Mārtiņš Meiers 23.03.2012

Mārtiņa Meiera piezīmes III

Martā par teātri un dzīvi runā Valmieras drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers.

Dzimumzīmes

Sejā dzemdību sāpju atstātās zīmes. Manā sejā. Katrs mans vaibsts ir silts sievietes klēpis, kurā iegūlusies pāri gadsimtiem spļauta dzīvība.

Cietsirdīgākajam no gadsimtiem kamertoni deva sīks lodes svilpiens pie Sofijas [i] auss, sīks salīdzinājumā ar elli, kura tam sekoja. Tās nolādētie loki vēl šodien met ēnu pār rietumu civilizāciju, tās dzelzs sliežu izdangātie pirksti ar milzīgu spēku sagrāba pamatvērtību sistēmas un iesvieda nebūtībā, kopā ar vagonos samestiem likteņiem. Lielās vērtību sistēmas, ilgi lolotās, ilgi pilnveidotās, mums, Platona alā mītošajiem, kopš laika gala bijušas vienīgās, kuras sniedz atbildes, kuras skaidro lietu kārtību. Viņas pēkšņi nokļuva uz apsūdzēto sola, tika apšaubītas, un ne tikai viņas, bet arī cilvēks – rietumu cilvēks.

Sirdslēkmi pārdzīvojusī Rietumu civilizācija, uzmesta uz operāciju galda, ļāva sevi izjaukt līdz pamatelementiem, ļāva sevi griezt un atkal sašūt. Labskanības dēļ var teikt – „dekonstrukcija'', bet vai vajag? Un līdzās visiem pret kristietību, sociālismu vai marksismu, galu galā, pret jebkuru paradigmu vērstajiem verdošajiem spļāvieniem, pilniem niknuma un dziļa aizvainojuma, radās kas tāds, ko daži sauktu par likumsakarību, ko daži vēl šodien nav novērtējuši, ko citi nekad nenovērtēs - sieviete. Lūk, sieviete no nospiedošās verdzības vīrieša veidotā pasaulē izkļuva tieši „slimajā gadsimtā” – „dekonstruētajā”.

Attēlā pa kreisi - Tilda Svintone izrādē „Cilvēks cilvēkam” („Man to man”), tēlojot sievieti, kura pēc vīra nāves pieņem viņa identitāti. Pa labi - Tilda Svintone Mocarta lomā izrādē "Mocarts un Saljēri"

Šķiet, tikai šāda sabrukuma rezultātā viņai bija iespējams izrauties no ķēdes, no mūžīgā lāsta, mesta jau pirmsākumos, tā paša, ko nes Ieva kristietībā vai Pandora un Hēra grieķu mitoloģijā. Līdzvērtīgas visām politiskajām, sociālajām, demogrāfiskajām, tehniskajām un klimatiskajām pārmaiņām, tik nenovērtētas un tikai pēc skaņas vientiesīgas ir tās pārmaiņas, ko piedzīvojusi sieviete. Kā pasakā, trula no negribētas dzīves korsetē vai darba reaktīvās prettanku šautenes „BM-13'' fabrikā, meitene, vārdā, piemēram, Katjuša, pēkšņi iespītējās letarģiskas nolemtības priekšā un iekliedzās, cik spēka, - pāri šāviņiem, pāri gadsimtiem atskanēja uzstājīgs, vīrieša murgainajiem ideāliem pretimstāvošs sievietes izaicinājums. Nekad! Viņa nekad vairs nebūs tā, ko sauc par Otro dzimumu, labskanības dēļ – „Le Deuxième Sexe” [ii].

Lūk, kinolentēs, dažādās attīstības stadijās var redzēt vīrietim sejā kritušos sievietes atbrīvošanās spļāvienus, kā uz adatām uzspraustus tauriņus. Lūk, Marlēnas [iii] bikškostīms, kas atstāj viegli erotizētas, nenopietnas spēles iespaidu, jāatzīst, ļoti piederīgas tā laika Berlīnei. Daudz spēcīgākus, kara mehānismam pretnostatītus pārvērtību brīžus var redzēt, lūk, Nonnas Klaudijā filmā „Komisārs” [iv] un, lūk, Tildas lomā filmā „Orlando” [v]. Jā, un, lūk, var redzēt pašu jaunāko, Merilas Margaretu filmā "Dzelzs lēdija" [vi]. Pati filma gan ir pret attēlotās sievietes dabu, iekļaudamās jau zināmās letarģiskās nolemtības robežās – „Vīriem – Vollesu! Sievām – Stīlu!” [vii] un barodama to zvēru, pret kuru visu mūžu sevī cīnījās Margareta, – „sievišķību".

Sievišķība tiek uztverta kā sakāpināta dramatisma piesūcināta parādība. Ja, piemēram, lasot tekstu, redzi lieliem burtiem rakstītu vārdu ''MĪLA'', to viennozīmīgi vari uzskatīt par sievišķīgu tekstu. Sievišķību piedēvē arī parādībām, kuru iedaba ir ļoti nepastāvīga. Piemēram, savas neskaidrības, atkarības, emocionalitātes un pastāvīgās iekšējo procesu mainības dēļ par tādu uzskata arī aktiera profesiju. Paradoksāli, ka, izmantojot šo sievišķīgo jēlvielu, teātris uz skatuves rada patstāvīgus, norobežotus dzimumus, ar ļoti dažādām vajadzībām un spējām, lai pie dzīvības uzturētu mītus par varoņiem vīriešiem un trauslajām sievietēm, kuras grib būt tikai mīlētas, vienvārdsakot, ar lieliem burtiem rakstītu uz skatuves dēļiem – „MĪLA".

Šāds pasaules skatījums ir uz izmiršanas robežas, jo laiks, kurā dzimums dažkārt tiek lietots kā lamuvārds, kurā sievietei ne tikai ir „sava istaba” [viii], bet arī teikšana, pauž absolūtu garīgo spēju līdzvērtību kā sievietei, tā vīrietim. Mana uzmanība ir vērsta nevis uz apstākli, ka teātrī tiek ekspluatētas dzimumu īpatnības, bet gan uz faktu, ka sieviete vairumā gadījumu ir tikai rezonators vīriešu raksturiem un idejām. Nekā pārsteidzoša tur nav, gadu simtiem teātra vide bija liegta sievietei, visu darīja vīrieši, bet lielajā lēcienā viena gadsimta garumā viss ir izmainījies tik ļoti, ka, šķiet, ar esošajām, jau pārmocītajām „Kaijām”, „Trīs māsām”, „Mēdejām” un „Fēdrām” ir stipri par maz. Vai izmisums dzen stiķēt kopā dižu sieviešu dzīvesstāstus un radīt „Marlēnu”, radīt „Frīdu”, vai pašapliecināšanās spītība liek kļūt par Antiņu „Zelta zirgā”, Mocartu „Mocartā un Saljerī” vai Hamletu „Hamletā”? Kino radītajā ikonogrāfijā sieviete it kā pārkāpj savu mirstīgumu, teātrī šī iespēja viņai dota mazās devās, bet ceļi, pa kuriem šobrīd viņa iet, ir vieni no aizraujošākajiem, tikai tādēļ, ka vēl nesen šādu ceļu nemaz nebija – „Lūk, Valkīras! Lūk, Klitaimnestras!"

Aktieri Joss Vantailers (Jos Vantyler) un Lusija Dobinga (Lucie Dobbing) pirms izrādes „Krustmāte no Brazīlijas” („Charley's Aunt”)

Metamorfoze gadsimta garumā mainījusi spēku samēru starp dzimumiem, robeža dažviet ir kļuvusi nesaredzama. Radošās mokās vīrietis kompensē savu niecību, jo nekad nespēs sievietei atņemt dzemdību sāpes, viņš ilgi, kā bērns, nav ļāvis viņai šīs mokas izjust. Tagad pasaulē ir cita kārtība, fokuss ir uz cilvēku, ne dzimumu. Skatīdamies uz Rimmu [ix], redzu ne tikai savas omes vaibstus, bet arī savus, redzu laiku un telpu, kurā dzīvība sevi apliecina, kā nu mācēdama, spļaudama no dzemdes līdz kapabedrei tiltu – "Middlesex" [x] .

 


[i] Sofija Hohenberga - čehu aristokrāte, Austroungārijas erchercoga sieva, abi nogalināti atentātā, kas aizsāka 1. pasaules karu
[ii] Simona de Bovuāra „Otrais dzimums” („Le Deuxième Sexe”,1949)
[iii] Marlēna Dītriha
[iv] Nonnas Mordjukovas loma filmā „Komisārs” („Комиссар”,1967)
[v] Tildas Svintones loma filmā „Orlando” („Orlando”, 1992)
[vi] Merilas Strīpas loma filmā „Dzelzs lēdija” („The Iron Lady”, 2011)
[vii] Edgars Volless, Daniela Stīla
[viii] Virdžīnija Vulfa „Sava istaba” („A Room of One's Own”, 1929)
[ix] Rimma Markova – krievu aktrise
[x] Džefrijs Jūdžinidess "Midlseksa" („Middlesex”, 2002)

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt