Diāna Auziņa 01.02.2021

AKTIERIS RUNĀ: Una Eglīte

runa
Portreta foto – Uldis Sedols

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.

 

Kad Unu aicinu uz sarunu, Zoom platformas vietā viņa izvēlas pastaigu pa Maskačkas parkiem. Ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus, norunātajā dienā tiekamies pie Latvijas Kultūras akadēmijas ēkas Ludzas ielā 24. Rīgā beidzot ir uzsnidzis decembrim tik raksturīgais sniegs, mēs, pa parku taciņām staigājot, solītās stundas vietā aizrunājamies par teātri pat nedaudz ilgāku laiku. Un ir tik laba pēcgarša, kāda parasti pārņem pēc lieliskas izrādes noskatīšanās.

Kā tu jūties šobrīd? Mani kā skatītāju bezgala skumdina aizslēgtie teātri, taču pastāv iespēja aizvietot šo aizraušanos ar citām lietām. Bet aktieriem, kuri mācījušies būt uz skatuves, noteikti ir nesalīdzināmi sarežģītākas izjūtas?

Ir pārņēmušas visādas sajūtas. Pavasarī es vispār nesapratu, kas notiek. Domāju, būs viss ciet uz kādām trīs nedēļām, tad atgriezīsies dzīve pa vecam. Bet, kad cits pēc cita sāka atcelties darbi, man bija panika. Protams, es nebiju mierpilna. Uztraucos par to, kā būs tālāk, kā strādāt, kā pelnīt. Šobrīd jau esmu, tā teikt, izelpojusi, apradusi ar situāciju, bet laikam vēl tomēr mācos, kā pieņemt apkārt notiekošo, kā sadzīvot pašai ar sevi jaunajos apstākļos, jo pati esmu pārsteigta, cik daudz jauna sevī atklāju tieši pandēmijas dēļ. Lieku sev kustēties gan fiziski, gan kustināt savu prātu, lai neļautos depresijai, kas ne pie kā laba neved. Protams ir sliktās un labās dienas, bet kuram gan tādas nav? Teātris ir un būs, tikai tagad viss ir pagriezies ne tā, kā bija plānots. Vismaz man. Tāpēc ir svarīgi saprast, kā teātrim eksistēt šajos apstākļos. Skolā (Latvijas Kultūras akadēmijā – D. A.) mūs nemācīja, kā dzīvot, kad būs Covid-19 pandēmija, līdz ar to rodas tik daudz jautājumu, piemēram, kā strādāt, kā piedāvāt savas idejas digitālajai videi un tamlīdzīgi.

Runājot par digitālo vidi. Pavasarī tev bija “Irānas konference" (režisora Elmāra Seņkova tīmekļa izrāde “Irānas konference” 2019./2020.gada sezonā saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu “Gada notikums digitālajā vidē” – D. A.). Vai iesaistījies šajā projektā uzreiz pēc pirmā ārkārtas stāvokļa izsludināšanas?

Pagāja kādas divas vai trīs nedēļas, precīzi neatceros, biju Kuldīgā, kad man zvanīja Elmārs (Seņkovs – D. A.). Viņš teica, ka liekas – “Irānas konferencei” ir pienācis īstais laiks, ka izrāde varētu atbilst digitālajam formātam un ka tas būs eksperiments, jo nevienam vēl nav pieredzes šāda stila izrādes veidošanā. Viss bija pēc brīvprātības principa, visi strādāja bez maksas un ar ļoti lielu aizrautību. Ļoti īsā laikā paveicām ļoti lielu darbu, jo materiāls ir apjomīgs. Ticu, ka tas vienkārši bija īstais laiks ar īstajiem cilvēkiem, īsto materiālu, bez jebkādām ekspektācijām uz kaut ko. Tobrīd nevienam no komandas nebija pārliecības, vai vispār rezultātā kas sanāks. Galu galā viss izvērtās par lielu piedzīvojumu. Arī pārdzīvojumu. Tikām ierakstīti katrs savās mājās, scenogrāfe Paulīne Kalniņa Zoomā konsultēja par apģērbu, arī gaismām. Man kā jaunai aktrisei tas bija notikums, ka varu piedalīties šādā izrādē un iepazīties ar ļoti pieredzējušiem un tik dažādiem aktieriem, turklāt vēl tādā formātā, kas visiem ir jaunums. Varēju redzēt, kā pārējie aktieri strādā, runā, domā. Sapratu, ka man kā jaunajai aktrisei ir, uz ko tiekties, vēl daudz mācības jāapgūst, kā arī jākrāj pieredze. Mani pārsteidza tas, cik daudzi mūs noskatījās, cik daudziem skatītājiem likām domāt ar šīs lugas palīdzību. Un ļoti patīkami, ka tikām novērtēti “Spēlmaņu naktī”. Es gan esmu ļoti kritiska pret sevi, grūti vērot no malas sevi ekrānā, bet arī tas ir vajadzīgs un jāmācās. Tomēr es negribētu, lai teātris pāriet uz digitālo vidi pavisam. Teātris ir dzīva parādība, aktieriem ir patīkami saņemt skatītāju aplausus, redzēt viņu smaidus, arī nesmaidus un žāvas (smejas), un acis, uzreiz saprotot, vai tas strādā vai nestrādā. Viens savā istabā, komunicējot tikai ar datora kameru, aktieris izlaiž šo sev ļoti svarīgo posmu.

Skats no izrādes "Irānas konference" (2020, rež. E. Seņkovs) // Publicitātes foto

Teātros, kā pati nupat teici, svarīga ir aktieru un skatītāju sinerģija. Kad tev radās doma doties uz Latvijas Kultūras akadēmiju stāties aktieros, lai iepazītu šo sinerģiju?

Kad man bija seši gadi, gāju 2. vidusskolas 1. klasē (tagad Rīgas 2. ģimnāzija – D. A.), mums bija teātra pulciņš. Atceros, ka man iedeva koka lomu – bija jāstāv un nedaudz jākustina pirksti (šajā mirklī Una ļoti pārliecinoši nodemonstrē vējā šūpojošos koka etīdi – D. A.). Pārējiem bija jāveic kādas darbības vai jārunā teksts, tāpēc biju tik ļoti sašutusi, ka esmu koks. Aizgājusi mājās, mammai teicu, ka vairāk neiešu uz teātra pulciņu, negribu būt koks. Tad pamazām pamatskolā sāku par teātri domāt vairāk. Mācoties 10. klasē, jau zināju, ka iešu studēt aktieros. Biju pat izrēķinājusi, ka 2015. gadā, kad beigšu vidusskolu, tiks uzņemti topošie aktieri. 12. klasē pieteicos pie Annas Eižvertiņas “Skatuves” sagatavošanas kursos. Šie kursi bija ļoti vērtīgi, jo varēju pārliecināties, vai tas, ko es tur daru divas reizes nedēļā, man tikpat ļoti patiks studijās turpmākos četrus gadus un pēc tam arī dzīvē, kad sākšu ar šo profesiju nodarboties ikdienā. Kursos guvu pirmo sajūtu tieši par to, kā viss varētu būt akadēmijā.

Paldies Annai Eižvertiņai par “Skatuvi”! Tagad, ejot pa Maskavas ielu, nespēju noticēt, ka tās vietas vairs nav – ļoti žēl, bet saprotu, ka nekas nav mūžīgs.

Vasarā pēc vidusskolas absolvēšanas es aizgāju uz uzņemšanu. Tālāk viss notika tā, kā tam acīmredzot bija jānotiek.

Kādu atceries iestājeksāmenu laiku?

Nevaru par citiem teikt, bet par sevi atzīstu – man bija satraucoši. Tajā brīdī domāju: visu vai neko, tagad vai nekad. Ja es toreiz nebūtu tikusi, otrreiz nestātos.

Saprotu, ka plāna “B” tev nebija?

Galvā man nekāda plāna “B” nebija. Mana mamma, kura mani vienmēr ir ļoti atbalstījusi gan visu akadēmijas laiku, gan vēl joprojām, mudināja tomēr padomāt arī par citām iespējām. Taču, lai arī man galvā negribējās pieļaut domu, ka vajadzēs izmantot plānu “B”, es tomēr biju iestājusies vēl vienā vietā, kur es arī tiku – uz žurnālistiem. Drošības spilvens, ja nu kas nesanāktu, man bija. Tagad no iestājeksāmeniem atceros vairs tikai kādus uzplaiksnījumus. Piemēram, savus kursabiedrus, ar kuriem pēc tam vienā kursā kopā studējām. Tāpat atceros, ka eksāmeni sakrita vienlaikus ar Skolēnu Dziesmu un deju svētkiem 2015. gadā, kuros es tajā laikā piedalījos korī (XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki no 02.07. līdz 12.07.2015. – D. A.). Viss koris ļoti juta man līdzi, turēja īkšķus. Noslēguma koncerts bija brīnišķīgs! Iepriekšējā dienā uzzināju, ka esmu uzņemta akadēmijā, tāpēc mana dvēsele dziedāja, biju ļoti priecīga.

Kad devos uz “Zirgu pasta” Karamazovu zāli, domāju, ka žūrijā būs apmēram pieci cilvēki, taču, kad ienācu, redzēju, ka viss gar sienu ir pilns. Visi viens pēc otra man uzdeva jautājumus, bet, manuprāt, es nenobijos. Nebija jau īsti citu variantu. Zināju, ka tur gribu iestāties. 1. kārtai man palīdzēja sagatavoties mana latviešu valodas skolotāja. Gribēju ņemt kādu Ojāra Vācieša dzejoli, bet viņa atrunāja, pamatojot, ka šo autoru izvēlēsies daudzi. Tāpēc ieteica man no Latviešu dzejas antoloģijas iemācīties padomju dzejnieka Andreja Baloža dzejoli “Par traktoristu Koļu”. Žūrija toreiz ārkārtīgi smējās, un es sākumā domāju, ka viss slikti, bet tas man kaut kā iedeva enerģiju. Laikam jau viņus pārliecināju. Vēl atceros, ka 1. kārtā man lika rādīt kaķa plastiku, pat tagad vairs nesaprotu, kā tas notika, bet atceros, ka uzlēcu uz krēsla un pēc tam, izejot no zāles, konstatēju, ka esmu sev uz kājas uzsitusi milzīgu zilumu, kas man kā pierādījums no pirmās kārtas bija vēl vairākus mēnešus. Bet štrunts par to, jo es dabūju, ko gribēju!

Kas no studiju laika palicis prātā?

“Zirgu pasts” principā studiju laikā kļūst par otrām mājām. Kā no rīta aizej, tā tikai vakarā vari būt brīvs, līdz ar to akadēmija un kursabiedri savā ziņā kļuva par manu otro ģimeni, jo diendienā pavadi daudz laika ar viņiem kopā. Bet es neesmu no tiem jaunajiem aktieriem, kas apgalvo, ka akadēmijas laikā palika bez draugiem. Ar mani tā nebija, jo tie draugi, kas ar mani bija, izdzīvoja arī akadēmijas laiku. Es gribu ticēt, ka mēs esam draugi uz mūžu. Viņu nav daudz, bet tie ir īsti draugi. Protams, bija daudz ģimenes pasākumu, kuros es nebiju, jo tajā laikā atrados “Zirgu pastā”. Sestdienas, svētdienas bija aizņemtas, sesijas bija saspringtas, bet neko nenožēloju. Atmiņas no studiju laika vēl ir ļoti svaigas, bet tad man vajadzētu otru interviju tikai par to (smejas).

Skats no diplomdarba izrādes "Medības" (2019, rež. E. Seņkovs), attēlā Una Eglīte un Matīss Budovskis // Foto - Uldis Bardiņš

Vai kas mainījies tavos priekšstatos par teātri un aktiera profesiju?

Ļoti izaugu pa šo laiku. Kad iestājos, man bija 18 gadi, uzreiz pēc vidusskolas. Sapratu, ka neviens neko klāt nenesīs, ka viss atkarīgs no ieguldītā darba, protams, arī veiksmei ir ļoti liela nozīme. Arī tad, ja tev ir talants, tas nepalīdzēs, ja tu ar šo talantu nestrādāsi.

Mūsu kursam paveicās, ka bija klāt leļļu specifika, tā iedeva vēl otru, citādāku domāšanu. Var teikt, ka leļļu pasaule mūsu domāšanai lika kustēties citos virzienos, arī rokas apguva jaunas lietas, jo kustināt lelles ir fiziski grūti. Pozitīvi arī, ka bija iespēja mācīties pie dažādiem režisoriem. Mums bija Mihails Gruzdovs, Indra Roga, kuri iedeva formu un to, kā tieši tajā strādāt. Savukārt 3. kursā pie mums atnāca Elmārs Seņkovs, kurš lika pievērst milzīgu uzmanību tam, kā domāt uz laukuma, kā veidot lomu, un tam, ka visam, pat mazākajam sīkumam, ir ļoti liela nozīme. Par to es Elmāram esmu ļoti pateicīga, viņš man ir daudz iemācījis, daudz licis domāt – arī šajā ne visai vieglajā pandēmijas periodā. Vēl, protams, Ģirts Šolis – kursa vadītājs, kurš iedvesmoja ar savu huligānismu un fantāziju objektu mākslā. Vēl bija arī režisors Dāvids Džovanzanna un, protams, visi pārējie akadēmijas pasniedzēji, kas iedeva milzīgu zināšanu bagāžu, kuru šobrīd vienkārši jāiemācās pareizi izmantot. Viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no tevis paša, tavas kapacitātes un no tā, cik tu vari izdarīt. Nav viegli, bet galvenais jautājums, vai aktieris ir gatavs mēģināt vēlreiz, sevišķi, ja viņam kaut kas nesanāk. Šķiet, ka tā būs visu mūžu. Ļoti cienu Mihailu Gruzdovu, jo viņš kā režisors un cilvēks savās nodarbībās mums, topošajiem aktieriem, stāstīja daudz vērtīgu lietu. Viņš teica – ja tevi kādreiz kāds paslavēja vai tev kas labi sanāca, tā jau ir vakardiena. Kas vakardien bija labs, šodien jau var būt slikts. Tāpēc visu laiku ir jāattīstās, jāiet uz priekšu.

Akadēmijas laikā bija gan daudz priecīgu, gan sāpīgu brīžu, bet kopumā, atskatoties uz šiem četriem gadiem, tā tomēr bija dzīves skola, nevis vienkārši mācību iestāde. Akadēmija palīdzēja ieslēgt man sevī to apjausmu – kas es esmu, ko gribu?

Tāpēc man liekas, ka tā izglītība, ko mums iedod Latvijas Kultūras akadēmija, ir ļoti laba, un tā noder ne tikai teātrī, bet jebkādā sfērā. Protams, tu nevari būt izcils ķirurgs vai jurists, jo tur nepieciešamas citas, specifiskas zināšanas, bet kā cilvēkam, piemēram, māka izteikties un sevi prezentēt jau ir puse no uzvaras daudzās jomās.    

Kādas ir tavas attiecības ar kritiku? Vai mēdz lasīt recenzijas par izrādēm?

Visas kritiķu recenzijas nelasu, tikai par tām izrādēm, kurās es pati vai kursabiedri piedalās. Reizēm es kritikai piekrītu, reizēm nepiekrītu, reizēm es to nesaprotu, jo, manuprāt, atstāsts par to, kas notika izrādē, nav kritika. Vajag interpretāciju. Ja ir interpretācija, tad ir interesanti. Patīkami, ja par savu darbu varu izlasīt kādu labu vārdu. Pie sirds ķeras tad, ja uzrakstīts kāds skarbāks vārds, bet es to cenšos nelaist sevī iekšā, paturu prātā un pārdomāju. Man svarīgāk ir uzzināt, ko par mani domā ģimene, tuvākie draugi un kolēģi. Viņu viedoklis par manu spēli, izrādi kopumā ir tas, kurā es parasti ļoti ieklausos. Parasti pēc izrādēm mammai neprasu, kas viņai patika, bet lai pasaka, kas nepatika.

Vai uz kolēģu un arī savu kursabiedru izrādēm ir laiks aiziet?

Negribu teikt, ka simtprocentīgi, bet, ja ir laiks, tad jā – eju. Esmu braukusi uz Daugavpils teātri, kur spēlē mans kursabiedrs, labs draugs Agris Krapivņickis. Vienmēr ļoti uztraucos. Pati neesmu uz skatuves tajā brīdī, bet vienalga uztraucos, ja labs draugs spēlē. Izjūtu atbildību, jo es viņu zinu. Taču man patīk skatīties uz savējiem no malas. Bet, protams, es neesmu parastais teātra skatītājs. Ir ļoti grūti to sevī izslēgt. Piemēram, reizēm skatos un sāku domāt: Hmm, kā viņš to dara? Citreiz atkal skatos un skaidrs, kā viss notiek. Bet tā es eju un labprāt skatos, jo tādā veidā arī varu mācīties.

Skats no teātra apvienības ESARTE izrādes "Pēdējās stundas" (2020, DDT, rež. E. Seņkovs), attēlā Mārtiņš Gailis, Agris Krapivņickis, Una Eglīte un Matīss Budovskis // Foto - Annemarija Gulbe

Kāda bija jūsu kursa pieredze ar spēlēšanu uz lielās skatuves jau studiju laikā?

Kā viss kurss kopā satikāmies ar auditoriju diplomdarbos. Sākām ar izrādi “Izzūdošā nāktone” (rež. D. Džovanzana – D. A.), tad “Dzīvnieku ferma” (rež. M. Gruzdovs – D. A.), uz pavasara pusi – “Medības” (rež. E. Seņkovs – D. A.), vēl arī izrāde “Nelabā roka” (rež. K. Krūmiņš – D. A.). 3. kursa laikā veidojām izrādes ar leļļu specifiku (Matīss Budovskis “Dzērājs”, Una Eglīte “Mazā raganiņa” – D. A.). Divas reizes ar objektu izrādēm pabijām Polijā, studentu teātra festivalā “LALKA NIE LALKA” un vienu reizi Čehijas teātra festivālā “SETKANI/ ENTCOUNTER” ar izrādi “Izzūdošā nākotne”, kur dabūjām balvu par labāko leļļu dizainu un scenogrāfiju.

Una, kas tev ir teātris?

Satikšanās ar sevi, skatītāju. Tā ir sevis iepazīšana. Paskatīties, ko varu izdarīt tur – teātrī, un ko nevaru darīt dzīvē. Vai arī tieši pretēji – kāda es varētu būt dzīvē, jo teātris ļauj nonākt dažādās situācijās, kurās es savā dzīvē nenonāktu, ja, piemēram, sēdētu ofisā pie datora no 9 līdz 17. Lai gan tas nebūt nav slikti, katrs mēs atrodam savu lietu, ar ko nodarboties. Izpētes procesos aktieri, kad veido izrādi, iet vērot cilvēkus, runāt ar viņiem, lai iepazītu sev kādu nezināmu lauku. Patiesībā teātris jau tāds burbulis vien ir. Par to pārliecinājos, kad ar teātra kompāniju “ESARTE” veidojām izrādi “Pēdējās stundas” (rež. E. Seņkovs, DDT, 2020 – D. A.). Gājām uz pansionātiem, satikām cilvēkus, kas tur strādā, redzējām, ka viņi visu laiku ir savā burbulī, kas man kā aktrisei ir milzīga, nezināma pasaule.

Teātris man ļauj iepazīt dzīvi. Lai veidotu varoņa tēlu, es iepazīstos ar cilvēkiem, iegūstu jaunus kontaktus vai pat draugus. Es kā Una, kā cilvēks laikam tieši to meklēju kā teātrī, tā arī dzīvē – kā nebaidīties, būt pārliecinātai, drošai, arī redzēt, cik tālu esmu gatava iet.

Runājot par tēla veidošanu, vai ir palikušas prātā kādas nospēlētas lomas? Varbūt no diplomdarba izrādēm?

Noteikti loma izrādē “Medības” – reālpsiholoģiskais teātris, ļoti sarežģīts uzdevums, bet super interesants process, vēl aizvien risinu savas attiecības ar šo lomu. Ļoti patika darbs pie izrādes “Izzūdošā nākotne”, jo mēs paši veidojām lelles, paši domājām, ko un kā darīt. Nesen man arī bija interesants piedzīvojums. Strādājām visu augustu un septembri, 1. oktobrī vēl paguvām izrādīt skatītājiem teātra trupas KVADRIFRONS jauno izrādi “Ciešamā kārta” (rež. Klāvs Mellis, 2021 – D. A.), kas aplūko Latvijas izglītības sistēmas problēmjautājumus un komiskas situācijas. Man ļoti patika ar viņiem strādāt, daudz iemācījos no šīs komandas, ieguvu citādu elpu un skatu uz to, kā top izrāde komandā. Viņi arī ir neatkarīgie aktieri, turklāt darbojas šajā vidē ilgāk nekā es. Sākumā biju nobijusies, kā iestrādāšos, jo šajā izrādē esmu vienīgā no ārpuses, taču viss izvērtās lieliski.

Skats no teātra trupas KVADRIFRONS izrādes "Ciešamā kārta" (2020, rež. K. Mellis) // Foto - Agnese Zeltiņa

Kā ar sapņu lomām? Vai tādas arī tev ir?

2. kursā dejas nodarbībā nodarbībā mūsu pasniedzējam Iļjam Vlasenko atbildēju uz līdzīgu jautājumu, un nekas nav mainījies. Man ārkārtīgi patīk Viljama Šekspīra komēdija “Sapnis vasaras naktī”. Es gribētu spēlēt Helēnu vai Titāniju, patiktu būt tādā lielformāta iestudējumā ar sarežģītiem tērpiem, īpašu grimu, lielu aktieru ansambli. Gribētu savu monoizrādi. Domāju, ka man vēl daudz kas ir jāizlasa, vēl jāpieaug, lai es varētu pateikt, ko gribētu vēl kādreiz nospēlēt.

Šobrīd gribu spēlēt visu pēc kārtas, jo man vajag pieredzi, arī koku būtu interesanti nospēlēt, jo pat vissīkāko lomu var uztaisīt atmiņā paliekošu – to es sešu gadu vecumā vēl neapzinājos (smejas).

Iepriekš minēji, ka dziedāji korī. Vai dari to vēl joprojām?

Nē, tas bija tikai skolas laikā. Kad sāku mācīties akadēmijā, mums bija solo dziedāšana, arī ansambļa dziedāšana pie pasniedzējas Aritas Orravas. Tagad dziedu mājās, piemēram, gatavojot ēst.

Kā vēl mēdz aizpildīt savu brīvo laiku ārpus teātra?

Eju uz baseinu. Vēl man ir hobijs, kurā es pilnībā pazūdu. Tās ir divas stundas, kad neeksistē nekas cits    es jāju ar zirgu. Grūti to paskaidrot, taču liekas, ka zirgs nav tikai dzīvnieks, bet drīzāk kā persona, kā draugs, kurš mani ļoti labi saprot. Es viņam varu daudz izstāstīt, un pārņem sajūta, ka viņš mani saprot, paskatās, pat pamāj ar galvu, reizēm arī galīgi neklausa, tad jūtos bezspēcīga, krītu izmisumā. Interesanti, ka zirgam es neko nevaru samelot, viņš to uzreiz jūt. Ja manī iekšā ir šaubas, bailes, kaut kāds niķis, viņš to izmantos un uzvedīsies tieši tāpat. Tad es saprotu, ka tā patiesībā ir mana cīņa pašai ar sevi. Šis ir mans hobijs, ko es ļoti mīlu. Sākot jau ar braukšanu uz stalli. Patīk tur ieiet, paņemt seglus, notīrīt zirgu, iedot viņam burkānu vai cukuriņu, vienkārši pastāvēt un paskatīties, parunāties. Domāju, ka tas palīdz arī aktrises profesijā, jo audzina raksturu, veido izturību un neatlaidību. Īpaši šajā laikā ir nepieciešama spēja sevi savākt, atslābināties, nestresot un ļauties.

Kas tev kā aktrisei ir interesantāks – mēģinājumu process vai jau gatava izrāde, nodota skatītāju vērtējumam?

Mēģinājumu procesi var būt ļoti dažādi – gan viegli, gan ļoti smagi. Esmu piedzīvojusi abus variantus. Bet pilnīgi noteikti mēģinājumu process atšķiras no tā, kas notiek tad, kad izrādi palaiž uz skatuves. Objektīvi vieglāks nav neviens no šiem procesiem. Izrāde nevar tapt, pastāvēt bez mēģinājumiem un arī skatītājiem. Mūžīgā savienība. Skaidrs, ka aktieris ir vienīgais, kurš zina, kāda ir izrāde abos šajos procesos, un skatītāju nemaz neinteresē, kāda bijusi izrādes tapšanas gaita.

Vai tev ir kādi rituāli pirms izrādēm?

Jā, svarīgs ir rituāls pirms tam. Uz skatuves laukuma nevar vienkārši uzskriet, pirms tam ir jāpagatavojas, jābūt siltam – var iepriekš paelpot, paskraidīt, pavingrot. Vismaz es tā daru, man palīdz. Patīk arī palikt vienai uz brītiņu – lai sakoncentrētos, patīk ar kolēģiem pajokoties, jo tas man iedod kopības sajūtu. Vēl arī nekad pirms kāpšanas uz skatuves neēdu. Vienmēr arī tekstu atkārtoju, lai negadās melnie caurumi. Ja gadās, tad… nu, jā… gadās… (smejas).

Laikā, kad nevaram plānot pat rītdienu, nejautāšu, ko tu plāno darīt pēc 10 gadiem, bet varbūt ir iekšēja sajūta, ko tu gribētu darīt pēc 10 gadiem?

Man šobrīd ir 24, pēc 10 gadiem būs 34. Es gribētu vēl iet mācīties, esmu jau pieteikusies, bet pagaidām neatklāšu, kur. Gribu saprast, kā es teātra mākslu vēl varu izmantot, ne tikai uz skatuves. Teātrī būt, spēlēt uz skatuves es noteikti gribu. Gribu būt laba aktrise, kas iedvesmo savu skatītāju. Sastrādāties ar saviem kolēģiem un kursabiedriem, ar kuriem šobrīd esmu kontaktā – vēlos saglabāt to arī pēc 10 gadiem. No cilvēciskā aspekta pēc 10 gadiem es ļoti gribu būt laba mamma, laba sieva, gribu sev dārzu, kur stādīt puķes un audzēt tomātus (pasmaida).

Esmu sapratusi – kur dzīve nesīs, tur es iešu, negribu sev neko iepriekš saplānot, bet noteikti cīnīšos par to, ko gribu sasniegt. Šis gads lieliski pierādīja, ka viss var vienā brīdī atcelties. Pilnīgi visiem cilvēkiem plašajā pasaulē, jebkuras profesijas pārstāvjiem ikdiena ir mainījusies. Tagad tikai jāsaprot, kā šo situāciju izmantot savā labā. 

 

Šeit Unas Eglītes profils vietnē Izrādes.lv 

 

Intervijas autore – Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt