Silvija Radzobe 30.04.2011

Vēstules no Pēterburgas. Piektā*

Islande: „Fausts - mīlasstāsts”

Reikjavikas teātris „Vesturport”, kas uz Pēterburgu bija atvedis savu „Fausta” versiju, ir pavisam jauns.Tas top 2001.gadā, kad četri tikko teātra institūtu beiguši aktieri apvienojas, lai radītu eksperimentālu trupu. Viņi noīrē vecu šķūni, ko pārvērš par teātri (tagad telpas ir mainījušās), pieaicina vēl citus aktierus, mūziķus, māksliniekus un galdnieku. Teātris joprojām uztur dzīvu domubiedru apvienības ideju un kolektīvo radīšanas metodi. Kopīgi dzimušai idejai tiek atrasts režisors, ja vajag, pieaicināti aktieri no citiem teātriem. (Piemēram, „Fausts” ir teātra „Vesturport” kopīgs projekts ar Reikjavikas Pilsētas teātri.) Jau no pašiem pastāvēšanas sākumiem teātris tiecies eksperimentēt ar dažādām teātra formām, apvienojot tās vienas izrādes ietvaros. Piemēram, „Faustā” blakus psiholoģiskajam teātrim redzami cirka, rēvijas, muzikālā teātra elementi. Aktieru fiziskās un vokālās trenētības pakāpe ir tik augsta, ka dažkārt šķiet jau neticama: gribas domāt, ka tie ir cirka akrobāti un profesionāli mūziklu dziedātāji.

Mani blakus ārkārtīgi izteiksmīgajai, nekad dramatiskā teātrī neredzētajai vizuālajai valodai pārsteidza un aizkustināja islandiešu izrādes emocionālā intonācija: humors, gaisīga, tikko manāma ironija un tāda mīlestība pret cilvēku, ārkārtēja iedziļināšanās tajā, ka burtiski aizraujas elpa, kļūst drošāk turpināt dzīvot. Skatoties šo izrādi, dziļi un personiski sapratu, ka bieži lietotie vārdi par to, ka māksla var apvienot cilvēkus un padarīt pasauli kaut drusku labāku, nav tikai tukšas frāzes.

„Fausta - mīlasstāsta” galvenais izpētes objekts ir teātris, tā brīnumainā vara, spēja darīt brīnumus – vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Te guvu atbildi uz jautājumu, kas mani interesē jau sen – vai mūsdienu teātrī ir iespējams parādīt fantastiskus notikumus un norises. (Īpaši šī problēma mani sāka interesēt pēc tam, kad Gaļina Poliščuka atteicās no savas visai plaši izreklamētās ieceres iestudēt „Meistaru un Margaritu”, pasludinot šo romānu par melnās maģijas traktātu, kurš apdraudot katru, kas tam tuvojas. Varu kļūdīties, bet domāju, ka režisore bez visa cita nezināja, kā uz skatuves atklāt Bulgakova prozas fantastisko slāni. No jauna šis jautājums man kļuva aktuāls, kad noskatījos Viestura Meikšāna „7 Faustus” Nacionālajā teātrī, kur arī bija ignorēts Gētes darba piedāvātais nereālistisko norišu kosmoss.) Reikjavikas teātris attiecībā uz fantastikas jeb brīnumu atdzīvināšanu teātrī sniedza savu, pozitīvu un ļoti intriģējošu atbildi, par ko centīšos kaut drusku pastāstīt. (Pievēršu uzmanību faktam, ka teātris kā mākslas veids bija arī K.Smeda izrādes „Mr. Vertigo” uzmanības centrā; somu režisors tāpat par teātra augstāko izpausmes formu uzlūko spēju darīt brīnumus – un šo tēmu izvērš kā tiešā, tā simboliskā nozīmē. Acīmredzot bez visa cita šis apstāklis kaut ko grib teikt par pārmēru racionalizēto, noplicināto, skaidro un cerības nedodošo reālo dzīvi, no kuras glābiņu meklēt un veldzēties var vai vienīgi skatuves mākslā. Varbūt tas vienlaikus ir kā apsolījums un kā brīdinājums – dzīvē, tāpat kā teātrī, ir vēl daudz neatklātu, noslēpumainu spēku, biedējošu un pievelkošu iespēju.

Skatoties somus un islandiešus, tīri fiziski izjutu to galveno, ne ar kādām konkrētām atziņām nesaistītu vēstījumu: abas trupas ar sava darba neticami augsto virtuozitāti un aizrautību, spēles atbrīvotību, baudu un prieku apliecināja tīri brandisku bezkompromisa attieksmi, visa atdevi attieksmē pret izraudzīto mērķi (mākslā)).

Iedziļinoties Reikjavikas „Fausta” pirmajā ainā, neizbēgami nāca prātā Valmieras teātra aizkustinošā izrāde „Karalis Līrs nabagmājā”. Arī te darbība aizsākas veco ļaužu pansionātā, kur kopā ar citiem nespējniekiem mūža nogali vada reiz slavenais aktieris Johans, kurš nospēlējis vai visus iespējamos klasikas varoņus, izņemot Faustu, savu lielo sapni. Ir Ziemassvētku vakara smeldzīga un grūtsirdīga atmosfēra. Aiz veco ļaužu mītnes sienām, ko veido caurredzams režģis, kurā iestiprināti logu rāmji, klusi snieg, invalīdu ratiņos sēdošie vecīši snauž vai spēlē šahu, Johans skaļi lasa Bībeli, bet tranzistors raida sentimentālu motīvu. Ierodas un ātri pazūd daži apmeklētāji, formāli apdāvinājuši tuviniekus, kas tiem sen jau izrādījušies lieki. Johans, kura lomā Bjorns Hlinurs Haraldsons, ir gara auguma vīrs pāri septiņdesmit, viņam cildeni sejas vaibsti un reiz pielūgta cilvēka pašapziņa. No nomāktības Johanu izrauj vienīgi jaunā un mīlīgā māsiņa Grēta, kura, noskūpstījusi Johanu uz vaiga un pateikusi pāris mīļus vārdus, ak, vai, aizsteidzas svinēt svētkus kopā ar jauno un vīrišķīgo sanitāru. Joprojām snieg, joprojām skan skumjais motīvs. Kad Johans atjēdzas, ka palicis telpā viens ar paralizēto biedru, kurš klusi nomiris, viņš nolemj sev darīt galu un mēģina pakārties spuldzīšu virtenē, ko noņem no eglītes. Un - sākas!

Kā sprādziens atskan skaļa, ausīs griežoša mūzika, radot īstu trokšņu un skaņu bakhanāliju, „mironis” nomet segu, uzlec kājās, viņa seja ir velnišķīgi grimēta ar melniem riņķiem ap acīm un sarkanām lūpām, sejā ironiski viszinīga izteiksme.  Tas, protams, ir Mefistofelis, kurš, izsaucis no tumsas sev talkā (ļaunos) garus Asmodeju un Lilitu, noslēdz līgumu ar Johanu-Faustu. Asmodejs, kura lomā paviršais tuvinieku apsveicējs no 1.ainas, jauns, glīts puisis melnās biksēs un baltā kreklā, kustas kaķiski lunkani, it kā viņš būtu no gumijas. Neticami vienkārši un neticami pārliecinoši notiek jaunā Fausta piedzimšana: Asmodejs nostājas blakus Johanam un viņi apmainās ar sejas izteiksmēm un kustību partitūru – par „kaķi” Asmodeju ar bezgala apmierinātu sejas izteiksmi kļūst Johans, bet romantiska varoņa vaibsti atmirdz savu pārdabisko lokanumu momentā zaudējušajā „ļaunajā garā”. Šai mirklī notiek otrs sprādziens – trokšņu un mūzikas kakofonija uzbango kopā ar neiespējamu kustību haosu, kas piepilda ne tikai skatuvi horizontālā līmenī, bet zāli un skatuvi kā pa horizontāli, tā pa vertikāli. Kļūst skaidrs, kāpēc pāri pusskatuvei un vai visai zālei pārvilkts atsperīgs tīkls, kuru Zane ievēroja jau pirms izrādes. Vecie ļaudis, to apkopēji, arī daiļā māsiņa Grēta, viesi, tērpušies dīvainos kostīmos, ko iedvesmojusi kabarē, šausmu filmu un publisko namu estētika, veikli pa kulisēs ierīkotiem pakāpieniem nokļuva uz tīkla – skraidelēja, meta kūleņus, lēkāja kā pa batutu, vingroja līdzīgi gaisa vingrotājiem virs skatuves, aiz vienas kājas aizāķējušies aiz tīkla malas, lēca zemē, ar ieskriešanos palēcās un atkal pieķērās pie tīkla malas... Vecie izrādījās jauni, tizlie – veikli, mirušie – dzīvi, labsirdīgie – ar indes zobu (vārda tiešajā nozīmē)... Totālajā metamorfožu virtenē labi iederējās arī kāds invalīds, kurš bez pieturēšanās pie ratiņiem nespēja pārvietoties – starpbrīdī viņš uz tīkla bija nokļuvis ar visiem ratiņiem un kopā ar tiem krizdams, klupdams, bet ar apmierinātu sejas izteiksmi tvēra brīvības-laimes-spēles-fantāzijas-pilnvērtīgas eksistences brīdi. Izrādes ritmiskā kompozīcija veidojās no skaņu (trokšņu un mūzikas)-kustību-gaismu (daudzkrāsu prožektori) uzplūdiem un atplūdiem. Piemēram, pašu bakhanālijas kulmināciju pārtrauca īss klusuma-tumsas brīdis, pēc kura izrādes dalībnieki rāmas mēness (viņsaules?) gaismas apstaroti, stāvēja aiz telpas režģotās sienas un līdzīgi svētceļnieku pulciņam dziedāja aizkustinošu Ziemassvētku korāli. Viņiem pāri klusi krita sniegs.

Paralēli Gētes Fausta meklējumu un maldu ceļa fragmentu izspēlei attīstījās kāda cita daudz nopietnāka cīņa: antagoniskās attiecības starp Sanitāru, kurš vienīgais neatzina spēli, negribēja tajā piedalīties, centās savaldīt, viņaprāt, jukušos vecīšus, sasēdinot tos atpakaļ invalīda krēslos, un pašu spēles stihiju, fantāzijas dievu, kas tik dāsni bija Ziemassvētku naktī apdāvinājis šīs skumjās mājas iemītniekus. Sanitāram klājās plāni – uz mirkli savaldītie izrādījās nevaldāmi – viņi iemeta invalīdu ratos pašu Sanitāru un nogrūda to telpas stūrī pēkšņi atvērtajā elles mutē, Johanam-Asmodejam vēl labpatikā iegrūžot ar štoku par savu konkurentu uztvertā jaunā vīrieša mugurā. Gan šis skats, gan fakts, ka visas izrādes laikā Grēta Johanu vairakkārt skūpstīja uz vaiga, sakot tieši tos pašus vārdus kā 1.ainā, ļauj visu Ziemassvētku nakts metamorfozi uztvert kā Johana, ģeniālā aktiera, neiztērētās fantāzijas parādi. Par to liek domāt arī fināls, kad Johans pats ir noticējis spēlei, kad viņam sajukusi dzīve ar fantāziju. Palicis atkal pustumšajā telpā viens, vecais vīrs, pieturēdamies pie štoka, noslīgst uz ceļiem un asarām acīs lūdz: „Kungs, dod man vēl vienu iespēju... Vēl vienu...” To redzēt ir tik neizsakāmi grūti, ka zāle drusku par ātru sāk aplaudēt. Jo zina, ka nedos.

Ja kāds (varbūt Jaunā Teātra institūts?) varētu sagādāt iespēju rīdziniekiem redzēt Kristiana Smeda „Mr. Vertigo” un/vai Reikjavikas teātra „Vesturport” „Faustu-mīlasstāstu”, tā būtu patiesi karaliska dāvana, jo ne tikai iepriecinātu skatītājus, bet arī parādītu, ka teātra mākslai ir vēl plašāki apvāršņi, nekā esam pieraduši iedomāties.

 

*Brauciens uz Pēterburgu notika LU LFMI ERAF finansētā projekta "Latvijas teātris un teātra zinātne Eiropā: starptautiska sadarbības projekta sagatave un iesniegšana" ID Nr. 2010/0205/2DP/2.1.1.2.0/10/APIA/VIAA/015 ietvaros

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt