu Tramvajs” – pieteikums teātra mājaslapā. Turpat arī lasāms, ka šī loma ir režisora Edmunda Freiberga veltījums vienai no savas paaudzes labākajām aktrisēm – Ievai Puķei. Pēc sākotnējās ieceres “Ilgu tramvaja” pirmizrādei bija jānotiek 2020. gada 11. decembrī, tad tā tika pārcelta uz janvāri, un šobrīd jau skaidrs, ka būs jāatliek vēl uz nezināmu laiku. Ko aktierim nozīmē šāda situācija? Ieva Puķe neatzīst, ka tēlot Blanšu būtu sena sapņa piepildījums un arī lieki neromantizē grūtības, ko sagādā esošais stāvoklis. Tikai uzsver, ka skatuves māksliniekiem šis ir smags laiks, bet cauri grūtībām jācenšas saglabāt racionālu domāšanu. Īsi pirms norunātā intervijas sākuma ziņo, ka tagad nereti tik prozaiskā ķibele – remonts un pēkšņa skaļa urbšana kaimiņos – ir piemeklējusi arī viņas mājvietu, un sakās labāk aizskriet līdz teātrim. Tur valda klusums [teātrī topošo jauniestudējumu mēģinājumi atsākušies 4. janvārī], un mūsu saruna var notikt.

 

Kādas ir jūsu sajūtas gadu mijā, un kāda atmosfēra valda teātrī?

Ja uz brīdi likās, ka esam kā skolēni palaisti Ziemassvētku brīvdienās un pēc Jaunā gada darbs atkal atsāksies, tad tagad tādas sajūtas vairs nav. Ļoti nepatīk šie vārdi, ko šobrīd daudz lieto – dīkstāve, mājsēde un viss tamlīdzīgais, bet neko darīt, brīvlaiks pagarināsies. Droši vien mēģinājumi atsāksies vēlāk, teātris pašlaik ir tukšs un kluss (saruna notiek 30.12.20. – A. L.). Gatavās izrādes ir iesaldētas, pagaidām arī “Ilgu tramvajs” skaitās pie tām, un atliek tikai gaidīt, kad varēsim palaist savu pirmizrādi. Aktieriem ir grūti, šis nav viegls laiks tiem māksliniekiem, kas pieraduši ikdienā strādāt publikas klātbūtnē, kam jāuzstājas uz skatuves, mūziķiem, dejotājiem, aktieriem, dziedātājiem. Bet neko nevar darīt, ir jāpaciešas un jācer, ka kādreiz varēsim nonākt atpakaļ parastajās sliedēs, parastajā darba režīmā. Cerība ir vienīgais, kas pagaidām ir. Jācenšas nezaudēt spēju domāt veselīgi, konstruktīvi.

Ko tāds mākslīgi izraisīts sastingums nozīmē iestudējumam un jums – kad izstrādāta tik liela, nopietna loma?

Bieži ir bijuši tā sauktie pārejošie iestudējumi, kas tiek novesti līdz gatavībai sezonas beigās, tad ir garš atvaļinājums un viesizrāžu periods, un tikai tad pirmizrāde, tādi pārrāvumu posmi ir bijuši. Bet šis stāvoklis, protams, ir nevesels – kā aizkavējušās dzemdības. Gan loma, gan izrāde var piedzimt tikai tad, kad ir pilna zāle skatītāju, tas ir neapšaubāmi. Tagad auglis ir gatavs nākt pasaulē, gatavs pārsprāgt, bet neviens to viņam neļauj. Visu laiku ir jātur ciet, jātur ciet. Apmēram tā, kā kamols stāv kaklā un tu nevar ļaut tam nākt ārā, nevari ļaut sev raudāt. Tas gaida savu īsto brīdi kā tāds konservs. Mums viss ir jāiekonservē un jāmēģina radīt apstākļus, lai tas nesabojājas, nesapūst, lai paliek svaigs. Tas, protams, būs diezgan grūti. Situācijā, kad nav bijusi pirmizrāde un kontakta ar skatītāju, aktierim darbs neapstājas. Tu ik pa laikam sevi pieķer, ka runā tekstu, domā, vēlreiz un vēlreiz ej cauri lomas līnijai, tas notiek nepārtraukti. Sevišķi ar tādu autoru, kāds ir Tenesijs Viljamss. Kā saka mana kolēģe, Stellas lomas atveidotāja Inese Pudža – viņš ielien aiz ādas, viņš tur dzīvo un tevi kasa, kairina, nemitīgi pieprasa, lai tu būtu procesā kopā ar viņu.

Jums jau iepriekš bijušas lielas lomas Viljamsa lugās. Ja iztēlojamies tādu vispārējo skalu, kur jūsu vērtējumā un sajūtās ir šis dramaturgs?

Tas, protams, ir kaut kur ļoti augstu. Šis man ir trešais Tenesija Viljamsa iestudējums pēc “Orfeja pazemē” (2011, rež. Oļģerts. Kroders – A. L.) un “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” (2017, rež. Inese Mičule – A. L.). Necerēti, jo nedomāju, ka tik drīz atkal satikšos ar šo brīnišķīgo dramaturgu. Tiešām skaista dāvana no režisora Edmunda Freiberga. Protams, Viljamss ir viens no 20. gadsimta klasiķiem, absolūti viens no labākajiem dramaturgiem pasaulē, manā uztverē viens no vislabākajiem. Viņš raksta par vissvarīgākajām lietām – mīlestību, kaislību, un būtiski, ka viņa tēli nekad nav plakani, katrā ir viss. Un, kā jau talantīgu dramaturģiju, to var pavērst un iestudēt, kā vien vajag, var priekšplānā izvest jebkuru tēlu, kas režisoram licies svarīgākais. Bet tas vienmēr ir par cilvēku no debesīm līdz pat ellei.

Šos tēlus ir ārkārtīgi interesanti veidot. Stāsti, tas, par ko viņš runā, ir  ļoti saprotami un iespējami jebkurā laikā. Satikties ar Tenesiju Viljamsu aktierim ir bauda.

Skats no izrādes "Ilgu tramvajs". Ieva Puķe – Blanša // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Vai domājāt par abām iepriekšējām lielajām lomām Viljamsa iestudējumos, vai jūsu Blanšai ir kaut kas kopīgs ar Leidiju (“Orfejā pazemē”) vai Megiju (“Kaķī uz nokaitēta skārda jumta”)?

Katrs tēls ir atšķirīgs, citāds, bet, protams, viņām visām ir kaut kāds aizlauzts iekšējais stumbrs. Bet, iestudējot šo lugu, es nedomāju par citām lomām. Tenesijs Viljamss paliek viņš pats, katrā tēlā ir seksualitātes problēmas, homoseksualitāte kā parādība, ar ko sabiedrība netiek galā, citādais cilvēka formāts, ar ko cilvēki nevar samierināties. Visas šīs sievietes… Neesmu ne literatūrzinātniece, ne dramaturģijas pētniece, bet skaidrs, ka viņš ieraksta sevi katrā, gan sieviešu, gan vīriešu tēlos. Tā ir viņa paša būtība – viņš ir gan Megija, gan Blanša, gan Stella, gan kādreiz arī Stenlijs. Tas rada kaut kādu brīnišķīgu kompilāciju, un rodas šie ļoti dzīvie tēli.

Blanša “Ilgu tramvajā” – tiek gandrīz pašsaprotami pieņemts, ka tā ir teju katras aktrises sapņu loma…

Tad jau tā var teikt par katru lielu lomu.

Jūs neesat par to domājusi, iztēlojusies, cik lieliski būtu to iemiesot?

Nē, nē, nē, man nav bijušas tādas sapņu lomas.

Tad jums nav secinājumu vai atziņu, kāpēc tieši darbs pie Blanšas tēlu aktrisei ir tik īpašs?

Ir. Varbūt tieši Latvijā radies tāds priekšstats – pēc Antras Liedskalniņas 1969. gada tēlojuma (Alfreda Jaunušana izrādē “Ilgu tramvajs” Drāmas jeb Nacionālajā teātrī – A. L.), ko daudzi nemaz nav redzējuši, bet gudri runā, ka tas bijis ģeniāls, nu visas aktrises par to vien sapņo. Varbūt tas radījis šo mītu? Iespējams, ka ir aktrises, kas sapņo tieši par Blanšu. Neapšaubāmi – tā ir viena no Viljamsa labākajām lugām. Visas neesmu lasījusi, bet daudzas gan, un droši vien Blanšas tēls ir viens no svarīgākajiem. Bet arī daudzas citas sieviešu lomas viņa lugās ir lieliskas, kuras to vien gribētos, kā spēlēt. Stellas loma turpat blakus ir ārkārtīgi interesanta. Jebkurā viņa lugā ir sastopamas spēcīgas sieviešu lomas.

Teātra zinātnieki uzsver, ka “Ilgu tramvaja” interpretācijas var būt ar ļoti dažādiem akcentiem. Kāds ir Edmunda Freiberga lasījums šai lugai?

Kā viņš nesen kādā intervijā teica – vajag ielasīties autorā. Un mēs visi kopā ļoti uzmanīgi centāmies ielasīties autorā, izlasīt lugu, jo tur viss ir, vajag tikai izlasīt. Redzēt, dzirdēt, mēģināt sajust to, ko autors ir licis iekšā. Protams, katrs režisors citādāk dzird un interpretē. Edmunds Freibergs ir režisors-pedagogs, ar viņu ir ārkārtīgi patīkami strādāt. Viņš mums neļāva halturēt, iet pa virsu. Viņš dzirdēja mūsu melus, visu to, ko aktierim nevajadzētu darīt. Man patīk, ka viņš ir pat ļoti stingri pieturējies pie autora. Pat skaņu partitūra un mūzika izrādē ir gandrīz lugā minētā. Mani tas tiešām ļoti uzrunā, jo, veidojot iestudējumu reālpsiholoģiskā manierē, turklāt vēl Tenesiju Viljamsu, kas ir ass un nežēlīgs autors, Edmunds noliek mūs, aktierus, viens pret vienu ar partneri, viens pret vienu ar skatītāju zāli. Un viņš nav atstājis nekādus trikus vai gājienus, vai inscenējuma efektus, aiz kā mēs varētu noslēpties. Ir jāmēģina izdarīt to, kas ir uzrakstīts, un tas nemaz nav tas vieglākais. Strādājot pie šī darba, sajutāmies kā īstā teātrī, spēlējam konkrēti šo lugu, mums – Inesei Pudžai, Tom J. Benedict un Rihardam Jakovelam – ir īstas, skaistas lomas. Darbs pie šīs izrādes ir ļoti saistīts ar konkrētiem partneriem, viens ar otru labi sastrādājāmies, un mums ļoti svarīgi bija šo darbu darīt kopā.

Tad šajās pāris stundās varam izspēlēt veselu cilvēka dzīvi, katrs izstāstīt sava varoņa dzīvesstāstu. Uzejam uz skatuves, un tikai no mums atkarīgs, cik patiesi būsim, cik ļoti publika nāks mums līdzi. Piedāvājam īstu teātri, kas ietver enerģijas apmaiņu starp skatuvi un skatītāju zāli.

Skats no izrādes "Ilgu tramvajs". Inese Pudža – Stella, Ieva Puķe – Blanša, – Tom J. Benedict – Stenlijs // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Klasiskais un ne ar ko neaizstājamais – vecais labais līdzpārdzīvojums.

Jā, tas ir tas, kas ideālā gadījumā no izrādes sagaidāms. Visi nosacījumi tam ir lugā ierakstīti. Uztvert to var ārkārtīgi dažādi, tā ir tā labās dramaturģijas iezīme.

Kā Blanšas tēls pie jums šoruden nāca, cik viegli vai sarežģīti tas notika?

Ar citu režisoru tas droši vien būtu bijis daudz grūtāk, bet Edmunds strādā ļoti gudri, viņš ļoti mīl aktieri un neizdara spiedienu, strādā bez vardarbības. Runājot tieši par mēģinājumu procesu, mēs darbojāmies diezgan viegli, ar daudz smiekliem. Nevajag vārdu viegli uztvert burtiski, bet – bez asumiem un konfliktiem, tie vispār Valmieras teātrī nav raksturīgi. Bija ļoti laba atmosfēra, jo Edmunds Freibergs mācēja mūs uzlikt uz pareizā ceļa, uz konkrētu pārdzīvojumu un konkrētas darbības ceļa. Tas daudz palīdzēja. Ja režisors zina, ko grib, arī aktierim ir vieglāk. Protams, loma ir grūta, tāpat kā visas pārējās šajā izrādē, bet tāpēc interesanta. Man patika, kā raidījumā “Kultūrdeva” teica Rēzija Kalniņa, kas savulaik spēlējusi gan Stellu, gan Blanšu, – ka katrā no viņām ir daļa otras, vēl kaut kas no Stenlija, viņi visi sajaucas. Neizskaidrojami, bet tas tā ir. Tāpat kā dzīvē – kādreiz mēs izmantojam citu kā lietu, kā instrumentu kaut kam, ko vēlamies sasniegt, un bieži ar šīm lomām apmaināmies.

Jūsu pieminētajā TV sižetā izskanēja frāze, ka Freiberga interpretācijā šis ir stāsts par vardarbību pret citādo, pret cilvēka dvēseli un pret citādo tajā. Kas jūsu Blanšā ir citādais?

Galvenā doma varbūt ir tā, ka cilvēkam jābūt kaut kam vairāk par “ēst, gulēt, kniebties un iet uz tualeti”. Viņai vajag kaut ko vēl, sauksim to par dvēseli, par dvēseles barošanu, audzināšanu. Man patīk tas, ko viņa saka Stellai, ka – jā, cilvēks ir kā dzīvnieks, viņam piemīt šīs dziņas, iekāres, nemaz ne tik tīrās iegribas, viņā dzīvo viss zemiskais, bet ar to nedrīkstam aprobežoties, nedrīkstam pazaudēt maigās, cēlās jūtas. Blanša tiešām tā uzskata, par spīti sitieniem, ko savā dzīvē saņēmusi. Viņa ir palikusi tīra, tieši pateicoties šīm maigajām jūtām, kas viņā dzīvo, nav pazaudējusi savu dvēseli, kaut tiek nemitīgi dragāta. Stāsts ir diezgan pretrunīgs, jo, kā jau teicu, Viljamsa tēli visi dzīvo viens otrā, un Blanšai piemīt tieksme uz seksu kā līdzekli, lai aizmirstos. Kā teica Māra Ķimele – Blanša dzēš ugunsgrēku ar eļļu. Savu iekšējo traumu, ko guvusi, apprecoties ar homoseksuāli, viņa ir mēģinājusi dzēst seksuālās attiecībām ar īstiem vīriešiem, kuri viņu izmanto un izmet, izmanto un izmet. Bet viņa nepazaudē savu tīro, dvēselisko stīgu, lai cik patētiski tas arī neizklausītos. Līdz pēdējam brīdim tā ir nospriegota, arī tad, kad viņa izvēlas aiziet savā iedomu pasaulē. Es uzskatu, ka viņa visu apzinās – apzināti paliek, apzināti ļauj Stenlijam sevi izvarot un apzināti aiziet uz trakomāju, lai arī negrib to darīt. Tā nav viņas atriebība, bet brīdinājums. Lai pārējie, atceroties viņu, padomā par savu dzīvi – vai viņi tiešām nav palikuši līmenī “ēst, kakāt, kniebties”?

Ar vārdu “ēst” es šeit domāju visas materiālas vērtības – mūsdienās šāds modelis, manuprāt, ir ļoti izplatīts. Vienmēr ir bijis izplatījis, bet tagad jo sevišķi. Ka vairāk jau neko nevajag. Bet varbūt tomēr vajag? Blanša ir atgādinājums, ka vajag ko vairāk.

Skats no izrādes "Ilgu tramvajs". Tom J. Benedict – Stenlijs, Ieva Puķe – Blanša // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Vai, iestudējot “Ilgu tramvaju” ne-pandēmijas apstākļos, jūsu Blanša būtu citāda?

Strādājot pie šī darba, mēs par pandēmiju vispār nerunājām. Protams, varam teikt, ka tas ir ārkārtīgi aktuāls, bet Tenesija Viljamsa lugas vienmēr ir aktuālas. Jebkurā situācijā, kurā atrodamies, varam izvilkt viņa lugu un teikt – lūk, cik aktuāli!

Kādas būtu paralēles ar mūsu šodienu?

Dzīvošana noslēgtā vidē, cilvēks, kas nevienam nav vajadzīgs, izmests no savas vides, zaudējis darbu, tagad dzīvo kādam citam uz kakla. Vardarbība – vardarbība ģimenē, vardarbība pret citādo, neiecietība, sabiedrības neiecietība pret homoseksuālismu. Sievietes atkarība no seksuālām attiecībām. Vai tad tas nav aktuāli? Tā vismaz man pa radio stāsta, un noteikti, ka tā arī ir. Un vienmēr ir bijis, jo nav nekā jauna šai pasaulē.

Tikai tagad mēs acis uz to paveram drusku platāk.

Un, izrādās, ir cilvēki, kam tas jāpastāsta radio, lai viņi atvērtu acis. Tā tas šai pasaulē ir iekārtots.

Ieva, ja drīkst banalitāti – ko jums vēlēt Jaunajā gadā?

Protams, gribētu lai vīruss ir projām. Atgriezties pie ierastās dzīves, kas droši vien būs nedaudz citādāka, uzmanīgāka. Lai teātri atsāk strādāt, lai koncerti notiek, lai muzeji un izstādes ir vaļā. Lai cilvēki var nākt, skatīties un baudīt, gūt kaut ko sev un bagātināt sevi. Nekas nevar līdzināties dzīvam kontaktam ar skatītāju un skatītājam – ar mākslinieku. To novēlu sev un visiem citiem.

Vai teātris tad, kad atgriezīsimies pie kaut kāda veida normālībasbūs mainījies?

Teātris būs tāds kā vienmēr, jo tas vienmēr mainās, iet līdzi laikam un atkal iet atpakaļ. Viss notiek pa apli. Viss jau ir bijis.

… un cerams, ka būs atkal.

To gribētos. Ļoti, ļoti. 

 

Intervija tapusi VKKF mērķprogrammas "Kultūras nozares dokumentēšana" ietvaros

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt