Ulrika Māliņa 09.04.2021

AKTIERIS RUNĀ: Alīda Pērkone

Portreta foto no personīgā arhīva

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.

 

Alīda Pērkone ir viena no 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem specializācijā leļļu teātra aktiera māksla. Sarunā aktrise atklājas kā enerģiska, daudzpusīga un atvērta personība, no kuras rodas vēlme iedvesmoties un aizrauties ar visu, ko vien var iedomāties.

Kādas ir tavas sajūtas un noskaņojums šajā laikā?

Es jūtos ļoti dažādi. Tā sajūtu amplitūda ir plaša, un varu iziet cauri visām sajūtu gradācijām ar visu to, kas šobrīd notiek. Tas ir bijis grūdiens izkāpt ārpus savas komforta zonas, jo tomēr pastāv vēlme atrasties tur, kur ir ērtāk. Katrā ziņā tas ir kaut kas ļoti interesants.

Pievēršoties teātra tēmai, vēlējos jautāt par teātra definēšanu. Bieži cilvēkiem teātris saistās ar kafijas vai cigarešu smaržu. Kādas ir tavas pirmās asociācijas, izdzirdot vārdu “teātris”?

Tā ir daļa no manis, kas man ir ļoti nepieciešama un bijusi ar mani līdz šim, un neatkarīgi no dzīves ceļiem noteikti būs arī līdz pat dzīves beigām. Lielākā vai mazākā mērā pilnīgi noteikti. Man ir grūti paskaidrot, kas tieši tas ir, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kas mēģina sev formulēt sajūtas. Varētu teikt, ka teātris – tas ir mans sirdsmiers un skaidrība.

Kad radās tava interese par teātra mākslu un aktiermeistarību?

Tas patiesībā ir nedaudz smieklīgs stāsts, jo principā esmu teātri laimējusi loterijā (smejas). Mēs ģimenē esam trīs bērni, un mana mamma abonēja žurnālu “Mans mazais”, kurā bija konkurss ar galveno balvu – apmaksāts mēnesis teātra studijā “Pirmais dublis”, kas notika vecajā “Zirgu pastā”. Mamma laimēja man šo iespēju, un beigās arī tur paliku. Sajutos tā, ka esmu savā vietā ar saviem cilvēkiem. Un šobrīd varu teikt, ka ikvienā teātra trupā vienmēr esmu jutusies kā savējais. Man liels paldies par to jāsaka Ārijai Liepiņai-Stūrniecei, kura teātra studijā mani ir izveidojusi par to, kas šobrīd esmu. Pēc tam arī improvizācijas teātrī pie Ligitas Smildziņas jutos tāpat. Un man liels prieks, ka arī akadēmijā tā bija. Arī tur es biju savējais.

Tu domā, to noteica liktenis?

Varbūt. Pieļauju, ka tas būtu pagrozījies nedaudz citādāk. Pabeidzu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, bet, iespējams, būtu gribējusi braukt mācīties uz Valmieru, kur bija teātra novirziena klase, toreiz to vēl nezināju. Tajā laikā teātris bija palicis tādā kā otrajā plānā. Taču pēc vidusskolas pabeigšanas bija sajūta, ka kaut ko gribas darīt teātrī. Mēģināju iestāties aktieros, taču pirmajā reizē mani neuzņēma. Tāpēc aizgāju uz Kultūras koledžu – man bija svarīgi mācīties un attīstīties. Tad, kad tiku aktieros, studijas koledžā pametu, kaut arī bija atlicis tikai pusgads. Bet viss bija tā, kā tam bija jābūt.

Tev ir svarīgi daudzveidīgi attīstīties?

Jā, pateicoties Covid-19, atvēru savu kopējo CV un sapratu, ka dzīves laikā esmu sakrājusi daudz profesiju, kurās varu darboties. Es daudz ko protu, man patīk uzzināt un iemācīties jaunas lietas. Un, pateicoties studijām akadēmijā, esmu ieguvusi tik daudz dažādu lietu, ko vispār nebiju domājusi, ka dzīvē iegūšu. Man ar mūziku nav nekādu attiecību, vienīgi tik, cik esmu dziedājusi baznīcā vai prieka pēc ansamblī bērnībā. Bet pēkšņi man piedāvā filmēties filmā, kur bija jāspēlē bungas, un prasīja: “Tu varēsi iemācīties?” Un es iemācījos. Fantastiski. Nevienā citā profesijā nebūs iespēja pamēģināt vēl kaut ko un tā sajust citu profesiju. Tā ir viena no lietām, kas mani tajā saista – tu principā vari būt pilnībā jebkas. Tu vari risināt prāta mežģus, dullības un neizprotamus jautājumus uz skatuves, lai pēc tam viestu kādu skaidrību sevī.

Kur tu rodi iedvesmu tik dažādi izpausties?

Tas ir dažādi. Bet zinu, ka tad, kad vairs neko negribu, tad liekas, ka vairs nekāpšu ārā no gultas. Mans ceļa vējš ir koku galotnes, vējš gar ausīm, ātrums un noteikti vienatne – esot pašai ar sevi un izvēdinot pilnībā visu laukā no sevis. Arī tam citreiz ir jāsaņemas, tāpēc man ir liels prieks, ka man ir labi draugi, kuri īstajā brīdī spēj sadot, kad nepieciešams. Viņi saka: “Ko tu dari? Tev tas viss ir un nelaid to vējā.” Jā, draugi – tas ir ļoti svarīgs faktors un, protams, arī ģimene.

Tavi pasniedzēji tevi raksturo kā enerģisku, temperamentīgu, sirsnīgu un atvērtu personību. Vai tu vari tam piekrist?

Bieži vien pasaku vairāk, nekā vajadzētu, un es to ļoti labi apzinos. Mēģinot pateikt, kā jūtos, ar manu temperamentu un azartiskumu izveidoju tādu vārdu savirknējumu, kas nav saprotams. Tāpēc citreiz man vieglāk ir izteikties caur jau uzrakstītu tekstu vai pilnīgi bez tā, jo vārdi bieži vien skrien ātrāk par domām. Kopumā varu piekrist, un man ir prieks, ka mani tā spēj raksturot. Un ka tas ir veids, kā cilvēki mani redz no malas.

Kas ir mainījies tevī un tavos uzskatos par teātra būtību, pabeidzot akadēmiju?

Mainījies ir tiešām daudz. Sākumā pat nejutu, ka kaut kas būtu mainījies, tas notika tik organiski, ka es to vienkārši uztvēru jau kā savu attīstību un izaugsmi. Līdz ar to tas noteikti ir lielāks darbs ar sevi, saviem mērķiem, spējām un to robežām. Pēc studijām esmu sapratusi, ka teātrim ir jābūt manā dzīvē. To, kā tas notiks, nezinu, bet zinu, ka tas notiks tā, kā tam ir jānotiek. Tieši tāpat kā, stājoties akadēmijā, teicu, ka es tur tikšu iekšā pa skursteni – pat ja tur būs centrālā apkure, un tiku. Protams, apzinos, ka tam jābūt arī manam pienesumam, nevis vienkārši jācer, ka mani ielaidīs pa durvju šķirbiņu vai arī man kārtējo reizi paveiksies.

Tas ir darbs ar sevi un savu attīstību, jo teātrī ir maģija, bet maģija nevar strādāt, ja pats nestrādā. Var paveikties, taču ir jāstrādā un jāturpina attīstīties, lai maģijai būtu, kurp augt un uzplaukt.

Skats no izrādes "Dzērājs" (2018, rež. M. Budovskis) // Publicitātes foto

Kādām vēl kvalitātēm, tavuprāt, jāpiemīt cilvēkam, kas vēlas atrasties uz skatuves?

Viņam noteikti ir jābūt pašam. Katrs aktieris ir unikāls, katram piemīt savas kvalitātes, spējas, trumpji un mīnusi. Un ir jāprot ar visām šīm lietām darboties un žonglēt, tās izmantot savā, partneru un komandas labā, nepazaudējot sevi. Jāspēj ar sevi strādāt, jo divreiz nevar vienu situāciju izspēlēt tāpat.

Teātris kā process tev ir vairāk individuālistisks vai tomēr balstās savstarpējā sadarbībā?

Teātris noteikti ir sadarbība. Mums meiteņu ģērbtuvē uz sienas, pateicoties iepriekšējam kursam, bija brīnišķīgs uzraksts: “Neviens tevi uz skatuves neglābs kā tikai tavs partneris.” Es to vienreiz piedzīvoju savā monoizrādē “Čigānmeitēns Ringla” – izrādē, kuru veidoju studiju laikā, dramatizējot tekstu, taisot lelles, atbildot par vizuālo noformējumu un visu pārējo. Pēkšņi sapratu, ka esmu pilnīgi viena un neviens no maniem skatuves partneriem mani neglābs. Tajā brīdī domāju, cik labi būtu, ja būtu vēl kāds, jo esmu uzņēmusies ļoti grūtu uzdevumu – man būs jāglābj pašai sevi. Manā priekšā sēdēs daudz bērnu un vecāku, kas atšķirs patiesību no meliem, jo teātrī tas ir viegli izdarāms. Tāpēc man jābūt tajā pilnīgi iekšā, lai nebūtu sevi jāglābj.

Vai tu pēc šīs pieredzes vēlreiz vēlētos veidot monoizrādi?

Noteikti. Domāju, ka arī būs, bet nevaru nevienam apsolīt, kad. Līdz tam ir jāizaug, jo šis bija studiju uzdevums, kurā metos iekšā, nedomājot par to, kas tas ir. Tagad, kad esmu to izmēģinājusi, saprotu, ka man ir jābūt daudz viedākai, spējīgākai un pieredzējušākai, lai to darītu.

Kādi varētu būt tie elementi, kas raksturo tavu “ideālo teātri”?

Es teikšu, ka ideālais teātris katram ir savs. Tāpēc, ka nespējam radīt ideālu pasauli, kurā mums visiem dzīvot. Mēs varam radīt katrs sev ideālu pasauli, bet vai tajā brīdī tā būs ideāla tavam tuvākajam – tas jau ir cits jautājums. Mēs varam tiekties uz ideālu, un to vajag darīt, bet es domāju, ja mēs atrastu formulu ideālajam teātrim, tad teātris mirtu. Teātris, manuprāt, tieši ir skaists ar tām mazajām vājībiņām un niansītēm. Tas ir tas pats, kādēļ mēs mīlam detaļas cilvēkos vai pasaulē. Man personīgi, ejot pastaigāties, ir raksturīga tendence – nogulties pie sūnām un mēģināt nofotogrāfēt vienu mazu detaļiņu, kas man tajā brīdī ir ideāla, nedomājot par visu kopumu vai to, kas ir metra attālumā. Tajā brīdī tā viena mazā dzīsla man ir ideāla. Teātrī mēs ne vienmēr pēc izrādes atrodam to dzīslu, kas likusi mums mainīt dzīvi vai kaut ko darīt citādāk. Taču mēs tiecamies pēc tām dzīslām.

Saistībā ar ideāliem un utopiju nāk prātā izrāde “Dzīvnieku ferma” (2019), kuru veidojāt ar kursabiedriem un režisoru Mihailu Gruzdovu, transformējot Džordža Orvela darbu 21. gadsimta aktualitātēs. Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par izrādes tapšanas procesu?

Oho (smaida)! Tās bija ļoti interesantas sarunas par to, kas tajā brīdī notika Latvijā. Mihails Gruzdovs vēlējās taisīt provokāciju šovu par godu Latvijas simtgadei, jo visā tajā uzpucētajā skaistumā tika aizmirsta tā sabiedrības daļa, kas veido lielu daļu Latvijas pamatmasas. Mēs tiešām gājām uz provokāciju un dullojāmies uz nebēdu. Tas bija īpašs laiks un man ļoti patika, kaut gan sākumā nezināju, kā būs, jo pirmajos kursos nespēju līdz galam izprast Mihaila Gruzdova skatuvisko valodu. Bet pēkšņi sapratu, ka ir – mēs beidzot satikāmies un sākām runāt vienā valodā. Viss iestudējuma laiks pagāja enerģiskā un ātrā plūdumā, kas rezultējās diskutablā un neviennozīmīgā darbā ar saviem plusiem un mīnusiem, bet ar mūsu pilnīgu un vienotu iesaisti. Mēs zinājām, uz ko ejam. Tam visam apakšā bija mūsu domas, cerības, skumjas un sāpes par Latviju.

Vai tas nozīmē, ka viens no aspektiem, ko tu meklē teātrī, ir provokācija?

Nezinu, vai meklēju provokāciju. Domāju, ka meklēju īstumu. Provokācijai ir jābūt, taču ar pliku provokāciju nekur tālu netiksim. Provocēt bez dziļākas jēgas ir bezmērķīgi. To publiskā telpā dara visi. Tai ir jābalstās uz kādu pamatojumu. Tas, ka Mihails Gruzdovs to nosauca par provokācijas šovu, drīzāk ir saistīts ar vēlmi mūs iedvesmot ar spilgtākiem vārdiem. Mēs meklējām tās lietas, kas mums sāp Latvijā, un, izejot no tā, sapratām, ka tas viss, kas mums sāp, patiesībā ir lielāka vai mazāka provokācija.

Skats no izrādes "Dzīvnieku ferma" (2019, rež. M. Gruzdovs) // Publicitātes foto

Par kādām vērtībām un tēmām tu vēl gribētu runāt teātrī?

Par cilvēcību un spēju būt kopā. Par cilvēku savstarpējām attiecībām. It īpaši šajos laikos, kad ļoti daudz esam vieni. Mēs beidzot sākam novērtēt šīs lietas. Pašam sevi urdīt nav viegli, taču šobrīd esam spiesti to darīt. Teātris jau arī ir tas, kas netiešā veidā liek cilvēkiem saprast sevi un savas izjūtas. Savā ziņā tā ir psihoterapija.

Vai šīs tēmas, tavuprāt, laikmetīgajā teātrī Latvijā ir pietiekami aktualizētas?

Man personīgi teātra laikam nekad nebūs pietiekami. Un pietiekami runāt par šīm tēmām būs tikai tad, kad tās būs atrisinātas. Tas, man liekas, attiecas uz jebkuru jautājumu, kuru risinām. Uz skatuves, mākslā vai jebkurā citā izpausmes veidā šie jautājumi ir un būs aktuāli, kamēr vien tie netiks atbildēti.

Vai citi mākslas žanri tev ir tikpat tuvi kā teātris?

Tas viss ir vienlīdz svarīgi un savstarpēji saistīti. Nezinu, vai kāds varētu atbildēt, kā mēs dzīvotu bez kādas no mākslas nozarēm. Neatkarīgi no tā, cik liela daļa no tā tu esi, tas viss veido pasauli un cilvēku kā tādu. Domāju, mēs būtu pilnīgi citā attīstības posmā, ja mums nebūtu kaut daļa no tā visa.

Par ko tu domā un ar ko aizraujies, kad neatrodies teātrī?

Ar svaigu gaisu, aktīvu dzīvesveidu, leļļu taisīšanu un pēdējā laikā, pateicoties pandēmijai, aizraujos arī ar savu ģimeni. Vēl aizraujos ar mākslu, keramiku un visu, ar ko vien var aizrauties. Tas laikam būs visprecīzāk – ko es nedaru, to es vienkārši vēl nedaru. Tāpēc nevaru pateikt, ko darīšu pēc divām nedēļām. Aizraujos ar dzīvi un visu, ko tā sniedz. Arī ar dīvainībām (smejas), man ļoti patīk dīvainas lietas. Principā ar visu. Protams, aizraušanās ar visu citreiz sadala mani un liek zaudēt kvalitātes kādā lietā, kur man vajadzētu pieslēgties vairāk, tas man vienkārši vēl ir jāmācās. Man gribas izmēģināt ļoti daudz ko, bet mācos koncentrēties, lai kodols paliktu kvalitatīvs un nesadalītos reizinātājos. To es ik pa laikam jūtu, un man ir tiešām daudz lietu, kurās gribētu sevi realizēt.

Tātad uz tevi var attiecināt spontanitāti un dzīves plūdumu?

Esmu spontāna, bet ne attiecībā uz dzīves plūdumu. Man patīk sajust dzīves stabilitāti, un, ja man ir tā stabilitātes vieta, kur atgriezties, tad, protams, lai to bagātinātu un padarītu dzīvāku, esmu gatava šauties apkārt un baudīt dzīvi. Galvenais pēc tam atgriezties bāzes vietā un turēt kodolu. Tas ir ļoti svarīgi.

Ir īpaši cilvēki, kas tevi pamudina ļauties izaicinājumiem?

Manuprāt, es esmu tā, kas sevi izaicina. Domāju, tie ir arī cilvēki, kuri tajā brīdī ir ar mani. Ir ļoti daudz cilvēku, kas man dzīvē daudz nozīmē, bet viņi manā dzīvē nav jau vairākus gadus. Taču zinu, ka jebkurā brīdī viņiem varu piezvanīt, un viss notiks. Tajā ir spontanitāte – tas brīdis, skrējiens un lidojums ar to cilvēku. Un tad tu viņu palaid, un tad ir nākamie. Protams, ir arī tādi, kas turas.

Vai tu savu attieksmi pret dzīvi vari attiecināt uz leļļu teātra specifiku?

Lelles man ļoti patīk. Tāpēc, ka lelles ir kaut kas tāds, kurā varu apvienot divas savas šķautnes – māksliniecisko un aktierisko. Lelles un objekti ir kaut kas mistisks, un domāju, ka par šīm pasaulēm mēs līdz galam atbildes neradīsim, jo katru dienu man šķiet, ka tajās rodas jauni jautājumi, atklāsmes un iespējas. Latvijai tādā ziņā vēl ir ļoti daudz, kurp augt. Tāpēc paldies mūsu pasniedzējiem, kuri veda mūs uz ārzemēm un ārzemju pasniedzējus pie mums, lai mēs ieraudzītu šo plašo, dzīvo leļļu un objektu pasauli. Tā ir bijusi liela dāvana – to visu iepazīt un būt daļai no tās. Iespēja būt teātrī jau ir liels notikums, bet šajā gadījumā mums vēl bija leļļu specifika. Tāda dāvana ar vēl papildu dāvanu (smaida).

Kādi vēl nozīmīgi darbi tev ir palikuši atmiņā?

Man personīgi ļoti interesants un jaudīgs posms bija Matīsa Budovska “Dzērājs” (diplomdarba izrāde, 2018), jo līdz tam mēs ar Matīsu nebijām individuāli sastrādājušies. Caur šo procesu daudz ko iemācījos un spēju atgriezties pie galvenā kodola. Tam noteikti palīdzēja izvēlētā forma – izrāde bez vārdiem. Tāpat lielu lomu iestudējuma procesā spēlēja arī mans partneris Jēkabs Reinis. Ar Jēkabu studiju laikā esam kārtīgi dauzījušies (smejas). Mums vienmēr bijis tā: “Nu, davai, izdarām!” Tad viņš mēdza uztaisīt tādus pārsteigumus, ka visi vienmēr teica: “Ārprāts, ko viņi abi tur dara! Kas tas par marasmu!” Taču pēc visas tās dauzīšanās mēs satikāmies kvalitatīvā un man svarīgā izrādē. Un man ir liels prieks, ka šo stāstu izdzīvojām tādā kompānijā. Tas bija skaists process ar ļoti precīzu izrādi noslēgumā. Tās ir sajūtas, kuras atkal nespēju līdz galam raksturot. Es tām ļauju būt sevī nenosauktām.

Pat nezinu, vai visās pasaules valodās kopā pietiek vārdu, lai raksturotu tās sajūtas, kas cilvēkā var būt. Varbūt tā varētu būt arī tā atslēga – teātris ir vārdos nenosaucamās sajūtas.

Vēl varētu runāt arī par Kārļa Krūmiņa izrādi un mūsu diplomdarbu “Nelabā roka” (2019). Tā bija jauna skola, jo mēs neviens ar Kārli nebijām strādājuši. Izrāde pieprasīja tehnisku spēlēšanu vārda tehniski vislabākajā nozīmē, kā arī lielu precizitāti pat balss intonācijās, un bija brīži, kad tam bija liela nozīme. Spēlējot šo izrādi, neredzam savus partnerus uz skatuves, bet bieži klausāmies un pēc skaņas sapratām, kā otram iet. Citreiz tieši skaņa ir tā caur, kuru var saprast, ka sajūtas ir īstās. Tā ir izrāde, ko gribas spēlēt. Tāds azarts, pēc kura liekas, ka esi ļoti labi pastrādājis un pasportojis (smaida).

Skats no izrādes "Nelabā roka" (2019, rež. K. Krūmiņš) // Publicitātes foto

Rodas iespaids, ka katra izrāde tavā pieredzē saistās ar ļoti atšķirīgām sajūtām.

Pilnīgi noteikti. Citreiz process ir bijis vērtīgāks un nozīmīgāks nekā gala izrāde. Vai tieši otrādi – citreiz visu procesa laiku nesaproti, uz ko īsti ej. Bet tad pēkšņi, izejot visam cauri no A līdz Z, viss saliekas tā, kā tam ir jābūt. Tas ir ļoti dažādi.

Ja tu iesāki par sajūtām un motivāciju, tad man tomēr jājautā – ko tu domā par digitālo teātri?

Es vispār neesmu ar datoriem pārāk draudzīga. Vidusskolā tas bija mans lielākais klupšanas akmens, jo tā ir dizaina veidošanas daļa. Neesmu sevī spējusi atrast kvalitatīvu esamību digitālajā vidē. Tādā ziņā mums ir kino, kas būtībā arī ir digitālajā vide, bet tas ir kino un tam ir pavisam cita maģija. Pagaidām man tā ir ļoti sveša pasaule. Noteikti viena pati nespētu radīt kvalitatīvu produktu digitālajā vidē. Ceru, ka kāds man atvērs šo pasauli, jo man tiešām ļoti patika Elmāra (režisora Elmāra Seņkova – U. M.) “Irānas konference”, kvalitatīvi parādot, ka teātrim arī ir iespējams būt digitālā formātā. Tomēr domāju, ka vēl ir jāmeklē veidi, kā teātrim tur būt. Es arī pieļauju domu, ka teātra būtība kā tāda pretosies digitalizēšanai. Ne visas izrādes digitalizējoties iegūst, tāpēc ir jāatrod veids, no kā iegūt.

Vai tu uzskati, ka arī digitālajā vidē ir iespējama mijiedarbība ar auditoriju?

Man prasās tās acis un cilvēku sejas. Neliels ieskats mums bija, spēlējot “Nelabo roku” Ventspilī tieši pirms viss apstājās, tad jau mēs redzējām vairs tikai acis (skatītājiem publiskos pasākumos bija obligātas sejas maskas – U. M.). Tas maina jau pašu skatītāju, viņa noskaņojumu un to, kā viņš uz to gatavojas. Digitālajā vide šī saikne droši vien rodas, kad aktieris skatītāju ir uzrunājis. Bet aktierim laikam nākas gaidīt īpašas vēstules, komentārus vai recenzijas, lai šo saikni gūtu. Teātris nav tikai aktiera vai radošās komandas darbs, teātra sastāvdaļa ir arī skatītāji. 

Sarunas noslēgumā – varbūt tev ir kas tāds, ko vēlies pateikt vai novēlēt teātra cienītājiem?

Izturību, mīlestību, un uz drīzu tikšanos!

 

Intervijas autore – LKA Kultūras socioloģijas un menedžmenta 2.kursa studente Ulrika Māliņa 

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt