Silvija Radzobe 26.04.2011

Vēstules no Pēterburgas. Ceturtā vēstule*

Priecīgs rīts.

Pēterburgas Aktieru nama lielajā zālē tikšanās ar somu režisoru Kristianu Smedu – vārda tiešā nozīmē apbrīnojamās izrādes „Mr. Vertigo” iestudētāju.

Tā kā ir ļoti agrs - deviņi, tad publikas nav daudz, cilvēku trīsdesmit četrdesmit. Kristianu Smedu festivāla laikā esam redzējuši jau vairakkārt - gan viņa izrādes vakarā, gan ierodoties uz citu režisoru izrādēm. Rodas iespaids, ka savā teātrī viņam patīk grozīties publikas vidū - kā laipnam mājastēvam, izrādes - mājas saimniekam: viņš vēro, kā skatītāji tiek apsēdināti, aprunājas ar tiem, pirms otrās daļas iznāk priekšā, lai izskaidrotu publikas pārvietošanās maršrutus nākamajā cēlienā. Režisors nemainīgi ir ģērbies vienādās drēbēs - sportiskās aizsargkrāsas putekļu auduma biksēs ar bezgalīgi daudzām aizkņopējamām kabatām un melnā tēkreklā. Tēkrekli neapšaubāmi ir vairāki - daži bez, daži ar zīmējumu uz muguras, piemēram, vienā no šādiem attēliem redzams mērķis, kādus lieto šautuvēs. Viņa īsie melnie mati allaž saslējušies gaisā, kad tie nošļūk, režisors tajos iebrauc ar pirkstiem un saceļ tos atkal stāvus. Smeds bieži smaida, runā laipni, bet ne iztopoši. Rada vienkārša, pieejama, priecīga un, galvenais, dabiska puiša tēlu. Ja tas ir rūpīgi radīts tēls, tad neapšaubāmi ļoti labi izdevies. Bet gribas domāt, ka tā ir viņa būtība – ļoti pievilcīga. Arī tikšanās reizē viņš ir mierīgs, bez saspringuma, labvēlīgs pret cilvēkiem, rada iespaidu, ka uzticas tiem. Lietuviešu kritiķis Audronis Ļuga, kurš strādājis ar Smedu kā menedžeris, kad tas Viļņā iestudējis Antona Čehova „Ķiršu dārzu”, teica: „Smeds prot radīt kopības sajūtu ne tikai ar aktieriem, bet arī ar citiem cilvēkiem un ne tikai tad, kad runa ir par estētiskajiem, bet arī par tīri cilvēciskiem jautājumiem.” Man tas likās ļoti precīzs vērojums.

Tikšanās reizē Smeds iznāca uz mazās skatuvītes, apsēdās nevis aiz galdiņa, bet uz viena no trepju pakāpieniem, kas savienoja zāli un skatuvi, pievilka ceļus pie zoda un sāka stāstīt galvenos notikumus no savas režisora dzīves. Kā viņa ģimenē nav bijis neviena ar mākslu saistīta cilvēka, kā pēc Somijas Teātra akadēmijas absolvēšanas savācis grupu, lai iestudētu „Tēvoci Vaņu”, kur pats spēlējis Astrovu, bet visi tēli bijuši pēdējie uz zemes izdzīvojušie cilvēki. Kā ar laiku Helsinkos sācis justies slikti, tādēļ atstājis galvaspilsētu un devies uz mazu provinces pilsētiņu Kajāniem, kur iestudējis trīs izrādes, kas vēlāk ieguvušas nosaukumu Kajānu triloģija: „Kliedziens no tukšuma”, „Voiceks”, „Trīs māsas”. (Atgādināšu, ka „Voiceku” pirms vairākiem gadiem redzējām Rīgā festivāla “Homo Novus” laikā.) Pēc citu tikšanās dalībnieku teiktā bija saprotams, ka tieši Kajānos Smeds kļuvis par režisoru, iemantojis ne tikai vārdu, bet arī savu māksliniecisko valodu, kas tikšanās reizē, manuprāt, tika raksturota visai precīzi. Viena no „definīcijām” skanēja: režisors savieno poļu simbolismu un somu ekspresionismu; cita – viņa izrādes ir agresīvas un sentimentālas reizē (piebildīšu no sevis: Smeda izrādēs nav ironijas, vai arī, ja ir, tad ļoti maz, toties tajās ir humors); tika runāts arī par to, ka Smeds, lai arī iestudē izrādes ar dekonstruētu naratīvu, nepieder vairs postmodernismam, kurš nemeklē atbildes uz jautājumiem, kur esam un kas esam, jo Smedam tieši šie jautājumi un iespējamās atbildes uz tiem ir ļoti svarīgas. Par to liecina arī Kristiana Smeda izrāde "Nezināmais karavīrs" - kontraversāla versija par Otro pasaules karu un somu likteni tajā, kas Somijā sacēla ārkārtēju ažiotāžu – gan sajūsmu, gan arī sašutumu. Par to, ka režisoram svarīga Somija un tās vēsture, liecināja arī viņa teiktais, ka Somija ir valsts ar sarežģītu likteni un ka somu nācija vēl nav pilnībā noformējusies, vēl joprojām mokās dzemdību sāpēs. Man tas likās ļoti drosmīgi un arī izaicinoši teikts. Ne tikai. Tas mani rosināja saprast, ka ar Latviju ir tieši tāpat. Vienīgi pie mums to neviens neuzdrošinās pateikt – vai nu nav sapratis, vai nav pietiekami drosmīgs.

Taču vislielāko iespaidu uz mani atstāja tas, ko par Kristianu Smedu savā esejā teica somu vecākās paaudzes režisors Kalle Holmbergs; kaut kādā mērā tas emocionālā ziņā priekš manis kļuva par visa festivāla kulmināciju. Holmbergs stāstīja par gadījumu, kad Smeds viesojies pie viņa lauku mājās un viņi devušies makšķerēt: „Es lēni airēju laivu, bet Kristians ķēra zivis. Katram ir jādara tas, ko viņš vislabāk spēj.” Bija saprotams, ka runa ir gan par konkrētu gadījumu, gan par simbolisku vecās un jaunās paaudzes kopēju sadzīvošanu mākslā. Gan vecā sirmā vīra labvēlīgā, pat mīlestības pilnā intonācija pret savu jaunāko kolēģi, gan tas, ka Kristians pēc oficiālās daļas apskāva Holmbergu, pateicoties, ka viņš atbraucis, lai runātu par viņu, bija dziļi aizkustinoša. Šis notikums raisīja skumjas pārdomas arī par to, ka Latvijā, vismaz teātra mākslā un kaut kādā mērā arī kritikā, ne mūsu laikos, ne agrākos, ja ticam runātajam un rakstītajam vārdam, nekas tāds nav bijis un nav iespējams (ja nu vienīgi runa varētu būt par Oļģerta Krodera un Jura Rijnieka attiecībām dažus gadus Liepājā) – paaudzes allaž cīnījušās un cīnās savā starpā. Par ko? Par godu, darbu, atzinību, vietu konkrētā un metafiziskā nozīmē. Bet īstenībā taču - vietas uz pasaules ir tik daudz..

 

* Brauciens uz Pēterburgu notika LU LFMI ERAF finansētā projekta "Latvijas teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana" ID Nr. 2010/0205/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/015 ietvaros

 

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt