Agnese Linka 12.04.2021

Teātra influencere

Foto no personīgā arhīva

2011. gadā vairāku teātra profesionāļu un domubiedru iedvesmas rezultātā tapa KrodersLV, un no portāla dibināšanas brīža līdz 2017. gadam tā galvenā redaktore bija Līga Ulberte. Teātra aprindās viņas vārds komentārus neprasa. Iemetot aci Google, vairākkārt lasāms – viena no vadošajām personībām latviešu teātra zinātnē un kritikā. Laikam jau īsi uzrakstīt ko trāpīgāku būs pagrūti, toties viegli un visnotaļ aizraujoši ir klausīties, kā viņa runā par teātri – gan savās tiešajās, analītiskajās un allaž tomēr gudri smalkjūtīgajās recenzijās, gan Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas Universitātes auditorijās. Arvien atceros, kā kāda jauna aktrise reiz teica – šai semestrī viss “Zirgu pasts” ir Ulbertē kā iemīlējušies… Kā un kāpēc pirms 10 gadiem radās KrodersLV, kāda ir teātra medija loma un izaicinājumi šobrīd un kā tieši darbs ar studentiem ļauj izturēt pandēmijas laiku – sarunā ar Līgu Ulberti.

 

Vispirms gribu pajautāt – varbūt jubilejas reizē vari atklāt, kas bija tas viens dramaturgs, viens scenogrāfs, viena aktrise un trīs kritiķes, kas sēdēja pie viena galda draugu vakariņās, kad dzima ideja par teātra norisēm veltītu interneta vietni?

Varbūt jāprasa viņiem pašiem, bet domāju, ka var. Tās bija 2010. gada Ziemassvētku vakariņas pie Mārtiņa un Ingrīdas Vilkāršiem, un tajās vēl klāt bija Lauris Gundars, Anna Putniņa, Andra Rutkēviča un es. Jau kādu laiku gaisā bija doma, ka ir nepieciešama interneta platforma par teātri, jo tajā brīdī nekā tāda nebija. Tajā vakarā šī ideja tika novilkta pie zemes. Primāri idejas tēvs bija dramaturgs un režisors Lauris Gundars, viņš ir arī nosaukuma idejas autors, un viņam arī likās, ka es esmu tas cilvēks, kas to var izdarīt. Principā pie Krodera dzimšanas visvairāk klāt ir stāvējis tieši Lauris Gundars.

Vēl par to laiku tu saki, ka Valsts kultūrkapitāla fonda attiecīgās nozares ekspertu komisija uzklausīja iniciatīvu, un portālu mums izdevās radīt gandrīz no nekā – kas bija tie mēs, kas vēl stāvēja līdzās?

Tātad, Laurim bija liela loma līdzstāvēšanā un atbalstīšanā. Esmu joprojām viņam ļoti pateicīga par iedrošinājumu un uzticēšanos. Man palīgā nāca un praktiskā ziņā visvairāk līdzdarbojās Anna Lange – Silvijas Radzobes un mana bijusī studente, kas tolaik rakstīja par teātri. Viņa ilgi bija Krodera otrā redaktore, darīja daudzas tehniskas lietas, strādāja ar līgumiem, arī ar tekstiem. Un trešais bija tolaik vēl dramaturgs-iesācējs Jānis Balodis. Piemēram, lugu arhīvs, ko izveidojām diezgan apjomīgu, lielā mērā ir Jāņa nopelns, gan tekstus atlasot, gan tehniski tos apstrādājot.

Vai tas jau sākumā veidojās rupors, kas paredzēts arī studentu balsīm?

Tas noteikti nebija mērķis, bet būtisks faktors gan, jā. Tā kā es augstskolā nemitīgi strādāju ar studentiem, tas bija neizbēgami. Arī pati no savas kritiķes-iesācējas pieredzes atceros, ka ir ļoti svarīgi, lai kāds dotu pirmo iespēju publicēties, jo īpaši medijā, kuram ir vārds profesionālajā vidē. Skaidrs, ka tagad mēs katrs varam rakstīt blogus un patiesībā varējām to darīt arī pirms 10 gadiem. Bet ir svarīgi topošam kritiķim dot iespēju, pirmkārt, nonākt profesionālā vidē, un, otrkārt, satikties ar redaktoru, kuram ir pieredze šajā jomā. Ir gājis visādi, visos laikos ir arī tādi jauni autori, kas apvainojas mirklī, kad viņu tekstus kāds sāk rediģēt. Ir bijuši gadījumi, kad ar pirmo mēģinājumu viss arī apraujas, bet ir bijuši arī ļoti iedvesmojoši piemēri. Domāju, ka visiedvesmojošākais no tiem ir Toms Čevers, kurš, būdams juridiskās fakultātes students un aizrautīgs teātra skatītājs, pats mani uzmeklēja e-pastā. Pirmo rakstu 2011. gadā viņš pats atsūtīja uz Krodera redakcijas e-pastu ar vārdiem, ka gribētu rakstīt par teātri un kā man tas izskatās. Tā mēs sākām sadarboties, un tur bija liels rediģēšanas process, Toms noteikti to labi atceras (smaida). Mēs ilgstoši sazinājāmies tikai elektroniski, dzīvē satikāmies un iepazināmies tikai pēc pāris gadiem. Un par Latvijas Universitātes Teātra zinātnes maģistrantūras absolventu un Normunda Naumaņa Jaunā kritiķa veicināšanas balvas laureātu Toms kļuva tikai 2016. gadā. Tā kā piemēri ir ļoti dažādi.

Kā sākumā veidojās rakstītāju loks?

Primāri portāls tomēr bija domāts visu jomu teātra profesionāļiem. Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka vajag dot vārdu ne tikai kritiķiem, bet arī nozares praktiķiem, mēs šo praksi iedibinājām, un pēc tam citi no mums šo ideju nospēra. Kas nav slikti, jo galvenais, lai process turpinās. Sākotnēji mums bija mēneša blogeris jeb dienasgrāmatas rakstītājs, vēlāk formāts transformējās. Arturs Krūzkops bija viens no mūsu pirmajiem autoriem ar savu 2011. gada aprīļa mēneša dienasgrāmatu. Pēc tam aktieru vidū atklājās vēl citi brīnišķīgi rakstītāji – Sandra Kļaviņa, Mārtiņš Meiers, Gatis Maliks, Jānis Vimba, Juris Strenga un daudzi citi.

Kritikas zona un tie, kas jau tāpat rakstīja par teātri, pašsaprotami bija mūsu interešu lokā, bet bija ļoti svarīgi paplašināties, lai šī ir platforma, kurā var runāt arī cilvēki, kas ikdienā neraksta par teātri, bet kas ir teātrī.

Un lielajiem kritikas vārdiem bija vēl viena iespēja izpausties.

No vienas puses, es piekrītu viedoklim un arī pati uz sevi to attiecinu – ja tu tiešām par katru cenu gribi izteikties un tev ir, ko teikt, tad vietu, kur to pateikt, vienmēr var atrast. Manuprāt, varēja pirms 10 gadiem un var arī tagad. Bet, no otras puses, domājot par kritikas nozares un procesa attīstību, skaidrs, ka milzīga nozīme ir regularitātei – kritiķiem jābūt iespējai regulāri rakstīt un teātra interesentiem – regulāri lasīt. Man nav ilūziju, ka šausmīgi daudz cilvēku lasītu teātra recenzijas, bet vajag pieradināt esošo auditoriju, ka ir vieta, kurā regulāri var tādus materiālus dabūt. Jā, tas man šķita svarīgi pirms 10 gadiem un šķiet svarīgi arī tagad. Protams, Kroders kļuva par kritikas platformu, par vēl vienu iespēju publicēties, bet ne tāpēc, ka būtu bijusi krīze un katastrofāli trūktu iespēju rakstīt, mēs dibinājām portālu.

Pa 10 gadiem daudz kas mainījies, ir bijis sprādzienveidīgs sociālo mediju un sociālo tīklu attīstības lēciens, turpinās drukātās preses noriets. Kā tev šķiet, kā Kroderu ir ietekmējis tas, kā attīstījusies mediju vide?

Tas ir labs jautājums. Būtiski ir mainījusies attieksme pret digitālo formātu. Kad sākām, interneta medijiem pārāk neuzticējās. Mums bija jāpārvar stereotipi, ka internetā jau neko nopietnu neraksta. Diezgan ilgstoši, it īpaši no vecākās paaudzes, bija jādzird – nu, internetā, jūs jau tur varat rakstīt, bet tas nav nopietni. Laiks ir piespiedis šo uzskatu mainīt, jo loģiski, ka tīmeklis kā platforma pati par sevi neko nepadara ne labu, ne sliktu, tajā var būt gan nesakarīgs, gan ļoti kvalitatīvs saturs. Šajā ziņā situācija Kroderam ir nākusi par labu, tomēr ir nākuši klāt arī citi (interneta portāli – A. L.), kaut vai nupat Teātra Vēstneša elektroniskā platforma, kas noteikti ir nopietns spēlētājs. Domāju, ka konkurence šobrīd noteikti ir kļuvusi lielāka.

Un tas vienmēr ir gan labi, gan slikti, vai ne?

Vispār jau tas ir labi, tas veicina attīstību.

Sešus gadus tu biji portāla galvenā redaktore un tad teici – redzot vīziju par to, kādam tam vajadzētu būt, un saprotot, ka ar ierobežotiem resursiem to nodrošināt nevari, tu nolēmi šo posteni pamest. Kas bija tas nepaveicamais?

Pirmkārt, skaidrs, ka interneta medijs pieprasa reaģēšanas ātrumu. Informācijas aprites ātrumu, funkcionālo lietojamību un reaģēšanas ātrumu uz notikumu, un es tiešām neredzēju veidu, kā to nodrošināt, ja nav vismaz viens štata žurnālists, kas var strādāt un nemitīgi uzturēt aktuālo informāciju, to pārbaudīt un organizēt jaunus materiālus. Tas reāli nebija iespējams, jo visi, kas Kroderā strādāja manā laikā, darīja to no saviem algas vai studiju darbiem brīvajā laikā. Es joprojām uzskatu, ka tas ir mērķis – interneta portālā ir jāvar ātri iegūt visu informāciju vienkopus.

Otrs jautājums – kā savienot reaģēšanas ātrumu ar satura kvalitāti? Kaut vai tās pašas ekspresrecenzijas, kas ir lasītājiem ārkārtīgi vilinošs formāts. Kurš gan negribētu nākamajā rītā pēc pirmizrādes pie brokastu kafijas uzklikšķināt un dabūt par to viedokli? Latvijas apstākļos kritiķu vidē ir praktiski neiespējami atrast cilvēkus, kas būtu gatavi regulāri strādāt šādā ātrās reaģēšanas režīmā, vienlaikus nodrošinot arī satura kvalitāti. Nezinu, vai šīs divas lietas vispār var vienlaikus garantēt, bet ar esošajiem resursiem – ar niecīgiem honorāriem par rakstiem, kas top pēc labākās sirdsapziņas, bet tomēr no algas darbiem brīvajā laikā... es kā galvenā redaktore neredzēju ceļu, kā to realizēt.

Tad, kad portāls dzima, tobrīd ātrums un ziņu operativitāte vēl nebija svarīgākā?

Protams, prātā kā būtisks faktors tas bija, bet vai un kā to praktiski izdosies realizēt, tobrīd bija grūti prognozēt. Manā iecerē šis tomēr nebija domāts kā ātrs ziņu aprites portāls, bet vairāk – kā Silvijai Radzobei, atceros, vienmēr patika saukt Kroderu – elektronisks žurnāls. Žurnālu mēs lasām lēnām, un žurnālā var būt laika nobīde starp notikumu un tā aprakstu. Elektroniska žurnāla formāts digitālā vidē bija tas, kas man bija padomā.

Tad prasība, ka tas būtu aktuālās informācijas portāls, arī ātro ekspresrecenziju vietne, radās pēcāk?

Tas bija viedoklis, ko bieži dzirdēju no lietotājiem. Bija arī tādi, kuri vispirms teica, ka nezina tādu portālu, bet, kad uzzināja, priecājās – eu, forši, tur ir visādas labas lietas, mēs to labprāt lasītu! Šajā ziņā ir jauks stāsts. Mana vecākā meita Krodera sākumos mācījās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, fizikas klasē un reiz asprātīgi atstāstīja divu klasesbiedru, absolūti eksakti orientētu, bet teātri mīlošu puišu sarunu, kad viens, ieradies no rīta skolā, ārkārtīgi sajūsmināti stāstījis otram, ka vakar atradis tāāādu portālu: Tur viss ir par teātri, tu nevari iedomāties, cik tur interesanti, viss tikai par teātri! Tas man likās absolūti brīnišķīgs piemērs, jo tātad mums varētu būt daudz plašāka auditorija, ko mēs kaut kādu iemeslu dēļ nesasniedzam. 

Tas droši vien ir arī jautājums par to, kādu vietu portāls ir iekarojis Latvijas teatrāļu vidē, viņu sirdīs un prātos. Man šajā ziņā ir interesanta pieredze, kad, gatavojot interviju ar aktieri un iedodot to atšifrētu pārlasīšanai, mākslinieks to koriģē un pārraksta savu teikto vēl un vēl, jo to taču publicēs Kroderā!

Nesaukšu nevienu vārdā, bet esmu bijusi klātesoša sarunā par finansējumu, kurā piedalījās divi apmēram viena vecuma, varētu teikt, joprojām jaunākās paaudzes latviešu teātra režisori, no kuriem viens veltīja Kroderam burtiskā nozīmē necenzētus vārdus, apgalvojot, ka tas šādā formā pastāvēt nevar, jo to neviens nelasa. Un pretī viņam bija otrs režisors, tieši tikpat cienījams, kas teica: piedod, draugs, tu runā totālas muļķības. Nevaru noliegt, ka kaut kādā ziņā piekrītu viņiem abiem.

Kroders aptver informatīvi un saturiski ārkārtīgi plašu informācijas lauku. Ceru, ka tā bija manā laikā, un priecājos, ka tā ir arī tagad. Nezinu, vai var atrast Latvijas teātra videi būtisku tēmu, par ko Kroderā nekad nebūtu rakstīts.

Bet problēma ir auditorijas sasniegšanā, un – man nepatīk tas vārds, bet – atraktīva iepakojuma trūkumā, kas rada iespaidu, ka portālu maz lasa. Kā panākt, lai, lielākoties, labais saturs sasniedz iespējami plašāku auditoriju?

Domājot par mūsu gaidāmo sarunu, vakar nez kāpēc atcerējos kaut kādu pa ausu galam dzirdētu varbūt pat viltus ziņu, ka pētnieki esot atklājuši – zelta zivtiņām esot gandrīz lielāka uzmanības noturība kā mūsdienu cilvēkam, kas vairs negrib lasīt biezas grāmatas, garus rakstus. Labāk darboties ar mazāku kognitīvo slodzi – noskatīties video, paklausīties kādu podkāstu vai tamlīdzīgi. Arī ekspresrecenzija kā formāts, visdrīzāk, mazina padziļināta teātra procesa analīzes iespējas.

Tā ir interneta medija iespēja, ka ir mainīgā un ātrā daļa, kurā, ienākot lapā, vari uzreiz uzzināt, kas notiek teātrī. Bet, ja tevi vairāk interesē konkrētais mākslas veids, tad tu ej citā sadaļā, un tur vari lasīt vairāk – tad, kad tev ir laiks. Jā, droši vien tā nav lasāmviela, kas piemērota braukšanai tramvajā. Tas ir izaicinājums kvalitātei, izaicinājums rakstītājiem. Arī kritikai ir jāmainās. Ne tikai teātris mainās, bet arī tas, kā mēs rakstam par teātri, – ir jāmeklē ceļi, kā…

…koncentrētāk izteikties?

Nezinu, vai tas ir gluži jautājums par apjomu, bet ir jāraksta interesanti, tas ir skaidrs.

Tagad, kad vairs nav Silvijas Radzobes, nav arī zināms, vai no Visvalža ielas nama ik pēc diviem gadiem iznāks jauns metiens ar teātra pētniekiem. Vai, tavuprāt, tādi ir aizvien vajadzīgi un vai viņiem ir kur izteikties šajā laikā, kad katram otrajam ir savs podkāsts un informatīvā telpa brīžiem šķiet pārblīvēta ar viedokļiem? Katrs var būt kritiķis.

Šim jautājums ir vairākas daļas. Viena lieta, kā jau mēs to mazliet apspriedām “Pīpētavas sarunās” ar Gati (Maliku – A. L.) un Rasu (Bugavičuti-Pēci – A. L.), – kritiķis pēc būtības tagad ir lieka profesija. Es tiešām vairs neatceros, kad uzrakstīju savu pēdējo rakstu par kādu izrādi. Šobrīd tā ir nestrādājoša profesija, bet, labi, pieņemsim, ka pandēmija kādreiz beigsies un mēs atgriezīsimies dzīvē. Neņemos prognozēt, kā situācija teātra zinātnes izglītības jomā attīstīsies Latvijas Universitātē, tas nav jautājums man. Kultūras akadēmijā šobrīd teātra kritikas specializācijas tiešām nav. Mēs par to mazliet domājam, bet līdz darbiem neesam tikuši un domas formulēt šobrīd ir pāragri. Protams, ir citas studiju jomas, no kurām, ja teātris interesē, agrāk vai vēlāk vari nonākt pie rakstīšanas par teātri. Mana pieredze liecina, ka bakalaura līmeņa studenti ne pārāk raujas uz darbošanos kritikā. Esmu saskārusies ar jaunu, topošu mākslinieku viedokli, ka labāk gribu radīt pats, nekā kritizēt citus. Tātad noturīgais stereotips, ka kritiķis ir slikts cilvēks, kurš kritizē labos māksliniekus, diemžēl ir ļoti dzīvs, un to mainīt nav viegli. Bet skaidrs arī, ka izglītībai ir milzīga nozīme. Man šobrīd nav skaidra nākotnes redzējuma, kā tas Latvijā turpmāk varētu notikt, tomēr ir starpība starp ierakstu feisbukā un analītisku recenziju. Protams, nevar iemācīt talantu. Kritiķim, rakstot par dzīvajiem cilvēkiem tur, uz skatuves, ir ārkārtīgi svarīgi būt smalkjūtīgam un inteliģentam – arī to iemācīt ir pagrūti, ja tas nav no dabas dots. Bet var iemācīt nozares specifiku, vēsturi, teoriju, var pieradināt pie regulāras teātra skatīšanās, kas ir primārais un galvenais.

tev šķiet, kas ir tas, kas ļauj cilvēkam ar diplomu teātra zinātnē saukties par kritiķi?

Nezinu, tiešām nezinu. Svarīga ir pieredze, tāpēc es ļoti atbalstu visāda veida studentu rakstīšanas mēģinājumus, pat ja pēc tam kāds cepas: kurš tad tos studentus lasa. Tas pieder pie lietas visās jomās, mēs mācāmies, un pieredze ir baigi svarīga. Es teiktu, ka jāpaiet vairākiem intensīvas rakstīšanas gadiem, lai nonāktu līdz kritiķa nosaukumam. Otrs svarīgs faktors – cik daudz cilvēks skatās teātri? Ja man students ir jāpierunā iet uz teātri un jāatkārto sešas reizes, ka šovakar ir tāda izrāde, kurā jūs varat tikt iekšā, atlieciet savus darbus un izdomājiet, varat aiziet – tad tas cilvēks nekad nebūs šajā profesijā. Primārais un galvenais, lai šis mākslas veids tiešām, patiešām interesē – tu tiešām gribi redzēt visu, ko tas piedāvā, nevis apmeklēt tikai vienu konkrētu teātri vai tikai tad, kad ir brīvs laiks. To ļoti jūt arī jaunu autoru rakstos – cik plašs ir viņa skatīšanās lauks. Bet, kurš ir tas brīdis, kad varētu izsniegt darba grāmatiņu ar ierakstu kritiķis, – to es nezinu.

Zinu, ka daudz lasi un seko līdzi arī teātra procesiem aiz Latvijas robežām, zini, kas notiek Krievijā, un interesējies par vāciski runājošo kultūrtelpu. Vai tev ir viedoklis un vērtējums tam, kas tur notiek ar teātra medijiem?

Melošu, ja teikšu, ka sekoju regulāri un labi orientējos citvalstu teātra mediju situācijā. Bet man ir daži iedvesmas avoti. Starp citu, tad, kad tapa Kroders, man viens no paraugiem bija vācu portāls Nachtkritik.de, burtiski tulkojot – nakts kritika. Man ļoti patīk viņu sauklis: “Kamēr jūs guļat, mēs rakstām.” Šķiet, ka viņi nemaz tur tā pa naktīm tik burtiski nestrādā, bet man liekas, ka tas ir ideālais mērķis. Arī viņiem iet dažādi, ik pa brīdim ir ziedojumu kampaņas, bet tur redzēju to dzīvo domu un informācijas apmaiņas procesu. Vēl viens iedvesmas avots ir Krievijas kolēģis un mans laikabiedrs, teātra kritiķis Pāvels Rudņevs, kuram, starp citu, aicinu visus piesekot feisbukā. Mani burtiski fascinē viņa spēja savā profilā regulāri publicēt izvērstus viedokļus par redzētajām izrādēm un teātri vispār. Pāvels ir augstskolas pasniedzējs un regulāri strādājošs kritiķis, kurš skatās milzīgu daudzumu izrāžu visā Krievijā, ne tikai lielajās pilsētās, un tikpat lielā daudzumā lasa lugas. Un atrod laiku un enerģiju, lai savos iespaidos un zināšanās altruistiski dalītos. Ja Pāvels kaut ko labu raksta par kādu izrādi, tad zinu, ka gribu to redzēt. Lūk, šis ir faktors, kas Latvijā ir nenovērtēts un neizmantots – iespējams, to varētu saukt par teātra influenceru trūkumu?

Cilvēki, kuriem ir pieredze un zināšanas teātrī, varētu vairāk dalīties savos iespaidos. Kaut vai sociālajos medijos. Protams, par to neviens nemaksā, un tam ir jāatrod laiks, bet man liekas, ka tur ir potenciāls diskusiju un domāšanas veicināšanai.

Vēl viena lieta, ko Pāvels praktizē kā pedagogs, – regulāru izrāžu apspriešanu saviem kritikas studentiem kopā ar izrādes kolektīvu. Studenti noskatās izrādi un pēc tam aprunājās ar izrādes ansambli. Tā ir forma, kas Latvijā kādreiz ir bijusi pieaugušiem kritiķiem, ir bijuši mēģinājumi to atjaunot, bet mums vienmēr tas sanāk kaut kā šausmīgi neveikli.

Nacionālajā teātrī, šķiet, Ieva Struka pēc studentu izrādēm kaut ko tādu mēģināja rīkot. Tur arī visi bija diezgan bikli izteikties. Mums trūkst bezbailības?

Droši vien, jā, un varbūt mūsu vide ir tik šaura, ka mēs ātrāk cits uz citu apvainojamies. Bet uz ģenerālmēģinājumiem Nacionālajā teātrī jau nāk visādi studenti, ne tikai tie, kas studē teātri. Formāts, kas, manuprāt, varētu attīstīt kritikas procesu, – ja tieši tie, kas studē teātri, mēģinātu veidot šādas sarunas. Tomēr mana pieredze šajā ziņā nav pārāk laba un nav arī lielu ilūziju, ka tas varētu harmoniski strādāt.

Otra lieta, ko savulaik minēji, kāpēc tev gribējās atvadīties no Krodera galvenās redaktores amata, ir tas, ka tev tomēr pāri visam vislabāk patīk pašai rakstīt par teātri, ne rediģēt to, ko uzrakstījuši citi. tu uzturi savu profesionālo tonusu tagad, kad jau gadu esam bez teātra? Ja neskaita nelielu svaiga gaisa malku, ko paspējām ievilkt pagājušajā vasarā.

Ja nopietni, man laikam tomēr vislabāk patīk stāstīt par teātri. Man patīk arī rakstīt, bet tas prasa daudz vairāk enerģijas. Stāstīt par teātri es, paldies Dievam, joprojām varu gan Kultūras akadēmijā, gan mazliet arī Latvijas Universitātē, un atsaucīgi studenti mani tiešām ļoti iedvesmo. Augstskolās, protams, tagad ir daudz vairāk darba nekā iepriekš, jo nekas nav apstājies, tikai pārvērties digitālā formā. Bet jautājums, kā vispār kritiķim uzturēt rakstīšanas sajūtu un formu, ir sarežģīts un ļoti sāpīgs. Ir kolēģi, kas strādā kā žurnālisti un, ja arī viņi visu laiku neraksta pa teātri, tad tomēr raksta. Es joprojām rakstu šausmīgi lēni un pati uzskatu to par neprofesionalitātes pazīmi. Un apzinos – jo lielāka pauze, jo man būs grūtāk atkal sevi mobilizēt uz domas formulēšanu. Tā ir mana problēma, bet nedomāju, ka šeit vajadzētu kritiķus izcelt kā īpaši cietušus. Cietis ir teātris – primāri teātris. Un, ja teātris… Nevis ja, bet kad teātris atgriezīsies, gan mēs atkal atradīsim veidu, kā par to runāt.

tu domā, teātris atkopsies no šīs traumas?

Esmu pesimistiskajā galā. Domāju, ka šis viss teātri ļoti ietekmēs. Skaidrs, ka visas pandēmijas kādreiz beidzas, beigsies arī šī, bet es, piemēram, jūtu... sauksim to par skatīšanās problēmu. Man nav nekas pret e-teātri, uzskatu, ka ierakstiem un vispār digitālajām lietām ir nākotne un teātris ļoti daudz ko tur var darīt. Ik pa brīdim sevi iepriecinu ar veciem izrāžu ierakstiem, kas mani patiešām neprātīgi aizrauj. Arī Universitātes studentus man iepriekšējā semestrī izdevās aizraut ar senu izrāžu ierakstiem. Tajā pašā laikā apzinos, ka… Nezinu, kā lai to nosauc, bet ekrāns man atļauj darīt paralēli kaut ko citu. Dažreiz var izrādi uzlikt uz pauzes, bet, ja nevar, uzgriežu datoru skaļāk, aizeju uz virtuvi uzvārīt kafiju, atnāku atpakaļ – lielās līnijās nekas nav mainījies. Tas, protams, neliecina neko labu par izrādi, bet pamatā ir jautājums par skatīšanās veidu un paradumiem, ko pieļauj šis laiks. Man bail, ka paies kāds brīdis, kamēr tiksim no šī vaļā – ka nevar, tiklīdz kļūst mazliet garlaicīgi, sākt darīt kaut ko citu.

Vai pārslēgt kaut ko citu.

Jā, tieši tā. Otra lieta, kas tomēr nenoliedzami ietekmēs teātri… Mani ārkārtīgi mulsina pirmizrādes bez skatītājiem, kas tagad notiek daudzos teātros. Tas liekas daudz dīvainākas formāts par e-teātri, tā ir kaut kāda, es atvainojos, bērna piedzemdēšana pa pusei. Skaidrs, ka šīs izrādes būs neizbēgami jāatmēģina tad, kad tās sāks spēlēt. Ne nu gluži jāsāk no nulles, bet jāveic tāda kā atdzīvināšana. Un būs nenormāla konkurence. Kas notiks tajā brīdī, kad visi teātri, cerams, vasarā vai rudenī, laidīs klajā katrs savas septiņas pirmizrādes? Ar vienu un to pašu kopējo skatītāju skaitu, kas nav nemaz tik pārdabiski liels? Nedomāju, ka pats mākslas veids var iznīkt, bet ka būs grūti atgriezties, kad vīruss beigsies, ka teātrim vajadzēs ilgāku laiku, lai attaptos, – diemžēl baidos, ka tā tas būs.

Un pēkšņi ir krusts pāri visam tam repertuāram, kas bija aktuāls līdz 2020. gada martam, jo tagad ir samēģināts, sataisīts un tukšās zālēs parādīts tik daudz pirmizrāžu, ka vajadzēs un objektīvi gribēsies ķerties pie tām. Daudz kas aiziet vēstures mēslainē.

Jā, tas arī ir skumji. Turklāt bija vairāki projekti, kas jau bija sākti mēģināt un tomēr nenotiks. Saprotu, ka laikam gandrīz visos teātros tādi ir. Protams, var saprast teātru direktorus, un es arī saprotu, kāpēc ir vajadzīgas pirmizrādes bez skatītājam – lai aktieri paliktu aktieri. Bet teātrim kopumā tas nav dabiski.

Atgriežoties pie KrodersLV un teātra medijiem vispār – kāda, tavuprāt, šobrīd ir nozares loma, vai ir svarīgi šajā laikā dokumentēt to, kas (ne)notiek? Nav pirmizrāžu, nevar rakstīt recenzijas, bet ir daudz interviju par to, mākslinieki šobrīd jūtas, – vai ir svarīgi to fiksēt?

Piekrītu tiem, kas uzskata, ka tieši tas šobrīd lielā mērā ir kultūras mediju uzdevums – turpināt uzturēt interesi, atgādināt. Vai tās ir intervijas, vai podkāsti, vai video formāti, bet nemitīgi aktualizēt, ka nozare ir. Tas ir nenormāli svarīgi, jautājums gan, kā to darīt.

Tieši tagad, kad digitālās vides konkurence ir tik milzīga, jāmeklē atraktīvākas formas, jo cerēt, ka kāds lasīs vai klausīsies kaut ko tikai tāpēc, ka tas ir par teātri, – tas nestrādā. Jādomā, kā to iepakot.

Tāpēc atbalstu arī “Spēlmaņu nakts” notikšanu pat visdīvainākajos formātos, arī LTDS Izcilības balvu aktualizēšanu, pat ja balvas fiziski nevar cilvēkiem pasniegt, – jo tas atgādina, ka nozare ir un ka mēs gaidām, kad tā atdzīvosies.

Pat ja brīžiem šķiet, ka rakstīt vai runāt par teātri, kas jau gadu ir sastingumā, ir nedaudz tāda kā darbības imitācija.

Jā, tā tas ir. Es pati sevi lekcijās pieķeru – runāju tā, it kā teātris visu laiku būtu, bet reāla teātra jau gadu nav. Mazliet patoloģisks stāvoklis, grūti noliegt.

Tev tiešām izdevās visus studentus aizraut ar digitālo teātri? Man vienubrīd sāka šķist, ka iestājas tāda kā apātija – ka tik ļoti gribas dzīvu saturu un enerģijas apmaiņu, ka pašas labākās berlīniešu vai maskaviešu izrādes tiešsaistē, pat bez maksas, vairs nespēj uzrunāt. Kad tev ir pieejami visādi briljanti, bet – paldies, onlainā es tos vairs negribu.

Es ļoti cenšos aicināt studentus turēt vaļā acis un prātu. Nevar turpināt uzturēt viedokli, ka par teātri drīkst saukt tikai dzīvo procesu. Nu, piedodiet, mēs jau gadu dzīvojam realitātē, kurā tā nav. Neapšaubot absolūto patiesību par teātri kā dzīvās komunikācijas mākslu, tomēr ir jāmeklē elastīgāks skatu punkts. Mani mulsina tie gadījumi – un esmu saskārusies ar tādiem gan jaunu cilvēku, gan pieredzējušu cilvēku vidē –, kad tiek kategoriski apgalvots: nē, nē, es vispār to neskatos, tas vispār nav teātris. Man tā šķiet poza. Tas nozīmē, ka vai nu vispār pēc būtības nav mēģināts skatīties un iedziļināties, vai teātris tomēr nav tik svarīgs, kā varētu likties. Bet ir arī liela daļa cilvēku, kas ļoti aizraujas kaut vai ar tiem pašiem veco izrāžu ierakstiem. Piemēram, par “Irānas konferenci” esmu dzirdējusi kardināli pretējus viedokļus, vieniem tas šķiet ārprātīgi garlaicīgi, citiem – nenormāli interesanti. Vai nu mākslas darbs tevi ievelk, un tad ir vienalga, kādā medijā tas notiek un kā to nosauc, vai nu kaut kādu iemeslu dēļ neievelk un tu paliec no tā malā. Negribu nevienu pārliecināt, bet tomēr nedrīkst sevi aizvērt šāda tipa pieredzei.

Tās tiešām ir nebijušas iespējas cilvēkiem, kas grib mācīties par teātri – redzēt tādus piemērus, tādus ierakstus vai tiešraides no pasaules visvarenākajiem māksliniekiem.

Tieši tā. Protams, ka kādā brīdī nogursti, un, skaidrs, ka visu nevar un nevajag. Bet vajag atcerēties, ka tā ir unikāla iespēja. Pamēģini, paskaties, kaut vai pārtin fragmentus, lai vismaz saprastu, kas tas ir! Nevis ieņem pozu: nē, es to nevaru, man ir digitālais nogurums, un tas nav teātris. Ja tā, tas nozīmē, ka bez teātra var iztikt.

Vai tu kā teātra vides vērotājs samani kādas atšķirības, paši mākslinieki, režisori, aktieri runā par situāciju, par apstākļiem tagad un, teiksim, pagājušajā pavasarī?

Domāju, ka tie, kas bija atvērti dažādām formām tad, arī tagad ir tām atvērti. Varbūt ir zudušas dažas ilūzijas, jo likās, ka ar e-formātu varēs panākt ko vairāk, sasniegt lielāku auditoriju. Tie, kas uzskatīja, ka tas nestrādā, acīmredzot joprojām tā uzskata. Nedomāju, ka kaut kas daudz ir mainījies retorikā. Man šķita – bet varbūt tā ir kaut kāda mana emocionāli iedomāšanās –, ka tad, kad pirmā pauze jau bija bijusi un vasarā varēja atkal atsākt drusciņ spēlēt, daudzās izrādēs bija jūtama ārkārtīgi intensīva aizturētā enerģija, kas lauzās ārā. Dažās izrādēs bija sajūta, ka dzīvības uz skatuves un izkliedētajā publikā ir pat vairāk nekā miera laikos pirms pandēmijas pārpildītā zālē. Tad nodomāju: forši, kas tas būs par spēku un jaudu, kas atgriezīsies… Bet tagad pauze ir atsākusies un ievilkusies, un nezinu, vai to enerģijas lauku ir iespējams ilgstoši noturēt bez atgriezeniskās saiknes ar skatītāju. Bet tas ir jautājums aktieriem.

Tas pats varbūt arī attiecas uz cilvēkiem, kas raksta par teātri. Kaut kas būs aizturēts, varbūt izšauts gaisā un noplacis, un zudis.

Grūti pateikt, es tiešām nezinu. Arī Kroderā tagad ir foršas iniciatīvas, kurās arī man tika piedāvāts iesaistīties, piemēram, Zanes Radzobes izdomātais asprātīgais feikcenziju cikls, bet esmu atteikusi, jo nezinu, kā šajos apstākļos par teātri rakstīt. Bet varbūt tā ir tikai mana šī brīža sajūta.

Ko tu vēlētu portālam KrodersLV 10 dzimšanas dienā?

Nekļūt un nebūt pašpārliecinātam. Un turpināt mācīties un mainīties.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt