Paula Kļaviņa 08.02.2021

AKTIERIS RUNĀ: Elizabete Skrastiņa

runa
Portreta foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.

 

Elizabete Skrastiņa ir viena no tiem 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas absolventiem, kas pēc diploma iegūšanas izvēlējušies nepievienoties Latvijas Leļļu teātrim, bet ir kļuvusi par daļu no režisora un pedagoga Elmāra Seņkova radītās teātra apvienības esARTE. Sarunā aktrise dalās iespaidos par aktiera profesijas aizkulisēm, sapņiem, šībrīža sajūtām un nākotnes cerībām.

Aktiera profesija visnotaļ ir daudzu bērnības kvēlākais sapnis, kā ar tevi? Kā nonāci līdz šai profesijai, vai tas arī bija tavs sapnis jau no mazotnes?

(Smaida.) Neteiktu, ka tas bija mans sapnis. Sapratu, ka varētu un gribētu kaut ko tādu darīt. Biju aktīvs bērns, man ļoti patika dziedāt, dejot, vecāki mani filmēja ar videokameru. Liekas, ka tad man patika performances sajūta. Vēlāk, kad sāku mācīties skolā, man ļoti patika humanitārās zinātnes, īpaši literatūra un valoda. Protams, es arī gāju uz teātri, un man patika, ka teātris runā par īstām lietām, par cilvēkiem, sajūtām, par to, kas patiesībā notiek mūsos iekšā, un tad es sajutu vilkmi uz teātra pusi. Kad pienāca laiks izvēlēties, ko darīt pēc vidusskolas, tad tā bija viena no manām pirmajām izvēlēm, tā arī kaut kā gāju uz iestājeksāmeniem un vienkārši iestājos.

Runājot par laiku pirms studijām – kā tev gāja iestājeksāmenos, vai bija kāda priekšnojauta par gaidāmo. Varbūt pirms tam jau biji gājusi kādos aktiermākslas kursos?

Jā, sāku iet teātra pulciņā savā skolā, bet tikai 12. klasē. Tajā gadā es pat pabiju veselās trīs atsevišķās studijās – savā skolā un vēl divās ārpus. Mani tas tiešām interesēja un bija sajūta, ka tagad ir tas laiks, kad gribu to darīt. Iestājeksāmenos palīdzēja tas, ka jau biju pieredzējusi, kā tas ir – uztaisīt etīdi vai improvizāciju.

Vai ir bijis kāds interesants vai smieklīgs atgadījums iestājeksāmenu laikā?

Bija daudz tādu. (Smejas.) Viss kopā bija kā piedzīvojums – ar tik daudziem jauniem cilvēkiem un četrām ļoti intensīvām dienām, bet mani visvairāk šokēja tas, ka man vienā no iestājeksāmena daļām lika nospēlēt vecu konservu bundžu, tas bija kaut kas tik abstrakts. Tad es vienkārši sāku improvizēt, un labi, ka tajā brīdī varēju būt pietiekami atbrīvota, lai vienkārši pasmietos par to! Bet nu tas bija tā dīvaini... (Smejas.)

Kā tieši tu nospēlēji konservu bundžu?

Vispirms es iedomājos, ka tā noteikti sēž kādā veikala plauktā, neviens to nepērk un tā ir uzpūtusies, līdzīgi kā cilvēkam, kad viņš ir uzpūties un kad uz viņu neviens neskatās, kad viņš ir noskumis un nav nevienam vajadzīgs, un viss ir slikti, tāpēc viņā visas sliktās emocijas ir sakrājušās. Un tad es paņēmu krēslu, apsēdos uz tā kā tāda muciņa un kaut ko tur īdēju un vaidēju (smejas).

Cik zinu, tad esi piedalījusies Jaunajā talantu fabrikā un jau agrā vecumā bijusi skatuves, bet kāda bija tava pirmā pieredze uz skatuves kā aktrisei, nevis kā dziedošai meitenei?

Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas, jo tad, kad tu uz skatuves esi kā aktieris, tev ir jādarbojas ar tādu kā iztēles mākslu un tu tik daudz nedomā par to, piemēram, kā tu izskaties. Man liekas, ka tas ir kaut kas tāds maģiskāks, man aktiermeistarība ir mešanās nezināmajā. Tad, kad uz skatuves dziedu, man vairāk ir plus mīnus zināms, ko darīšu, un varu ar savu balsi eksperimentēt, kā arī ir kontakts ar mūziķiem. Bet tad, kad tu esi kā aktieris, tad visi komponenti ir nereālāki, tie ir iztēlē, un tas, kas notiek uz skatuves, patiesībā notiek iztēlē. Man šķiet, ka aktiermāksla ir kaut kas daudz smalkāks.

Tāda kā cita pasaule, vai ne?

Jā, protams, ir grūti nošķirt abas, tas viss vairāk ir tādā kā sajūtu līmenī. Aktierim sava iztēles pasaule caur ķermeni ir jāiznes tā, lai skatītājs saprot, ko viņš domā. Protams, tur ir kaut kādas aptuvenības elements, nevar simtprocentīgi zināt, ko skatītājs domās, bet pēc iespējas vairāk jāpārliecinās, ka viņš nolasa to, ko tu dari.

Runājot par satraukumu vai kņudināšanu vēderā – vai tev tāda ir pirms uzkāpšanas uz skatuves vai iepriekšējā dienā pirms izrādes, un kā tu ar to tiec galā?

Jā, tā gandrīz vienmēr mēdz būt. Kādreiz akadēmijā man tā bija diezgan liela problēma, esmu salīdzinoši nervozs cilvēks, un, protams, lai kāptu uz skatuves, tev ir jātiek ar sevi galā, lai tu varētu izdarīt to, kas tev ir jāizdara. Tā laikam ir tāda lieta, ko laika gaitā es apgūstu. Protams, varu sevi nomierināt ar elpošanu, ar atslābinošiem vingrinājumiem, atgādināt sev, kas ir tās lietas, uz ko ir jākoncentrējas, jo ļoti bieži tev šķiet – es vispār nesaprotu, kas man ir jādara... Bet īstenībā, ja tā tiešām padomā, nekas daudz jau nav jāizdara – ir jāizdomā trasīte, pa kuru iesi, un tad tikai sev jāuzticas. Uzticēšanās sev arī ir daļa no uztraukuma pārvarēšanas.

Skats no izrādes "Nelabā roka" (2019, rež. Kārlis Krūmiņš) // Publicitātes foto

Vai tev uz skatuves kādreiz kaut kas ir sajucis vai esi aizmirsusi tekstu?

Jā, esmu gan. Man dažreiz ir tā, ka par visu nāk smiekli un viss liekas smieklīgs – pat tur, kur nevar saprast, kas tur īsti tāds ir, bet tā vienkārši notiek. Ir bijis arī, ka uz kādu brīdi aizmirstu tekstu, bet pēc tam jau tiek atpakaļ tajā trasītē. Nacionālajā teātrī bija viens smieklīgs gadījums – kad vēl mācījos 3. kursā, mēs, visas kursa meitenes, piedalījāmies Valtera Sīļa izrādē “Cilvēki, lietas un vietas” (2017) – bijām Maijas Doveikas (galvenās varones Emmas – P. K.) kopijas, visas vienādās drēbēs, vienādām parūkām. Izrādē bija precīzi salikta horeogrāfija, kā arī katram sava vieta, bet starp uznācieniem diezgan lielas pauzes. Klausījos translācijā, kad izrādes vadītāja sauca: Meitenes, uz skatuves, meitenes, uz skatuves! Bet vienā no reizēm aizrunājos ar Daigu Gaismiņu, mēs grimētavā uz dīvāna vienkārši sākām pļāpāt,un pēkšņi es translācijā dzirdu to mūziku, ar kuru man ir jābūt uz skatuves. Man bija tik briesmīga sajūta – tas ir lielais teātris, lielā skatuve, bet vēl pat akadēmiju neesi pabeidzis, un tu jau visu sačakarē. Es skrēju, iegāju aizkulisēs un beigās kaut kā izgāju un iespruku plūsmā. Beigās jau viss sanāca, toties visi bija ļoti dusmīgi.

“αSapiensi”, “Nelabā roka”, “Brīvības garša”, “Pēdējās stundas”, “Pelmeņi un cigaretes”, “Plastmasas huligāni”, “Planēta zeme”, “Cilvēki, lietas un vietas”, “Izzūdošā nākotne”, “Bišumāte un vilkacis” – šīs ir izrādes, kurās esi spēlējus. Kura no izrādēm vai lomām tev kļuvusi vistuvākā?

(Domīgi.) Sarežģīts jautājums, jo katra loma savā ziņā var būt tuva, vienīgi ir tāda, ar kuru var vairāk vai mazāk asociēties. Manuprāt, tāda pirmā tuvība ar lomu man izveidojās tieši diplomdarbā “Nelabā rokā” (2019) pie Kārļa Krūmiņa, jo tajā man bija jānospēlē sieviete, kurai ir absolūti citādāki dzīves apstākļi nekā man – viņa dzīvo citā vietā, ir vecāka par mani, jau ir bērni, zaudējusi vīru, viņai ir tāds seksuāls draivs... Tā ir komēdija, līdz ar to caur žanru es varēju viņai pietuvoties – žanrs padeva roku, lai es varētu to labāk nospēlēt. Vēl, piemēram, man ir tuva meitene, ko spēlēju izrādē “Pelmeņi un cigaretes” (DDT, 2019, rež. Laila Burāne, Laura Upeniece – P. K.) – es viņu pilnībā saprotu, varu viņu aizstāvēt, varu par viņu protestēt. Par viņu varētu teikt – viņa vienkārši ir neaudzināta, bet tomēr viņa man ir tuva, es viņu saprotu, es viņu mīlu, bet viņa neesmu es, tas ir kaut kas cits.

Kas tev palīdz veidot lomu?

Ļoti palīdz režisors, komanda kopumā, visi izrādes kolēģi, skatuves partneri. Ļoti patīk, ka izrādes tapšanas procesā var daudz sarunāties un atklāti domāt un runāt par vietām, kuras ir neskaidras. Bet strādāt ar varošu režisoru tiešām ir vistīrākā bauda, jo jūti, ka viņš palīdz, protams, viņš kādreiz var pateikt arī kādu stingrāku vārdu, ja redz, ka vajag. Režisors arī var iedvesmot, ja esi pazaudējis ticību sev. Uzticība sev arī ir ļoti svarīga, jo reizēm var būt tā, ka jūti – tev tas ir pašam jāizdara, neviens neieliks ar karoti mutē.

Man liekas, ka teātris arvien vairāk kļūst par tādu mākslu, kur aktieris pats ir tas mākslinieks, kurā vari ielikt savas domas, jo neviens cits jau tavā vietā nedomās. Tāpat ir nepieciešams arī pašam sevi atrast jebkurā lomā.

Skats no DDT izrādes "Pelmeņi un cigaretes" (2019, rež. Laila Burāne, Laura Upeniece) // Publicitātes foto

Kā ar iejušanos un iziešanu no lomas – tev tas ir viegli vai grūti?

Es vēl to mācos, jo vienu brīdi man likās – ai, nu tas jau nav nekas tāds. Es varbūt bieži vien tā vieglprātīgi un virspusēji pirmajā brīdī attiecos pret lietām, bet tad, kad eju tam cauri, tad saprotu – nē, nav nemaz tik viegli (smaida). Patiesībā jau zemapziņa uzsūc visu, piemēram, ja nospēlēju divas trīs dienas pēc kārtas “Nelabo roku”, tad pēc tam jūtos emocionāli izsūkta, jo ir sajūta, ka esmu izšāvusi lādiņu, atdevusi resursus no savas apziņas, jo cik bieži ikdienā ir tā, ka pilnā rīklē bļaujam, dusmojamies, izplūstam maksimālā iekārē vai galējos smieklos - bet, kad tas tiek darīts uz skatuves, lai tas neliktos mākslīgi, tu ieliec daudz enerģijas.

Un kā tu tiec galā ar šo sajūtu?

Es guļu, mēģinu atslēgties, kādu laiku netiekos ar cilvēkiem, ja to varu. Varbūt arī paraudu, ja vajag. Dažreiz vienkārši ir kaut kas sakrājies, tad vajag tā kā tādam mazam bērniņam – vajag sev pai, pai, pai (glauda pa pleciem), tagad tu atpūties, pačuči un tad atkal uz strīpas.

Vai kādā no izrādes procesiem tev ir bijis jāapgūst kādas īpašas prasmes?

Es teiktu, ka katrā izrādē ir kaut kas īpašs, ko nepieciešams apgūt. Piemēram, “Pēdējās stundās” (DDT, esARTE, 2020, rež. Elmārs Seņkovs – P. K.) spēlēju vienu pansionāta darbinieci, kura dejo flamenko, un tad man vajadzēja iemācīties tieši tā, kā viņa dejo. Kad taisījām “αSapiensi” izrādi Valmierā (Valmieras vasaras teātra festivālā 2020, rež. Elmārs Seņkos – P. K.), tad mums visa izrāde bija jaunu prasmju apgūšana, jo bijām tikai četri aktieri, bet viss pārējais kolektīvs bija horeogrāfi. Mēs no rīta līdz vakaram trīs nedēļu garumā fiziski svīdām, kačājāmies, sportojām, un tas bija patiesi liels izaicinājums un arī enerģijas rezervju pārbaudījums. Piemēram, pie Džovanzanas (režisora Dāvida Džonanzana – P. K.), izrādē “Izzūdošā nākotne” (2019, kursa diplomdarba izrāde – P. K.) taisījām lelles, to jau mēs arī studijās mācījāmies, jo bijām leļļu teātra aktieru novirziens. Jā, dažreiz ir jāapgūst dažādas prasmes. Es patiesībā gribētu kādreiz nospēlēt lomu citā valodā, piemēram, krievu, ko mazliet zinu, runāt varu, un tad būtu interesanti, kā veidojas doma, ja tev jārunā citā valodā, kā tā loma varētu piedzimt.

Iespējams, nedaudz filozofisks jautājums, bet kāda ir tava definīcija vārdam “teātris”?

Domāju, ka teātris ir vieta, kurā, gribi to vai ne, notiek kaut kāda atmaskošanās.

Un ko tev nozīmē būt aktrisei?

Pirmkārt, tas, ka visu laiku varu mācīties, jo aktieris nekad nav gatavs. Es tomēr esmu nospēlējusi tikai dažas lomas, un tas nozīmē, ka daudz kas vēl ir priekšā. Man aktieris ir cilvēks, kurš ir bišķiņ pārspīlētāks cilvēks, bišķiņ vairāk, tā, ka var pamanīt, kas viņam zem ādas. Viņš uzkāpj uz skatuves, dzīvo tajos noteikumos, bet to dara spilgtāk nekā dzīvē.

Minēji, ka tev ir sapnis kādreiz spēlēt citā valodā, bet vai tev ir kāda sapņu loma, kuru iztēlojies sevi spēlējam uz teātra skatuves?

Godīgi sakot, nē, nav. Gribu pamēģināt daudz ko, skatīties, ko varu, kas ir mans un kas nav mans, bet tāda sapņu loma – nav. Dzīve rādīs, būs tās lomas, kurām ir jābūt.

Ja jau sākām par sapņiem, tad – ja tev būtu iespēja satikties ar jebkuru personību no jebkura laikmeta, kura tā būtu un kādēļ?

Pašlaik lasu Dostojevski, labprāt gribētu viņu satiktun paskatīties acīs, kas viņam iekšā notiek, ka viņš var tādus darbus uzrakstīt – tik daudz un tik piepildīti, kur katra persona ir ar savu milzīgu psiholoģisko ainu...

Kāds bija tavs priekštats par aktiera profesiju, pirms tu to sajuti uz savas ādas un tagad? Vai kas ir mainījies?

Ir mainījies, protams! Tas ir tāpat, kad redzi, piemēram, riekstiņu – ir čauliņa, ko tu redzi, bet, kad tu viņu atlauz vaļā un ēd, tad jūti, ka ir visādi kraukšķīši, varbūt kāds rūgtums. Tas, kas manī noteikti ir mainījies, domājot par aktiera profesiju,  – tagad saprotu, ka tas nav vienkārši darbs, tā nav mūžīgā izklaide.

Zinu, ka daudziem cilvēkiem ir priekštats, ka aktieri vienkārši kaut ko iztaisās, viņi visu laiku tikai pozē vai smuki izskatās, bet tam apakšā ir daudz vairāk – tur atpakaļceļa nav, tu aizej to ceļu, vēlies kļūt par aktieri un saproti, ka tas ir kā bezdibenis – arī labā nozīmē, tā ir tāda baigā pasaule, kurā veselīgi jāmāk sev atrast vietu.

Skats no izrādes “αSapiensi” (VVTF, 2020, rež. Elmārs Seņkovs) // Publicitātes foto

Protams, dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, bet, ja tu nebūtu izvēlējusies iet aktrises ceļu, kas tu tagad būtu?

Domāju, ka tas varētu būt kaut kas saistīts ar valodniecību, valodu, kultūru, varbūt tulkotāja – vidusskolā mācījos spāņu valodu, un arī paralēli aktieriem stājos Kultūras akadēmijā starpkultūru sakaros ar Spāniju (LKA studiju programma – P. K.), kas arī pirmajā brīdī šķita kā mana pirmā izvēle. Bet tad, kad izgāju cauri visām iestājeksāmenu kārtām un tiku aktieros, sapratu, ka man īsti nav izvēles.

Kādas ir tavas attiecības ar kritiku – varbūt ir kādi apkārtējie, kur vienos ieklausies, bet citos – ne?

Tā ir baigi interesanta tēma, tāpēc ka laika gaitā man ir izveidojušies tādi cilvēki, kuru viedokli ļoti cienu. Protams, ir tuvāki draugi un kolēģi, kuriem uzticos, un no viņu mutes kritika drīzāk skan kā palīdzīga roka. Kaut gan daudz vēl neesmu smagi kritizēta. Man šķiet, ka man ir diezgan bieza āda un ka es kritiku varētu pavērst tā – nu, labi, es mēģināšu darīt, ko varu, un, ja nevarēšu, tad – piedodiet!

Kādām īpašībām, tavuprāt, ir jāpiemīt labam aktierim?

Manuprāt, viņam ir jābūt drosmīgam, godīgam, darbspējīgam, ar labu disciplīnu un vienkārši jāmīl cilvēki, jāspēj pieņemt sevi un citus. Par to arī  es ļoti cīnos. Ja mēs cilvēkus tiesājam un vērtējam – ā, nu, tas jau ir šitāds, ā, tas jau ir tāds –, tad varam palaist ļoti daudz visādas interesantas un skaistas detaļas, bet, ja turi atvērtu skatu, tad vari katrā cilvēkā saskatīt kaut ko ļoti skaistu, cilvēcīgu un unikālu. Tāpat arī ar sevi – tā tāda spoguļošanās. Lai varētu nospēlēt lomas, tev arī ir jāatrod sevi, jo, ja neesi sevi apzinājies...

Nu jau gadu esi teātra apvienībā esARTE, ko vada režisors Elmārs Seņķovs. Kā tu tur nonāci un ko tavā karjerā nozīmē šī teātra apvienība?

Bija tā, ka 3. kursā pie mums atnāca jauns pasniedzējs – Elmārs Seņkovs. Viņš kļuva par mūsu aktiermeistarības pasniedzēju, un mūsu kursam ar viņu izveidojās ļoti veiksmīga sadarbība. Man šķiet, ka katru no mums viņš īpaši uzrunāja ar lielu darba un cilvēku mīlestību. Kad beidzām akadēmiju, mūsu abpusējais prieks strādāt nebija beidzies, un sapratām, ka tas varētu tikai turpināties. Elmārs mums prasīja, vai mēs gribētu kaut kā apvienoties, un mēs teicām – jā (smejas). Tas ir vienkārši lieliski, jo mums vienam ar otru un kopā ar Elmāru ir patīkami strādāt kopā. Patiesībā man tas ir ļoti liels kompliments, ka man šis režisors, kuram ir panākumi un kurš ir atzīts teātra pasaulē, tas ir tik forši un tik lieliski! Tas man nozīmē arī piederības sajūtu, to, ka esmu kādā kopienā. Žēl, ka ar Covid-19 situāciju mums aprāvās kādi plāni. Tomēr jaunajos digitālajos nosacījumos izdomāt, kā eksistēt, nav tik viegli.

Covid laiks acīmredzami ir ietekmējis teātri, bet kā ar tevi?

Man ir gandrīz tikpat daudz piedāvājumu strādāt kā pirms Covid-19. Aktiera darba ziņā nekas daudz nav mazinājies, bet neesmu arī pārstrādājusies. Šis laiks ir grūts visiem, ne tikai teātra cilvēkiem, tas ietekmē visus. Ir tā dīvaini... Izolācijas sajūta ļoti ietekmē psiholoģisko stāvokli – ir jāpielāgojas, ir jāatrod jauns eksistences veids.

Tagad, kad aizeju uz mēģinājumu, es varbūt pat daudz vairāk novērtēju to, ka varu būt vienā telpā ar vairākiem cilvēkiem, ka mēs drīkstam to darīt un ka nav aizliegts kaut ko veidot. Tas ir forši, ka tomēr vēl ir brīvība darīt, brīvība domāt, un tas ir galvenais!

Skats no DDT virtuālās bērnu izrādes "Misija: Zeme" (2020, rež. Inga Tropa-Fišere) // Publicitātes foto

Tu pašlaik studē scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā, kā nonāci līdz šim lēmumam?

Pabeidzu bakalauru, un varbūt arī bija tāds neliels spiediens no sabiedrības manā galvā, ka vajag maģistru. Bet man pašai bija tā sajūta, ka vēl tā kā vajadzētu pamācīties. Man ļoti patīk pildīt uzdevumus, tādēļ gribas, lai kāds tos man dod un man būtu iespēja izpildīt – tas man sniedz gandarījuma sajūtu. Skola ir tā, kas var sniegt virzību. Daudzi mani draugi un paziņas brīnās, ka esmu scenogrāfos, jo neesmu vizuālo mākslu cilvēks. Arī tad, kad biju maza, negāju zīmēšanas pulciņos vai mākslas skolā, man nebija baigi labās atzīmes zīmēšanā, nebiju arī baigā rokdarbniece. Tomēr teātris ir nebeidzams, tajā ir dažādi izteiksmes veidi, un ir vērtīgi domāt par dažādiem literāriem darbiem, lugām ne tikai caur aktiera prizmu, bet arī par to, kā to atrisināt telpā. Mani arvien vairāk interesē fiziskā matērija – kur nolikts priekšmets, kā izveidota telpa, ko tā pasaka – tā var būt arī uzvara, ja ir ļoti laba scenogrāfija un aktieriem atbilstoša telpa, kur darboties. Tas ir vēl viens veids, kā stāstīt stāstu, un es mācos vēl vienu veidu, kā kaut ko pastāstīt.

Kā ar brīvo laiku – kādi ir tavi hobiji bez teātra un studijām?

Ļoti daudz klausos dažādu žanru mūziku, man patīk dziedāt – kad neviena nav mājās, tad es viena pati izdziedos. Man ļoti patīk pastaigāties, īpaši, kad ir daudz laika un atbilstoša vieta. Patīk arī slēpošana un dažādi ziemas sporti – ja nu kādreiz sanāk. Es gribētu lasīt vairāk, piemēram, tagad esmu pasākusi lasīt “Rīgas Laiku”, tas ir labs treniņš smadzenēm. No literatūras žanriem patīk stāstu formāts, jo, lai izlasītu veselu romānu, ir nepieciešams laiks un disciplīna, lai to visu spētu saturēt galvā.

Runājot par nākotnes plāniem – kur un kādu tu sevi redzi pēc 10 gadiem?

Es gribētu, lai man ir ģimene, redzu sevi kā cilvēku, kuru fascinē lietas, ceru, ka būšu jau paceļojusi pa pasauli. Ceru, ka man būs izveidojies skaidrāks skatījums uz lietām, skaidrāka spriestspēja. Ber kur es sevi redzu? Varbūt kādā laikmetīgā teātrī, tādā jaunā žanrā, kādu vēl šodien nepazīstam. Joprojām gribu darboties teātrī, strādāt ar interesantiem cilvēkiem, piedalīties foršos projektos. Gribētu dzīvot ārpus pilsētas, centra drūzmas, gribas ārā, pie meža, kur var elpot, kur var nedaudz apstādināt laiku.

Kāds būtu tavs šībrīža vēlējums aktieriem, teātriem un visiem mākslas baudītājiem?

“Rīgas Laikā” lasīju interviju ar Ivanu Viripajevu (krievu mūsdienu dramaturgu, lugas “Irānas konference” u. c. autoru – P. K.) , kur viņš saka, ka ir sapratis: cilvēce ir nonākusi tādā laikmetā, kurā viss, kas mums ir jādara – jābūt laimīgiem, jo vērtīgāka uzdevuma šajā laikā nav. Ja mēs tiešām katrs sevī mēģināsim saprast to, kas padara mūs laimīgus, tad varbūt mēs visi kopā būsim arvien laimīgāki. Esiet laimīgi, mēģiniet saprast to, kas jūs dara laimīgus!

 

Šeit Elizabetes Skrastiņas profils vietnē Izrādes.lv.

Intervijas autore – Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP 2. kursa studente

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt