Jete Anna Puriņa 15.03.2021

AKTIERIS RUNĀ: Rihards Zelezņevs

runa
Portreta foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.

 

Rihards Zelezņevs ir viens no tiem Latvijas Kultūras akadēmijas 2019. gada aktierkursa absolventiem, kas pievienojies Latvijas Leļļu teātra aktiertrupai. Paralēli tam aktieris piedalās dažādos projektos ārpus teātra, tostarp sadarbojoties ar apvienību "PERFOrācija".

Tavuprāt, kāpēc tu esi tieši tur, kur tu esi? Liktenis, dzīves sakritības vai tevis paša mērķtiecība?

Domāju, ka viens nevar izslēgt otru un otrs nevar izslēgt trešo. Tas viss notiek mijiedarbībā. Ja nav mērķtiecības, tad var paļauties uz sakritībām, bet man šķiet, ka ir patiešām maza iespējamība, ka notiks tas, ko tu vēlies. Liktenis ir ļoti, ļoti spēcīgs vārds – nezinu līdz galam, ko tas nozīmē, bet domāju, ka ne velti tāds vārds ir. Man patīk domāt, ka liktenis ir.

Vai aktiera profesiju iespējams apgūt studējot, vai tomēr īstā skola ir darbs teātrī?

Gan, gan, arī šajā gadījumā – kad mācījos, varbūt pat īsti nesapratu, ko man mēģina iebarot, pamācīt, kā pareizi spēlēt. Ik pa brīdim bija tāda sajūta, ka mēģināja ielikt tādos kā rāmīšos. Baigi gribējās no tā visa bēgt ārā, bet tagad, strādājot teātrī un dažādos projektos, saprotu, ka ļoti daudz ko no akadēmijas zināšanām izmantoju pat neapzināti. Domāju, ka akadēmija iedod ļoti daudz, bet vajag klausīties pasniedzējos un vajag arī saprast, kas tev ir īstais. Katram aktierim ir savs īstais ceļš, savas pareizās metodes, sajūtas. Līdz pat akadēmijas absolvēšanai nezināju, ko esmu ieguvis. Tā ir baigā dzīves skola. Un pirmajā sezonā profesionālajā teātrī sāku saprast lietas, ko esmu darījis visus tos četrus gadus, jo tas bija baigais virpulis.

Kas ir tava autoritāte teātrī?

Man vidusskolā (Rīgas Hanzas vidusskolā – J.A. P.) bija viens skolotājs – Aleksandrs Lange. Viņš man iemācīja mīlestību pret teātri un domu, ka – ja tu gribi kaut ko, tad tu to vari sasniegt, tikai smagi jāstrādā. Tagad es viņu saucu ne tikai par savu skolotāju, bet arī par draugu. Savukārt akadēmijā bija tā, ka no katra varēja paņemt pa kādai ļoti svarīgai domai. Gan no Mihaila Gruzdova, gan Indras Rogas, gan Elmāra Seņkova. Arī no Vijas Blūzmas, Lailas Kirmuškas, pārējiem. No katra varēja paņemt mazumiņu, un tad arī beigās saproti visu to kopumu, tas tev paliek.

Kā vispār nonāci līdz aktiermākslas studijām? Daudz ir dzirdēts, ka neilgi pirms iestājeksāmeniem cilvēks izdomā stāties un iestājas. Vai tu jau kopš bērnības gribēji kļūt par aktieri, vai arī tev tas bija pēdējā mirkļa lēmums?

Jā, ļoti daudziem ir tas stāsts – pabeidzu skolu, domāju, kur iet – ai, iešu uz aktieriem. Man tā nebija, nē. Es tā nevaru, tik aukstasinīgi. Bērnībā gribēju kļūt par kino režisoru vai operatoru. Pavisam agrā bērnībā gribēju kļūt par Misteru Bīnu. Tad vēl par klaunu. Jau tad bija skaidrs, ka tā ir radoša joma, bet par teātri tobrīd vispār nedomāju. Gribēju būt tieši kino aktieris, jo tad nezināju, ka Latvijā var mācīties par teātra aktieri. Un 7. klasē atklāju rokmūziku. Tas man norāva jumtu un vēl šodien turpina to darīt.

Bet vidusskolā sapratu – jā, man gribas iet uz aktieriem, jo tas ir liels eksperiments. Teātris vispār ir liels eksperiments.

Skats no izrādes "Medības" (2019) // Publicitātes foto

Kāda bija tava saskarsme ar teātri pirms studijām akadēmijā?

Šo jau profesionālajā teātra vidē nevar teikt, bet agrāk spēlēju improvizācijas teātrī. Tas bija skolas ietvaros. Tur man jau bija iestrādājušās klišejas, un akadēmijas pirmajā kursā Gruzdovs, kurš mani jau zināja skolas laikā, teica: “Kāds tu vidusskolā biji kruts, bet tagad nekāds.” Un tiešām – akadēmijā ienācu kā aukstā ūdenī. Pirms tam baigi daudz gribēju iet uz teātri, bet gāju ļoti maz, tāpēc ka man nebija apkārt tādu cilvēku, ar kuriem kopā to darīt.

Ar ko tev saistās iestājeksāmenu laiks?

Tās trīs dienas es nekad mūžā nekad neaizmirsīšu. Tur bija viss – prieki, bēdas, stress un vēl pilnīga neziņa. Man īsti nebija plāna “B”, ko darīšu, ja netikšu akadēmijā. Biju uzlicis visas likmes uz to, pilnīgs aklais šāviens tumsā. Pirmajā iestājeksāmenu kārtā bija jāsagatavo dzejolītis, proza, bet es nezin kāpēc nebiju tā īsti labi sagatavojies. Pirmās rindiņas sāku skaitīt, viņi – labi, viss, nākamo. Nodomāju – mani jau izmeta. Viss. Nav. Bet tās dienas saistās ar lielām pārdomām, un vēl visi tie nepazīstamie cilvēki, kuri nu jau ir bijušie kursabiedri, tuvie cilvēki. Galvā tāda sajūta, ka, ja tu tiec, tad nekas vairs nebūs kā agrāk, būs, īsumā sakot, ļoti interesanta dzīve.

Kā un vai aktiermākslas studijas tevi izmainīja?

Jā, izmanīja, ļoti. Tieši pirmie divi gadi. Pirmo pusotru gadu nesapratu, ko darīt. Baigi baidījos. Nerādīju etīdes, tāpēc ka visu tā sashēmoju no sākuma līdz beigām, bet izrādījās ļoti slikti. Ļoti spilgti atceros, kā otrā kursa vidū, ziemas sesijā, aktiermeistarībā taisījām Blaumani, un tad man kaut kas saslēdzās smadzenēs. Tajā brīdī sapratu, ka kaut ko tomēr varu izdarīt. Jāiet tikai uz priekšu. Sāku arī vairāk klausīties citos. Patiesībā tās ir mazas lietas, protams, arī fiziskas lietas, piemēram, pateicoties skatuves dejai, kustībai parādījās lielāks fiziskais spēks, arī domāšana mainījās. Sāku vairāk pievērst uzmanības tam, kā cilvēks domā.

Vai aktiera profesija ir tāda, kādu to biji iedomājies?

Laikam jau nē. Domāju, ka tas viss būs vieglāk. Katrs cilvēks ir citādāks, un katram kolēģim ir savas idejas, domas, vīzijas par to, kāda ir izrāde, kāds ir spēlējamais personāžs. Un tad, kad tas viss vēl satiekas ar privāto dzīvi, nav viegli. Reizēm arī kolēģi nokaitina tā, ka nevar izturēt. Ir jau arī haltūras, kad jāspēlē kaut kas, ko negribas, vai arī pretēji – kāds kolēģis halturē, un tad tu domā – kāda vispār ir teātra jēga?

Vai kā aktieris esi izjutis rutīnas sajūtu?

Rutīna? Grūti pateikt, tāpēc ka pandēmijas laiks ir aizskalojis šādu sajūtu, ja tāda vispār bija. Var būt mazi aizmetnīši, bet, nē, nevarētu teikt, ka man baigā rutīna ir bijusi. Vēl nav. Visu laiku ir interesanti.

Bez kā tu nespēj iedomāties savu ikdienu?

Bez mūzikas. Klausos mūziku katru dienu, katru dienu spēlēju, mēģinu radīt mūziku, un īpaši tagad, kad man ir raidījums “Smagais rīts ar Effektu” radio “NABA”, esmu jaunas mūzikas meklējumos katru dienu. Klausos arī to, ko esmu sarakstījis ar savu muzikālo specvienību “Effekts”, pateicoties pandēmijai, tai veltu ļoti, ļoti daudz sava laika. Vēl nevaru savu ikdienu iedomāties bez tā cilvēciņa, kas man ir blakus istabā (Riharda draudzene ir aktrise Elīna Bojarkina – J.A. P.). Mēs viens otru ļoti atbalstām un palīdzam.

Sveiciens Elīnai! Turpinot – vai esi cīrulis vai pūce? Varbūt aktiera profesija tavu ritmu ir kaut kādā veidā izmainījusi?

Gribētu būt cīrulis, bet esmu pūce. Gribētu celties līdz ar saullēktu un dzīvot dienu tik ilgi, kamēr saule noriet, un tad atkal iet gulēt un celties agri... Bet nē – eju gulēt ļoti vēlu, nevaru no rītiem piecelties, jūtos kā ķieģelis, kuru nevar piecelt un pacelt. Mani tas baigi kaitina, jo no rītiem tad esmu tāds… īgnāks. Aktierim, kā saka, viss jāmāk. Kaut kāda daļa patiesības tur ir, un jāmāk arī pielāgoties. Izrādes ir dažādas, pasākumi arī. Dzīves ritms pieprasa pielāgošanos.

Vai šaubām ir vieta aktiera ikdienā un profesionālajā darbībā?

Noteikti, cilvēki šaubās, un šaubas jājūt, lai var reflektēt, lai var sajust. Man šķiet, ka aktierim kā cilvēkam daudz kas jāpiedzīvo. Nu, varbūt nav jānošauj cilvēks, bet ir lietas, ko ir vērts izjust, pašam apbružāties.  Domāju, ka aktieriem varbūt nevajadzētu piedzīvot depresiju, nevajag iekrist izdegšanā.

Kas ir tava mīļākā loma, ko esi spēlējis?

Kolēģa loma izrādē “Medības” (rež. Elmārs Seņkovs, 2019). Tā bija ārkārtīgi interesanta pieredze, kad mēs to veidojām kā diplomdarbu, bet tagad šī izrāde lēnām pārtransformējas citā versijā (video formātā teātra kompānijas EsARTE repertuārā – J.A. P.), mēs pie tā strādājam, un ceru, ka tas izdosies. Katrā ziņā tas ir ārkārtīgi interesanti. Ļoti interesants ceļš, kā izrāde veidojas, attīstās.

Runājot par taviem sasniegumiem, ļoti apsveicu ar “Spēlmaņu naktī” iegūto balvu (kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks 2019/2020”)! Kādas bija tavas sajūtas, saņemot apbalvojumu?

Man nebija domas, ka es balvu saņemšu. Man bija savas likmes, savs iekšējais totalizators. Kārlis (otrs balvas saņēmējs bija Kārlis Arnolds Avots – J.A. P.), protams, apstiprinājās. Izrādās, man tika tā nagla rokā, un biju ļoti lielā šokā, arī ārkārtīgi pagodināts un priecīgs. Nezinu, kā tas viss tā saslēdzās, bet man patiesi bija ražīgs pirmais teātra gads.

Atceros, ka pagāja “Spēlmaņu nakts”, no rīta pamodos, jau biju plauktiņā nolicis savu balvu, skatījos uz to un domāju – vai tiešām tā ir īsta? Tagad ik pa laikam tā paskatos uz to un pasmaidu.

Skats no apvienības "PERFOrācija" izrādes "Vol. 1. Antiņš" // Publicitātes foto

Bez kā tu nebūtu varējis tikt līdz šai balvai? Tas tomēr ir ļoti liels gods!

Bez izrādēm – ja man nebūtu fantastiski piedāvājumi. Pacietība, smags darbs, īstie cilvēki īstajās vietās. Kolēģi, kas uzticas.

“Spēlmaņu nakts” balvai tiki nominēts par lomām izrādēs “Plastmasas huligāni”, “Pagalms atdzīvojas”, “Medības” un “Vol. 1 Antiņš”. Kura no šīm loma nāca visgrūtāk?

“Vol. 1. Antiņš” (virtuālā izrāde, PERFOrācija, 2020) bija baigais piedzīvojums, arī izrāde ieguva bērnu žūrijas simpātiju balvu. Mēs to nospēlējām tikai dažas reizes, bet tagad to atjaunosim un atkal rādīsim. Nezinu, kā tas būs, vai skolēniem mājās vai klasēs, bet būs interesanti. Šīs izrādes veidoša – tas bija ārprāts. Bija pavasaris, tuvojās vasara, tāpēc skaidrs, ka jārīkojas ātri. Pandēmija ir unikāls notikums, tāpēc gribas kaut ko uztaisīt pirmajiem, vismaz mēģināt. Mēs divu, trīs nedēļu ļoti intensīvā procesā strādājām, nesatiekoties dzīvē, runājām Zoomā. Man nekad nebūtu šķitis, ka es to darīšu – ka spēlēšu izrādi, turot telefonu, un kādam kaut ko stāstīšu, mēģināšu veidot dialogu vai jokus, nedzirdot atbildes. Ik pa brīdim caurlaidēs un izrādēs man radās sajūta, ka esmu mazliet dīvains cilvēks, kurš ir izdomājis, ka kāds viņu skatās, tāpēc tagad taisīs teātri. Tā bija pavisam īsa sajūta, uz divām sekundēm, bet tādu nelāgu pēcgaršu vienmēr atstāja. Bet tad es tos daudzos ekrānus pabīdu tālāk, redzu – jā, kāds skatās, viss ir kārtībā. Teātris – tā tomēr ir dzīva māksla, enerģijas došana. Aktieris – skatītājam, skatītājs – aktierim. Bez tā nevar. Tā nu Antiņš bija ļoti liels piedzīvojums negaidītības ziņā.

Vēlos jautāt, kas tev palīdz pārvarēt pandēmiju, jo ikviens zina, ka tas nav viegli… Un kādu tu redzi kultūru un teātri pēc tās beigām?

Man ļoti palīdz mūzika. Man jau sen, sen bija sapnis par savu plašu atskaņotāju, bija jau pāris plates sakrātas. Tad es ilgi skatījos un pētīju, un izdomāju sev nopirkt dārgu plašu atskaņotāju. Sēdēju pavasarī un klausījos. Rudenī jau jutu, ka atkal būs sēdēšana mājās, un domāju: “Ļoti labi. Esmu sapircis daudz plašu, tagad varēšu sēdēt un baudīt.” Nekā. Visu laiku jāstrādā. Par nākotni domājot – kaut kas jau mainīsies. Visu laiku viss mainās. Arī teātris mainās, un tagad šķiet modernisms, postmodernisms, kas var būt pēc postmodernisma? Postpostmodernisms, ultrapostmodernisms…

Vai pandēmijas dēļ mainīsies teātris? Es vairāk uzdotu tādu jautājumu: vai pandēmijas dēļ mainīsies jaunā paaudze, kas visu laiku sēž telefonos, datoros, un kāda būs viņu attieksme pret teātri nākotnē? Varbūt pēc 100 gadiem teātris būs pieejams tikai aristokrātiem?

Pie atbildes vēl neesmu nonācis, bet domāju, ka kaut kas mainīsies. Arī tad, ja nākotnē būs vēl kāda kataklizma vai pārmaiņas, mums nebūs pārsteiguma. Arī šodienā, šķiet, teātra vide diezgan labi tiek galā. Man gribas teikt novēlējumu, ka ir vērts domāt vēl plašāk. Ir interneta, web teātris, varbūt tagad tas šķiet līdz galam nesaprotams, bet varbūt tieši tā ir vēl viena šķautne, kuru attīstīt.

Skats no izrādes "Pagalms atdzīvojas" Valmieras vasaras teātra festivālā 2019 // Publicitātes foto

Liels notikums tavā dzīvē ir arī darbs kinofilmā “Jumprava” (spēlfilma “Jumprava. Lielais notikums”). Kā nonāci līdz šai – Aigara Krēslas lomai?

Vispār mana pirmā kino loma bija bērnu seriālā “Emi un Rū” (“Tet” detektīvseriāls, 2020, rež. Marta Selecka, Andra Doršs – J.A. P.), kur filmējos kopā ar Anci Strazdu. Tas vispār ir foršs bērnu detektīvs, kam viena sezona jau bija un otra sezona jau ir nofilmēta, jāgaida, kad iznāks. Man patīk, ka tas ir kvalitatīvs saturs bērniem. Tur kaut kas ir. Jā, un “Jumprava” – ieraudzīju Facebook pieteikumu, aizgāju uz kastingu, stāstīju, cik ļoti man patīk gan “Jumprava”, gan “Depeche Mode”. Pamēģināju ainas un es teicu: “Pat ja netieku uz Krēslas lomu, paņemiet mani kā mazu reportieri, skatuves darbinieku. Man vienkārši gribētos.” Un tad viņi man zvanīja – pirmais mēģinājums Dailes teātrī. Protams, vēl joprojām nezināju, vai esmu ticis, biju pārstresojies un vairs nevarēju nomierināties. Tā loma man ir neapzināti piepildīts sapnis. Esmu domājis par visādām lomām, un man ļoti patīk muzikālās un biogrāfiskās filmas, bet nebūtu iedomājies, ka es tādā varētu spēlēt. Ļoti priecājos.

Kāda ir darba specifika kameras priekšā un uz skatuves?

Esot priekšā kameras acij, jāuzvedas mazliet citādāk, jo kamera vairāk redz. Viss nav jārāda atklāti, lai kameras acs ieraudzītu, ko tu dari. Teātrī citreiz vajag plašākus līdzekļus, arī formas diapazoni var būt krasāki. Kameras priekšā svarīgs ir spēlēšanas stils, jo ātrāk redz melus.

Par nākotni runājot – kur tu sevi redzi pēc pieciem gadiem?

Domāju, lieku likmes uz savu mūziķa karjeru. Nezinu, vai to tā atklāti var teikt, lai nesabojātu likteņa plānus, bet – jā, es gribētu attīstīt elektroniskās mūzikas pasauli. Nedaudz pabradāt tajā lauciņā. Ja teātra ziņā – es nezinu, kurp vedīs tas ceļš. Katrā ziņā vēl esmu lielos meklējumos, jo man gribas paeksperimentēt, vēl visu ko padarīt – gan muļķības, gan kaut ko nopietnu, un tas viens ceļš jau izkristalizēsies. Man patīk darīt daudz un visādos virzienos.

Ko tu varētu novēlēt topošajiem aktiermākslas studentiem un ikvienam, kam tagad ir skumji?

Sāksim ar tiem nabaga topošajiem aktieriem. Esmu nonācis pie ļoti svarīgas atziņas, ko tagad patiesībā arī mēģinu pierādīt praksē, – ir jāmočī. Ir riktīgi jāmauc, jādara, jāstrādā. Liktenis var būt tāds jau ierakstīts, bet tā ir arī diezgan liela laimes spēle. Var gadīties visādi, bet domāju – ja nedarīs, tad nekas arī nenotiks. Un visiem tiem, kam tagad ir skumji... Tā vispār arī ir tāda pandēmijas atziņa – katram blakus vajag kādu, ar ko parunāt. Runāt vajag – tas palīdz! Un vajag arī klausīties.

Šeit Riharda Zelezņeva profils Latvijas Leļļu teātra mājaslapā.

Intervijas autore - LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas BSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt