Diāna Auziņa 22.02.2021

AKTIERIS RUNĀ: Rūdolfs Apse

runa
Portreta foto – Vladislavs Loiks

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.

 

Ar Rūdolfu tiekamies pašā gada nogalē, intervijai izmantojot Zoom platformu, jo studiju dēļ viņš šo laiku aizvada Polijā. Pirmais iespaids par Rūdolfu saglabājas arī ilgu laiku pēc intervijas izskanēšanas – atsaucīgs, apbrīnojami galants, ar iekšējo inteliģenci un lielisku humora izjūtu apveltīts jauns cilvēks. Pēc katra jautājuma tiek ieturēta pauze un rūpīgi apdomāta atbilde, necenšoties ātrumā izteikt visu, kas ienācis prātā. Nav pat pagājušas 10 minūtes kopš intervijas beigām, un manā telefonā iemirgojas pateicības īsziņa. Rūdolfs ir priecīgs, jo izjutis gandarījumu un zināmu izaicinājumu, ka saruna šajā pandēmijas laikā ļāvusi pārdomāt un definēt attiecības ar teātri.

Kā jūs, teātra cilvēks, šobrīd jūtaties, kad visi teātri ir aizslēgti? Kāds ir jūsu noskaņojums?

Laikam jānodala sevi kā teātra cilvēku, kā studentu un kā ģimenes cilvēku. No vienas puses, kā teātra cilvēks jūtos mazliet apskumis, gribētos tomēr kaut ko darīt. Cik tad var neprofesionālā veidā pie kameras dīdīties mājas apstākļos? No otras puses, kā students jūtos salīdzinoši gandarīts, jo tas nozīmē, ka mani pandēmija ir piespiedusi studēt. Šie briesmīgie apstākļi, kas valda visā pasaulē, ir, tā teikt, izgrebuši mazu lodziņu ārpus darbiem, lai varētu mierīgi koncentrēties savām studijām. Savukārt no trešās puses – kā ģimenes cilvēks jūtos visnotaļ noguris no nebeidzamās mocīšanās ar studijām internetā, paralēli mēģinot risināt mājas dzīvi. Taču kopumā ir labi.

Kā sākās jūsu ceļš līdz aktiermākslas studijām Latvijas Kultūras akadēmijā? Vai sapņojāt par to jau kopš bērnības vai skolas gadiem?

Neesmu pārliecināts, ka varu teikt – mans vienīgais sapnis un mērķis ir būt aktierim. Ne mazākā mērā nē. Tāds tas nebija, stājoties Kultūras akadēmijā, un tāds tas nebija arī vēl pirms tam. Iemesls, kāpēc pēkšņi nolēmu stāties uz aktiermākslas studijām, ir tas, ka pašā teātrī kopumā saredzēju iespēju apvienot visu to, kas mani interesē. Interešu lauks bija tik plašs, ka sākumā bija grūti saprast, kā visas šīs intereses apvienot.

Kad mācījos Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā, Ēnu dienās vienu gadu ēnoju aktieri Kasparu Znotiņu, nākamajā – režisoru Elmāru Seņkovu, un šīs divas tikšanās reizes, pirmkārt, iedvesa domu, otrkārt, nostiprināja pārliecību, ka teātrī ir iespējams kombinēt visas manas intereses.

Iestājoties akadēmijā, pabeidzot to un sākot strādāt teātrī (kopš 2019.gada Rūdolfs Apse ir Latvijas Leļļu teātra aktieris – D. A.), protams, mana pārliecība mainījās, jo kļuva skaidrs, ka teātris nav visu lietu kombinācija, bet gan patstāvīga institūcija. Man gribētos salīdzināt teātri ar adatas aci, kurā savērti daudzi diegi, un caur to prizmu tie atkal aiziet katrs uz savu pusi. Taču tas, ko katrs paņem no sava studiju laika, ir ļoti individuāli.

Kādu atceraties iestājeksāmenu laiku?

Vai tad es to vairs atceros? (Smejas.) Patiesībā tas bija kā tāds trīs dienu festivāls. Tajā pat bija vērojama zināma bohēma. Sanāk kopā ļautiņi no malu malām, visi vēlas kļūt par māksliniekiem, katrs rāda, ko māk un var, kā un ko grib, līdz ar to kaut kas interesants tajā visā bija. Neesmu gan pārliecināts, ka tas uz mani atstāja kādas paliekošas sekas.

Otro reizi, kad stājos akadēmijā uz maģistrantūras studijām, jau bija nedaudz vieglāk, jo zināju, ar ko rēķināties iestājeksāmenu norisē. Taču uz aktierstudiju iestājeksāmeniem gāju patiešām sagatavojies, ģērbies uzvalkā – man tajā visā nebija avantūras sajūtas. Zināju, ka gribu tur iestāties, caur to kaut ko tālāk sasniegt, līdz ar to nedrīkstu sev dot nekādas atlaides.

Pēc iepriekš stāstītā, kad minējāt, ka esat ēnojis gan aktieri, gan režisoru, saprotu, ka citur nemaz neplānojāt iestāties? Jums bija mērķtiecīgs ceļš uz aktiermākslu?

Nē, tā nevar teikt, jo tajā pašā gadā iestājos arī LU Vēstures fakultātē. Bija vēl trešais variants, kuru gan tikai apsvēru, bet negāju iestāties, – galdniecība.

Kas galu galā palīdzēja pieņemt izšķirošo lēmumu par aktierstudijām, ja jau tikāt abās vietās, turklāt tik atšķirīgās?

Laikam tomēr pārliecība, ka par profesionālu vēsturnieku, arheologu kļūt nav mans aicinājums. Lai pagaidām paliek amatierlīmenī. Bet, ja ir iespēja studēt mākslu augstākās izglītības iestādē, pat nē – tas nav par studēšanu. Tas ir darbs ar profesionāliem, sevi pierādījušiem radītājiem. Tas bija tas, kas mani interesēja. Vienkārši runājot – par vēsturi es pats varu palasīt to, ko vēlos, bet pie skatuves mani neviens nelaidīs, ja neko nemācēšu. Turklāt man ļoti gribējās patrakot, ko būtu grūti darīt, piemēram, arhīvā (smejas).

Kas studiju procesā jums šķita visaizraujošākais?

Man bija gandarījums tajā neizmērojami apjomīgajā laikā, ko pavadījām kopā ar kursabiedriem, mēģinot kaut mazliet saprast, ko nozīmē teātris un kas ir aktieris, kur tajā visā ir māksla, kā to veidot un kā tajā būt.

Personīgi man laikam lielākais ieguvums bija 3. kursā, ko pavadīju Erasmus+ studijās Polijā (Erasmus+ programmas ietvaros Rūdolfs studējis Aleksandra Zelveroviča Varšavas Teātra akadēmijas Belostokas filiālē – D. A.). Ar to es nepavisam nevēlos teikt, ka Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēji man neko nedeva. Ne mazākajā mērā nē! Biju aizbraucis uz Poliju, pastudējis tur, tad atgriezos Latvijā uz Skatuves mākslas festivālu “Patriarha rudens” un devos atpakaļ uz Poliju. Tad arī sapratu, ka ar vienu semestri man būs par maz, sevišķi, ņemot vērā, ka Polijā studijas sākas vēlāk un 1. semestris ir tikai četrus mēnešus garš. Skaidrs, ka tik īsā laikā iespējams vien iepazīties un aklimatizēties, bet neko vairāk, līdz ar to bija pārliecība, ka nepieciešams vēl otrs semestris, lai varētu durvis ne tikai pavērt, bet arī pa tām ieiet.

Prātā palicis, kā viens no Polijas pasniedzējiem nodefinēja: “Vissliktākā lieta, ko teātrī var darīt, ir iedvesmoties no teātra.” Manuprāt, tas attiecas arī uz vidi, kur veido teātri. Vissliktākais, ko var darīt, ir iedvesmoties no teātra, kas tiek veidots konkrētā vidē.

Ir jābrauc kaut mazliet ārpus Latvijas, kaut vai uz Lietuvu vai Igauniju, lai apskatītos, kas un kā notiek tur, citādi sanāk tāda lokāla mēroga atražošana. Nepieciešami jauni impulsi.

Skats no izrādes "Lieta par Vīru ar Lietām". Rūdolfa Apses miniatūra studijās Polijā 3. kursā // Publicitātes foto

Ja atmiņ neviļ, nemaz tik daudzi aktieri nedodas prom Erasmus+ studijās, vien pa kādam no katra kursa. Jūs var dēvēt par drosminieku, jo, manuprāt, aktieri, ja iestājas Latvijas Kultūras akadēmijā, vēlas saistīt savu profesionālo dzīvi ar Latviju.

Mūsu kursā vairāki runāja par došanos apmaiņas studijās, taču beigās es vienīgais aizbraucu. Aktiermākslas studentiem laikam tiešām piemīt baiļu moments. Es arī pats mazliet bažījos pirms braukšanas, vai man to vajag, jo bija pārņēmusi sajūta – aizbraukšu un pilnībā izkritīšu no aprites, par mani aizmirsīs, vēl jo vairāk, ja braukšu prom uz gadu. Taču šobrīd man gribētos ticēt, ka neko neesmu zaudējis.

Pēc aktiermākslas studijām uzreiz iestājāties Latvijas Kultūras akadēmijas Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūrā, specializācija – teātra režija. Kāpēc tieši tāda izvēle?

Jā, ja tiktu izlaists gads, būtu grūti tikt atpakaļ tajā muskulī un ritumā, ko prasa studēšana. Par izvēli studēt režiju jāvaino Polija un 3. kursa studijas. Mums tajā laikā bija jārada pašiem savi individuāli darbi, nevis jāstrādā ar režisoru. Šie darbi no mums pieprasīja ne tikai angažēšanos kā aktieriem, bet pašiem arī bija jāfunkcionē kā režisoriem, gaismu māksliniekiem, scenogrāfiem utt. Tad es arī apjautu, ka tas, kas mani interesē vairāk par būšanu tikai uz skatuves, ir spēja veidot teātri kopumā. Tajā brīdī sapratu, ka mani neinteresē būt tikai aktierim vai tikai režisoram, bet gan būt teātra veidotājam, radītājam visplašākajā nozīmē. Tas ir veids, kā funkcionē Čehijas teātra skola DAMU (Prāgas Teātra akadēmija – D. A.) – režisori, scenogrāfi, aktieri, dramaturgi visi kopā veido paši savus darbus (diplomdarbu izrādes – D. A.), kas ne vienmēr nozīmē, ka aktieri spēlēs un režisori režisēs. Bieži vien scenogrāfs skraida pa skatuvi, komponists režisē, dramaturgs veido scenogrāfiju – tas viss mainās un miksējas, un rezultāti ir ļoti interesanti, tāpēc ka katrs nāk ar savu perspektīvu.

Studijas režisoros ne mazākajā mērā neliecina, ka es gribētu noliegt savu iepriekš iegūto izglītību. Gluži pretēji, gribu iegūt pilnīgāku teātra kopainu. Var runāt par daudzpusīgumu – vēlmi spēt daudzpusīgi attīstīt šo mākslas virzienu, it sevišķi leļļu mākslā.

Dramatiskajā teātrī tas varbūt ne vienmēr funkcionē tādā kolektīvā radīšanas veidā, bet leļļu teātrī bieži vien vislabākos darbus rada multimākslinieki, kas paši atbild par savas pasaules veidošanu no A līdz Z, jo paši ir leļļu meistari, aktieri, dramaturgi, režisori, respektīvi, pilnas atbildības autori. Tas laikam ir pietiekami visaptverošs jēdziens – būt autoram.

Skats no izrādes "par Tuvu". Rūdolfa Apses miniatūra, kas veidota kopā ar sievu Małgorzatu Apsi Polijā 3. kursā. Publicitātes foto

Mēs šajā sarunā par to vien runājam, bet varbūt varu palūgt noformulēt – kas jums ir teātris?

Attiecības starp skatītāju un māksliniekiem, kurā abas puses apzina patiesību un tās absurdumu. Vismaz man teātrī tas ir būtiskākais – satikšanās, dzīvas enerģijas apmaiņa neatkarīgi no formas un satura. Primārais tiešām ir šī dzīvā enerģija un iedarbība vienam uz otru. Ne tikai skatuves realitātes iedarbība uz skatītāju, bet arī skatītāja, kas ir savā ziņā līdzautors izrādei, iedarbība uz skatuves realitāti.

Cik noprotu, jūs tāpat kā daudzus šajā ārkārtas situācijā nesajūsmina digitālais teātris?

To nevajadzētu saukt par teātri, tā ir viena no mākslas formām, kura var iedvesmoties no teātra vai no jebkā cita, taču, saucot to par teātri, tā kaut ko zaudē, jo mēs tajā meklējam teātrim svarīgo, kas ne vienmēr, varētu pat teikt – diezgan reti tur ir atrodams. Saucot par teātri šobrīd ļoti aktuālo digitālo mākslas formu, tai tiek atņemta autonomijas iespēja. 

Vai, jūsuprāt, vispār pastāv termins ideālais teātris?

Ar dogmām mēs tālu netiksim. Man ir izrādes, kas patīk, tāpat – izpausmes veidi, kas man patikuši, režisori un aktieri, kas uzrunā, bet es negribētu saukt kaut ko par ideālu teātri, jo brīdī, kad man būs saruna ar kādu cilvēku, kurš tā neuzskata, nepiekritīs man, tas viss aprobežosies ar parastu sadursmi. Līdz ar to tas ir subjektīvs vērtējums, un ir ļoti nepraktiski teātra vidē kaut ko padarīt par kanonu.

Varbūt jums kā aktierim un nu jau – režijas zinības apgūstot, ir radusies nojausma, kādām īpašībām jāpiemīt aktierim, lai viņš varētu profesionāli veikt savu darbu?

Intuīcija, laika un telpas izjūta. Tas diemžēl ir tas, ko pamanu savā darbā, kas, subjektīvi vērtējot, aktieriem pietrūkst. Scenogrāfija, mūzika, mizanscēnas izrādē būs, bet, ja aktieris to nespēs piepildīt, piemēram, sāks uz skatuves steigties vai tieši pretēji – vilcināsies, nespēs kvalitatīvi orientēties laikā un telpā, kas viņam ir doti, tad šī ilūziju pasaule – teātris – neradīs vajadzīgo rezultātu.

Kuras no jūsu spēlētajām lomām jums visvairāk palikušas prātā?

Uzskatu, ka loma ir vērtīga tikai tad, ja tā kaut ko dod izrādei, tāpēc mani vairāk par lomām interesē izrādes, kurās esmu spēlējis un kuru ietvaros šīs lomas ir bijušas. Noteikti jāmin izrāde “Pagrabs” Andra Gindras režijā pēc Mārtiņa Zīverta kamerlugas “Tvans” motīviem (pirmizrāde LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, 2017 – D. A.), arī skolēniem veidotā izrāde “Brigadere3” (izrādes sižets veidots, iedvesmojoties no Annas Brigaderes pasaku lugām, pirmizrāde LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, 2019.   – D. A.), diplomdarba izrāde “Izzūdošā nākotne” Dāvida Džovanzanas režijā (2018) un Dirty Deal Teatro izrāde “Pelmeņi un cigaretes” Lauras Upenieces režijā (2019). Šajās četrās nosauktajās izrādēs es tiešām jutu, ko mana darbība dod izrādes kopējā vēstījumā un kā es varu palīdzēt šo vēstījumu nogādāt pie skatītāja. Tas nebūt nenozīmē, ka citās izrādēs nav bijis vēstījuma, bet tieši šajās izrādēs izjutu savu līdzatbildību visizteiktāk. Tās man piedāvāja vislielāko iesaistes iespēju.

Kāds ir jūsu viedoklis par štata aktiera un brīvmākslinieka trūkumiem un priekšrocībām?

Manuprāt, tas nav būtiski, vai aktieris ir štatā vai brīvmākslinieks, ja vien viņš vai viņa izmanto savas spējas pēc vislabākās sirdsapziņas un visoptimālākajā veidā. Aktieris var būt garlaicīgs, esot štatā, kā arī esot brīvmākslinieks. Ir aktieri, kuriem štats nozīmē tikai verdzību, sevis atražošanu. Galvenais tomēr ir atrast, kur es ar savu klātbūtni varu visvairāk dot. Domāju, ka Latvija ir gana liela, lai atrastu kādu, ar ko kopā veidot mākslu – teātri. Ļoti nepateicīga situācija ir, ja aktieris tikai gaida, kad viņu kāds režisors uzrunās. Tādā gadījumā tiešām ir jācer, ka konkrēti tevi kāds arī uzrunās. Brīdī, kad tas nenotiek, kādi vēl ir varianti? Ir jāizrāda inciatīva!

Manuprāt, aktierim nav jābūt kauna sajūtai ņemt un piezvanīt režisoram un teikt: “Klau, veidojam izrādi!” Jo atvērtāk aktieri plūdīs pa dažādiem teātriem un platformām, jo veiksmīgāki būs rezultāti.

Skats no Latvijas Leļļu teātra izrādes "Nāve ēnā" (2020, rež. Rūdolfs Apse) // Publicitātes foto

Pēc maģistrantūras beigām vairāk plānojat spēlēt izrādēs kā aktieris vai tomēr pats gribēsiet iestudēt?

Gan, gan. Tuvākajos plānos ir diplomdarba izrāde, kas jāsagatavo līdz studiju beigām. Tās sižetā – vecākais stāsts, kas ir zināms pasaulē un kas šobrīd ir gana aktuāls, proti, gaisma pret tumsu.

Kas jūs interesē ārpus teātra? Kādas vēl ir jūsu aizraušanās, un vai tās palīdz aktiera un režisora profesijā?

Varētu nosaukt dažādas sfēras, bet negribētos kaut ko aizmirst un atstāt novārtā. Mani interesē pasaule un viss, kas ar to saistīts, – varbūt tas ir gana plašs jēdziens. Man liekas, ka jebkas var kalpot kā teātra veidošanas inciatīva, materiāls, iedvesma. Pēc tam tas tiek pakļauts teātrī pieņemtajiem likumiem un izpausmes līdzekļiem, bet visa eksistence var tikt laista caur teātra prizmu. Līdz ar to nav iespējams minēt atsevišķas lietas, jebkas var noderēt. 

Darbojoties teātrī abās rampas pusēs, varbūt jau ir radusies izpratne, kurā teātra nišā vai formā jūtaties visērtāk?

Man liekas, ka ir ļoti neparocīgi kaut ko definēt. Māksliniekam pašam nav obligāti jādefinē, kāda veida mākslu viņš veido. To pēc tam var vērtēt, dalīt un klasificēt teātra zinātnieki, bet veidošanas, radīšanas procesā nav nepieciešams iegrožoties vai norobežoties konkrētā žanrā, stilistikā, līdz ar to es arī nevaru teikt, ka man kāda konkrēta niša ir interesantāka. Man noteikti teātrī svarīga ir vizualitāte tieši no formas teātra perspektīvas.

Šī brīža situācijā, kad nav skaidrības pat par rītdienu, nejautāšu jums, ko plānojat darīt pēc 10 gadiem. Labāk padomāsim, ko jūs vēlētos darīt pēc 10 gadiem? Vai tas būs teātris, skatuve vai kāda pavisam cita joma?

Vēlos darīt tikai to, kas mani interesē. Kas tas būs, to mēs vēl redzēsim. Šobrīd mani interesē teātris, tāpēc esmu teātrī. Kas būs pēc 10 gadiem, grūti pateikt.  Es gan domāju, ka pārāk tālu no teātra netikšu, jo esmu jau gana samaitāts ar to, bet teātra instrumentus transformēt citās sfērās – tas vēl būtu iespējams.

 

Šeit Rūdolfa Apses profils Latvijas Leļļu teātra mājaslapā.

Intervijas autore LU Humanitāro zinātņu fakultātes MSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt