Madara Melne-Tomsone 30.04.2021

Aktrise, kura necieš uzslavas 

Foto – Madara Melne-Tompsone

Teātra aktuālo procesu vietne sadarbībā ar Latvijas Teātra darbinieku savienību publicē īpašu sarunu ciklu “Teātra Atlanti cauri laikiem”, kurā ar Latvijas teātra vecmeistariem sarunājas jaunie mākslinieki. Sarunu tekstā esam saglabājuši oriģinālo transkripciju, ļaujot tām izskanēt tieši tik brīvi un dabiski kā dzīvē, veidojot savu – dzīves dramaturģiju.

Septītā publikācija ciklā veltīta Latvijas Leļļu teātra aktrisei Hildai Žīgurei, kura ar savu talantu un darbaspējām ir iedvesmojusi daudzus Latvijas Leļļu teātra aktierus jau no šī teātra pirmsākumiem. Viņa bija viena no pirmajiem celmlaužiem leļļu teātra žanrā Latvijā, viena no Leļļu teātra dibinātājām. Covid-19 izplatības un valstī noteikto ierobežojumu dēļ saruna ar viņu bija iespējama tikai pastarpināti. Jaunais Latvijas Leļļu teātra aktieris, “Spēlmaņu nakts” balvas ieguvējs kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks” Rihards Zelezņevs rakstīja aktrisei vēstuli ar saviem jautājumiem, uz kuriem gūtās atbildes pārrunāja ar Hildas Žīgures kolēģi un draudzeni – Latvijas Leļļu teātra režisori – Viju Blūzmu. 

“Katram cilvēkam dzīvē ir dots savs uzdevums, kas jāizpilda. Apzinība to pārvērš misijā, kam ir jāpakārto pārējais,”vērtējot teātra nozīmi savā dzīvē, raksta viena no Latvijas Leļļu teātra dibinātājām aktrise Hilda Žvīgure, kura 2. martā nosvinēja savu 103. dzimšanas dienu.

Rihards Zelezņevs: Runāsim par mūsu teātra aktrisi Hildu Žīguri, kurai ir 102 gadi.  Es gribēju pie viņas aizbraukt pats, bet, protams, nevarēju to izdarīt ārkārtas situācijas dēļ. Tu viņu pazīsti, vai ne?

Vija Blūzma: Pazīstu. Un es teātra vārdā tomēr biju uz Hildas 102. jubileju Madonā, kur viņa dzīvo lauku mājās pie meitas un mazbērniem.

R.Z.: Vai tu atceries, kā iepazinies ar Hildu, kādi bija tavi pirmie iespaidi par viņu kā aktrisi, cilvēku, kolēģi?

V.B.: Bija iecere Leļļu teātra aktieru studijā Hildu Žīguri pieaicināt kā leļļu meistarības pasniedzēju. Tas bija ļoti aizraujoši, bet neturpinājās ilgi. Hildai vienkārši apnika.

R.Z.: Tikāt līdz eksāmenam vai izrādei?

V.B.: Es saprotu, kāpēc viņai apnika, kāpēc viņa negribēja. Tas viss notika lielā azartā – Hilda darīja vairāk nekā mēs, jo viņa nav tendēta uz kaut kā skaidrošanu vai mācīšanu, vai pievēršanu leļļu būšanai. Tu pats zini, tas nav vienkārši, kad sāk studijas. Un viņa pateica: “Nekas, gan jau pats iemācīsies.”

R.Z.: Un tad, kad tu ienāci teātrī?

V.B.: Viņa kļuva mana kolēģe. Teātrī tolaik bija daudz vairāk aktieru nekā tagad. Aktieri nereti dalījās divās grupās, lai tad, kad vieni brauc izbraukumos, otri varētu spēlēt uz vietas. Man bija tā laime ar Hildu spēlēt vienā grupā. Ja es kaut ko esmu varējusi šajā jomā mācīties, tad tieši no viņas – skatoties, kā viņa dara.

R.Z.: Jā, man arī Santa Didžus teica, kad ielēcu “Sniegbaltītē”: “Vienkārši skaties! Cik augstu roku turēt, kā darboties.”

V.B.: Skatoties, kā viens ārkārtīgi talantīgs cilvēks strādā, arī var daudz ko iemācīties.

R.Z.: Vai bija liels respekts pret viņu kā pret lielu mākslinieci?

V.B.: Nē, nekādu īpašu respektu Hilda pret sevi neprasīja. Viņa nebija īpaši atvērta ar kolēģiem, īpaši neuzprasījās uz draudzībām, vienmēr bija korekta un koleģiāla, toties uz skatuves viņa eksplodēja vienmēr. Viņai ārkārtīgi nepatika uzslavas, un es uzrāvos. Tas ir man vienīgais tāds piedzīvojums, kas spilgti palicis atmiņā. Izrādē “Šveiks” Egons Maisaks spēlēja Šveiku dzīvajā plānā, un attiecīgi Hilda vadīja Šveika lelli, jo viņš pats to nevarēja izdarīt. Tas bija fantastiski, kā viņa to darīja. Aizvien, kad man bija iespēja, es skatījos, kā viņa to dara, un vienreiz nenocietos...

R.Z.:  ... un pateici, ja?

V.B.: Jā, vienreiz es viņai pateicu: ”Hilda, klausies, tev nu gan ir iekšas! Tu tik forši to dari, vienkārši neatkārtojami.” Un viņa palika pikta un atcirta: “Ko jūs visi te kladzināt? Es mājās grīdas arī kārtīgi izmazgāju...” Tā, lūk! Viņa arī šodien ir ar asu prātu, inteliģenta, zinātkāra un izglītota. Vienreizēja! Vēl joprojām raksta mazus pamfletiņus par notiekošo  pasaulē. Vārdu sakot, viņa ir jāsatiek. Un es ļoti ceru, ka radīsies iespēja viņu satikt...

R.Z.:  Jā, diemžēl aizbraukt pie viņas man neizdevās, bet es uzrakstīju viņai vēstuli! Es nedaudz pastāstīju par to, kas tagad notiek teātrī, kā es jūtos un uzdevu pāris jautājumu.

V.B.: O, labi. Un saņēmi atbildes?

R.Z.: Jā, rakstiskā formā. Es labprāt tev tās nolasītu, un tu varētu pakomentēt. Pirmais jautājums: “Vai toreiz, kad strādājāt Leļļu teātrī, arī ir bijuši laiki, kad vajadzēja pielāgoties kādai dīvainai situācijai jeb krīzei?” Tas ir saistībā ar to, ka tagad mums ir karantīna, bet mēs vēl paguvām spēlēt ar maskām un skatītāji sēdēja maskās.... Tas laikam ir kaut kas nebijis.

Viņas atbilde: “Pati dzīve ir nemitīga pielāgošanās un pārkārtošanās. Īpašu pielāgošanos un pārkārtošanos prasīja pēckara viesizrādes, kuru laikā krustu šķērsu tika izbraukāta visa Latvija. Kādā izrādē īpašu pielāgošanos piedzīvoja mana teļādas cepure, kurai nācās pārtapt par vilku, kamēr īstais vilks, neko nenojauzdams, karājās Rīgā – rekvizītu kastē uz naglas. Iespējams, tas bija vienīgais teļš, kurš ir pabijis vilka lomā.”

V.B.: Viena talantīga leļļu teātra aktrises vai aktiera rokas, pats zini – jebkas var atdzīvoties. Par pēckara viesizrādēm šad un tad tika runāts...

R.Z.: Tādas kā leģendas?

V.B.: Kādas leģendas, tā bija realitāte toreiz. Pēc kara aktieri brauca vaļējā kravas mašīnā, jo citas jau nebija. Lelles bija atsevišķi kaut kur ievietotas, bet aktieri brauca tā, kā brauc uz talkām. Nakšņoja kultūras namos, uz skatuves, zālē. Bija savi cisu maisi, bet apakšā dažreiz paklāti salmi. Tāds bija laiks.

R.Z.: Vai pēc kara leļļu teātris un kultūra vispār bija pieprasīta lieta? To ļoti vajadzēja?

V.B.: Kad es sāku strādāt, tie gluži vairs nebija pēckara gadi, tie bija 70. gadi (smejas). Bet tas laiks, par kuru runā Hilda, bija tūlīt pēc kara, 40. gadu otrajā pusē. Toreiz, Hilda stāstīja, viņi rādīja izrādi un vakarā bija dejas, jo līdzīgi kā tagad daudzi teātra darbinieki bija ar muzikālo izglītību, arī tehniskais personāls.. Un tad vakarā spēlēja balli.

R.Z.:  Pēc izrādes...

V.B.: Jā!

R.Z.: Varbūt mums arī vajadzētu kaut ko tādu – visu nakti līdz rītam, bet tad nākamajā dienā jābūt brīvdienai.

V.B.: Tas ir izdarāms arī šodien. Mūsu trupā mūziķu pietiek, vai ne? Sāksim ar tevi.

R.Z.: Es nebiju iedomājies, ka pēc izrādes varētu nospēlēt balli.

Vai tev arī ir bijušas tādas situācijas vai notikumi, kuriem jāpielāgojas, jo izrādes nevar spēlēt vai arī tās jāspēlē citā formā?

V.B.: Droši vien, ka tā ir bijis, bet neatceros neko konkrētu. Pats zini, ja bērni sanākuši, ir jāspēlē.

R.Z.: Bet vai ir gadījies, ka kāds saslimst un tad vajag ātri ielekt [lomā]?

V.B.: Jā, bet tā ir visos teātros.

R.Z.: Vai Hilda Žīgure neslimoja?

V.B.: Kāda slimošana! (Smejas.) Hilda ir ļoti stiprs cilvēks. Tas jau arī pierādās. Viņai ir 102 gadi. Pavasarī būs 103.

R.Z.: Rakstīju Hildai par to, ka mani leļļu teātrī ļoti interesē dažādu formu leļļu veidu meklējumi, arī priekšmetu teātris, kur leļļu vietā darbojas, piemēram, ikdienas priekšmeti, un jautāju: “Kādi bija jūsu meklējumi? Vai, laikam ejot, nāca klāt jauni leļļu veidi, varbūt jauni spēles formu izaicinājumi?” Kam sekoja viņas atbilde: “Kā jauni izaicinājumi un veidi manā laikā pievienojās tā saucamais dzīvais plāns, melnais kabinets un tehniski sarežģīti leļļu mehānismi, kuru vadīšanā nereti piedalījās vairāki aktieri.”

Es tagad nevaru iedomāties, ka ir bijis laiks, kad bija tikai širmju izrādes un nav bijis melnā kabineta.

V.B.: Jums jau poļu profesors Mareks Vaškelis lasīja leļļu teātra vēsturi. Katrā reģionā leļļu teātra veidi attīstījās atšķirīgi. Pie mums leļļu tradīciju praktiski nebija, tāpēc, varētu teikt, nostiprinājās pirmais tradicionālais, kas tobrīd šajā reģionā, arī Krievijas pusē bija – proti, trosta lelles jeb pīķa lelles, kā mēs tās saucam. Vai arī cimdu lelles, kas savukārt vēsturiski ienāca no laukuma lellēm.

R.Z.: Man liekas, vēl Itālijā tas ir ļoti spēcīgi – gadatirgos un festivālos. Tur pat nav jābūt teātrim, lai spēlētu šajā teātra veidā.

V.B.: Jā, bet mums šādu tradīciju nebija, tāpēc paņēma to, kas bija vistuvāk. Kas tur bija tālāk?

R.Z.: ...par melno kabinetu.

V.B.: Jā, samtā tērpts cilvēks un aizmugurē samta portāls. Tevi neredz nemaz, ir tikai viens stars, un tad tev jātrāpa tajā starā ar priekšmetu vai lelli, radot iespaidu, ka priekšmets vai lelle pati dzīvo savu dzīvi, it kā lidinās gaisā.

R.Z.: Tad, kad tu ienāci teātrī, melnais kabinets bija aktuāls?

V.B.: Jā, ļoti izteikti.

R.Z.: Un dzīvais plāns?

V.B.: Arī. Leļļu teātra aktieris iznāca uz skatuves diezgan straujiem soļiem. Bet, ja par to runājam, tad Hildai Žīgurei ļoti nepatika, ka viņai jānāk uz skatuves kā aktrisei bez lellēm. Bet par spīti tam, piemēram, mūziklā – Blaumaņa “Velniņos” viņa piedalījās. Viņa bija Baronese baltā kleitā ar lielu galvu. To viņa nospēlēja ekselenti. Bet tā bija maska! Leļļu teātra aktieri zināmu laiku bija pieraduši spēlēt tikai ar lellēm un paši palikt neredzami, tāpēc viņus gluži dabiski satrauca tas, ka jānāk publikas priekšā.

R.Z.: Vai viņai bija vēl lomas, kurās vajadzēja nākt uz skatuves?

V.B.: Bija, bija viņai piedāvājumi... Hilda darīja to, kas jādara. Viņa bija ļoti interesanta aktrise, bet katrā ziņā vislabāk viņa jutās ar lelli rokās.

R.Z.: Skatījos “Velniņu” ierakstu, kur viņa spēlēja Baronesi, un man likās baigi jaudīgi. Pēc tā ieraksta vispār nevarēja pateikt, ka tas ir leļļu teātris.

V.B.: Jā, izrāde toreiz bija ārkārtīgi populāra. Režisore bija Tīna Hercberga, un mūziku rakstīja Raimonds Pauls. Un savam laikam tā patiešām bija stilīga izrāde.

Foto – Madara Melne-Tompsone

R.Z.: Es arī tevi pieminēju mūsu vēstulē: “Man bija jauka saruna par jums ar jūsu kolēģi Viju Blūzmu, kura, starp citu, bija arī mana pasniedzēja.” Tu biji mana pasniedzēja, atceries tādus laikus? (Abi smejas.) “Viņa stāstīja par jūsu nopietno atdevi pret darbu, kā jūs iedziļinājāties katrā izrādē, kā pētījāt lomu. Tāpēc gribēju Jums jautāt, vai ir kaut kas, ko Jūs ieteiktu jaunajiem aktieriem, tādiem kā man, teātra darbā un domāšanā?” Man ļoti patika viņas atbilde. Kā jau bija paredzams – tieša un konkrēta: “Galvenais ir atrast lomas nervu, citādi teksts būs tikai labi nolasītu vārdu virkne.” Un beigās: “Veiksmi!

V.B.: Malacis. Kad viņa sāka darīt, tad nekas cits, kas notiek apkārt, neeksistēja. Viņa zināja, ko viņa dara, kāpēc viņa dara un kā viņa dara. No malas skatīties uz šo profesiju nevar, tur vajag uzreiz mesties iekšā. Hilda tā darīja.

R.Z.: Esmu paguvis daudz dzirdēt, kur tad meklējama veiksmes atslēga, un man liekas, ka te no vairākiem variantiem salikts kopā. “Labi nolasīta vārdu virkne” – tas vispār ir perfekts trāpījums. Un teātrī gadās arī tā.

V.B.: Ļoti bieži, diemžēl.. nu te faktiski nav, ko piebilst.

R.Z.: Es no savas puses varu teikt, ka arī man manā īsajā teātra pieredzē ir tādas izrādes, kad kaut kas atgrūž vai netieku klāt tēlam. Tad sāku dusmoties un pieķeru sevi, ka jau sāku haltūrēt, un tad mēģinu ar to strādāt. Bet reizēm ir sajūta, ka loma tiešām atnāk vēlāk.

Kad tu atpūties no tās domas vai no stresa – izguli to netīšām radušos nepatiku, un loma vienkārši piedzimst.

V.B: Tā var būt, tas ir absolūti normāls process. Nevar jau tā būt, ka tev simtprocentīgi viss patiks. Izrāde ir izrāde, bet tu esi aktieris. Meklē pats sevi tajā izrādē. Te vienkārši ir jāatrod...

R.Z.: ...pie kā pieturēties, ko tajā ielikt.

V.B: Nu ja. Pašam ir stipri nopietni jāmeklē, lai nebūtu par sevi kauns.

R.Z.: Precīzi. Un atkal no vēstules Hildai: “Vai teātrī ir bijis kaut kas Jums nepieņemams, pret ko esat pretojusies?”

V.B: Zinu atbildi!

R.Z.: Tiešām? Viņas atbilde ir: “Meli un intrigas, kuru diemžēl netrūkst nevienā no mākslām.”

V.B: Jā, tāda viņa bija. Viņa vispār nepiedalījās. Lai gan es vispār uzskatu, ka pie mums tāda parādība kā intrigu vīšana nav izplatīta. Drīzāk var redzēt, ka viens kolēģis ir tuvāk nekā otrs.

R.Z.: Bet tā jau visās profesijās, jebkurā komandā.

V.B.: Hilda attiecībā uz jebkādām intrigām bija strikta. Nekad neesmu dzirdējusi, ka viņa kādu aprunātu vai kritizētu. Es neteiktu, ka Hilda bija atvērta pret visiem kolēģiem, viņa bija pati par sevi stipra un spēcīga, bet ļoti draudzīga. Tomēr nekur tīši nelīda iekšā un pati  draudzību speciāli nemeklēja. Viņai tas it kā nebija vajadzīgs.

R.Z.: Un kā bija sadarbībā ar režisoriem – viņa mēdza iebilst režisoram vai vienmēr piekrita?

V.B.: Cik atceros, viņa vispār neieslīga nekādās sarunās ar režisoriem. Viņa vienkārši tvēra to, ko no viņas prasa, un to arī darīja, bet viņa to darīja vienreizēji. Tikai viņai vien iespējami. Kolosāli! Katru lomu! Režisors viņai deva uzdevumu, un viņa lika klāt visas savas prasmes, kas viņai bija. Jā, mūsu paaudzei jau bija tā, ka reizēm negribējās režisoram piekrist, un tad mēs mēģinājām cīnīties, bet vispār toreiz režisori ļoti precīzi prasīja ievērot uzstādījumu.

R.Z.: Nākamais jautājums: “Kas ir bijuši tie cilvēki – teātra profesionāļi, no kuriem Jūs visvairāk ietekmējāties savas karjeras laikā?” Viņas atbilde: “Leļlu teātris Latvijas teātru saimē ienāca kā jauns skatuves mākslas veids, tāpēc profesionālu ietekmi bija maz kur smelties. Par sava laika leļļu teātra augstākās raudzes profesionāļiem uzskatu režisori Tīnu Hercbergu un mākslinieku Paulu Šēnhofu.” Tie ir tā laika grandi, vai ne?

V.B.: Jā, bet viņi nav vienīgie. Noteikti jāmin arī Arnolds Burovs, kurš strādāja mūsu teātrī kā mākslinieks sākuma posmā, bet ilgi neaizkavējās, jo nodibināja Rīgas kinostudijā savu Leļļu filmu studiju. Bet šie divi cilvēki – Hercberga un Šēnhofs – veltīja savu radošo dzīvi mūsu teātra attīstībai.

R.Z.: Es zinu, ka tā ir taisnība, tomēr nespēju noticēt, ka pirms Leļļu teātra šeit nebija leļļu teātra tradīcijas.

V.B.: Nebija. Bija viens mākslinieks, kas te ar marionetēm strādāja. Arī  Dailes teātrī kaut ko mēģināja iedzīvināt, bet nekas nesanāca. Dažu aktieru kopa mēģināja izveidot Latvijas leļļu tēlu, kāds Krievijā ir Petruška. Arī tas neaizgāja un nenostiprinājās.

R.Z.: Tātad viss sākās ar tādu kā skatīšanos, ko dara citi, un atdarināšanu. Tā jau man likās, ka laba māksla veidojās, skatoties, ko citi dara.

V.B: Iedvesmojoties, tieši tā… Pie mums leļļu teātra nebija, nolēma pamēģināt un... aizgāja.

R.Z.: Kā Kventins Tarantīno teica: “Es negāju filmu skolā, es skatījos filmas.” Esmu liels viņa fans, un katru reizi, kad skatos viņa filmas, redzu, kas ir un vienlaikus nav nozagts, jo viņš vienkārši ir aizguvis filmēšanas veidu vai aktierspēli... Patiesībā jau tas ir baigi labi, ka tas, kas tev patīk un ko tu dari, pavelk sev līdzi citus. Tā uzreiz var redzēt, ka tā ir sirdslieta.

Visbeidzot pēdējais jautājums Hildai: “Kā Jūs raksturotu teātra nozīmi savā dzīvē? Vai darbs teātrī ir jāuztver kā misija, kam jāpakārto viss pārējais?” Un viņas atbilde:

“Katram cilvēkam dzīvē ir dots savs uzdevums, kas jāizpilda. Apzinība to pārvērš misijā, kam ir jāpakārto pārējais.”

V.B.: Jā, tā ir viņas devīze. Hilda Žīgure ir spilgta personība un augsta līmeņa aktrise. Pašsaprotamu iemeslu dēļ viņa vairs nespēlē, bet viņa joprojām tāda ir!

R.Z.: Dzirdot visu, ko tu stāsti, ko pats esmu skatījies, rodas secinājums, ka tikai tādā veidā tas iespējams. Ar savu darbu un attieksmi pret darbu izveido sevi par to, kas tu esi. Vismaz tolaik, tagad varbūt ir citādi.

V.B: Tagad ir citādi, tomēr domāju, ka par jebkuru no mūsu izrādēm, arī tām, kas skaitās “jauniešu stils” un par kurām daļa cilvēku saka – murgi, Hilda tā neteiktu. Viņa izanalizētu pēc būtības, jo viņa ir gudra. Viens gudrs, inteliģents un izglītots cilvēks, un tas nekas, ka viņai ir 102 gadi.

R.Z.: Paldies tev par sarunu! Un sveiciens Hildai no mums visiem!

 

 

Saruna notikusi projekta “Teātra Atlanti cauri laikiem” ietvaros, sadarbojoties biedrībai “Latvijas Teātra darbinieku savienība”, LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejam, Latvijas Leļļu teātrim, vietnei KrodersLV, žurnālam “Teātra vēstnesis” un protālam www.lsm.lv.

Īpašs paldies Hildas Žīgures meitai Maijai Žīgurei, pateicoties kurai šī pastarpinātā satikšanās ar aktrisi bija iespējama.

Projekts īstenots ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt