Māra Bērtaite 29.03.2021

AKTIERIS RUNĀ: Matīss Budovskis

runa
Portreta foto – Annemarija Gulbe

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.

 

Ar Matīsu sazūmojamies vēlu vakarā, tuvu pusnaktij. Viņam nupat kā beidzies mēģinājums Elmāra Seņkova jaunajai izrādei Kaks garaaži jeb “Divas garāžas”, kas iestudēta [1] Narvā, Vaba Lava teātrī. Ņemot vērā Matīsa piepildīto grafiku un intensīvos mēģinājumus Igaunijā, pat bez epidemioloģiskajiem apsvērumiem distances saziņa izrādās vienīgā iespējamā. Par spīti ekrāna atsvešinājumam un tam, ka Zoom gluži tehniski nedaudz traucē sarunāties, Matīss atklājas pārsteidzoši sirsnīgs un vienlaikus nopietns homo cogitus*.

No kurienes Tu esi?

Piedzimu Rīgā un desmit gadus tur nodzīvoju, bet tad ar mammu pārvācāmies uz Jaunkalsnavu. Līdz vidusskolas pabeigšanai mācījos Madonas Valsts ģimnāzijā. Madonā pabeidzu arī mūzikas skolu, kuru biju iesācis Rīgā. Es tomēr teiktu, ka esmu no Jaunkalsnavas, tai es jūtos vairāk piederīgs nekā galvaspilsētai.

Un kā tu no Jaunkalsnavas nonāci līdz iestājeksāmeniem aktieros?

Par aktieru studijām un stāšanos Latvijas Kultūras akadēmijā biju domājis jau vidusskolā, bet tajā gadā aktierus neuzņēma. Gaidīt gadu un cerēt, ka tikšu uzņemts, man negribējās, tāpēc iestājos Filozofijas fakultātē (Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte – M. B.), kur studēju gadu. Pēc tam bija uzņemšana aktieros. Aizgāju uz iestājeksāmeniem – un tiku.

Nebija žēl pārstāties, jo gribēju studēt aktiermeistarību, bet rūgtumiņš palika, ka neesmu pabeidzis Filozofijas fakultāti, jo man patīk pabeigt to, ko esmu iesācis. Gads Filozofijas fakultātē bija ļoti vērtīgs. Man tas daudz deva tieši viedokļa izaugsmes ziņā, palīdzēja pārslēgties uz akadēmisko domāšanu. Jutu, ka no vidusskolas fruktiņa kļūstu par domājošu cilvēku.

Paralēli studijām sāku strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē, kur nostrādāju trīs vai četras sezonas. Paralēli darbam noskatījos daudz brīnišķīgu izrāžu. Dažas no tām redzēju kādas reizes 20, jo viens no JRT garderobista pienākumiem ir sēdēt zālē un to uzmanīt. Tajā laikā JRT pavadīju apmēram 21 vakaru mēnesī. Katru vakaru varēju vērot, kā mainās izrāde, kā jūtas aktieri, kāpēc viņi tā jūtas. No JRT aktieriem daudz esmu mācījies – skatoties.

Vai tu domā turpināt filozofijas studijas?

Jā, par to visu laiku domāju, tā man ir tāda skabarga… gribas pabeigt studijas, bet saprotu, ka man būtu jāsāk pilnīgi no sākuma. Ik pa laikam palasu esejas, ko rakstīju Filozofijas fakultātē, un pusi vairs nesaprotu. Esmu lietojis vārdus, kurus tagad vairs nezinu! Darīt visu vēlreiz man īsti nav vēlmes, bet domāju par cita veida izglītību – vai nu par pedagoģiju, vai… Gribētos studēt režiju… Jāskatās. Šajā laikā sākt studēt režiju būtu neprāts. Labāk sagaidīt brīdi, kad var satikties un doties uz teātri.

Tu minēji, ka esi mācījies mūzikas skolā. Kāda bija tava specialitāte?

No piecu gadu vecuma spēlēju klavieres. Mūzikas skolā mācījos desmit gadus.

Vai šobrīd ar klavierēm vēl draudzējies?

Man mājās ir klavieres, un es šad tad spēlēju. Patiesībā tagad ar tām draudzējos vairāk nekā skolas laikā. Mani gan savulaik sūtīja pat uz pianistu konkursiem, bet nebiju tehniskākais no spēlētājiem. Veltīju spēlēšanai maz laika – tajā vecumā viss cits ir daudz interesantāks par klavierēm. Sapratu, ka nevaru būt labākais pianists, tāpēc nebija vēlmes ar to darīt kaut ko tālāk.

Tad jau pirms aktiermākslas studijām tev sanākusi gana liela uzstāšanās pieredze.

Jā, bet klavieru konkursos vienmēr biju ļoti uztraucies. Tas nebija patīkams satraukums kā pirms kaut kā jauka, bet drīzāk nepatīkamas bailes kļūdīties. Tagad gan esmu no tām bailēm ticis vaļā. Es pat varētu spēlēt arī publiski, bet man labāk patīk to darīt mājās vai šaurā lokā.

Kas ir tās prasmes, ko no leļļu specializācijas aktieriem pamatā vēlējās sagaidīt pedagogi – režisori?

No studiju laika visspilgtāk palicis prātā tas, ka mums bija pašiem ļoti daudz jādomā. Pirmos divus gadus īsti nebija kursa vadītāja, līdz 3. kursa sākumā parādījās Ģirts Šolis. Līdz ar to no mums visu laiku pieprasīja domāt pašiem. To varēja redzēt diplomdarba izrādēs, piemēram, visu Mihaila Gruzdova režisētās “Dzīvnieku fermas” (LKA diplomdarbs, “Zirgu pasts”, 2019 – M. B.) materiālu kursabiedri veidoja no etīdēm. Arī Dāvida Džovanzanas izrāde (LKA diplomdarbs “Izzūdošā nākotne”, “Zirgu pasts”, 2019 – M. B.) tapa no etīdēm, un arī Ģirta Šoļa izrāde (LKA diplomdarbs “Brīvības garša”, DDT, 2019 – M. B.) radās no viņa stāstiem, nevis gatava dramaturģiska materiāla. Vienīgās izrādes visā studiju laikā, kurās bija gatavi dramaturģiskie materiāli, bija pie Elmāra [Seņkova] un Kārļa Krūmiņa – “Medības” (LKA diplomdarbs, “Zirgu pasts”, 2019 – M. B.) un “Nelabā roka” (LKA diplomdarbs, Ģertrūdes ielas teātris, 2019 – M. B.). Īstenībā joprojām lielākoties spēlēju izrādēs, kur materiāls top visiem kopā, iestudēšanas laikā.

Kā jūties labāk? Vai tev patīk radīt pašam, piedalīties izrādes miesas tapšanā, vai arī jūties komfortablāk ar gatavu dramaturģisko materiālu?

Man ir svarīgi būt klāt visiem procesiem no sākuma līdz beigām. Man patīk labi teksti, labas lugas. Bet patīk arī radīt. Ir grūti strādāt, ja mēģinājums ir tikai trīs stundas dienā: laiks paiet un vispār nekas nav izdarīts. Gribas turpināt dzīvot ar ideju. Tāpēc, kad strādājam ar Elmāru, mums ir ļoti viegli. Kad sākam – tad 24 stundas esam ar izrādi. Šobrīd (izrādi “Divas garāžas” – M. B.) tā mēģinām jau pusotru mēnesi. Man tā patīk strādāt. Darbam it kā nevajadzētu prasīt lielāko daļu no dzīves, kā man tas ir šobrīd, bet pagaidām, kamēr vēl esmu jauns, gribas būt maksimāli klātesošam gan idejas tapšanā, gan izrādes veidošanā, gan arī spēlēšanā.

Man tiešām patīk šī profesija un nešķiet, ka ar to var nodarboties tikai brīvajā laikā. Ja aktiera profesijā neiet uz maksimumu, tad nekur tālu nevar tikt.

Skats no izrādes "Divas garāžas" (2021) // Publicitātes foto

Vai studijas LKA nesa kādus pārsteigumus, ko nebiji gaidījis?

Mani visu dzīvi ir pavadījusi intuīcija. Biju iztēlojies, kādas šīs studijas varētu būt, un apmēram tā arī bija. Pārsteigumi, protams, neizpalika. Salūza daudzi stereotipi. Biju iztēlojies, ka tas neprasīs tik daudz laika – ka, teiksim, studijas būs līdz pieciem vakarā, tad mēs iesim mājās, sestdiena, svētdiena būs brīva, un šajās brīvdienās varēs satikties ar visiem vecajiem draugiem, braukt ar viņiem uz kalnu un iet uz visādiem pasākumiem. Taču tas pilnībā izpalika, tāpēc ka studijas bija septiņas dienas nedēļā no rīta līdz vakaram. Tajā laikā reti satikām pat savu ģimeni.

Ir arī citas lietas, kuras izrādījās citādākas, piemēram, pirms studijām nezināju par robežu starp rādīšanu un spēlēšanu uz skatuves. Cilvēkam, kas sāk studēt, vairāk liekas, ka rādīšana ir tas (kas nepieciešams – M. B.), bet studiju procesā saproti atšķirību starp rādīšanu un spēlēšanu, starp imitāciju un domāšanu – ļoti svarīgas lietas.

Vai, absolvējot leļļu kursu, jūties sagatavots plašākam darba laukam vai, gluži otrādi, zināmai teātra nišai?

Domāju, ka mēs esam plašāk sagatavots kurss, un es to saku bez koķetērijas, kaut gan leļļu un objektu meistarības apgūšanai nav izveidota mācīšanas metodika. Neviens īsti nezina, kā to darīt. Arī mūsu kursa gadījumā leļļu aktiermeistarības pedagogi centās saprast – kā un ko tieši mācīt.

Objektu un leļļu teātris ļoti rosina iztēli – bez sevis postīšanas, bet ar tīru radošumu iespējams izveidot brīnišķīgu piedzīvojumu.

Piemēram, Toma Treiņa izrādē “Pagalms atdzīvojas” (Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, 2019 – M. B.) divas nedēļas ļoti jautri pavadījām laiku, un beigās sanāca izrāde, kuru mums pašiem ir nenormāls prieks spēlēt.

Man nesen bija lieliska iespēja pasniegt objektu meistarību Liepājas teātra aktieru kursa studentiem. Mani uzaicināja Dmitrijs Petrenko. Pirms tam ar Elmāru taisījām “Šekspīru” (2019) Liepājas teātrī (Matīss šajā izrādē bija režisora asistents objektu teātra jautājumos – M. B.). Herberts (Laukšteins, Liepājas teātra vadītājs – M. B.) mani tā iepazina un piekrita paņemt kā pedagogu uz vienu semestri.  Tā bija mana pirmā pedagoģiskā pieredze, un mums ļoti veiksmīgi viss izdevās. Daudz ko iemācījos no studentiem. Vispār Liepājas teātrim ir ļoti brīnišķīgs kurss. Taisījām etīdes “Es un mana roka”, kas nozīmē vispirms atslēgt ķermeni, tad atdzīvojas roka un tiek izspēlēta etīde bez vārdiem, bet ar roku. Beigās var iesaistīt arī seju, bet tad tu jau esi divi, ir dzīvā roka, ar kuru veidot dialogu. Otrs bija objektu uzdevums – bez animēšanas, simboliski liekot objektus uz galda, izveidot stāstu. No tā, kā objekts atrodas telpā, skatītāji saprot stāstu. Tas ir brīnišķīgi, ka ar tik vienkāršiem paņēmieniem var radīt teātri. Tā ir interesanta lieta, ko zināt dramatiskā teātra aktierim, piemēram, lai būtu iespējams nospēlēt etīdi vai sajūtu, kas lugā ir bez teksta. Tēls izvieto objektus, un skatītājs nolasa stāstu. Rodas papildu dimensija. Tie nav tikai rekvizīti, kurus mētā… Starp citu, tā ir vēl viena lieta, ko mācījāmies ar studentiem un ko mācos joprojām pats – pietāte pret lietām, ētika.

Ja cienīsi lietas, kas ir tev apkārt, tad, visticamāk, cienīsi arī cilvēkus, kas ir ap tevi, cienīsi vidi, kurā tu atrodies. Es nerunāju tikai par teātri, bet arī par to, kā mēs eksistējam pasaulē.

Vai tas, ko tu domāji par teātri, iestājoties LKA, un tas, ko domā tagad, atšķiras?

Pirms iestāšanās nevarētu teikt, ka teātri mīlēju, bet pēc tam tiešām iemīlējos teātrī. Es iemīlējos šajā profesijā. Man rūp, kas notiek ar teātri Latvijā. Man mazāk rūp individuālie panākumi, bet vairāk iesaistītie cilvēki, izrāde, kopums. Man gribas strādāt. Man ir augstas prasības pret sevi, un līdz ar to veidojas augstas prasības pret visu citu. Iemīlējos… nevaru labāku vārdu atrast.

Kāpēc darīt to, kas nepatīk vai nepadodas, vai traucē dzīvot? Vajag darīt lietas, kas attīsta. Tās var būt grūtas, bet ir jāgrib tām tikt cauri. Atklāju, ka teātris kā darbs runā par mani kā par cilvēku un ka es šajā profesijā varu attīstīties un augt.

Vai kādreiz pieļāvi domu, ka strādāsi Latvijas Leļļu teātrī?

Jā, pieļāvu tādu domu. Vienā brīdī, kad Ģirts (Šolis – M. B.) tur bija, radās tāds kā pacēliens. Mēs ar Dāvidu Džovanzanu uztaisījām izrādi (“Izzūdošā nākotne” – M. B.), kura Latvijā īsti neaizgāja, bet tad aizbraucām uz festivālu Čehijā, un tur visi bija sajūsmā, visiem patika. Bija baigais uzrāviens, likās – nu mēs darīsim kaut ko tikpat savādu darīsim to Latvijas Leļļu teātrī, jo kur gan citur mums to atļaus... bet tas ātri noplaka ar visu situāciju (Latvijas Leļļu teātris absolventiem piedāvāja tikai četras štata vietas – M. B.).

Skats no izrādes "Pagalms atdzīvojas" (2019) // Foto – Marta Mielava

Vai pēc LKA absolvēšanas juties gatavs īstajai skatuvei?

Mums studiju laikā nebija viena kursa vadītāja, mēs nevienam nebijām īsti nevajadzīgi, un tā mēs tos četrus gadus dzīvojām – ka mūs nevienam nevajag. Šī apziņa motivēja atbildēt uz jautājumu, vai tiešām man to vajag. Ja jau studiju laikā neviens tevi nelutina, tad, visticamāk, arī izejot no akadēmijas, pēkšņi nenotiks tā, ka kāds ņems savā aizbildniecībā

Kaut kāds lūzums tomēr iestājas. Akadēmija ir drošība. Kā studentam tev daudz kas tiek piedots, jo tu vēl tikai mācies, bet pēc ceturtā gada pēkšņi vairs neesi students, nu jau tu esi profesionālis ar diplomu, un nu var sākt tevi pērt. Ir sajūta, ka drošības spilvens zaudēts, bet pāreja nebija tik smaga, īpaši ņemot vērā, ka pirmo izrādi (“Pēdējās stundas”, rež. Elmārs Seņkovs, esARTE, 2020 – M. B.) veidojām ar sev zināmiem cilvēkiem.

Tavu kursu Elmārs tomēr nedaudz ir paņēmis aizbildniecībā, 2020. gada sākumā dibinot teātra apvienību esARTE (apvienības sastāvu veido lielākā daļa no Matīsa kursabiedriem – M. B.), vai tad ne?

Mēs esam par to daudz runājuši. Varbūt viņam par mums ir atbildības izjūta, bet man negribas, ka viņš tikai tāpēc turpina ar kādu no mums strādāt. Tā nav pareizi. Esam izrunājuši darba attiecības, ka strādājam tik, cik mums gribas to darīt, un pagaidām tā tiešām arī ir. Mēs ļoti labi saprotamies, strādājam dažādās formās, un šādā ziņā man skola vēl turpinās, jo es daudz ko no viņa mācos. Elmārs mums bija pedagogs divus gadus, un šīs studijas man tagad ir ieilgušas jau ārpus akadēmijas – gan strādājot aiz galda kā režisora asistentam, gan arī piedaloties izrādē kā aktierim un autoram. Elmārs ir mans skolotājs, bet pēc akadēmijas vienlaikus arī domubiedrs un draugs. Bet par atbildību: nē, mēs katrs par sevi esam atbildīgi. Svarīgi, lai attiecībās ir tiešām…

… patiesa interese un prieks…

Kvalitāte! Prieks un kvalitāte – ļoti labs salikums! Kvalitatīvs prieks!

Šobrīd esi brīvmākslinieka statusā. Kādas ir tavas attiecības ar to?

Jūtu, ka pats esmu atbildīgs par to, ko daru. Pēc dabas esmu ļoti slinks, bet brīvais statuss liek saņemties – ja pats nedarīsi, tad tevi nevienam nevajadzēs. Šī sajūta dzen uz priekšu un liek darīt. Man šī sajūta ir vajadzīga. Ja šajā vecumā sāktu strādāt (algotu darbu – M. B.) teātrī, kur darbadiena ir no tikiem līdz tikiem un pārējais laiks brīvs… tas iedod atslābumu, prasa no sevis mazāk – izpildīt un iet mājās, bet tas, vai izpildi labi vai slikti, ir tikai atkarīgs no paša.

Brīvais statuss prasa nepārtraukti domāt pašam, darīt daudzas lietas dažādās jomās. Ne tikai atnākt un izdarīt kā izpildītājam, bet arī rakstīt projektus, domāt, ko darīsi nākamajā sezonā, pašam komunicēt, vienoties, plānot.

Var strādāt ar cilvēkiem no dažādiem teātriem, kuri ir lieliski savā profesijā – tā ir iespēja nemitīgi mainīt vidi un satikties. Piemērs ir kaut vai “Irānas konference” (tiešsaistes izrāde, rež. Elmārs Seņkovs, 2020 – M. B.) – brīnišķīga iespēja, kuras, visticamāk, man nebūtu, ja strādātu kāda teātra štatā.

Skats no virtuālās izrādes "Irānas konference" (2020) // Publicitātes foto

Vai tev jau ir bijusi arī filmēšanās pieredze?

Jā, pašlaik filmējos Elzas Gaujas debijas pilnmetrāžas filmā “Mamma vēl smaida”. Spēlēju lietuvieti. (Sasmejas.) Filmā visu laiku runāju angliski, kas arī bija izaicinājums, ne tikai pirmā vērā ņemamā kino loma.

Vai to, ko iemācījies kā teātra aktieris, vari izmantot arī, filmējoties kino?

Filmēšanās noteikti ir kas pilnīgi cits, nekā spēlēt uz skatuves. Tas ir minimālisms. Kadrā nav nepieciešamības ar ķermeni kaut ko pastiprināt, jo var redzēt pat mazāko mīmiku. Tas prasa detalizētāku pieeju, bet visas zināšanas, ko mums mācīja kā aktieriem, noder arī kino jomā. Tikai jāmāk pašam sabalansēt, kurā brīdī runājot šaut rokas prom vai, tieši otrādi, turēt tās mierīgi un vienkārši runāt un domāt. Domāt kadrā. Uz skatuves domāšanu vajag pastiprināt, lai to varētu nolasīt, bet kino vienkārši var redzēt, vai tu domā vai nedomā. Formas un izpildījuma ziņā kino no teātra atšķiras. Man ar kino varētu būt labas attiecības, ņemot vērā, ka neesmu baigi ekspresīvs. Arī teātrī man ļoti patīk tuvplāns.

Filmēšanās ir pilnīgi cita pasaule – īsais, sakoncentrētais mirklis, kad filmē. Jā, to dara vairākas reizes, tas nav jāizdara ar pirmo, bet tas koncentrētais brīdis… tā ir pilnīgi cita pieeja darbam. Izrādei var slīdēt cauri, saprast, ka kāda vieta ir sliktāka, bet tad atkal pacelties. Ja izrādē visu izdzīvo no A līdz Ž un var to balansēt, tad kino pieprasa no tevis eksplozīvu brīdi – visu paņemt galvā un nospēlēt precīzi tieši tās piecas sekundes. Tā ir cita darba specifika. Protams, ir arī interesanti pamainīt vidi, bet nav tā, ka kino man būtu mīļāks par teātri.

Nemitīga vides maiņa, ceļošana no viena teātra uz otru, no viena kolektīva uz otru, mēģinājumi dažādās valstīs… Kā tevi ietekmē būšana pastāvīgā kustībā?

Ir svarīgi daudz ko redzēt. Skaidrs, ka redzi vairāk, nemitīgi satiekot jaunus cilvēkus, nekā ja visu laiku skaties uz vieniem un tiem pašiem. Tas noteikti uzlabo mani kā profesionāli, man nemitīgi ir jāpielāgojas dažādiem cilvēkiem. Man ļoti patīk nemitīgā satikšanās, kas šobrīd diemžēl ir šāda (ironiski pamāj ekrāna virzienā).

Vai tavā līdzšinējā pieredzē aktiera panākumi ir vairāk atkarīgi no talanta vai ieguldītā darba?

Darba, jo talantu nevar mainīt – kāds tas ir, tāds ir. Raudāt par to, ka nav, būtu muļķīgi – ir neskaitāmi piemēri, kur darbs pārspēj talantu, bet tas ir tikai tā iemesla dēļ, ka pie talanta nav pielikts klāt vēl arī milzīgs darbs. Jo vairāk darīsi, jo vairāk būs izdarīts.

Kas ir bijusi tava līdz šim izaicinošākā loma?

Noteikti “Medībās” (LKA leļļu teātra kursa diplomdarba izrāde, rež. Elmārs Seņkovs, kurā Matīss spēlē galveno lomu – Zilovu – M. B.). Tā (Aleksandra Vampilova “Pīļu medības” – M. B.) ir absolūti izcila luga un loma, kuru pirms tam ir spēlējuši izcili aktieri. Visi teātra cilvēki zina, kā to vajag spēlēt, un ir liela atbildība par to, kā TU to spēlēsi. Šī bija mana pirmā lielā loma, kurā tēls jāizved no sākuma līdz beigām. 10 minūtes pirms ģenerālmēģinājuma izrādes man palika slikti. Nemaz nebiju satraucies, bet ķermenis gan laikam bija. Tas saprata, kam nākamās trīs stundas būs jāiet cauri, ka nevarēs noiet no skatuves, ka jānospēlē mēnesis no dzīves, ļoti piesātināti notikumi. Slikti bija arī pirms pirmizrādes, bet vēlāk man tā vairs nav bijis ne pirms vienas izrādes.

Esi spēlējis pie vairākiem režisoriem. Kā tu kā aktieris izjūti, ar ko atšķiras dažādi režisori?

Atšķiras strādāšanas veids. Ir režisori, kuri vairāk domā par izrādi, bet mazāk par aktieri, un tad ir režisori, kuri vairāk ir ieinteresēti tieši aktierdarbā. Viņi veido izrādes, kas balstītas uz aktieriem. Citi režisori inscenē un liek izrādē simbolus, kur ir vienalga, kā nospēlēsi izrādi, bet tā strādās. Un tad ir režisori, kas liek izrādi uz aktieriem, cenšas izveidot labus aktierdarbus, palīdzēt saprast aktierim, kas ir tas, ko viņa tēls saka.

Man mīļākais teātris ir tas, kurā redzu, ka aktieris saprot, ko viņš dara. Man nepatīk redzēt, ka aktieris nesaprot savu lomu līdz galam, nesaprot, kāpēc viņš ir uz skatuves. Man patīk režisori, kuriem ir svarīgi aktierdarbi.

Skats no izrādes "Medības" (2019) // Foto – Uldis Bardiņš

Kādā teātra žanrā vai estētikā tu sevi redzi?

Laikam nevienā konkrētā. Jūtu, ka varētu dažādi spēlēt. Man patīk reālpsiholoģija, un man patīk radošs trakums, kas ne vienmēr ietver reālpsiholoģiju… Man patīk brīvība uz skatuves, patīk kustēties, atrast savu vietu. Protams, režisors var likt tev stāvēt tur vai tur, bet tas strādā tikai tad, ja tu pats saproti, ko dari.

Kas, tavuprāt, ir tavs aktieriskais trumpis, ar ko atšķiries no citiem?

Es ļoti daudz domāju. Tā ir mana stiprā puse, bet bieži to apzinos arī kā traucēkli, kas liek daudz ko apšaubīt. Varu iesaistīties visā izrādes tapšanā. Cenšos redzēt kopumu visam darbam. Man gribas, lai izrāde izdodas. To, kā izdosies man, nekad neatdalu. Kā tikt galā ar savu situāciju sapratīšu, bet ir svarīgi, ka viss pārējais strādā. Ja tā nav, tad es varu darīt, ko gribu, būt, cik izcils gribu, man no tā nebūs nekāda gandarījuma. Bet man ir gandarījums, ja viss kopums izdodas kā kaut kas īpašs. Mani interesē kopums.

Tu jau nupat daļēji atbildēji, bet tomēr: kāda nozīme Tavā darbā ir partnerībai uz skatuves?

Liela. Ja redzu, ka kolēģim ir grūti, tad tā ir arī mana problēma. Es savācu visas problēmas uz sevi, gribu palīdzēt tikt galā. Bieži pats sev nevaru palīdzēt, bet gribu palīdzēt visiem citiem.

Vai tu neuzņemies par daudz?

Varbūt. Tāpēc jau sirmoju! Man ir 26 gadi un jau ir daudz sirmu matu. Droši vien uzņemos par daudz, bet atkal – kad tad, ja ne tagad?

Kaut kādam dzīves un darba balansam jau tomēr jābūt. Mīlēt teātri ir skaisti, bet vienā brīdī, kā pats teici, ķermenis iet vemt no lielās mīlestības!

Mīlu teātri, bet ar to es patiesībā gribu teikt, ka mīlu dzīvi. Es arvien vairāk saprotu, cik svarīga ir dzīve ārpus teātra, bet tieši caur teātri, kas ir mans darbs, jūtu, ka pasaku paldies dzīvei, kurā dzīvoju. Gribu izturēties pret savu darbu atbildīgi, jo tas, ko daru, runā par mani kā par cilvēku. Ja necienu savu darbu, tad spļauju sejā savai dzīvei.

Kas ir tavas sirds lietas ārpus teātra?

Mana ģimene, mans mazais, nu jau pusgadu vecais dēliņš (saruna notiek februāra vidū – M. B.). Sports. Man patīk gan skatīties dažādus sporta veidus, gan pašam spēlēt. Vidusskolas laikā spēlēju florbolu, arī virslīgā paspēlēju, esmu bijis arī jauniešu izlases treniņnometnē, kaut pašā izlasē netiku. Man joprojām patīk spēlēt florbolu, cik nu sanāk. Man daudz kas patīk: daba, palikt teltīs, peldēties… normālas lietas. Slēpot ziemā.

Kā teātrim nedraudzīgie šābrīža apstākļi ietekmē tevi personīgi? Izklausās, ka par darba trūkumu nesūdzies.

Kad sākās pandēmija un visu slēdza ciet, man nebija izjūtas, ka jāmēģina sevi parādīt, lai neviens par mani neaizmirstu. Man ir svarīgs skatītājs, un, kamēr skatītāja nav, meklēju citus veidus, kā strādāt. Pirmizrādes bez skatītājiem ir kaut kas jocīgs. Paralēli strādāju arī Latvijas Radio, to sāku darīt studiju laikā. Lasu ziņas un ierunāju raidījumu “Atvērtie faili”. Tas ir maiņu darbs, strādāju pa naktīm, apmēram četras naktis mēnesī nakts ziņās. Tāpat ir arī teātra piedāvājumi. Tagad rakstu lugu, gribu pabeigt to līdz vasarai, un Elmārs to domā iestudēt nākamajā sezonā, tā ir esARTEs plānā.

Vai jau iepriekš esi kaut ko rakstījis?

“Medības”… tur gan viss jau bija uzrakstīts, bet es šo to pārveidoju. “Šekspīrā” palīdzēju ar dramaturģiju, Sapiensus (izrāde “αSapiensi”, rež. Elmārs Seņkovs, Valmieras vasaras teātra festivāls, 202. – M. B.) mēs sakompilējām, un kaut ko rakstīju arī klāt grāmatas tekstiem. Šī ir pirmā reize, kad rakstu no nulles.

Kā tu tuvojies tēlam, uzsākot darbu pie jaunas lomas – no iekšpuses vai ārpuses?

Tajos labajos gadījumos, kas man ir bijuši, viss notiek pēkšņi, uz sitiena. Tu visu laiku par to domā, ir teksts vai situācija, tu viņu mīci, un tad pēkšņi notiek tā kā “Pēdējās stundās” ar Ģirtu (Matīsa atveidotais tēls, rež. Elmārs Seņkovs, esARTE, 2020  – M .B.), kad pēkšņi saproti – jā, ir. Caur balsi var daudz ko meklēt, ja tas ir bišķiņ kariķēti. Balss palīdz atrast domāšanas veidu, ritmu, kādā mēs domājam. Un, kad esi atradis domāšanu, tad klik! – un ir.

Absolūti banāls jautājums, bet vai tev ir kāda loma, ar kuru tu gribētu paspēkoties? Varbūt kāds izaicinošs dramaturgs?

(Daudz nedomājot) Šekspīrs, noteikti Šekspīrs. Es banāli arī atbildēšu – ļoti gribu nospēlēt Hamletu. Varbūt nav īstais vecums, bet… es pagaidām palikšu pie tā. Būt vai nebūt, jā.

Kad tu esi gandarīts par savu darbu kā aktieris?

Man laikam ļoti svarīgs ir skatītāju vērtējums. Nevaru teikt, ka būtu gandarīts par izrādi, kuru nospēlēju un  skatos – visa zāle ir šausmās un neizpratnē.

Vai tev ir tāda pieredze?

Nē, laikam nav, bet esmu par to domājis. Man ir bijuši murgi, ka spēlēju, bet visa zāle ceļas kājās un iet prom. Tāpēc varu iztēloties sajūtu, kā tas ir. Gribētos teikt, ka gandarīts esmu tad, ja esmu ar sevi mierā, bet, padomājot vairāk, – skatītāju novērtējums ir svarīgs. Tad jau laikam jāsaka, ka esmu apmierināts, ja citi ir apmierināti.

Kā viedoklim tu uzticies? Vai tev ir kādas autoritātes attiecībā uz tava darba vērtējumu?

Noteikti prasu viedokli Elmāram. Mēs vispār par daudz ko diskutējam. Man ir svarīgs arī Māras Ķimeles viedoklis. Kamēr biju Liepājā, daudz runājām arī ar Dmitriju Petrenko, par daudz ko mums sakrita viedokļi. Man ir svarīgs to profesijas pārstāvju viedoklis, kuri daudz strādā, kuriem interesē kas vairāk, nekā tikai viņi paši, kuri domā par profesiju kopumā. Šie manis minētie cilvēki neviens nav tādi, kuri uztraucas tikai par sevi. Protams, svarīgs ir arī tuvo cilvēku viedoklis.

Vai tuvie cilvēki, ģimene spēj būt objektīvi?

Man ļoti svarīgs ir Agneses (Agnese Cīrule, Latvijas Nacionālā teātra aktrise, Matīsa dzīvesbiedre – M. B.) viedoklis. Mūsu gadījumā – jā, viņa ir objektīva, un tas ir ļoti būtiski. Protams, arī mammas viedoklis man ir svarīgs, bet saprotu, ka tas ir subjektīvs (iesmejas). Ja runā par profesiju, tad jārunā ar profesionāļiem, kas ar to nodarbojas, kas var dot gan padomus, gan kritizēt. Tiem viedokļiem uzticos visvairāk.

Vai teātrim ir nepieciešama kritika?

Noteikti ir vajadzīga. Kritiku vajadzētu visam. Brīnišķīgi ir tie piemēri, kur kritika seko līdzi un diskutē. Man ļoti patīk diskusijas, kas ir starp kritiķiem un režisoriem vai kritiķiem un aktieriem. Man liekas, tās ir ļoti vērtīgas. Skaidrs, ka tai skrējienā, kad teātris ir vaļā un kritiķiem jāpaspēj redzēt neskaitāmas izrādes, nav laika organizēt vīna vakarus ar sarunām par teātra virzību tik bieži, cik gribētos. Bet, esot teātra sienās, nevar dabūt skatu no malas, tad nav laika redzēt neko citu, kā tikai veidot savu. Kritiķi ir tie, kas redz praktiski visu. Tad diskusija ir skaista un nepieciešama par to, kas notiek apkārt vai uz kurieni tas iet, vai ko vajag darīt. Gribas vairāk šādu diskusiju. Tā varbūt ir utopija, bet gribētos, lai kritiķi sazinās ar režisoriem un aktieriem, un otrādi... Kritika ir ļoti nepieciešama, lai viss virzītos uz priekšu, arī lai atsēdinātu brīžos, kad pats esi izdomājis pacelties, bet nav īsti par ko, un tajā pašā laikā lai paceltu, kad ir bedre, kad esi ieracies tik dziļi, ka pats netiec ārā. Kritiķa darbs ir nenovērtējams un ļoti svarīgs, man prieks par visiem kritiķiem, kas šo darbu dara ar sirdi un atdodas tam pilnīgi, ar degsmi, arī dusmīgi… tas ir tieši tas, ko vajag.

Tu minēji, ka būtu nepieciešama diskusija par teātra virzību. Kāda ir tava vīzija par teātra virzību šobrīd Latvijā?

Grūti spriest, jo neesmu redzējis visu. Tas būtu kā runāt par neizlasītu grāmatu.

Jautājums jau ir par vēlamo – kurā virzienā vajadzētu attīstīties. Piemēram, pirmais pandēmijas vilnis ieviesa dažādos e-formātus, bet otrajā vilnī tie vairs nezeļ un neplaukst…

…un, domāju, ne bez iemesla. Uz turieni teātris nevirzās. Kaut kas var izrādīties veiksmīgāks, bet negribētos, ka tāds formāts būtu teātra jaunā forma, ar kādu mums visiem vajadzētu dzīvot. Uz ko teātris šobrīd virzās? Laikam uz to, lai varētu to atvērt un rādīt skatītājiem. Teātris virzās uz skatītāju.

 

Šeit Matīsa Budovska profils vietnē Izrādes.lv.

 

Raksta autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas MSP Teātra zinātnes moduļa 1. kursa studente

* Homo cogitus (lat.val.) – domājošais cilvēks

 


[1] Intervija notikusi 2021. gada februārī.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt