Līga Ulberte 04.02.2021

Gribu būt noderīgs šodien

Portreta foto – Marko Rass

Režisora Dmitrija Petrenko izrādes kopš krīzes sākuma piedzīvojušas visas pandēmijas blaknes. Dailes teātrī “Monstra” pirmizrāde tika pārcelta no marta uz oktobri , bet “Elpa”, spēlēta vasarā pustukšā zālē, tika pie vairākām “Spēlmaņu nakts” nominācijām un balvām. Liepājas “Mališ” rudenī nedaudziem skatītājiem izdevās parādīt tikai dažas reizes, bet tās atnesa nomināciju balvai “Kilograms kultūras” teātra kategorijā. Vēl divas pirmizrādes notiks bez skatītājiem šauros Dailes un Liepājas teātra “burbuļos”.

Saruna par teātra izglītību un režisora profesiju notika pagājušā gada priekšpēdējā dienā, kad jau otro reizi teātri bija aizvērti pavisam.

 

Līga Ulberte: Ko tu šobrīd dari? Kā tiec galā ar pašreizējo situāciju?

Dmitrijs Petrenko: Man kā režisoram laikam ir ļoti paveicies. Visu laiku izdodas ielēkt pēdējā vagonā un paspēt izlaist izrādes. Ja viss būs labi, tad līdz sezonas beigām man būs seši iestudējumi, kā nav bijis nekad. “Zemdegas” Dailē gaida pirmizrādi ar skatītājiem, bet priekšā vēl ir trešais Makmillans Liepājā (luga Every Brilliant Thing, D. Petrenko izrādes nosaukums – “1 000 000 labu lietu” – L. U.) un pavasarī diplomdarbs ar Liepājas studentiem. Un paralēli es strādāju par skolotāju – jau trešo gadu Doma kora skolā un Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Šogad es turpinu ar tiem pašiem vidusskolas vecuma jauniešiem, ar kuriem strādāju jau pagājušogad un kuri jau kaut ko prot un zina, un izdomāju, ka varam zūmā drusku padarboties ar verbatim principu. Mēs runājām par tēmām, kas viņus interesētu, un viņi paši izdomāja, ka gribētu taisīt izrādi par saviem vienaudžiem, kam nav draugu, kas nespēj vai negrib socializēties. Katrs atrada vienu cilvēku, kuru intervēt un mēģināt saprast. Un tagad mēs esam tikuši līdz tam, ka viņi no pašu veidotām garām intervijām mēģina uzrakstīt monologus. Viņi bija tikušies, piemēram, arī ar saviem bijušajiem klasesbiedriem, kuri sākuši vainot viņus par negribēšanu draudzēties, u. tml. Un man ir baigais prieks, ka šie jaunieši spēj par to visu normāli reflektēt. Ja pavasarī vai vasarā tas būs iespējams, mēģināsim šādu izrādi nospēlēt arī klātienē.

Atradi veidu, kā teātra nodarbības vadīt attālināti?

Mums ir divas stundas nedēļā. Jaunieši izstāsta, kā viņi ir pavirzījušies ar intervijām, un tie, kas jau sākuši rakstīt monologus, atsūta tos visiem un arī zūmā nolasa, visi var sekot tam, ko citi dara. Vismaz ar vidusskolas vecuma skolēniem es attālināti tieku galā diezgan veiksmīgi, bet, protams, tas ir grūti. Pandēmijas sākumā mēs mēģinājām kaut ko darīt zūmā arī ar Liepājas kursa studentiem, un tas bija ļoti mokoši. Spēlēt etīdes zūmā ir neiespējami, jo tur ir jābūt fiziski klāt, lai uz vietas varētu apmainīties ar enerģiju un domām. Tāpēc mēs pārgājām uz kaut ko citu, piemēram, izlasījām un izrunājām dažus kanoniskus teātra tekstus.

Man tomēr īpaši aktieru izglītības kontekstā šķiet traki, ka gan Liepājas, gan t. s. Valmieras kurss Latvijas Kultūras akadēmijā šogad būs spiesti absolvēt augstskolu ar šādu daļēju online diplomu...

Liepājas Universitāte ir piekritusi, ka aktieriem būs vēl viens, vasaras semestris, proti, iznāks, ka viņi studē četrarpus gadus. Lai viņiem nebūtu tāds covid studentu zīmogs, kuri ir tikai sēdējuši zūmā, vasarā un mazliet rudenī ar studentiem pie vēl vienas izrādes strādās Māra Ķimele. Cik nu bija iespējams, mēs arī rudens semestrī klātienē darbojāmies un vismaz sapratām, ko var un ko nevar attālināti. Piemēram, Matīss Budovskis kā pasniedzējs strādāja ar objektiem, kur studentiem daudz kas bija jādara individuāli. Tas bija ļoti labs veids, kā iemācīties citu tehniku, citu domāšanu, satikt jaunu režisoru. Tas bija svarīgi arī tāpēc, ka Matīss varēja paskatīties uz studentiem, kurus viņš iepriekš nepazina, it kā no malas, ar svaigu skatu. Viens manis iestudēts diplomdarbs – “Cietsirdīgās spēlēs” – būs, tiklīdz tas tiks atļauts, cerams, pavasarī, jo mēs pie tā strādājam jau kopš 3. kursa. Un tad pie Māras vasaras beigās vai rudenī.

Alvis Hermanis par 20./21. gadsimta mijā dzimušajiem saka – citplanētieši [1]. Tev ir pieredze darbā ar studentiem Latvijas Universitātē un tagad arī Liepājā, kā tev šķiet – šodienas jaunieši redz pasauli citādi?

Jā, noteikti. Es Alvi ļoti labi saprotu, mums ar Liepājas studentiem arī 1. kursā bija pilnīgs šoks. Piemēram, uzdevums – parādīt etīdi. Students parāda, pasniedzēji kaut ko komentē, students noklausās un saka – ok, labi, ejam tālāk, bet nesaprot, ka pie tās pašas etīdes ir jāturpina strādāt un būs jāatkārto vēlreiz un vēlreiz, un varbūt simtreiz. Vai, piemēram, atnāk uz nodarbību, neko nesagatavojis, jo es taču jau vakar izdarīju. Bet kādā brīdī es pārstāju par to brīnīties, jo sapratu, ka vaina nav viņos, bet izglītības sistēmā, kur nav iemācīts, ka ne jau atzīme ir būtiska, bet gan sapratne par to, ko tu gribi un vari un kā to attīstīt. Attīstība nenotiek, ja tu saņem “seši” un ar to pietiek. Man ļoti nepatīk vārds “audzināšana”, bet droši vien tieši ar to šai parādībai ir sakars. Labi, ka es ātri sapratu, ka nav jēgas par to gaudot, jo tas neko nemainīs. Ir jāmēģina studentiem veidot tādu pieredzi, kas liek uz mācību procesu paskatīties citādāk. Piemēram, praksē pierādīt – ja man kaut kas nesanāk, bet es to atkārtoju vairākas reizes un pamēģinu darīt dažādi, tad sāk sanākt. Tas prasa laiku un enerģiju, bet studenti ir jāvirza uz to, ka mācīties nenozīmē pelnīt atzīmes. Un vēl skaidrs, ka daudz kas nāk no ģimenes, kur šodienas padsmitnieku vecāki ir plus mīnus manā vecumā un ne vienmēr spēj ielikt bērnos skaidru vērtību sistēmu. Mēs augām diezgan nestabilā laikā, kad ne par ko nevarēji būt drošs. Mani vecāki vienmēr atgādināja – ja tu tagad strādā, tas vēl neko nenozīmē, jo rīt tev darba vairs var nebūt. Es paspēju šajā mācību gadā arī drusku pastudēt pedagoģiju, daudz lasu par to visādus akadēmiskus pētījumus, un mūsdienās ir tāds foršs jēdziens “transformatīvā mācīšanās”. Tas nozīmē, ka cilvēks nevar neko iemācīties, ja pats kā personība nemainās, ja nemainās viņa vērtību skala. Es to ļoti gribētu attiecināt arī tieši uz aktiermeistarības studijām. Tāpēc, jā, Alvim taisnība, jaunieši ir citplanētieši, bet tas ir normāli.

Mana pieredze liecina par divām tendencēm, kas varbūt ir saistītas. Pirmkārt, mūsdienu studenti, pat maģistratūras līmenī, var būt noteiktās jomās ļoti izglītoti un zinoši, bet viņi nespēj sevi piespiest mācīties to, kas viņus tieši neinteresē. Bet augstākā izglītība tomēr nav arodskola, kur māca tikai konkrētajā profesijā uzreiz pielietojamas prasmes. Un, otrkārt, vidusskolu beidzēji, nonākot augstskolā, bieži ir spiesti saprast, ka nav iemācījušies mācīties, pārvarēt un motivēt sevi izdarīt arī to, kas nav viegli, arī tad, ja tevi nekontrolē.

Jā, es absolūti piekrītu. Bet tā ir arī mūsu, pedagogu, vaina. Piemēram, daudziem studentiem nepatīk bezpriekšmetu etīdes, jo viņi neredz tām jēgu. Kad sāku strādāt Liepājas Universitātē, es daudz konsultējos ar Ainu Matīsu, kura teica, ka daudzas teātra skolas tieši tāpēc neko tādu vairs nemaz neliek darīt. Kāpēc man jāšuj kaut kāda neesoša poga, ja es nekad neesmu redzējis teātrī tam pielietojumu? Bet, ja students saprot, ka viņš tajā brīdi nevis šuj to pogu, bet attīsta iztēli, uzmanību pret detaļām un absolūto precizitāti – gan savu, gan apkārtējo, tad viņam kļūst interesanti. Pirms gada es Doma kora skolā strādāju arī ar 4.-6. klases bērniem, un tajā vecumā tas ir ļoti izteikti – ja viņi paši saprot vai skolotājs izstāsta, kāpēc kaut kas jādara, viņi labprāt piedalās. Es negribu būt fitnesa treneris, kuram katrs klients jāpierunā un jāvaktē, bet tomēr pedagoga uzdevums ir skaidrot, kāpēc katrs šķietami garlaicīgais vai tukšais uzdevums ir vajadzīgs.

Skats no LT izrādes "Mališ" (2020) // Foto – Justīne Grinberga

Tev pašam ir divi maģistra grādi dažādās augstskolās, zinu, ka gribi mācīties vēl. Kādas problēmas tu kā students redzi augstākajā izglītībā?

Ļoti vienkārši sakot, galvenā problēma ir kvalitātē un prasībās. Es reiz braucu no Liepājas uz Rīgu mašīnā ar iepriekš nepazīstamu puisi, kurš studēja kādas Latvijas augstskolas maģistratūrā. Viņš mašīnā klausījās lekciju par pētniecības metodēm, kas diemžēl bija ļoti primitīvā līmenī. Varbūt es kļūstu vecs, bet atceros, ka mums komunikāciju studijās bakalaura programmas 1. kursā bija Ievads pētniecībā pie profesora Ojāra Skudras, kur mums bija jāzina un mutiskā eksāmenā jāatbild ļoti nopietnas, sarežģītas zinātnes teorijas un pieejas. Tāpēc tas, ka tagad reizēm maģistratūrā māca, cik ir divi plus divi, līdz cikiem strādā bibliotēka un kur googlē atrast rakstu, man šķiet nepieņemami. Varbūt tas ir plašāks, sistēmas jautājums, ka augstākā izglītība ir tik ļoti pieejama un pasniedzēji cenšas latiņu nepacelt par augstu. Es pats kā pasniedzējs ar to saskāros pēdējos gados Latvijas Universitātē. Godīgi jāatzīst – ja grupā bija 20 cilvēki, tad tas nozīmēja, ka tika uzņemti visi, kuri atbilda pašiem primitīvākajiem kritērijiem. Es jau kursa sākumā tad atklāti pateicu, ka diemžēl lielai daļai no klātesošajiem nav un nebūs nekāda sakara ne ar žurnālistiku, ne ar komunikāciju. Un tiem, kuriem bija svarīgs tikai četrinieks, uzdevu individuālu darbu, lai viņi netraucē tiem, kas tiešām grib mācīties, kam ir talants un interese, arī kaut kādas elementāras iemaņas. Tas varbūt nebija īsti godīgi, bet tas bija viens veids, kā pasniedzējs pret šo sistēmu var iet, lai kvalitatīvāk strādātu ar tiem, kas paši grib ieguldīties, ir gatavi ciest par to, ka kaut kas nesanāk, un pacīnīties, lai būtu labāk.

Augstskolu eksistence ir tiešā veidā atkarīga arī no studentu skaita, tāpēc bieži tiek vilkti cauri arī tie, kuri pēc būtības studēt nespēj.

Jā, diemžēl. Bet aktiermākslas studijas šai ziņā ir godīgākas. Vismaz Liepājā mēs nevienu neesam vilkuši. Tieši otrādi – topošos aktierus un režisorus parasti pirmajos kursos cenšas atrunāt, brīdinot, ka tas ir ļoti grūts darbs un sarežģīta profesija. Mēs Liepājas kursā uzņēmām 16 cilvēkus, palikuši ir 10, un neviens no tiem, kas aizgāja, netika pierunāts palikt.

Ko, tavuprāt, režisora profesijā var iemācīt un kas nāk tikai ar praktisko pieredzi?

Man pašam LKA režijas studijās ļoti noderēja aktiermeistarība. Es šausmīgi negribēju būt aktieris, man riebās piedalīties etīdēs un uzstāties, bet, kad sapratu, ka tas nav tāpēc, lai es kļūtu par aktieri, bet tāpēc, lai kaut nedaudz pabūtu otrā, aktiera, pusē un redzētu, kā tur viss strādā, tā kļuva par milzu vērtību. Ļoti pareizi un labi, ka akadēmijā topošajiem režisoriem liek spēlēt pašiem. Tad vēlāk ir vieglāk palīdzēt aktierim. Tu redzi, cik viegli ir imitēt, haltūrēt, nepieslēgties līdz galam un izdarīt kaut ko formāli. Kā arī saproti, kas notiek, kad tu dari pareizi, ka aktiera darbs nav tēlošana, bet domāšana. Kad tu pats iemācies domāt uz skatuves, tā ir bauda un ir viegli spēlēt.

Prasīt no nepieredzējuša režisora kādu rokrakstu vai jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumus ir diezgan sarežģīti un varbūt pat nevajadzīgi. Tik un tā tikai tad, kad uztaisīsi vienu, otru, trešo darbu, pats sapratīsi, kas tevi interesē vai kas ar tavu izrādi un tevi pašu notiek, ja tiek pieļauti kompromisi ar aktieriem vai teātri.

Manā gadījumā pluss bija tas, ka vairs nebiju pavisam jauns un sapratu, ka tikai ar sēdēšanu skolā, pat ja es tur sēdēšu ļoti labi no rīta līdz vakaram, nekas nebūs. Man tā bija jau trešā izglītība, un es sapratu, ka ļoti liela nozīme ir praksei, tāpēc asistēju visiem, kam vien varēju. Gāju uz mēģinājumiem gan pie Indras Rogas, gan Džilindžera. Tas bija ļoti vērtīgi. Rietumos pazīstamā mentoru sistēma, kad ir ne tikai pasniedzēji, bet vēl kāds nozares profesionālis, pie kura tu vari aiziet paskatīties, kā viņš strādā ar aktieriem, ar māksliniekiem, kā tiek galā ar teātra vadību, būtu ļoti noderīga arī Kultūras akadēmijai.

Skats no DT izrādes "Monstrs" (2020) // Foto - Artūrs Pavlovs

Par mentoru sistēmas izveidi tieši pašlaik LKA tiešām tiek domāts. Bet mazajā Latvijā jau gan visi aktīvi strādājoši teātra pasniedzēji pēc būtības šo mentora funkciju pilda tik un tā, pat ja tā netiek nosaukti. Pašreizējais LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistratūras students, kino režisors Matīss Kaža, jautāts par Latvijas kino izglītības problēmām, kā vienu no faktoriem nosauc zināmu provinciālismu un šauro pasniedzēju klāstu, jo, piemēram, lielvalstu augstskolās tu par savu darbu vari uzzināt septiņu profesionāļu viedokli, bet Latvijā labākajā gadījumā tikai trīs. [2] Kā tev šķiet, vai šaurie apstākļi, kuros mēs cits citu nevaram nepazīt, teātrī ir priekšrocība vai trūkums?

Man tomēr liekas, ka tas ir labi. Džilindžeru es studiju sākumā satiku uz ielas, pirms tam viņu mazliet pazinu, biju laikam vienu reizi intervējis. Piegāju viņam klāt, pateicu, ka studēju režiju un gribētu viņam asistēt. Un Džilindžers atbildēja – ļoti labi, man tikko bija pirmais mēģinājums, re, kur luga, rīt tiekamies.

Ļoti daudz kas ir atkarīgs arī no paša studenta. Vai nu gribi vārīties tikai savā sulā un vienkārši dabūt diplomu, vai tomēr tevi interesē iet skatīties un mācīties. Jo kaut ko iemācīties var arī no tāda režisora, kas tev nepatīk. Bet nu skaidrs arī tas, ka, ja tu sabojā attiecības ar pedagogiem vienā akadēmijā, tad citas akadēmijas, kurā iestāties, Latvijā vienkārši nav. Tas pats ir ar teātriem. Režisors jau nav tikai mākslinieks, bet arī menedžeris, kuram jāprot komunicēt ar teātra vadību – dažreiz diplomātiski, citreiz – bez kompromisiem. Latvijā ir tik teātru, cik ir, ja tu sabojā iespaidu par sevi vienā vietā, būs grūtāk arī citur.

Kas tavā izpratnē ir režisors?

Ļoti labi atceros, ka Gruzdovs mums studiju laikā neļāva sevi saukt par režisoriem. Aktieri tā kā drīkstēja teikt, ka viņi ir aktieri, bet mēs ne. Tā vietā Gruzdovs mūs sauca par stāstniekiem. Es to kaut kā pieņēmu un nekad tā arī neesmu viņam pajautājis, kāpēc tieši tā. Un tagad man liekas, ka tas ir diezgan precīzs apzīmējums.

Nevaru šobrīd piedāvāt precīzu definīciju, bet man liekas, ka režisors ir cilvēks, kurš spēj ieraudzīt sabiedrībā un dzīvē noteiktas lietas un runāt par tām tā, kā neviens cits mākslas veids nespēj.

Iespējams, tā ir tikai mana sajūta, bet šķiet, ka iepriekšējās paaudzes režisori uz šādu jautājumu atbildētu, ka viņi ir mākslinieki. Manas paaudzes režisori izteiksmes līdzekļus un formu uztver vairāk kā pakārtotus, kā palīgus, lai parādītu to, ko citi nerāda. Mēs skatāmies uz teātri primāri kā uz sarunu, kā uz komunikācijas kanālu, kas ļauj mums darīt vairāk nekā, piemēram, žurnālistikai vai literatūrai. Ja vēsturiski režisori bieži vien ļoti ambiciozi ir vēlējušies, ja tā var teikt, iespļaut vēsturē jeb mainīt esošo māksliniecisko diskursu, tad šobrīd manas paaudzes režisori par to vispār nedomā. Mani tiešām neinteresē, kur mans darbs būs pēc desmit gadiem, vai par to kāds rakstīts un vai tas būs ko mainījis, galvenais – es gribu kalpot un būt noderīgs šodien. Es tiešām apbrīnoju, piemēram, Valteru Sīli, kurš nemitīgi spēj pastāstīt kaut ko jaunu par mums pašiem un, meklējot izteiksmes līdzekļus, nedomā par to, kā pārsteigt publiku un ieiet vēsturē.

Kas kādu lugu padara par tavu?

Primārā ir tēma, kas kaut kā ar mani rezonē. Man ir bijuši piedāvājumi iestudēt labus tekstus, bet, ja es izlasu un tehniski it kā visu saprotu, bet tas mani nekā neietekmē, tad tomēr negribu divus mēnešus mocīties. Var būt arī tā, ka lugas galvenā tēma it kā nav mana, bet es redzu veidu, kā to pagriezt, lai luga kalpotu manai idejai. Vienlaikus lugu tomēr nesalaužot, neizmainot. Tā, piemēram, bija ar Makmillana “Elpu”, kas sākumā galīgi nebija mana luga, bet pamazām es atradu tur sev būtisko.

“Pīpētavas sarunās” vasaras beigās tu visai skarbi formulēji savu tēmu teātrī – par nenobriedušiem, nelaimīgiem vīriešiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēj atrast kontaktu ar realitāti un tajā harmoniski eksistēt. [3] Par daudzām tavām izrādēm es tam varētu piekrist, bet “Elpa” Ievas Segliņas un Ginta Andžāna versijā tomēr ir par ko citu.

Jā, es pilnīgi piekrītu, tā ir.

Vai tādā gadījumā var teikt, ka aktieri būtiski var ietekmēt to, kā aizvirzās tevis iecerētais izrādes stāsts? Vai jautāšu citādāk – kurš no klasiskajiem teātra valodas līdzekļiem – telpa, teksts, aktieris – tev palīdz visvairāk?

Katru reizi tas ir kaut kas cits. Piemēram, “Elpā” ļoti daudz ko diktēja fakts, ka ir divi sastāvi. Ar Gintu un Ievu mēs uzreiz varējām spēlēt tieši to tēmu, kas lugā ir uzrakstīta, bet Kārlim un Anetei bija jāmeklē kaut kas cits. Un tas nenāk tik daudz no pašiem aktieriem, cik no manis kā režisora – kā es viņus kā personības, kā materiālu šajā stāstā redzu. Primāri mani noteikti interesē aktiera enerģija, jo teātrī tas ir galvenais. Ja man izdodas panākt ar aktieri tiešām īstu un ciešu kontaktu (kas nenotiek vienmēr), tad aktieris arī kļūst par būtiskāko izrādes elementu. Piemēram, “Zemdegas” man šai ziņā ir jauna pieredze, es pirmo reizi tik daudz domāju par citiem izteiksmes līdzekļiem, jo pats materiāls to prasīja. Tur ir ļoti liela nozīme telpai, gaismai, mūzikai.

Droši vien arī leļļu izrādēs bija jāmeklē cita valoda?

Arī tur tomēr primārā ir aktiera enerģija un personība. Ienākt svešā teātrī vienmēr ir šausmīgi grūti, un tad, kad pirmo reizi satikos ar Leļļu teātra krievu trupu, sākotnējā viņu attieksme bija: Mēs tev parādīsim, kā šeit vispār strādā. Un tad savukārt man radās jautājums, vai man vispār ir kāda jēga te kaut ko turpināt, ja visu laiku būs jāpierunā aktieri. Pēc tam jau mēs sapratāmies un darbs izvērtās interesants, bet sākumā bija sarežģīti – es varu pateikt aktierim, ko viņam darīt, bet, ja viņš būs kā aiz stikla sienas, nekas neiznāks. Bet tad mēs satikāmies ar Santu Didžus un Miķeli Žideļūnu, kas ir absolūtie profesionāļi savā žanrā un kuri ir personības. Un viņi sāka no cita gala – pastāsti, ko tu gribi, un mēs tev parādīsim, kā to izdarīt. Un tajā brīdī notiek satikšanās.

Manās izrādēs aktieris nekad nav tikai izpildītājs, man vienkārši tas nav interesanti.

Skats no DT izrādes "Elpa" (2020) // Foto - Mārcis Baltskars

Cik tālu tu kā režisors mēģinājumu procesā esi gatavs atkāpties no savas sākotnējās ieceres, ja, piemēram, radošs aktiera piedāvājums aizved kaut kur citur?

No vienas puses, aktieru piedāvājumi mani ļoti interesē. Jo īpaši, ja mēs ar konkrēto aktieri nestrādājam pirmo reizi un viņš mani pazīst, tas notiek automātiski – mēs apmaināmies ar idejām un kopā attīstām izrādi. Bet, no otras puses, es gandrīz nekad neesmu atkāpies no sava sākotnējā konceptuālā redzējuma. Jo tajos gadījumos, kad esmu to izdarījis, it kā paļaujoties uz to, ka aktierim ir lielāka pieredze un viņš varētu zināt labāk, rezultāts pat varbūt nebija slikts, bet tā vairs nav mana izrāde. Labi, ka es pietiekami agri sapratu, ka tā es tomēr negribu. Manā galvā vispirms laikam ir izrādes žanriskais rāmis, un zinu, ka to es noteikti nedrīkstu pazaudēt, pat ja mēģinājumos ir ļoti viegli aizslīdēt kaut kur citur. Piemēram, “Zemdegu” pirmajos lasījumos aktieri to drusku skeptiski nosauca par literatūru. Jā, tieši tā, tā ir literatūra, un tā mēs arī to spēlēsim. Un visi zināja, ka es ļoti pastāvu uz to, lai nekas no teksta netiktu svītrots, jo man bija svarīgi šo materiālu žanriski parādīt tieši tā, kā tas ir uzrakstīts.

Vai dramaturga un teksta autoritāte tev vienmēr ir nepārkāpjama?

Es saprotu, par ko tu runā, jo izlasīju tavu recenziju. [4] (Smiekli). Man ir jāpiekrīt tādā ziņā, ka tiešām esmu diezgan pedantisks pret dramaturģisko tekstu. Iespējams, tāpēc, ka bērnībā un jaunībā nodarbojos ar mūziku, un mūziķiem taču nekad neienāktu prātā kādas notis nenospēlēt, izmest no partitūras vai pārlikt no beigām uz sākumu. Bet aktieriem bieži šķiet, ka ar tekstiem tā var. Nopietni runājot, man šķiet – ja es kaut ko īsinu vai laboju gatavā lugā, tas ir pārāk vienkārši, tas liecina, ka es kaut ko tai darbā neesmu sapratis līdz galam. Mūziķis taču arī savu interpretāciju un ideju spēj ielikt esošajās notīs, tās nemainot. Arī man ir interesanti savu domu un tēmu nospēlēt tajā, kas ir uzrakstīts, nevis to kaut kā mainīt. Tāpēc dažreiz tiešām var rasties sajūta, ka es kalpoju tekstam, nevis teksts man.

Nedomāju, ka kalpošana tekstam būtu kas slikts. Drīzāk mani dažās tavās izrādēs mulsina... varbūt to varētu saukt par režisoriskās drosmes trūkumu. Tu it kā reizēm baidies dot savas, skaidras atbildes uz konkrētu lugu uzdotiem jautājumiem, atstājot visu skatītāju izlemšanā. Bet tāpēc jau izrāde atšķiras no lugas, ka tās autors ir režisors, un es kā skatītājs gribu zināt tieši tavas atbildes.

Kad mēs mēģinājām “Vienaldzības gadsimtu”, es ik pa brīdim vaicāju Dzudzilo pārim: Jums nešķiet šausmīgi didaktiski? Un viņi atbildēja: Bet kas tur slikts, ja arī ir didaktiski? Un tad es aizdomājos, ka laikam ļoti baidos kļūt didaktisks, negribu nevienu pamācīt, bet varbūt dažreiz tiešām vajag ne tikai uzdot jautājumus, bet arī sniegt atbildes. Es nebaidos runāt par profesionālām lietām, kuras joprojām mācos. Ļoti uzticos savam pasniedzējam Mihailam Gruzdovam, kurš skatās visas manas izrādes, visu pieraksta blociņā, un pēc tam mēs divas stundas runājam. Tā, kā Gruzdovs mani kritizē, to nedara neviens cits, un es viņam esmu par to ļoti pateicīgs. Viņš man godīgi pasaka, ja kaut kur izrādē esmu pārāk maigs, jo ir lietas, kurās ir vajadzīgs konkrēts un skaidrs režisora viedoklis. Iespējams, tas ir arī mana rakstura un personības jautājums. Jo īpaši šajā laikā, kad strīds starp liberālām un konservatīvām vērtībām ir ārkārtīgi saasinājies. Pirms desmit gadiem tā vēl nebija, kaut gan es taču tad pat faktiski strādāju pie Sorosa (smejas) un burtiski peldējos uzskatu dažādībā. Bet tagad es šo konfliktu izjūtu burtiski katru dienu, un mani šausmīgi atgrūž gan vienas, gan otras puses bezapelāciju atbildes. Varbūt arī mana akadēmiskā pieredze liek man būt uzmanīgam pret kategoriskiem apgalvojumiem. Es laikam vairāk esmu hipotētisks cilvēks un negribu apgāzt vai pierādīt vienu vai otru patiesību.

Šobrīd apturētajā pasaulē arvien vairāk jādomā par skatītāja lomu teātrī. Kā izrādei ideālā variantā vajadzētu ietekmēt skatītāju – ļaut identificēties vai piedāvāt atsvešinātu spēli?

Grūti pateikt. Laikam gan tā, gan tā. Drīzāk jau gribas, lai skatītājs var identificēties ar izrādē notiekošo. Bet, piemēram, “Monstrā” ir ļoti būtisks jautājums, kuram just līdzi – skolotājam vai puikam. Un man gribētos, lai cilvēki par to pašaubītos, – dažbrīd vienam un dažbrīd otram. Jo tieši tad kļūst interesanti.

Manuprāt, teātris drīkst būt arī garlaicīgs, bet vismaz es vēl neesmu atradis tādus izteiksmes līdzekļus, kas ļautu garlaicību padarīt par teātra formu.

Kaut kādā veidā skatītājs ir jāievilina, bet tāpēc jau nevajag ekšenu vai asinis. Kad sāku studēt režiju, domāju, ka būšu izteikti politisks vai intelektuāls, bet, kad reāli sāku strādāt, daudz kas mainījās.

Ņemot vērā tavu politikas žurnālista pieredzi, tiešām varēja gaidīt, ka dokumentālā pētniecībā balstīts teātris būs tavs. Bet, izņemot “Pēdējo pionieri” (DDT, 2016), laikam citu gadījumu nav bijis.

Jā, es laikam neesmu sapratis, vai teātrī kaut ko tādu var izdarīt labāk kā, piemēram, “De facto” vai “Nekā personīga” televīzijā. Varbūt arī tāpēc, ka politikā tik ātri viss mainās un zaudē aktualitāti. Vai arī darbs ziņās man vienkārši ir atsitis interesi par šādām tēmām teātrī.

Kuras no savām izrādēm tu pats uzskati par tām, kuras izdevies realizēt vistuvāk iecerei?

No jaunākā laika izrādēm noteikti “Elpa”. Jo sākotnēji doma par spēlēšanu uz lielās skatuves bija joks. Nenopietni izmetu vienā mēģinājumā, ka vispār šie izteiksmes līdzekļi vislabāk strādātu tukšumā uz lielās skatuves, un palūdzu Žagaram (DT direktoram Jurim Žagaram – L. U.) vienu dienu izmēģināšanai. Tas man bija milzīgs gandarījums, jo divi aktieri uz lielās skatuves bez dekorācijām – tur vajag arī drosmi. Prieks arī par to, ka tiešām izdevās uztaisīt divas atšķirīgas izrādes un guvu apliecinājumu pats sev – ja redzu tēmu, tad spēju lugu tai pakļaut.

Noteikti arī “Tēbu zeme” (2019, fonds INITIUM - L. U.). Tā man ir ļoti personiska izrāde, jo es pats gāju uz cietumu, tikos ar cilvēkiem un pētīju, kā arī tēma par rakstnieku/dramaturgu man bija ļoti tuva. Šis ir arī pirmais darbs, kurā spēlē mans students. Es biju par to gan uztraucies, gan ļoti gandarīts par rezultātu.

Skats no izrādes "Tēbu zeme" (2019) // Foto - Sandis Lazda

Kas notiek ar izrādēm, kuras faktiski ir gatavas, bet kuras šis laiks ir apturējis pavisam īsi pirms pirmizrādes? Pirmizrādes teātrī bez skatītājiem man šķiet daudz dīvaināks process nekā digitālie eksperimenti – bērns ir iznēsāts, bet tūlīt pēc slepenajām dzemdībām to atņem.

“Monstru” mēs šādi “dzemdējām” gandrīz deviņus mēnešus, un tas izrādei nāca par labu. Jo pa vidu starp “Monstra” plānoto pirmizrādi martā un reālo pirmizrādi rudenī tapa “Elpa”, kas daudz ko profesionāli izmainīja gan man, gan aktieriem. Piemēram, pēc “Elpas” mēs ar Aneti Krasovsku pilnībā izmainījām viņas lomu “Monstrā”. Redzēsim, kā būs ar “Zemdegām”. Bet skaidrs, ka pilnīgi jaunu, neiespēlētu izrādi nevar tā vienkārši ieseivot un palaist pēc vajadzības, pirms pirmizrādes ar publiku viss būs pilnībā jāatmēģina. Labums ir tas, ka režisors šādi var iegūt zināmu distanci pret savu darbu, atpūsties un apdomāt, kas ir vai nav sanācis, ko vēl varētu pamainīt. Bet tā ir – izrāde ir piedzimusi, bet nedzīvo, līdz ar to tā neizbēgami būs jāatdzīvina. Un tas ir nopietni.

Kurā pusē tu esi, domājot par nākotni? Es jau vairākkārt esmu publiski sevi pieskaitījusi pie pesimistiem – ne jau nu šī pandēmija iznīcinās teātri kā mākslas veidu, bet skatīšanās paradumus tomēr izmainīs gan.

Salīdzinoši nesen runāju ar Emīla Dārziņa mūzikas skolas direktori, kura teica: Skaidrs ir viens. Tā, kā mēs dzīvojām līdz šim, mēs nekad vairs nedzīvosim. Es tam piekrītu, bet attiecībā uz teātri... man ir cerība, ka cilvēki vairāk to novērtēs.

Agrāk teātris bija kaut kas pats par sevi saprotams, bet nu neizbēgami teātris kļūs ekskluzīvāks. Šobrīd  aktieris – dzīvs cilvēks, kurš klātienē dalās ar savu dzīvo enerģiju, – vairs nav acīmredzami ikdienišķs.

Mēs jau redzam, ka pirmajā covid vilnī bija visādi eksperimenti onlainos, bet tagad šo iniciatīvu ir krietni mazāk. Jo tas nav teātris, tas ir kaut kas cits. Mēs arī “Tēbu zemi” nospēlējām onlainā, un tas bija ļoti forši, bet finansiāli tas bija neizdevīgi un arī tehniski sarežģīti. Tas ir apmēram tāpat kā rakstniekam ieteikt pāriet no romāniem uz komiksiem – rakstnieks var to darīt, bet viņam tas nav interesanti.

Lietuviešu režisors Rims Tumins pirms vairākiem gadiem kādā intervijā teica: Mums teātris ir vieta, kur uzvaram bailes, bet skatītājiem – vieta, kur tiek atlaisti visi nāves grēki. Varbūt skan drusku patētiski, bet es arī domāju, ka labas izrādes laikā mēs visi – gan uz skatuves, gan zālē – kļūstam labāki cilvēki.

“Monstra” mēģinājumos mēs daudz strādājām ar psihoterapeiti Guntu Andžāni, man patīk, kā viņa iedziļinās materiālā un redz to no savas profesionālās perspektīvas. Un viņa smējās, ka visas izrādes īstenībā ir par trim māsām – kaunu, vainu un bailēm. Tā arī ir.

 


[1] “Jaunie cilvēki, kas šovasar tika uzņemti, visi ir dzimuši vai nu 1999., vai 2000. gadā. Līdz ar to viņus vieno tas, ka nav pilnīgi nekāda sakara ar XX gadsimtu. Viņiem XX gadsimts ir apmēram kā man, dzimušam 1965. gadā, – saistība ar II pasaules karu. Tā vienkārši ir abstrakta pagātne, ne vairāk. Līdz ar to viņi mūsu teātra kodolam ir pilnīgi citplanētieši.” No: Adamaite, U. Branda stilā. Intervija ar Alvi Hermani. 25.08.2019 https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani.-branda-stila-14203751

[2] “Kino kults” ar Matīsu Kažu, 4.12.2020, šeit.

[3] “Pīpētavas sarunas” ar Dmitriju Petrenko, 19.09.2020, šeit.

[4] Ulberte, L. Dankana Makmillana Latvijas vasara, KrodersLV. Šeit: https://www.kroders.lv/verte/1475

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt