Jete Anna Puriņa 15.02.2021

AKTIERIS RUNĀ: Elīna Bojarkina

runa
Portreta foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.

 

Elīna Bojarkina ir viena no tiem Latvijas Kultūras akadēmijas 2019. gada aktierkursa absolventiem, kas pievienojusies Latvijas Leļļu teātra aktiertrupai. Paralēli tam jaunā aktrise aktīvi piedalās dažādos projektos ārpus teātra, izceldamās ar radošumu un enerģiju.

Kāpēc tu esi tieši tur, kur esi tagad – liktenis, dzīves sakritības vai tevis pašas mērķtiecība?

Es vispār esmu likteņa cilvēks. Ticu liktenim un tam, ka viss sakārtojas tā, kā tam vajag būt. Pirms iestājos aktieros, gadu studēju dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā pie Laura Gundara un Līgas Ulbertes. Viens no kursabiedriem bija izdomājis stāties aktieros un teica: “Elīn, nāc tu arī!” Es teicu: “Nē.” Viņš teica: “Nu, pamēģini!”. Un, jā, tad es domāju – kāpēc nepamēģināt? Sagatavojos iestājeksāmeniem. Viņu neuzņēma, mani uzņēma. Tad man bija lielā dilemma – ko tad darīt? Vai man palikt dramaturgos vai stāties aktieros? Pakonsultējos ar Lauri Gundaru, un viņš teica: “Dramaturgs tu vari būt jebkurā vecumā, bet aktieris – ne.” Tāpēc izvēlējos iestāties aktieros.

Ar kādām atmiņām tev saistās iestājeksāmenu laiks?

Diezgan spraigas atmiņas. Liels stress un satraukums, jo gāju ar tādu brīvību – kā būs, tā būs, jo tas nav dzīves augstākais mērķis. Zinu, ka citiem ir tā – ja neiestāsies, tad dzīve ir beigusies un viss pagalam. Man tā gluži nebija, bet, ja kaut ko dari, gribas sevi parādīt labi. Protams, tu gaidi rezultātus, kā gājis pirmajā kārtā, vai esi ticis tālāk, bet tajā pašā laikā tie, kas kopā pabeidzām Kultūras akadēmiju, šajās četrās dienās sakontaktējāmies un kļuvām cieši jau tajā brīdī.

Viens otram gan palīdzējām, gan atbalstījām, jo nebija sajūta, ka ar dūrēm viens otram iet pa priekšu. Bija sajūta, ka mēs visi tur esam kopā.

Matīss Budovskis un Elīna Bojarkina diplomdarba izrādē "Medības" (2019, rež. Elmārs Seņkovs) // Publicitātes foto

Kāda ir tava spilgtākā atmiņa tieši no studiju laikiem?

Tā nav viena konkrēta atmiņa. Piemēram, tas ir veids, kā mēs taisījām etīdes, kas jārāda nākamajā dienā. Visu dienu jau esi nomācījies, ir seši vakarā, un no rīta pusdeviņos jau jābūt atpakaļ. Un tu vienkārši paliec tur (“Zirgu pastā” – J.A. P.) līdz divpadsmitiem naktī. Mēs visi kopā strādājām. Tā ir viena liela atmiņa – ka tev nav sava privātā dzīve, bet tava dzīve ir viss studiju process. Tie četri gadi īstenība šķiet kā viens milzīgs gads, kas neapstājās nevienā mirklī. Bet konkrētāka atmiņa ir no teātra festivāla Polijā, kur mēs bijām ar kursu. Tieši šis brauciens atvēra acis tajā leļļu, objektu pasaulē, jo ieraudzīju to, kas ar šo teātra žanru notiek Eiropā, ka tas ir nesalīdzināmi plašāks. Pēc šī brauciena man arī iepatikās lelles.

Kādas bija jūsu kursa attiecības studiju laikā?

Kā jau visas ģimenēs. Ir strīdi, ir mīlestība, ir labie un sliktie brīži, bet man vienmēr ir bijusi sajūta, ka mēs esam ļoti saliedēts kurss. Studiju laikā nebija tā, ka kāds mēģinātu citam ieriebt vai tikt pa priekšu. Mēs vienmēr esam cits citu ļoti atbalstījuši un bijuši ļoti saliedēti. Vēl joprojām pēc studiju beigām gan strādāju ar dažiem saviem kursabiedriem, gan arī esmu vienkārši draudzīgās attiecībās ar daudziem.

Vai aktiera profesiju var apgūt augstskolā, vai tomēr īstā skola ir darbs teātrī?

Bez apmācības studijās nevar, tāpēc ka tur tiek iemācīti pamati, bez kuriem nevar. Tajā brīdī tas varbūt šķiet smieklīgi un absurdi. Piemēram, Mihails Gruzdovs mums lika iet uz zoodārzu, vērot dzīvniekus un taisīt dzīvnieku etīdes. Tajā brīdī nesaproti, kāpēc tas viss ir jādara, bet, laikam ejot, kļūst skaidrs, cik pamati ir svarīgi. Kino parasti spēlē daudz neaktieru, jo viņi konkrētajai lomai der ar savu personību, šarmu, harismu, bet aktieris tieši studiju laikā iegūst instrumentus, kā atrast konkrēto lomu, konkrētās tēla iezīmes, īpašības. Lietas, kas aktieri pilnveido, ir gan runas māksla, gan kustība un viss pārējais. Tie ir pamati, kurus apgūsti, bet arī jau darba vidē sevi ir jāturpina izglītot, attīstīt. Tas nav tā – iemācies un esi gatavs. Visu laiku esi procesā. Protams, lielā skola ir izrādes un mēģinājumi, kuriem tagad ir jāiet cauri. Katrā ir kaut kas jauns un ar katru savu darbu tu ej uz priekšu.

Ja runājam par meistaru un mācekli, kas ir tavs meistars?

No pasniedzējiem – Mihails Gruzdovs. Viņš mums bija pirmais aktiermeistarības pasniedzējs. Sākumā no viņa nevarēja saprast, ko viņš no mums grib. Šķita, ka viņš runā pilnīgi nesaprotamā valodā, bet pēc tam jau to saproti. Pie viņa ieguvu brīvību, ka vienkārši jādara. Vienalga, ko domā citi. Tu ej un meklē savu ceļu. Un otra pasniedzēja – Aina Matīsa, kura mācīja runas mākslu. Tieši ejot pie viņas uz individuālajām nodarbībām, mēs, protams, veltījām laiku gan darbam, kas bija jāapgūst un jāiemācās, gan arī daudz runājām par vispasaulīgām un cilvēciskām tēmām. Viņa vienmēr teica, ka svarīgākais ir nevis labs aktieris, bet labs cilvēks. Un tā tas arī ir!

Ir svarīga cilvēcība un tas, kāds tu esi. Turpmākajos darbos no katra partnera, no katra režisora ir kaut kas, ko var paņemt, tāpēc jau visi mēs darbojamies šajā vidē.

Latvijas Leļļu teātra izrādes "Nāve ēnā" (2020, rež. Rūdolfs Apse) publicitātes foto

Iespējams, ja pandēmijas dēļ nekas nemainīsies, šogad uzņems jaunu aktieru kursu, tāpēc vēlos jautāt, ko tu ieteiktu topošajiem aktiermākslas studentiem?

Galvenais ir nepadoties. Novēlu saprast, vai tas ir tas, ko vēlies un vai esi gatavs tajā dzīvot. Ticu, ka daudziem ir utopisks sapnis par aktiera profesiju, bet tas ir smags darbs – kā jau jebkurš darbs. Šis darbs vienkārši ir specifisks.

Zinu, ka turpini studijas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, studējot teātra zinātni. Kāda bija tava motivācija neapstāties?

Tad, kad mācījos pirmajā kursā dramaturgos, sapratu, ka man ļoti patīk teātra teorija un vēsture, un tieši aktiermākslas studijās teorētiskā puse nav tik spēcīga. Šķiet, ka to, ko gada laikā iemācījos dramaturgos, aktiermākslas studijās apguvu četru gadu laikā. Pēc studijām man arī nebija dižie piedāvājumi, tie nāca pēc tam, kad iestājos Latvijas Universitātē. Man gribējās turpināt sevi izglītot. Man patīk gūt zināšanas un uzkrāt tās sevī, jo arī kā aktieris es gūstu. Pa šo laiku esmu izlasījusi ļoti daudz jaunu lugu un uzzinājusi par tik daudziem brīnišķīgiem teātra teorētiķiem un režisoriem! Esmu noskatījusies tik daudz izrāžu, kas mani pilnveido. Esmu arī attīstījusi savu rakstītprasmi, man ir bijusi iespēja arī intervēt, rakstīt recenzijas. Man to tiešām patīk darīt, un zinu, ka man tas ir kā bonuss pašai sev. Man šķiet, ka ļoti daudzās mākslās – gan kino, gan vizuālajā mākslā – kritiķi ir paši režisori, tie, kas mākslu paši praktizē, bet teātra kritiķis ir visvairāk atdalīts nost no teātra. Viņš ir vērotājs no malas, un tā ir maza problēma, jo, esot tur iekšā, izrādi redzi citādāk.

Mūžizglītība – kā tu uztver šo jēdzienu?

Es sevi redzu kā cilvēku, kurš, cik vien ilgi varēšu un cik man tiks atvēlēts, varētu mācīties. Šogad beigšu maģistrantūras studijas, bet gribētu studēt drāmas terapiju Rīgas Stradiņa universitātē. Par to domāju jau, pirms iestājos baltu filologos, bet es tomēr sapratu, ka šīm studijām ir nepieciešama padziļinātāka sagatavošanās un ar mēnesi nepietiktu. Drāmas terapija man šķiet vienreizēja – kāpēc man ar to, ko man patīk darīt, nepalīdzēt citam, kam palīdzība ir vajadzīga? Viesturs Roziņš ir beidzis drāmas terapiju, un man šķiet, ka viņa izrādēs var redzēt nianses, kā viņš strādā ar skatītāju. Viņam ir personīgāka pieeja skatītajam, un man šī izglītība liekas būtiska režijas kontekstā.

Kā pēdējā gada laikā ir mainījusies tava ikdiena?  

Kad tikko sākās pandēmija, ļoti izbaudīju martu, aprīli, kad mēs ar draugu Rihardu (aktieri Rihardu Zelezņevu – J.A. P.) atpūtāmies. Sāku gleznot, mēs taisījām no māla visādas lietas, nedaudz vairāk arī pabraukājam pa Latviju. Tiešām bija laiks beidzot atpūsties, un maijā jau atkal sākās darbi. Arī šobrīd, kad teātri ir ciet, nevaru sūdzēties, ka nebūtu, ko darīt, jo īstenībā darba ir daudz. Ir filmēšanas, seriāli, studijas. Process nav apstājies nevienā brīdī. Man viss ir kārībā, un pandēmija nav šausmīgi ietekmējusi manu dzīvi, izņemot to, ka nevar spēlēt izrādes.

Runājot par aktiermākslu kā profesiju, vai ir kas tāds, par ko nenojauti, pirms pati kļuvi par aktrisi?

Mācoties vidusskolā, gāju jauniešu teātra studijā Liepājā. Tur iestudējām izrādes, un tur gāja arī Kārlis Reijers no Nacionālā teātra un Aksels Aizkalns no Valmieras Drāmas teātra kursa. Kopā spēlējām, un tas viss bija tāds jautrs process – vairāk kā pulciņš. Piedalījāmies arī dažādos amatierteātra festivālos, bet, sākot tieši studēt aktiermākslu, sapratu, ka tas ir darbs, tā nav vienkārši forša izklaide pēc skolas.

Tā kā esi no Liepājas, tur augusi, mācījusies, kādu ietekmi uz tevi atstājis Liepājas teātris?

Vidusskolā sāku intensīvāk apmeklēt teātri, jo pirms tam mani interesēja citas lietas. Kad sāku apmeklēt izrādes un arī tagad, salīdzinot ar citiem teātriem, Liepājas teātrim ir kaut kāds savs šarms, jo viņi (Liepājas teāra aktieri – J.A. P.) ir ļoti līdzvērtīgi. Viņi ir ļoti fiziski aktīvi un dziedoši, un tas aktierim ir svarīgi. Viens ir aktiermeistarība, bet otrs ir tas, ka aktierim ir jābūt spējīgam darbināt savu ķermeni, savu balsi, ko Liepājas teātra aktieri tiešām ļoti labi pārzin. Jā, tas ir spēcīgs teātris.

Kas tev visvairāk patīk darbā leļļu teātrī?

Uzskatu, ka leļļu teātris, vispār prasme apieties ar lelli, objektu – tas ir neatsverams bonuss mums, kursabiedriem, jo tā ir baigā prasme, ko izmantot, un tas tikai pēdējos gados ieiet arī dramatiskajā teātrī. Tieši darbs leļļu teātrī man palīdz dramatiskajā teātrī, jo spēju ieraudzīt kaut ko tur, kur tā nav.

Tu sāc vadīt objektu, un tas atdzīvojas, iegūst pats savu dzīvi, un tas nozīmē, ka var daudz ko pateikt ne tikai kā aktieris ar savu balsi, bet tik arī caur objektiem. Īsāk sakot, prasme paskatīties plašāk.

Skats no izrādes "Mazā raganiņa" (2019, rež. Laila Kirmuška) // Publicitātes foto

Kas ir tava līdz šim sarežģītākā loma?

Mana sarežģītākā loma bija “Villa teātrī”, izrādē “Stāsts par Mī...” (2020), ko veidoja Varis Piņķis un kur spēlēju es un Edgars Samītis. Tā man bija pirmā lielā loma, kur esmu uz skatuves visu laiku, pusotru stundu, un mēģinu radīt, izstāstīt sievietes mīlas stāstu un iemiesot sevī viņas apziņu. Esmu ļoti pateicīga Varim, ka viņš deva man iespēju, un gribas ļoti turpināt spēlēt šo izrādi. Leļļu teātrī smags darbs bija ar Rūdolfa Apses izrādi “Nāve ēnā” (2020, LLT, režisora diplomdarba izrāde – J.A. P.). Visa lugas situācija ir smaga, bet mēs izrādes tapšanas procesā ļoti daudz runājām par savām bailēm un eksistenciālajām problēmām. Rūdolfs lika ielīst sevī un paskatīties uz lietām, uz kurām ikdienā varbūt negribam skatīties. Lailas Kirmuškas izrāde “Mazā raganiņa” (2019, LLT) deva vairāk tehniskas iemaņas, jo lelles vadām pa vienam, bet tās ir diezgan liela izmēra un ir piestiprinātas gan pie kājām, gan rokām. Sanāk, ka lelles kājas ir tavas kājas, un vienā rokā tu turi galvu un vadi roku, līdz ar to sanāk, ka viss mans ķermenis darbina lelli. Tas bija liels izaicinājums un smalks darbs, lai iedzīvinātu šo nedzīvo objektu.

Ko tu dari un kas tev palīdz, kad ir grūti vai šķiet, ka vairs nevari?

Viena no praktiskajām lietām – eju vannā. Vanna ir mana meditācijas vieta. Guļu siltā ūdenī, un tas man dod spēku. Protams, šajā laikā cenšos diezgan daudz laika pavadīt dabā. Pie jūras. Ir jūtams Liepājas aizmetnis, jo prasās jūras plašums un vējš, izvējot visu slikto, kas ir. Liekas, ka tagad, covid laikā, ir iespēja atpūsties, bet tas ir arī mentāli grūti. Jāmēģina rast laiks būt ar sevi, nevis visu laiku bēgt no sevis. Palikt ar sevi vienatnē ir smagi, bet noderīgi.

Kas ir loma, ko tu gribētu spēlēt?

Pirmais, kas nāk prātā, ir no tikko lasītājām lugām – Edvarda Olbija “Trīs garas sievietes”, kas ir ļoti spēcīgs darbs. Tajā ir it kā trīs sieviešu lomas, bet lugas gaitā izradās, ka tā ir viena sieviete trijos dažādos savas dzīves posmos. Šie tēli vienkārši runā par dzīvi, par sevi, un ļoti interesanti šķiet tas, kam viņa iziet cauri. Tur ir spēcīga dzīves gribas apziņa. Tas ir kas tāds, ko es gribētu nodot skatītājiem. Pārsvarā filmējoties spēlēju meitenes, un tas ir forši, jo esmu jauna, bet manī ir iekšā tas, ka gribas spēlēt tādas treknas un pilnas lomas.

Gribas iziet cauri mīlestībai, kaislei, skumjām, ārprātam, dusmām. Tas, ka vari to visu izdzīvot vienā vakarā, tas ir baigi.

Skats no "Willa teātra" izrādes "Stāsts par Mī..." (2020, rež. Varis Piņķis) // Publicitātes foto

Ļoti ieinteresēji par lugu “Trīs garas sievietes”. Varbūt ir vēl kāds literārs darbs, ko iesaki izlasīt, it īpaši šajos apstākļos?

Domāju, ka šim laikam ir iesakāmi visi Tenesija Viljamsa, Edvarda Olbija, Jūdžina O’Nīla, Artura Millera darbi. Amerikāņu dramaturgu lugas ir ļoti runājošas lugas, bet tur patiesi atklājās cilvēku nepiepildītie sapņi, zemapziņas lietas, kas lien tagad ārā. Ļoti spēcīgi darbi. Ir vērts pārlasīt arī lugu “Ilgu tramvajs”, kas tiek bieži iestudēta, jo tur atklājas skaisti cilvēki, kuriem ir grūti ar sevi tikt galā. Tas varbūt atsaucas arī uz mums šodien – mēs nezinām, kā sevi savākt, bet tad var saprast, ka neesam vieni un vienmēr ir tādi cilvēki apkārt. Par to jau arī lielākoties ir viss dramatiskais teātris – par nepiepildītiem sapņiem un salauztiem cilvēkiem.

Kādu tu redzi teātra vidi pēc pandēmijas?

Skaidrs ir tas, ka teātris būs citādāks. Tas jau tagad pierādās caur visām tiešsaistes izrādēm, kur man nav bijusi pieredze būt, bet, cik esmu redzējusi, tas, kas notiek, ir forši. Domāju, ka teātra vide būs ļoti labvēlīga pēc šī lielā pauzes perioda, jo Latvijā cilvēki tomēr mīl teātri un būs noilgojušies pēc tā. Domāju, ka būs liels pārpilnības laiks, jo arī režisori un aktieri būs noilgojušies pēc radīšanas. Būs jāmēģina tajā visā pārbagātībā radīt ko unikālu. Gribētos jau domāt, ka šis laiks nesīs kaut ko jaunu, kaut ko tādu, ko neviens nespēj paredzēt.

Noslēgumā – ko tu gribētu novēlēt lasītājiem?

Galvenais ir darīt un neapstāties nevienā brīdi! Darīt un darīt, un darīt, jo tas ir arī pats svarīgākais! Nebaidīties no iespējām un jauniem piedāvājumiem, tāpēc ka tas pilnveido jebkurā situācijā.

 

Šeit Elīnas Bojarkinas profils Latvijas Leļļu teātra mājaslapā.

Intervijas autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt