Valters Sīlis 30.04.2021

Neiespējami iespējams dialogs

Skats no LT izrādes "Aija". Jānis – Juris Bartkevičs, Aija – Indra Briķe // Publicitātes foto

2021. gads ir Oļģerta Krodera 100. un viņa vārdā nosauktā portāla KrodersLV 10. dzimšanas dienas gads jeb #kroderdienas! Atzīmējot šos notikumus, teātra vietne KrodersLV visa gada garumā piedāvās 12 sarunu ciklu ar Oļģerta Krodera radošajā mūžā nozīmīgām personībām – dažādu teātra profesiju pārstāvjiem, kas kādā no režisora radošās darbības posmiem bijuši Krodera līdzgaitnieki un domubiedri. Ceram, ka šīs sarunas ne tikai ļaus atsaukt atmiņā izcilā režisora personību un skatuves darbus, bet arī atklās ko jaunu par O. Krodera mantojumu šodienas teātrī.

Ceturtajā #kroderdienu sarunā aktualizējam Oļģerta Krodera savulaik aizsākto režisora un kritikas dialogu pavisam praktiskā formā: pagājušās sezonas “Spēlmaņu naktī” “Gada režisora” titulu ieguvušais Valters Sīlis sarunājas ar pieredzējušo teātra kritiķi Valdu Čakari.

 

Saruna starp režisoru un kritiķi nekad nav viegla, kur nu vēl publiskā formā un iepriekš neko neinscenējot. Taču, kad pirmais mulsums par lomu inversiju (parasti taču kritiķi un žurnālisti intervē, bet režisori atbild) pāri, saruna raisās, skarot Valdas Čakares atmiņas no Krodera mēģinājumiem, kuros iznācis būt klāt diezgan daudz, Krodera izrāžu specifiku un attiecībām ar aktieriem un nonākot līdz pārdomām par neiespējami iespējamo teātra prakses un teorijas dialogu mūsdienās.

Oļģerta Krodera tēvs Roberts Kroders bija izcils sava laika kritiķis un lugu tulkotājs. Kopā ar dvīņubrāli publicistu un žurnālistu Arturu Kroderu viņi noteikuši sava laika toni: “Vai tu kam deri, to noteic brāļi Kroderi.” [1]  Režisoram Kroderam piemita īpašs talants prast sarunāties ar kritiķiem un pārliecināt arī savus aktierus, ka šādas sarunas ir vērtīgs vērojums no malas pat tad, ja tas ne vienmēr glaimo un reizēm pat sit. Savulaik Liepājas teātrī pat praktizētas īpašas kritiķu apspriedes par vienu vai vairākām izrādēm, meklējot profesionālu dialogu, analizējot iestudējuma stiprās un vājās puses, piedaloties arī radošajai komandai un aktieriem,  kas mūsdienās, kā secina sarunu partneri, ir teju neiespējami.  Kāpēc?  Kroderiski paradoksālā garā atbilde uz šo jautājumu tiek sniegta sarunā starp režisoru un kritiķi par režisoru un kritiku, konkrēti un vispārīgi.

 

 


[1] Liepiņš O. Tālos atspulgos. Mana mūža atmiņas. Toronto, 1982. – 117.lpp.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt