Māra Bērtaite 22.03.2021

Quo vadis, e-teātri?

LNT izrādes “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” digitalizēšanas process // Publicitātes fot

2021. gada vasarā studijas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē beigs pēdējais pērn mūžībā aizgājušās profesores Silvijas Radzobes vadītais teātra zinātnes maģistrantūras kurss. Daļa no šī kursa varbūt paliks aktuālajā kritikā, citi – turpinās būt izglītoti un aizrautīgi teātra skatītāji. KrodersLV piedāvā iepazīties ar šī kursa pārstāvjiem, kuru apmācību turpinājušas pasniedzējas Ieva Rodiņa un Līga Ulberte.

 

Pērnā gada 12. martā teātri Latvijā nospēlēja savas pēdējās pilno zāļu izrādes, lai uz nezināmi ilgu laiku durvis un priekškarus skatītājiem neatvērtu. Tobrīd bija grūti noticēt, ka pandēmijas radītie ierobežojumi varētu izrādīties ilgstoša realitāte, taču šobrīd, gadu vēlāk, jau ir kļuvis grūti atcerēties, ka bija arī tā, ka drūzmēšanās garderobē vai saskaršanās ar blakussēdētāja plecu bija ierasti sīkumi, kam neviens nepievērsa uzmanību. Pēc pirmā šoka, ko var salīdzināt ar aizsistu elpu, ielecot aukstā ūdenī, teātri drudžaini sāka kampt digitālo gaisu, un pamazām radās tas, ko šobrīd jau visai pārliecinoši saucam par interneta, digitālo jeb e-teātri.

Gads ir pirmais lielais pieturpunkts, kurā atskatīties uz apstākļiem, kādos Latvijā Covid-19 pandēmijas ietekmē radās e-teātris, kā arī spriest par tā saturu, panākumiem un dzīvotspēju nākotnē. Lai savu redzējumu tuvinātu realitātei, šā gada martā uz attālinātām sarunām par e-teātri aicināju režisorus un teātru vadītājus [1], kuriem ir tieša un sekmīga pieredze attālinātu teātra projektu radīšanā vai producēšanā.

Pirms gada, tas ir, pirms mūžības

Teātra profesionāļi teātru aizvēršanu 2020. gada 13. martā raksturo ar vārdiem “izmisums”, ”panika”, “stress” un norāda uz apstākļu spiestu (varētu teikt – arī emocionālu) nepieciešamību ķerties pie klātienes izrāžu alternatīvām. Šī nepieciešamība tika saistīta ar vēlmi “izdzīvot”, taču faktiski absolūtā laika trūkuma dēļ vairākos gadījumos pat netika domāts par to, vai izdzīvošana ir apdraudēta un vai konkrētā e-darbība jelkādā mērā to varētu risināt, par kvalitātes aspektiem nemaz nerunājot. Jāņem vērā, ka sākotnējo e-formātu projektu sagatavošanai faktiski nebija laika: stopkrāns izrāžu izrādīšanai un iestudēšanai klātienē tika norauts pēkšņi un negaidīti. Šādam pavērsienam nebija gatavi ne skatītāji, ne paši teātri. Situācija vairāk bija raksturojama ar parafrāzi “pa vecam vairs nevar, bet pa jaunam vēl neprot”.

Lai remdinātu satraukumu gan pašos teātros, gan sabiedrībā kopumā, jau 14. martā dienasgaismu ieraudzīja pirmais teātra inspirētais pandēmijas projekts – Džovanni Bokačo noveļu krājuma “Dekamerons” lasījums, ko organizēja neatkarīgais teātris KVADRIFRONS, ik dienu piedāvājot minētā literārā darba fragmentu, ko video formātā ierunāja ne tikai paši kvadrifronieši, bet visdažādākās ar teātra un kultūras dzīvi saistītas personas. Interesanti, ka dienu vēlāk tā paša “Dekamerona” ikdienas lasījumus sāka piedāvāt Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Viņam pēc laika sekoja arī citi JRT aktieri, brīvi izvēloties literārus darbus un pārvēršot tos videolasījumos.

Nevar noliegt, ka šiem projektiem bija zināma dziedinoša ietekme: mirkļbirkas #TiksimiesDrīz, #Ēkultūra un #PaliecMājās, ar kurām tīmeklī tika marķēti ne vien šie, bet arī daudzi turpmākie digitālie teātra nozares notikumi, radīja vienotības un savstarpēja atbalsta izjūtu. Iedarbība bija divpusēja: no vienas puses, teātri saņēma skatītāju virtuālo uzmanību (maz ir labāk nekā nemaz!) un mazināja atšķirtības izjūtu, savukārt skatītāji, paliekot mājās, ieguva jaunas komunikācijas iespējas ar kultūru.

2020. gada 25. martā pie skatītājiem nonāca pirmā celmlauze – interneta izrāde “Bļitka” [2]. No izrāžu ierakstu prakses, kas gan pirms pandēmijas, gan arī tās laikā ierobežotā termiņā tika piedāvātas skatītājiem dažādās platformās, “Bļitka” atšķīrās ar to, ka tika spēlēta tiešsaistē, nevis ierakstā, un uz šo izrādi bija jāpērk biļetes. Izrāde tika spēlēta tukšai zālei.

Skats no izrādes "Bļitka" tiešsaistes translācijas 2020. gada pavasarī // Publicitātes foto

Pandēmijas teātris statistikas kastītēs

Turpmākajos trijos mēnešos teātra nozarē digitālie, attālinātie jeb e-projekti dzima viens pēc otra, vairs ne vien atbalstot mājās iedzīto, bez kultūras palikušo sabiedrību, bet jau konkurējot par skatītāju uzmanību.

Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, nevar nepieminēt interesantu aspektu, ka uz neierasto situāciju pirmie reaģēt bija gatavi tieši neatkarīgie teātri, kas joprojām pa laikam turpina piedāvāt attālinātai pieredzei piemērotus produktus.

Savukārt teju visi repertuārteātri izmēģināja spēkus vienā vai pāris projektos, bet pēc gada trasē noturējies vienīgi Latvijas Nacionālais teātris, kas, kā šķiet, mērķē uz Latvijas Digitālā teātra titulu.

Kopumā teātru e-piedāvājums šajā pandēmijas gadā iedalāms trīs aptuvenās kategorijās: 1) lasījumos, 2) iepriekš iestudētu izrāžu pielāgojumos spēlēšanai tiešsaistē un 3) jaunrades projektos, kas īpaši radīti distancētai vērošanai ekrānā.

Par aptuvenām šīs kategorijas dēvējamas tādēļ, ka vairāki digitālie notikumi, kā tos nodēvēja “Spēlmaņu nakts” žūrija [3], ietilpst vairākās kategorijās vai, gluži otrādi, ir tik specifiski, ka īsti neietilpst nevienā. Piemēram, daudzsēriju tiešsaistes izrāde “Jūsmotāji” [4] būtu liekama vai nu lasījumu kategorijā, vai arī tai nepieciešama pašai sava klasifikācija. Intara Rešetina izrāde “Skolotājs”, radīta īpaši ekrānam, lolo cerības satikt skatītājus arī klātienē. Savukārt Reiņa Suhanova tālizrāde “Margarēta” [5] tika radīta izrādīšanai platformā Zoom, taču, piedzīvojot negaidītus pulcēšanās ierobežojumu atvieglojumus, pielāgojās arī skatītāju uzņemšanai klātienē teātrī, tādējādi iegūstot dubultstatusu gan kā tiešsaistes, gan klātienes izrāde, kurai cita starpā abi izrādīšanas formāti ir notikuši vienlaikus.

Skaita ziņā audiogrāmatu projektu un citu lasījumu (sēriju, ne pašu ierunāto darbu) ir vismazāk. Jaunākais no tiem ir Latvijas Nacionālā teātra Audiogrāmatu plaukts, kuru teātris ir definējis kā sociāli ievirzītu projektu, ierunātās grāmatas (to skaits ir ap 20) piedāvājot Latvijas Neredzīgo bibliotēkai. Sagatavotais materiāls ir noslīpēts un kvalitatīvs, ir piedomāts gan par vizuālo noformējumu, gan tehnisko kvalitāti (diemžēl lielākā daļa no grāmatām vairs nav publiski pieejamas).

Attālinātai pieejamībai šī gada laikā bijušas piedāvātas ap desmit iepriekš sagatavotu, klātienes skatīšanai paredzētu izrāžu, tomēr lielākā daļa no tām digitāli izrādītas vien pāris reižu (piemēram, jau pieminētā “Bļitka”, arī “Tēbu zeme” (rež. Dmitrijs Petrenko), “Trojas ķēve” (rež. Laura Groza), “Mēness neredzamā puse” (rež. Monika Klimaite, Liepājas teātris), “Visas labās lietas” (rež. Inese Mičule, Valmieras teātris). Par ilgdzīvotāju šajā kategorijā dēvējama Ģertrūdes ielas teātra “Taņas dzimšanas diena WEB” Mārtiņa Eihes režijā, kas ieņem stabilu vietu teātra e-repertuārā.

Visvairāk radies tieši digitālo teātra jaunrades projektu, tomēr tie ir neviendabīgi un tādējādi teju nesalīdzināmi gan formas, gan satura, gan izpildījuma ziņā. Šajā kategorijā kā spilgtākie pārstāvji ietilpst gan izrāžu-instrukciju cikls (kopā 10 klausāmi un klausītājam pašam izpildāmi projekti), ko joprojām interesentiem piedāvā Dirty Deal Teatro, gan KVADRIFRONA radošais eksperiments jeb sociāli distancētā online izrāde “24h”, kas pētīja virtuālo platformu mākslinieciskās iespējas, gan arī zoomizrādes “Irānas Konference” [6], “Melnraksts” [7] un “Margarēta”. Tāpat šeit, protams, pievienojama arī Latvijas Nacionālā teātra virtuālā telpa “Baltais kubs” ar četrām tajā ietilpstošām, savstarpēji atšķirīgām e-izrādēm.

Skats no teātra trupas KVADRIFRONS tiešsaistes projekta "24 h" (2020) // Publicitātes foto

Kas ir, un kas nav

Piedāvājumu bagātībā joprojām nav skaidrs, kā būtu saucami šie teātra mākslinieku radošie meklējumi, kas piedzīvojami attālināti ar interneta, dažkārt telefonsakaru starpniecību: interneta teātris, digitālais teātris, e-teātris, varbūt tālizrāde vai tālteātris? Varbūt digitāls notikums? Un vai visiem digitālajiem notikumiem, kas sakņojas teātrī, būtu jātiek apzīmētiem ar vienu vārdu? Izsmeļošu atbilžu pagaidām nav, tāpēc visi šie apzīmējumi pastāv paralēli, palaikam piepulcējot pa kādam jaunam. Vairumā gadījumu labprāt tiek runāts par e-teātri. Kaut gan šo formulu saviem skatītāja attālinātās sasniegšanas produktiem ir izvēlējies viens konkrēts – Latvijas Nacionālais – teātris, šķiet, ka šis apzīmējums pašlaik rada visprecīzāko priekšstatu un asociācijas par nosaucamo objektu.

Gluži tāpat, kā tiek izmēģināti jauni risinājumi un teatrālo e-notikumu formas, tā arī tiek meklēti arvien jauni, unikāli apzīmējumi, cenšoties radīto mākslas vienību padarīt unikālu ne tikai caur saturu, bet arī ar piešķirto vārdu.

Ne vieglāk kā izvēlēties pareizo nosaukumu ir apjaust e-teātra saturu un robežas, proti, kas ir un kas nav dēvējams par e-teātri. Kaut gan Jānis Vimba ar smaidu noteic, ka e-teātris ir viss, ko dara teātris, bet kas nenotiek klātienē, domājams, ka šis skaidrojums ir pārāk izplūdis un var noderēt mārketinga, ne mākslas vajadzībām. Nevar noliegt, ka, raugoties tikai no medija viedokļa, šāds dalījums varētu pastāvēt, taču ir arī citi kritēriji, kas būtu ņemami vērā.

Vairāki teātra profesionāļi min, ka e-teātris ir izrāde, kas norisinās tiešsaistē jeb dzīvajā, vēl jo vairāk, ja skatītājam ir iespēja izvēlēties, ko skatīties, uz ko fokusēties (piemēram, tehniski pārslēdzot skatpunktus, tos pietuvinot vai attālinot). Tiek novērtēts klātbūtnes un īstuma moments, uzskatot, ka izšķiroša ir nevis enerģijas apmaiņa (jo caur ekrānu tā tomēr nenotiek), bet gan apziņa, ka “spēle notiek tieši tagad, ka spēlē tieši man” (I. Rešetins). Tas ir ieguvums abām pusēm – gan aktierim, gan skatītājam.

Atskatoties uz pandēmijas laika attālināto teātra piedāvājumu, formāta tendence minētās pazīmes būtiskumu apstiprina: apmēram puse no projektiem veidoti kā tiešsaistes notikums, rodot iespēju skatītājam reāllaikā vērot izrādes norisi. Šis e-teātra veids vistuvāk līdzinās ierastajai teātra skatīšanās praksei. Interesanti, ka vairāki režisori pirmspandēmijas laika teātri salīdzina ar miera laiku, savukārt pašreizējo situāciju pielīdzina teātra funkcionēšanai kara apstākļos. Tas parāda, cik būtisku ietekmi uz nozari ir atstājuši nepieciešamie un saprotamie, bet tomēr teātrim tik smagie ierobežojumi. Tādējādi ir izprotama gan veidotāju izvēle radīt tieši šādas formas teātra darbus, gan arī (acīmredzot) skatītāju pieprasījums pēc tālizrādēm, kas zināmā mērā aizvieto tradicionālo teātra skatīšanās pieredzi.

Tomēr virtuālajā vidē sevi pamanāmi ir pieteikuši arī projekti, kas pieejami vienīgi ieraksta formātā, piemēram, Latvijas Nacionālā teātra “Baltais kubs” ar e-izrādēm “X-paaudze” (rež. Ināra Slucka), “Mīlestība pandēmijas laikā” (rež. Valters Sīlis), “Baltā sieva” (rež. Valters Sīlis) un “Skolotājs” (rež. Intars Rešetins), arī godalgotā “Irānas konference”. Tāpat Latvijas Nacionālais teātris mērķtiecīgi attīsta savu iekšējo e-teātra platformu, kurā par maksu piedāvā ne tikai agrāk nofilmētas repertuāra izrādes, bet arī īpaši ierakstītus un iepriekš neiemūžinātus iestudējumus. Šie iestudējumi tiek mērķtiecīgi pielāgoti, domājot par ierakstu kā par patstāvīgu galaproduktu ar māksliniecisku kvalitāti. No šīm  iestrādnēm redzams, ka tiešās translācijas klātbūtne nav izšķiroša, lai kādu digitālu produktu dēvētu par e-teātri.

Domājot par citām e-teātrim piemītošām pazīmēm, būtisks ir Elmāra Seņkova secinājums, ka par e-teātri var saukt tādu teātri, kura tapšanā apzināti tiek izmantota kamera un ekrāns [kā medijs – M.B.]. Režisors uzsver, ka ir svarīgi attaisnot, kāpēc tiek izmantota digitāla platforma. Proti, saturs šādā vidē būtu ieliekams nevis mākslīgi, bet, gluži otrādi, jārada digitāli produkti vien tad, kad e-vide ir konkrētā darba priekšnoteikums.

Šis būtiskais kritērijs sastāv no diviem elementiem: 1) teātra un 2) kameras mērķtiecīga pielietojuma. Otrais kritērijs (neizslēdzot citus iemeslus) izskaidro to, kāpēc atsevišķas uz digitālo vidi pārceltās izrādes neveido pozitīvu skatīšanās pieredzi. Savukārt pirmais kritērijs ieved zināmā strupceļā, jo, lai atbildētu, kas ir e-teātris, vispirms nākas atbildēt uz jautājumu, kas ir teātris. Šis jautājums šoreiz paliks atvērts, vien orientierim iespējams ieskicēt teātra aptuveno lokāciju uz audiovizuālās ass: teātris ir “mazāks” nekā kino, galvenokārt pieejamo lokāciju, tehnisko paņēmienu un mēroga dēļ, un “lielāks” nekā radio neatņemamā vizuālā elementa dēļ.

KINO > TEĀTRIS > RADIO

Protams, darbība digitālajā vidē šīs robežas sapludina, taču teātrim – ja vēlamies to tā saukt – būtu jāizvairās pārāk tuvoties vienam vai otram žanram, lai neizšķīstu tajos.

Tādējādi, balstoties iepriekš minētajā kritērijā, jāsecina, ka audiogrāmatas un citi tekstu lasījumi tomēr neveido e-teātra korpusu, ciktāl tajos iztrūkst vai nav būtisks vizuālais elements, un vienlaikus digitālais formāts nepiedāvā specifisku pievienoto vērtību. Tas ir produkts ar savu īpašu nišu, un to – kāpēc gan ne – var radīt arī teātra cilvēki.

Aktieris Gundars Āboliņš lasa Jarovslava Hašeka romānu "Šveiks" (2021) // Publicitātes foto

Konservs bez bundžas

Jau pieminēts, ka lielu daļu no teātru digitālā piedāvājuma veido gan senāki, gan jaunveidoti izrāžu ieraksti. Par vecajiem konserviem režisori ir vienisprātis – lai cik kvalitatīvi nofilmēts, tas īsti nav e-teātris. Vienlaikus, pat ja ierakstu rezultāts nav ideāls un nav salīdzināms ar oriģinālu, valda vienprātība arī uzskatos par ierakstu ārkārtīgo nozīmīgumu teātra gaistošās mākslas fiksēšanā. Tas ir nozīmīgi ne tikai tiem, kas studē vai pēta teātri, – arī kultūrorientētā sabiedrības daļa novērtē gan “Teātris.zip” periodisko piedāvājumu, gan arī Covid-19 izplatības pirmā viļņa laikā brīvpieejā piedāvātās izrādes [8]Tomēr mūsdienu skatītājs ir tik zinošs un prasīgs ne vien teātra mākslā, bet arī tehnoloģijās, ka patlaban vairs nepietiek ar vienkāršu izrādes nofilmēšanu, kamerai un aktierim cenšoties vienam otru netraucēt.

Nepieciešams atrast citu pieeju un daudz izsmalcinātākus veidus, lai radītu izrādes pievienoto vērtību un tuvotos mākslinieciski augstvērtīgam produktam ne vien saturiski, bet arī no formas viedokļa.

Tas gan ne vienmēr nozīmē kādu īpaši tehnoloģiski sarežģītu paņēmienu nepieciešamību: vairākas izrādes, tai skaitā jau pieminētā “Taņas dzimšanas diena WEB”, tiek veidotas, izmantojot platformas Zoom palīdzību. No vienas puses, māksliniecisko paņēmienu ziņā tas ir šķietami primitīvs rīks, taču, no otras, piedāvā zināmu realitātes izjūtu, kā arī ir spējīgs nodrošināt skatītāju iesaisti izrādē, kas mēdz būt daļa no tiešsaistes iestudējuma būtības. Un tomēr laikmeta attīstības kontekstā teātri pamazām eksperimentē un ielūkojas līdz šim neapgūtā teritorijā.

Jau minēts, ka Latvijas Nacionālais teātris ir uzsācis vairāku repertuāra izrāžu filmēšanu un šim procesam pieiet ne tikai ļoti nopietni, bet arī radoši, tuvojoties minētajai maksimai par tehnoloģiju mērķtiecīgu lietošanu kā priekšnoteikumu to izmantošanai. Šādā veidā nofilmētas un e-teātra piedāvājumā pieejamas izrādes “Indrāni” (rež. Valters Sīlis, 2013), “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” (rež. Valters Sīlis, 2018) un “Latvieši” (rež. Toms Treinis, 2019). Tāpat šobrīd top vērienīgs radošās komandas kopdarbs – filmkoncerts “Īstā sālsmaize. Izlase”, kas piedāvās daļu no 2020. gada septembrī klātienē spēlētā koncertā “Īstā sālsmaize”.

Par šī projekta tapšanu Jānis Vimba atklāj, ka tajā izmantots viss teātrī pieejamais apgaismojums, kā arī esot uzstādīts īpaši daudz kameru, tai skaitā tiekot filmēts arī ar dronu un fiksētu GoPro kameru no griestiem. Savukārt pieminētās izrādes tikušas īpaši pielāgotas ierakstīšanas vajadzībām, tostarp meklēti specifiski, skatpunktam no zāles neiespējami, bet izrādē iederīgi filmēšanas leņķi, piemēram, kameras filmējušas pat no dekorāciju iekšpuses. Savukārt Valters Sīlis komentē, ka, mērķtiecīgi filmējot izrādes, tiek mainītas režisoriskās izvēles, tāpat reizēm nākas arī pārrakstīt epizodes un veikt citas izmaiņas, lai filmētais rezultāts būtu formātam atbilstošs un kvalitatīvs, piemēram, izrāde no mazā spēles laukuma var pārceļot uz lielās zāles skatuvi.

Neatkarīgi no šiem veikumiem Elmārs Seņkovs strādā pie izrādes “Medības” [9] ieraksta. Sarūkot cerībām pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas savākt vienkopus visus tajā iesaistītos aktierus, lai spēlētu izrādi, notiek darbs pie tās pārveides un filmēšanas īpašā veidā, lai to iemūžinātu un padarītu pieejamu vismaz ar ekrāna starpniecību. Režisors, strādājot pie šī darba, aizdomājies par to, ka parasti izrādes netiek mainītas un nodzīvo savu dzīvi sākotnējā formā. Taču “Medību” pārveide ir jauna un vērtīga pieredze, kā transformēt izrādi citā produktā, lai tā varētu dzīvot ne tikai vienu, bet arī vairākas dzīves. Kā minējuši vairāki teātra profesionāļi, tostarp Reinis Suhanovs, kvalitatīva, tehnoloģiski augstvērtīga izrāžu ierakstīšana ir lielisks veids, kā pagarināt to izrāžu dzīvi, kuru skatuves mūžs ir beidzies.

Šāda veida ierakstiem piemīt pievienota mākslinieciskā vērtība, kas ir tiešā veidā saistīta ar tehnisko līdzekļu integrēšanu mākslas darba struktūrā. Tas vairs nav konservs, ko kamera iespiedusi bundžā, bet gan digitāla diega caurausts audums, kas bez kameras atbalsta neeksistē. Šie ieraksti pretendē tuvināties neatkarīgam un patstāvīgam televīzijas un teātra hibrīdžanram, kurā izrādes arhivēšanas funkcijai vairs nebūtu dominējošas nozīmes.

Sagaidāms, ka pieminētajiem ierakstiem varētu sekot vēl citi. Jo vairāk būs labo piemēru, jo lielāka interese par šādiem ierakstiem varētu rasties gan skatītājiem, gan arī teātriem un māksliniekiem. Un, kas zina, varbūt nemaz ne tik tālā nākotnē varēsim sagaidīt arī kādu izrādi, kas Latvijā tiks nofilmēta ar 360⁰ kameru un kas skatītājam pie datora ekrāna spēs radīt ilūziju par atrašanos izrādes centrā.

Skats no LNT izrādes "Baltā sieva" (2020) tapšanas procesa // Publicitātes foto

Atvērt sirdis un makus

E-teātri teorētiski var radīt arī nulles budžeta ietvaros, izmantojot katram kabatā pieejamo telefona kameru un kādu no bezmaksas videorīkiem. Taču jau pieminētie augstas kvalitātes risinājumi pārsvarā neaprobežojas ar Zoom aplikāciju: ir vajadzīgas ne vien tehniskas, jaudīgas iekārtas, bet arī zinoši speciālisti to lietošanā. Teātru rīcībā šādu resursu bieži vien nav, līdz ar to tie ir jāiegādājas vai jānomā. Tādējādi labs e-teātris nav lētāks “pēc noklusējuma”.

Savukārt Latvijas sabiedrība joprojām lielā mērā atrodas fāzē, kurā uzskata, ka internetā pieejamajam saturam ir jābūt bezmaksas. Ja kino un mūzikas nozarēs maksa par saturu pamazām kļūst par normu, tad citās kultūras nozarēs, tostarp teātrī, situācija vēl nav tik pašsaprotama. Atvērt sirdi, kad maks paliek ciet, šķiet vieglāk.

Reinis Suhanovs norāda, ka bezmaksas izrāžu masveida piedāvāšana tīmeklī, kāda bija vērojama pagājušā gada pavasarī, radīja nopietnu problēmu, pieradinot skatītāju pie nemaksāšanas. Tomēr nupat jau ir vērojamas pozitīvas tendences arī šajā ziņā. Jānis Vimba priecājas, ka skatītājs sāk pierast, ka par kultūru ir jāmaksā, un pozitīvi vērtē e-izrāžu pirkšanas tendences. Arī Maija Pavlova teic, ka “kuģis ir sakustējies”, atvēlot šajā notikumā zināmu daļu nopelnu gan Latvijas Nacionālā teātra iestrādnēm, gan pasaules teātru praksei. Savukārt Elmārs Seņkovs ir aizkustināts, ka daudzi skatītāji izmantojuši iespēju nopirkt biļeti “Irānas konferences” skatīšanai nevis par minimālo cenu, bet brīvprātīgi maksājot vairāk.

Grūti prognozēt, kā dāsnuma tendences ietekmēs klātienes teātra iespējamība. Šobrīd lielu daļu e-teātra produktu kāri aprij pastāvīgie skatītāji, kas ir noilgojušies gan pēc teātra notikuma kā tāda, gan iemīļotajiem aktieriem. Nav arī noslēpums, ka pandēmijas ierobežojumi draud kultūrai ar finansiālu krahu, tāpēc daudzi ir gatavi atvērt maciņu plašāk, izrādot atbalstu un solidaritāti. Diez vai e-teātris varēs konkurēt ar klātienes izrādēm skatītāju maka virināšanas biežuma un plašuma ziņā, tomēr ir cerība, ka ieradums maksāt par attālinātu teātri saglabāsies.

Skats no e-izrādes "Irānas konference" (2020) // Publicitātes foto

Kur palicis e-teātris?

Pavisam pazudis jau tas nav. Latvijas Nacionālais teātris pakāpeniski papildina ierakstīto izrāžu nomas piedāvājumu, Ģertrūdes ielas teātrī šā gada 12. februārī pirmizrādi piedzīvoja tālizrāde “Krēsls”. Pa retam notiek arī kāds cits attālināts izrādes skatīšanās notikums. Taču rosība digitālajā vidē nav salīdzināma ar to ņudzēšanu, kāda bija pērnā gada martā, aprīlī, maijā. Vai e-teātris sevi ir izsmēlis? Varbūt režisoriem nav interesanti ar to nodarboties? Varbūt trūkst pieprasījuma no skatītājiem vai ir pārāk maza ekonomiskā atdeve?

Visi manis aptaujātie teātra speciālisti atbild pārliecinošu “nē” – e-teātris nav aizmirsts, pat ja pašlaik netiek veidots vai rādīts. E-pieklusumam ir vairāki iemesli.

Pirmais ir mīlestība uz dzīvo teātri: kamēr vien ir iespēja strādāt klātienē un nav tieša spiediena radīt kaut ko jaunu patērēšanai ekrānā, klātienes izrādēm vienmēr tiks dota priekšroka. Vairāki režisori norāda, ka šobrīd ir ļoti noslogoti citos projektos, kas ar atvieglojumu ļauj secināt, ka kultūras dzīve nav pilnībā sabrukusi. Piemēram, Intars Rešetins velta laiku kvalitatīva seriāla sagatavošanai, kā arī plāno izmēģināt spēkus kino jomā. Elmārs Seņkovs nupat iestudējis pa izrādei Igaunijā un Lietuvā, pašlaik strādā Maskavā, un viņu jau ar nepacietību gaida arī Latvijas Nacionālajā teātrī, lai pabeigtu pagājušajā gadā iesākto darbu pie izrādes “Sapnis vasaras naktī”. Savukārt Valters Sīlis atklāj, ka e-process tomēr notiek – viņš Dirty Deal Teatro paspārnē strādā pie izrādes, kas paredzēta virtuālajai videi un tuvināsies datorspēlei.

Otrais iemesls ir izrādes sagatavošanai nepieciešamais laiks. Neatkarīgi no medija, caur kuru iestudējums tiek padarīts pieejams, vidējais tā izauklēšanai un sagatavošanai nepieciešamais laiks ir 12-14 mēneši (šādu termiņu neatkarīgi cits no cita nosauc vairāki režisori). Laiks ietver pilnu izrādes dzimšanu no idejas izstrādes, sagatavošanās un plānošanas līdz aktīvajam mēģinājumu procesam, kas rezultējas pirmizrādē. Šādā periodā top ne vien tikai klātienē skatāmās izrādes, bet arī digitālā teātra projekti. Tas lieliski izskaidro, kāpēc vairāki no agrīnajiem e-projektiem nav guvuši skaļus panākumus – idejas tika mākslīgi noplūktas pirms laika, neļaujot notikt nepieciešamajam nogatavošanās procesam.

Trešais iemesls ir tehniskie risinājumi: īpaši neatkarīgajiem teātriem bez lieliem, garantētiem budžetiem un gadu gaitā uzkrāta tehniskā nodrošinājuma nepieciešams laiks, lai iegādātos vai citā veidā nodrošinātu to specifisko aprīkojumu, kas ļauj iecerētā veidā izrādi padarīt pieejamu attālināti. Reinis Suhanovs, viens no režisoriem, kas vispārliecinošāk vizualizē digitālā teātra projektu nākotni, pat runā par specifiskas, teātra vajadzībām piemērotas un lietotājiem ērtas interaktīvas digitālās platformas [10] nepieciešamību, kas arī ātrumā nav pieejama, īpaši pandēmijas apstākļos, kad “visi labākie programmētāji valstī ir aizņemti ar Apturi Covid instalēšanu”.

Ceturtais, bet droši vien ne beidzamais iemesls, kas sasaucas ar otro, ir plānošana. Kaut gan teātra izrāžu mēģinājumu process parasti ir vien divi mēneši, tomēr plāni, stratēģijas un tendences tiek nospraustas daudz ilgākam laikam (sezonai vai divām) uz priekšu, it īpaši repertuāra teātros. Kamēr vien valdības ārkārtas sēžu lēmumi tiešā veidā šos plānus neietekmē, tie tiek pildīti, un ir jāpaiet zināmam laikam, līdz tajos ierotē un savu dzīves ciklu izdzīvo digitālie projekti.

Teātriem ir bijusi lieliska iespēja mācīties gan no savām, gan citu kļūdām. Pandēmijas gads ir ļāvis daudz ko izmēģināt un secināt, kādi digitālie projekti strādā sliktāk vai labāk, attiecīgi atmetot pirmos un koncentrējoties uz pēdējiem. Piemēram, kaut gan tendences rāda, ka attālinātām izrādēm parasti izvēlas dramaturģisko materiālu ar minimālu aktieru skaitu [11], par īpaši piemērotām šim žanram atzīstot monoizrādes [12], skatītāju aktivitāte liecina, ka vairāk iecienītas ir izrādes ar plašu aktieru sastāvu [13]. Tāpat secināts, ka, izvēloties teātri tīmeklī, skatītāji tiešraides faktu novērtē mazāk un nevēlas būt piesaistīti konkrētam izrādīšanas laikam, dodot priekšroku iegādāto izrādi noskatīties sev ērtā brīdī.

Māksla nevar rasties no izmisuma. Māksliniekiem ir nepieciešams laiks saprast, ko un kā darīt, jo sasteigti projekti var izdoties vien veiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā vai izcilas teatrālās ožas gadījumā, ja radošā komanda instinktīvi spēj nonākt pie labāko izvēļu summas.

Skats no apvienības "PERFOrācija" e-izrādes "Vol. 1. Antiņš" (2020) // Publicitātes foto

No pātagas līdz burkānam

E-teātris šobrīd atrodas kaut kur starp “kā man tie ekrāni ir apnikuši” un “tā ir reālitāte un nākotne”. Šādās pašās kategorijās varēja iedalīt 2020. gada pirmajā pusē paustās teātra kritiķu domas par datorteātri [14]. Nav šaubu, ka pandēmija izrādījās tā pātaga, kas teātra mākslu Latvijā piespieda virzīties digitālā virzienā. Taču kur ir šī ēzelīša burkāns jeb ieguvumi, kas mudina turpināt doties uz priekšu?

Elmārs Seņkovs reālistiski ieskicē, ka par e-teātra turpmāku pastāvēšanu Latvijā viņš nešaubās, taču par iespēju pelnīt ar šādu teātra formu gan. Saliekot šo domu kopā ar nepārprotamo teātra mākslinieku un skatītāju vēlmi primāri tikties klātienes pieredzējumā, jāsecina, ka, visdrīzāk, pēc pandēmijas teātris interneta vidē dzīvos kā atsevišķa, paralēla mākslinieciskā realitāte.

Attālinātie formāti ļauj teātrim sasniegt lielāku auditorijas daļu, piedzīvot teātri tiem, kas klātienē tajā nevar nokļūt veselības vai finansiālu apsvērumu dēļ, tostarp nokļūt pie latviešu diasporām ārvalstīs. Iespējams, atsevišķi produkti, atrisinot valodas barjeru, pat varētu šķērsot Latvijas robežas un importēt skatītāju. Vieglās, neformālās pieejamības dēļ (bezceremoniālās pucēšanās vai neiederības izjūtas publikā) pastāv cerība, ka daļai neregulāro skatītāju var zust skepse pret teātri un veidoties uzticība saturam. Īpaši būtiski tas ir jauniešu auditorijās, kuras nereti ir jāpārliecina, ka teātris spēj runāt gan par viņiem svarīgām tēmām, gan viņiem saprotamā, mūsdienīgā (digitālajā) valodā.

Vairāki jomas profesionāļi norāda uz interneta teātra pienesumu pašām radošajām profesijām, izejot ārpus komforta zonas un apgūstot papildu prasmes, kuras līdz šim nav bijusi vajadzība un iespēja attīstīt. No šāda radošo muskuļu treniņa ieguvēji ir visi – gan arvien kvalitatīvāki un precīzāki attālinātie projekti, gan arī dzīvais teātris, kas nepastāv izolācijā, bet pastāvīgi mainās un integrē sevī dažādas laikmetīgas parādības, tostarp tehnoloģijas. Tāpat e-skatuve tiek aplūkota kā lieliska platforma teātra eksperimentiem, kas var izrādīties īpaši būtiska un finansiāli izdevīga mazajām, neatkarīgajām teātra apvienībām, lai spētu sevi popularizēt.

Un tas ir tikai sākums

E-teātris Latvijā sākotnēji ir pildījis plākstera funkciju tiem skatītājiem, kuriem teātris ir ikdienas, ne ārkārtas norise. Tāpat tas ir bijis plāksteris teātrim pašam, lai saglabātu saikni ar skatītāju. Tomēr, izklīstot neziņas trauksmei, katram bija iespēja izvērtēt, kā attiekties pret jauno kultūras parādību internetā. Tie paši vēži vai tomēr citi?

Izlemšana nav notikusi viendabīgi. Citējot Reini Suhanovu, “teātra vide lielā mērā nenoticēja e-teātrim”. Šobrīd ar e-projektiem vairāk vai mazāk regulāri nodarbojas vien dažas teātra apvienības. Tradicionālā pieeja teātrim šķiet drošāka un pierastāka, tāpēc teātri, īpaši valsts dotētie, pārsvarā intensīvi strādā pie klātienes izrāžu gatavošanas. Tās, ne reizi neparādītas, drūzmējas aiz kulisēm kā lielgabala stobrā, gatavas šauties pretī un aprakt skatītāju, tiklīdz durvis tiks pavērtas.

Ja salīdzinātu ierasto klātienes teātri ar e-izrādēm, pēdējās būtu jaušama kāda pastāvīgi klātesoša nepietiekamība. Lai cik labi, lai cik perfekti, novatoriski un interesanti būtu virtuālajā vidē tapušie darbi, dzīvais teātris šķietas pārāks.

Taču salīdzināt nav vērts: e-teātris ir teātra atzars, hibrīdforma starp teātri un radio, kino, televīziju, datorspēli, virtuālo realitāti (apvilkt pēc vajadzības). Tas dzīvo un attīstās pats pēc saviem, ne klasiskā teātra likumiem, kaut tiem abiem ir nepieciešami režisori un aktieri ar spēcīgām profesionālām prasmēm. E-teātris spēj būt pilnīgs pats sevī, un to apliecina gan pasaules, gan pašmāju prakse.

Neapšaubāmi, ir iestājies pagurums no dzīves, kas jau gadu paiet mājās un pie ekrāniem. Tas nozīmē vien to, ka jaunam piedāvājumam ir jābūt patiesi intriģējošam un izcilam, lai tas gan piesaistītu uzmanību, gan to spētu noturēt. Virtuālajam teātrim ir iespēja pierādīt, ka digitālais saturs, kam līdz šim bijusi vairāk izklaides funkcija, var būt arī kultūras nesējs. Un šī konkurence starp saražotajām izrādēm gan dzīvā teātra, gan e-teātra piedāvājumā neizbēgami novedīs pie tā, ka izdzīvos tikai stiprākie.

 

Raksta autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 1. kursa studente

 


[1] Raksta tapšanā izmantotas sarunas ar režisoriem Valteru Sīli, Reini Suhanovu, Elmāru Seņkovu, Intaru Rešetinu, kā arī Latvijas Nacionālā teātra direktoru Jāni Vimbu un Ģertrūdes ielas teātra vadītāju Maiju Pavlovu. Sarunu ieraksti autores arhīvā.
[2] Izrāde “Bļitka” – rež. Dž. Dž. Džilindžers, Goda teātris, pirmizrāde 2016. gadā.
[3] 2019./2020. gada “Spēlmaņu nakts” nomināciju sarakstos jaunieviesta kategorija “Gada notikums digitālajā vidē”. Balvu saņēma Elmāra Seņkova virtuālā izrāde “Irānas konference”.
[4] Daudzsēriju izrāde “Jūsmotāji” – rež. Viesturs Kairišs, Dailes teātris, 2020. gads
[5] Izrāde “Margarēta” – rež. Reinis Suhanovs, Latvijas Nacionālais teātris, 2020. gads
[6] Izrāde “Irānas konference” – rež. Elmārs Seņkovs
[7] Izrāde “Melnraksts” – rež. Vladislavs Nastavševs, Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris, 2020. gads
[8] Dailes teātris uz laiku savā YouTube kontā bija ievietojis 10 izrādes, bet Latvijas Nacionālais teātris 2020. gada pavasarī piešķīra piekļuvi vienam izrādes ierakstam nedēļā.
[9] Šī izrāde tapa 2019. gadā kā Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomdarbs un guva labus panākumus, tostarp kā mazās formas izrāde tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai, taču pandēmija vairākkārt izjauca plānus par tās skatuvisko atjaunošanu.
[10] Igaunijā jau kādu laiku darbojas līdzīga platforma https://elektron.art, kurā notiek mākslas un zinātnes simbioze, tai skaitā notikumi teātra pasaulē.
[11] E-izrāžu statistika: “Bļitka”, “Tēbu zeme”, “Margarēta” – divi aktieri, “X-paaudze” (3 epizodes), “Krēsls”, “Taņas dzimšanas diena WEB” – trīs aktieri, “Melnraksts” – četri aktieri
[12] Piemēram, “Trojas ķēve”, “Mīlestība pandēmijas laikā”, “Baltā sieva”, “Skolotājs”, “Visas labās lietas”
[13] Informācijas avots – Jāņa Vimbas sniegtie dati.
[14] Skat., piemēram, “Kukū kritiķu klubiņa” 2., 3. epizodi (pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=Be8QXu5ESL0, https://www.youtube.com/watch?v=MId4wpl0Gp0&t=1244s

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt