Lauma Mellēna-Bartkeviča 26.03.2021

Spēlmaņu ciltij neiznīkt!

Portreta foto no personīgā arhīva // Foto – Raitis Puriņš

Latvijas Teātra darbinieku savienība ir viena no lielākajām profesionālajām savienībām, kurā ir teju 600 biedru – dažādu ar skatuves mākslu saistītu profesiju un paaudžu radošu personu. Laikā, kad kultūras joma jau ilgāku laika periodu atrodas piespiedu pauzē, paredzot dažādus izaicinājumus arī nākotnē, pie Teātra darbinieku savienības stūres sēdies kādreizējais Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis. “Spēlmaņu cilts ir sīksta un ne vienu vien krīzi redzējusi,” viņš saka, uzsverot nepieciešamību apzināties kopienas spēku un veicināt vēlmi piedalīties arī kultūrpolitisku lēmumu ietekmēšanā. Pieredze nozarē un vēlme darboties ir.

Ko šogad var novēlēt teātra ļaudīm Teātra dienā?

Pirmkārt, veselību un izturību. Nezaudēt cerību, ka teātra process atdzīvosies un viss atkal notiks! Otrkārt, censties uzmundrināt sevi, piemēram, lasot un darot kaut ko, kas pašiem rada prieku un uzlabo noskaņojumu. Tiesa, mēs vēl nezinām, kad teātris atgriezīsies “normālās” sliedēs, vai tas vispār būs šogad vai tikai nākamgad, taču, kad notiks šī atgriešanās, teātra ļaudīm ir jābūt formā, lai atkalsatikšanās ar publiku apliecinātu, cik ļoti šī māksla mūsu sabiedrībai ir vajadzīga un cik ļoti tās trūcis. Citu variantu jau nav. Saudzējiet sevi un tuvākos, turiet savu ķermeni un garu možus!

Vai pirmajā mēnesī kopš ievēlēšanas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja amatā ir izdevies aptvert vadāmo saimniecību?

Domāju, ka ir izdevies. Pirmkārt, tā ir daudzskaitlīga radošā savienība, kopā apmēram 600 cilvēku. Četrdesmit procenti no tiem seniori, bet sešdesmit procenti ir aktīvi strādājoši teātra nozarē, turklāt daļa no tiem ir neatkarīgie mākslinieki, kas man šķiet ļoti būtiski. Kopā mēs esam spēks, un šo kopības spēku vajag likt lietā. Teātra kopiena ar LTDS ir sevi pierādījusi kā vajadzīgu institūciju vairākos aspektos. Kaut vai Teātra dienas tradīcijas uzturēšanā. Savulaik padomju laikā Valda Lūriņa iedibinātās aktieru pulcēšanās pārmaiņu laikos varēja pagaist, tomēr tas nenotika. Šobrīd, protams, fizisku pulcēšanos nepieļauj vīrusa apkarošanas protokols. Kā nozares atzinība izcilākajiem panākumiem sezonā vai ilgākā laikposmā ir Eduarda Smiļģa, Harija Liepiņa, Lilitas Bērziņas, Helēnas Tangijevas-Birznieces un Jēkaba Dubura balvas Teātra dienā. Par to pārliecinājos burtiski tikko, kad man kā LTDS priekšsēdētājam bija gods apzvanīt balvu ieguvējus un dzirdēt viņu prieku kaut vai telefona klausulē. Tāpat “Spēlmaņu nakts” organizēšana, sarīkojot svētkus nozarē strādājošajiem un izceļot aizvadītās sezonas virsotnes teātrī, ir ļoti būtiska funkcija. Es pārņēmu labi koptu un uzturētu saimniecību, kur realizēti daudzi nozīmīgi projekti, par kuriem varētu droši runāt skaļāk – ikgadējās “Spēlmaņu nakts” izrāžu skates ārzemju kritiķiem, Baltijas Drāmas forums, sadarbība ar Starptautisko teātra kritiķu asociāciju, veidojot publikācijas un stāstot par latviešu teātri pasaulē, tāpat LTDS iekšējie projekti, kas ekonomiski un sociāli atbalsta vecāko teātra darbinieku paaudzi, Teātra muzeja aktivitātes un vēl daudz kas cits. Ar tiem minimālajiem līdzekļiem, kādi LTDS ir pieejami, ir paveikts daudz. Pēc ievēlēšanas saņēmu neticami daudz uzmundrinājumu, apsveikumu un veiksmes vēlējumu turpināt LTDS iesākto un darīt vēl vairāk. Ziņas nāca ne tikai no teātra cilvēkiem un savienības biedriem, bet pat no pilnīgi svešiem cilvēkiem. Tas deva pārliecību, ka LTDS dara un arī es darīšu kaut ko kultūras nozarē būtisku. Man liekas, ka viena organizācija, kas ir lielāka par dažu labu Latvijas partiju, var izdarīt ļoti daudz.

Par ko bija pirmās sarunas ar jauno valdi?

Par to, ka būs ļoti grūti tikt galā ar tiem uzdevumiem, kas izrietēs no pēckovida situācijas. Jaunā LTDS valde apvieno ļoti spēcīgas personības ar pieredzi dažādos ampluā teātra jomā - tajā darbojas Egils Melbārdis, Gundars Āboliņš, Anna Sīle, Dana Bjorka, Evita Ašeradena, Dainis Grūbe, Līga Ulberte, Daiga Gaismiņa-Šiliņa, un mēs katru nedēļu valdes sēdēs aktīvi diskutējam, ko un kā šobrīd darīt.

Galvenais jautājums, kas uztrauc ikvienu – vai kovidlaiks nebūs mazinājis sabiedrības interesi par teātri principā. Pusotrs gads ir pietiekami, lai sabiedrībā varētu rasties doma, ka varbūt bez teātra arī var iztikt.

Tas nozīmē vērtību maiņu. Šis tradicionāli teātri ļoti mīlošajai Latvijas sabiedrībai ir lielu pārbaudījumu laiks. Vai cilvēki gribēs atgriezties teātrī? Vai viņi nebaidīsies sēdēt blakus? Un vai teātra saime pēc šī ziemas miega būs gatava piedāvāt tādu kvalitāti, lai skatītājam nerastos nekādas šaubas? Esmu ļoti pateicīgs, ka visi valdes locekļi šobrīd bez atlīdzības uzņemas šos pienākumus paralēli saviem tiešajiem darbiem un ir gatavi veltīt savu laiku, lai domātu par kopainu un risinājumiem, kas būs vajadzīgi visiem. Piemēram, jautājums par radošo personu nodokļu maksāšanu, autoratlīdzībām, kas uztrauc daudzus, bet jo īpaši neatkarīgos māksliniekus. No vienas puses, skaidrs, ka šobrīd nebija īstais brīdis šādām izmaiņām, no otras puses – kaut kad šo jautājumu tāpat nāktos risināt, un varbūt šeit LTDS kā organizācija var nākt palīgā.

Skats no LTDS organizētā Baltijas Drāmas foruma 2020 Baltijas teātra ekspertu diskusijas // Publicitātes foto

Kā tieši? Ir jau kāda konkrēta iecere?

Idejas ir. Mūsu valdība diemžēl neapzinās, ka radošās personas bieži vien nezina likumdošanu, neiedziļinās un nesaprot to, jo formulējumi ir tik samudžināti, ka cilvēks, kas tajā valodā ikdienā nerunā, jūtas bezpalīdzīgs. Un runa nav par pensionāriem, bet jauniem, darbspējīgiem cilvēkiem, kas savu realizēšanos redz radošajā jomā, bet negrib neko shēmot, vienkārši elementāri saprast savu statusu, pienākumus un tiesības, kā arī iespēju robežās gūt sajūtu, ka viņš ar savu radošo darbu ir valstij vajadzīgs ne tikai kā nodokļu maksātājs. Viena lieta ir pagaidu situācija 2021. gadā, bet kā tas reāli funkcionēs no 2022. gada 1. janvāra, neviens vēl nezina. LTDS kopā ar Radošo savienību padomi pašlaik domā, kā mēs kā organizācijas varam palīdzēt aizstāvēt radošo personu tiesības, cīnīties par tām birokrātijas gaiteņos un palīdzēt risināt dialogu, kurā pašlaik ar savstarpējo izpratni ir diezgan vāji. Pieļauju juristu un nodokļu ekspertu piesaistīšanu problemātiku skaidrojošajam darbam uz abām pusēm.

Manuprāt, šobrīd svarīgākais LTDS uzdevums būtu apzināt neatkarīgos māksliniekus, aicināt viņus iestāties savienībā, kura tad varētu kalpot kā instruments šīs grupas interešu aizstāvībai un pārstāvībai. Citādi neatkarīgie mākslinieki, brīvmākslinieki mums ir tāda “pelēkā zona”, kuriem nav nekāda aizsardzības. Latvijā tāpat kā citās valstīs droši vien vienmēr būs repertuāra teātri, valsts teātri, taču kaut kādā laika posmā mēs nonāksim līdz tam, ka daudzas spējīgas personības kļūs par brīvmāksliniekiem, kas nebūs piesaistīti kādam konkrētam teātrim kā institūcijai, pastāvīgai darbavietai. Kā Nacionālā teātra direktors jau esmu saskāries ar gadījumiem, ka mākslinieks saskata priekšrocības brīvmākslinieka statusā iepretim pastāvīgām saistībām ar vienu teātri. Un patiesībā šis modelis pasaulē ir ļoti izplatīts. Tāpēc ir svarīgi, lai LTDS kā organizācija būtu tā, kura ne tikai rūpētos par pensionāriem un teātru darbiniekiem, bet arī brīvmāksliniekiem.

Vai valde ir jau vienojusies par kādām darbības prioritātēm?

Mums ir bijušas šobrīd jau trīs valdes sēdes, tiekamies Zoom platformā reizi nedēļā, un domāju, ka tā būs vismaz līdz maijam, jo šī nav ordināra valdes maiņa vienā organizācijā, kur nomainās tikai cilvēki, bet procesi turpina ritēt savu gaitu, kā ierasts. Kovidlaiks ir ļoti daudz ko izmainījis teātra pasaulē, var teikt, radījis pat līdz šim nepieredzētu situāciju, un nozares līmenī ir jāsaprot, kā no tās iziet pēc iespējas nesāpīgāk. Mums ir vienota pozīcija, ka LTDS galvenā funkcija šajos apstākļos ir teātra kopienas informēšana par notiekošo, komunikācijas uzlabošana. It kā liekas, kas tad tur ir – uzraksti e-pastu, un viss. Bet nē – izrādās, daudzi tos grupu e-pastus pat neatver, labākajā gadījumā izlasa tēmas lodziņu. Prioritāte ir aptvert visus esošos gandrīz 600 biedrus viņiem pieejamā un saprotamā veidā, iesaistīt jaunus biedrus, pārliecinot par to, ka kopā mēs varam pacelt skaļāku balsi, lai mūs sadzird. Informācijas pārbagātības laikmetā mums ir jāatrod precīza komunikācijas stratēģija šai kopienas piederības stiprināšanai. Pēc būtības, nevis to samērā nelielo, pat simbolisko biedru naudu izpratnē. Svarīgi ir nedalīt valsts kapitālsabiedrības, pilsētas teātrus, neatkarīgos teātrus un teātra grupas – protams, katram ir savs pārvaldības modelis un funkcionēšanas īpatnības, bet savienības izpratnē neviens nav un nedrīkst būt pārāks tikai pārvaldības modeļa dēļ. Runa taču ir par cilvēkiem! Teātra procesā iesaistīto cilvēku loks ir plašs, varbūt informācijas plūsma ir jāorganizē dažādos līmeņos – vispārējā un pa atsevišķām grupām, teiksim, aktieru grupai, kritiķu grupai, baletdejotāju grupai. Organizēt efektīvu komunikāciju ir viens no pirmajiem uzdevumiem.

Un tomēr – kandidēt uz LTDS priekšsēdētāja amatu, kad tapa zināms, ka Daiga Gaismiņa-Šiliņa vairs nekandidēs, jūs uzrunāja tieši valsts teātru vadītāji.

Mani uzrunāja vairāki valsts teātru un divu nevalstisko teātru vadītāji. Vēl pie manis vērsās arī vairāku teātru aktieri, kas teica: “Ja iesi uz LTDS, mēs arī iestāsimies un nāksim talkā, lai kopā kaut ko darītu!” Turklāt tie bija tādi aktieri, kuri principā ir topā un kuriem it kā nekāda īpaša organizācijas palīdzība pat varbūt nebūtu vajadzīga. Taču, piemēram, jau pieminētais autoratlīdzību un nodokļu jautājums skars arī viņus, un viņi grib iesaistīties. Saņēmu arī pamudinājumu un atbalstu no teātra kopienas senioru vidus. Tāpēc ir maldīgi domāt, ka teātru vadītājas valdē noteiks situāciju. Taču kopainai ir svarīgi, lai būtu pārstāvēti gan reģionālie, gan valsts, gan neatkarīgie teātri, gan kritikas un izglītības joma un, protams, dažādu paaudžu praktiķi. Ja jautājums ir par to, vai LTDS risinās konfliktus starp teātra vadītājiem un personālu vai aktieriem, tad atbilde ir nē, šīs lietas nav savienības kompetencē. Bet savukārt teātra vadītāji tāpat kā jebkura cita savienības biedru grupa var nākt klajā ar kādu iniciatīvu un caur valdi to realizēt – kā, piemēram, gadījumā ar nule izveidoto atklāto vēstuli Kultūras ministrijai un Ministru kabinetam par vadlīniju nepieciešamību, kā teātri atsāks strādāt, kad to atļaus epidemioloģiskā situācija.

Vajadzēs bahilas vai ne, cik cilvēkus varēs ielaist, lai varētu plānot izrāžu formātus un spēles laukumus? Tam visam būtu jābūt zināmam, pirms tiek dota zaļā gaisma teātriem atkal atvērt durvis skatītājiem.

Jāsaprot, ka tā nav cīņa pret kaut ko, tā ir cīņa “par”. Negaidot norādes, bet aktīvi iesaistoties pašiem. Kultūras ministrija to vēstuli daļēji uztvēra kā pretenziju, bet tas tā galīgi nebija domāts – teātri grib būt proaktīvi un gatavoties savlaicīgi.

Jo “ierosinājumi no augšas” varētu izrādīties neatbilstoši?

Drīzāk runa ir par apziņu, ka mēs kaut ko tomēr varam ietekmēt. Es arī Nacionālajā teātrī bieži teicu, ka nedrīkst teikt: “Mēs to nevaram!”, pirms iecerētais nav mēģināts un neizdevies. Ir ideja – tad domājam, kā to īstenot, kā realizēt. Piemēram, kā piesaistīt Latvijas teātrim starptautisku auditoriju, kā paplašināt interesi par iestudējumiem, režisoriem, aktieriem? Kādā veidā varam veicināt šo procesu ar šobrīd pieejamajiem rīkiem, piemēram, attālināti? Mums ar Nacionālo teātri bija fantastiska pieredze, izrādot Kirila Serebreņņikova “Raiņa sapņus” Baltkrievijā ar Zoom platformas starpniecību. Pēc izrādes bija tāda diskusija ar baltkrievu publiku, kas nemaz nebija ar mieru mūs laist prom, pat komunicējot virtuāli! Es gribētu, lai LTDS kopā ar teātriem vai citām organizācijām veidotu kādu vērienīgu kopprojektu, varbūt piesaistot arī citas valstis. Arguments “nevaram” bieži saistīts ar ierobežotu finansējumu, taču arī par tā piesaisti jādomā un jāmēģina darīt.

Vai biedra statuss LTDS kaut kā veicina piederības apziņu Latvijas teātra saimei?

Tā tam vajadzētu būt. Bet tā kopienas apziņa ir jāveido. Man bija tāda ideja, ka pēc “Spēlmaņu nakts” oficiālās balvu pasniegšanas ceremonijas, kurā kopā iespēju robežās būtu sanākusi mūsu teātra kopiena, varētu notikt neoficiālā daļa – tāds teātru “kāpostnieks”, kad, piemēram, Dailes teātra augšējā vestibilā katrs teātris varētu nākt ar savu humoru un stilu izklaidēt pārējos kolēģus. Tā arī būtu vieta dažādiem iekšējiem jokiem, ko nereti ierindas publika, sēžot pie televizoru ekrāniem, līdz galam nesaprot. Tas ir arī jautājums par “Spēlmaņu nakts” konceptu – varbūt “uz āru” jāiet reklāmiskāk, modīgāk un īsāk, bet tos nozares jociņus pataupīt šai neformālajai daļai, kur tad to var būt arī vairāk. Lai tā būtu tā viena reize gadā, kad katram gribas būt klāt, justies piederīgam spēlmaņu ciltij. Bet šī ideja neiet kopā ar nepulcēšanās protokolu, vismaz šī gada kontekstā…

Vai šī “kāpostnieka” ideja vispār nav mazliet utopiska? Tie kopā būšanas uzstādījumi jau labu laiku šķiet mainījušies individuālo prioritāšu virzienā iepretim “lielas un draudzīgas ģimenes” kultivēšanai.

Var jau būt arī tā, ka teātris šodien daudziem mūsējiem ir “tikai” darbs, nevis kalpošana mākslai. Ja nopietni, šobrīd jautājums ir par izdzīvošanu tādā kultūrpolitiskā griezumā, un es tagad runāju par valsts finansējumu kultūrai vispār. Līdz šim teātra nozarē bija uzstādījums, ka tai tomēr ir jāpelna. Cik daudz teātrim vispār nākotnē būs iespēja nodarboties ar mākslu?

Savā ziņā Covid-19 pārtrauca to nenormālo ražošanu, kad izrādes tapa daudz par daudz un nereti steigā, labākajiem profesionāļiem gan aktieru, gan tehnisko cilvēku rindās strādājot gandrīz bez brīvdienām un uz izdegšanas robežas.

Vai tiešām mums vajag tās 150 pirmizrādes sezonā? Ražot izrādes kā jogurtus ar dažādām garšiņām? Visticamāk, ne. Taču tas nav ne manā, ne LTDS kompetencē, tas ir Kultūras ministrijas un kultūrpolitikas jautājums, subsīdiju, tātad naudas, un vispār kultūras un mākslas ekosistēmas jautājums plašā izpratnē. Reizēm biedē tas, ko, piemēram, dažādās televīzijās uzskata par normālu produktu Latvijas auditorijai. Esmu gatavs iesaistīties diskusijās kā LTDS pārstāvis par šiem jautājumiem, jo, manuprāt, tie ir būtiski gan teātra nozares profesionāļiem, gan kopējā kultūras kontekstā.

"Spēlmaņu nakts 2019/2020" ceremonija Latvijas Nacionālajā teātrī 2020. gada 23. novembrī // Foto - Kristaps Kalns

Kas ir LTDS neatliekamākie darbi šogad?

Pirmkārt, jāiegūst skaidrība radošo personu nodokļu maksāšanas jautājumos, kas daudziem teātra cilvēkiem ir aktuāla. Otrkārt, jāmēģina izdibināt no valdības, kādu finansēšanas modeli paredzēts lietot attiecībā uz kultūru un teātra nozari. Gribētos tomēr, lai ne tikai tiktu dzēsts ugunsgrēks un caur dažādiem instrumentiem iedots ārkārtas finansējums ārkārtas apstākļu seku likvidēšanai, bet lai būtu kādi attīstības scenāriji, kā plānots nozares finansējums tādā vai citādā attīstības modelī – piemēram, ja Covid-19 ievelkas uz vēl vienu sezonu. Teātri jau gadu ir pavadījuši dīkstāvē! Treškārt, jautājums, par kuru esmu jau pieteicies runāt ar Kultūras ministriju, ir Kultūras institūciju sadarbība ar sabiedriskajiem medijiem. Man nav saprotams, kā tas var būt, ka brīdī, kad beidzot sabiedriskie mediji ir izgājuši no komercreklāmu tirgus, nav nekāda regulējuma par sadarbību ar kultūras institūcijām. Tajā pašā laikā mākslas darbiem pa vidu tiek rādīta pašreklāma… Runa ir par sabiedrības informēšanu, sabiedrisko mediju funkciju cita starpā atspoguļot kultūras procesus un notikumus, turklāt ne tikai tos, kas būs iekļāvušies absurdajā protokolā divus mēnešus iepriekš paziņot par savu pasākumu, vēl kārtīgi pamatojot, kāpēc tas ir īpaši augstvērtīgs. Vēl ir visādas domas par LTDS funkciju paplašināšanu, bet par to vēl sīkumos neesmu gatavs runāt.

Vai “Spēlmaņu nakts” ceremonija šogad būs?

“Spēlmaņu nakts” 23. novembrī noteikti būs! Vēl nezinu, kādā veidā un kā mēs to organizēsim, bet noteikti būs! Cits jautājums, vai žūrijai būs iespēja noskatīties un vērtēt šajā sezonā tapušos, bet plauktā noliktos iestudējumus, jo nav skaidrs, kad un kā varētu atsākties izrādes. Ja tādas iespējas nebūs un būs jāatsakās no tradicionālā pasākuma satura, “Spēlmaņu nakts” būs tik un tā! Kā atgādinājums ikvienam par to, ka teātri Latvijā ir, ka tie ir izturējuši pandēmijas laiku un arī strādājuši, ka mums ir brīnišķīgi aktieri un citi teātra darbinieki, ar kuriem mēs varam lepoties un kuri ir pelnījuši atzinību.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt