Līva Brice 25.11.2011

Postmodernisma paaudze

Šogad pirmo reizi teātra festivāla "SKATS" ietvaros norisinājās Baltijas valstu jauno dramaturgu Darbnīcas, pulcinot vienuviet ne tikai dramaturgus, bet arī režisorus un pasniedzējus. Darbnīcās piedalījās trīs Latvijas režisori: Laura Groza, Jurijs Djakonovs un Andrejs Jarovojs, kuri izvēlējās trīs, viņuprāt, labākās lugas publiskam lasījumam.

2011. gada 21. un 22. novembrī Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē izskanēja viena lietuviešu un divas igauņu jauno dramaturgu lugas: Gabrieles Labanauskaites „Sarkanās kurpju šķores” Lauras Grozas režijā, Mihkela Sēdera „Ļoti dusmīgs vīrs” Jurija Djakonova režijā un Piretas Jāks „Ieraudzīt rozā ziloņus” Andreja Jarovoja režijā.

Gabrieles Labanauskaites „Sarkanās kurpju šķores” (latviski tulkojusi Rasa Bugavičute) ir stāsts par situāciju mūsdienu Lietuvā pēc Baltijas Praida un homoseksuāļu konfliktiem ar dažādu subkultūru pārstāvjiem, sevišķi,- skinhediem. Tā ir tradicionālas audzināšanas, stereotipiskas domāšanas un netradicionālas seksuālās orientācijas sadursme vienā raksturā, bet, no otras puses, šī rakstura sadursme ar ārpasauli: radikālu nacionālismu un līdztiesību noraidījumu atsevišķās subkultūrās, sabiedrībā arvien nostiprinošos hierarhijas izzušanas un vienlīdzības, līdztiesību ideju, virtuālās un ne-virtuālās realitātes mijiedarbi un ietekmi uz personību. Tam visam fonā mūsdienu politiskā situācija, nabadzība, emigrācija, masu psihoze un Baltijas krievu problemātika. Vēstījumu vēl dramatiskāku padara šo universālo un diametrāli pretējo uzskatu sadursme starp diviem brāļiem. Vai dažādu nejaušību un sakritību dēļ skinhedu atšķirības zīme- sarkanās kurpju šņores- tik nopelnītas, ja jālej ((ne)vainīga?) brāļa asinis?...

Par šo lugu autore saka, ka tā vēl nav pabeigta. Pēc dažām dienām Lietuvā būs cits lasījums un jau cita luga. Pašlaik varētu būt izstrādāti aptuveni 70% darba, tāpēc teksts visu laiku tiek mainīts. Piemēram, pirmajā lugas versijā tika radīta monodrāma. Pašlaik ir ļoti aktuāls homoseksualitātes jautājums, tāpēc nākamā viņas luga būs par lesbiešu basketbola komandu.

Laura Groza, lai arī uzsver, ka tas ir tikai un vienīgi lasījums, lugas intonāciju un destrukciju izvēlējusies rādīt, izmantojot gan teātra štampus, gan oriģinālus paņēmienus. Lasījuma laikā aktieri, atrodoties te ar seju, te pakausi pret skatītāju, tiek izgaismoti gan visi kopā, gan atsevišķi; viņi sēž puslokā uz koka krēsliem un tikai reizumis pieceļas no tiem. Katram rokās vāciņos iesiets lugas eksemplārs. Tiklīdz lapa tiek izlasīta, aktieri to no eksemplāra izplēš un nomet sev priekšā. Iedomātā līmenī izplēstās lapas kļūst par dažādiem rekvizītiem- fotogrāfijām, nazi u.tml., bet lugas finālā baltās lapas kļūst par virsmu uz kuras tiek izlieta dzīvības sula, attaisnojot teātra štampu par kečupa asinīm.

Gan lugas kā teksta koncepts, gan tās lasījuma veids ieturēti postmodernisma estētikā kā formāli, piemēram, vēstījumu pasniedzot fragmentāri un destruktīvi, tā idejiski, runājot par sašķeltu apziņu, izvēles brīvību, minoritāšu līdztiesībām u.c. postmodernismam aktuāliem tematiem.

L. Groza atzīst materiālu par garšīgu tā idejas, paradoksu un asās izteiksmes dēļ, bet pārāk lielu statiskumu un lineāri nepilnīgu fabulu norāda par lugas galvenajiem trūkumiem. Luga ir ļoti piemērota lasījumam, bet darbības trūkuma dēļ šādā formā tā nav iestudējamam.

Mihkela Sēdera „Ļoti dusmīgs vīrs (cilvēks)” ir stāsts par dusmām kā vienīgo jauna vīrieša eksistences formu starp dažādām arhetipisku raksturu sievietēm- māti, kaimiņu veceni, draudzenēm un prostitūtu. Jaunais cilvēks ļoti alkst, lai sabiedrība viņu uztvertu kā vīrieti, bet tā vietā viņš ir un paliek tikai dusmīgs trakojošu hormonu maiss. Kā kļūt par vīrieti? Kā par to runāt un vai vispār par to vajag runāt? Vai kāda no neko nedzirdošajām un vienā laidā pļāpājošajām sievietēm to maz sapratīs, ja vienīgā, kura viņā klausās, atbild to, ko viņš vēlas dzirdēt un dara laimīgu, ir prostitūta no virtuālas realitātes?

Luga veidota, fragmentārā vēstījumā apvienojot dažādas reālas un arī vīrieša fantāzijā izdzīvotas situācijas, kurās viņš sastopas ar sievietēm. Autors, nepiedāvājot lugai manāmu darbības pagrieziena notikumu, tā izskaņā tomēr ļauj jaunajam cilvēkam kļūt par vīrieti, par tādu, kādu viņu vēlas redzēt sievietes, līdz ar to var izdarīt tikai minējumus, vai tā tiešām ir sieviešu uzvara pār vīrieti, varbūt vīrieši izlikšanās spēle, hormonu norimšana, samierināšanās vai lugas nobeigums ir autora fantāzijā palikuša notikuma rezultāts...

Lai arī Mihkels Sēders nevarēja ierasties, lai klātienē vērotu un apspriestu lasījumu, savu lugu viņš raksturojis kā pašam īsti nezināmu kaut ko, kas radies no novērojuma, ka apkārt ir ļoti daudz dusmīgu vīriešu. Ar lugas palīdzību autors centies saprast un skaidrot, kāpēc tas tā ir.

Lai arī dramaturgs piedāvājis četras darbības personas-sievietes, Jurija Djakonova lasījuma režijā, meistarīgi mainot maskas, darbojas viena. Lasījumā piedalījās pats režisors, kurš, sēžot uz grīdas priekšā skatītājiem, imitēja dusmīgo mūziku un darbojās ar aktieriem kā ar marionetēm, liekot tiem mainīt intonācijas, paralēli tekstam izspēlēt masturbēšanu, flirtu, uzspēlētāku vai apspiestāku emociju ekspresiju u.tml., kas lugas lasījumu padarīja atraktīvu, grotesku un mainīgu.

Režisors lugu izvēlējies, jo tā no visām vismazāk izskatījusies pēc literatūras, kā arī pašlaik viņu pašu mazāk interesē sociālpolitiskie jautājumi. Groteskais un spēļtipa lasījuma veids bijis vienīgais, kā lugu izlasīt, lai nebūtu garlaicīgi un pat neizturami, jo tai trūkst viengabalainības un notikumu. Šobrīd konkrēto tekstu viņš redz kā pavisam negatavu, bet ar milzīgu potenciālu. Jurijs uzskata, ka dramaturgs vēl ir pārāk jauns un tas, uz ko nāksies pagaidīt, ir ne tik daudz profesionāla izaugsme kā cilvēciska dzīves pieredze.

Piretas Jāks luga „Ieraudzīt rozā ziloņus” (abas igauņu lugas latviskojis Januss Johansons) atdzīvina vīrietī alkoholisma delīrijā radītu ilūziju, kas kļūst reālāka par realitāti. Šis ir vēstījums par vīrieti, kura sieva (vēlāk atklājas, ka sieva ir ilūzija) ir neauglīga, tāpēc nolemj, ka vīra bērnu var iznēsāt viņas labākā draudzene (vēlāk atklājas, ka viņa ir vīrieša draudzene, kura tiešām paliek stāvoklī no viņa). Iedomu sieviete auglības operāciju narkožu dēļ piedzīvo dažādus atmiņu zudumus, kas vīrā raisa agresiju un bēdas, ko atkal un atkal jāslīcina viskija glāzē. Lugā atklājas konflikts starp iedomām un realitāti: starp abām sievietēm, kā arī katrai no viņām rodas konflikts ar vīrieti. Dzīvoklis simboliski nosauktajā mājā „Rozā zilonis” kļūst par telpu, kurā saplūst un materializējas vīra atmiņas un iedomas; tā ir telpā, kurā no realitātes ienākušais kļūst izdomāts.

Tāpat kā Mihkels Sēders, arī Pireta Jāks nevarēja ierasties, lai noklausītos lasījumu un to komentētu.

Lasījums Andreja Jarovoja režijā neizdevās kā iecerēts, jo pievīla tehniskais aprīkojums- režisors bija iecerējis projicēt remarkas un lugas atslēgas. Situāciju nācās risināt, lasījumā iesaistot teicēju no klausītāju vidus. Lasījums, kurā vajadzēja dominēt halucinācijai un iztēles sfērai, izvērtās reālistisks.

Režisors lugu izvēlējies, jo tēma un ideja sakritusi ar viņa paša pēdējā laika interešu objektiem, kā arī režisoru uzrunā viss neapzinātais un mistiskais. Viņu lugas tekstā aizrāvis arī psihoanalītiskais kodējums un sievietes un vīrieša attiecības.

Klačas SKATA kontekstā

Līva Brice klačojas ar dramaturģi Gabrieli Labanauskaiti, Latvijas Dramaturgu Ģildes priekšsēdētāju dramaturģi Rasu Bugavičuti un režisoriem Juriju Djakonovu un Andreju Jarovoju.

Par dramaturgu Darbnīcām un darbu šī projekta ietvaros

Gabriele Labanauskaite: tā kā nav profesionāle, rakstīšanas procesā nedomā, kā lugu uzlikt uz skatuves, lai arī ideja atsevišķām ainām rodas kinematogrāfiskā vīzijā. Iespējams, ka tas var mainīties, jo Darbnīcās sadarbība ar režisoriem, kuriem ir pavisam atšķirīgs skatījums uz tekstu, palīdzējusi saprast lugas uzdevumus un funkcijas.

Jurijs Djakonovs: „Es esmu nihilists. Projekta laikā sapratu, ka dramaturģisku materiālu var uzrakstīt jebkurš, kurš to vēlas. Arī es to varu, un, šādi sakot, es negribu iznīcināt jaunos dramaturgus. Intuitīvi var just, kuram autoram ir, ko teikt, kuram nav, kas arī ir primārais, nevis tehniskās konstrukcijas. Ar dramaturģisku tekstu rakstīšanu vajag nodarboties iespējami vairāk, tas veicinās teātra attīstību.”

Kopumā gūto pieredzi atzīst par vērtīgu, sevišķi viedokļu apmaiņu Darbnīcās starp režisoriem un dramaturgiem. Materiālu konkrētajam lasījumam tikpat kā neizmainīja un pēc publiskā lasījuma tekstu ieraudzīja pavisam citādāk, tāpēc nenoliedz iespēju, ka kaut kādā veidā ieguldītais darbs pie tā varētu turpināties.

Rasa Bugavičute: „Ir jāņem vērā, ka tas bija pirmais kucēns”. Kopumā darbnīcas vērtē atzinīgi, sevišķi izceļot nesavtīgo Laura Gundara un Tīta Palu dalīšanos kā dramaturģijas, tā režijas pieredzē. Lielākais ieguvums viņai- sadarbība ar režisoriem.

 

Par atšķirībām Baltijas valstu dramaturģijā

Gabriele Labanauskaite: „Viss ir kādreiz jau uzrakstīts, mēs varam tikai rast veidu, kā to pasniegt jaunā gaismā”. Par Baltijas valstu dramaturģijas atšķirībām viņa var spriest tikai pēc jaunāko dramaturgu darbiem. Viņasprāt, lietuviešu dramaturģijā vispār nav latviešu orģināldramaturģijai tik ļoti raksturīgais sociālreālisms. Lietuviešu lugas ir vairāk poētiskas un abstraktas, dažbrīd pat pārāk abstraktas un tāpēc dīvainas. Igauņu dramaturģijā akcents likts uz emocijām, attiecībām un identitātes jautājumiem.

Jurijs Djakonovs: „Mūsdienās ļoti daudzi raksta nevis lugas, bet gan literārus darbus - lomās sadalītus romānus. Tādi nav piemēroti skatuvei.” Atšķirības Baltijas valstu dramaturģijā ir ļoti būtiskas, un, gribot negribot, tam skaidrojums jārod sociālpolitiskajā situācijā, un lasījumiem izvēlētās lugas likumsakarīgi sakrīt ar šo situāciju katrā valstī. Viņaprāt, Latvijas dramaturģija atrodas attīstības līmenī. Tas ir pats sākums - kā bijis viens ģeniāls Blaumanis, tā arī palicis. Lietuviešiem situācija ir citādāka, lai gan ne bez līdzīgām problēmām. Igauņiem gan nozares finanšu, gan kvalitāšu ziņā viss ir kārtībā - aģentūras, procenti no valsts budžeta utt. „Saprotams, ka mums viss klibo uz abām kājām, un ar kādu nejaušu veiksmes stāstu nevar nomaskēt, ka mums ar šo jomu viss ir kārtībā, ka teātri alkst orģināldramaturģijas. Mēs visi priecāsimies un pat gaidām vēl viena Blaumaņa piedzimšanu, taču bez dīkas gaidīšanas ir arī citi varianti.”

Rasa Bugavičute: „Ja deviņas Darbnīcās apstrādātās lugas iedotu jebkuram cilvēkam, viņš tās spētu uzreiz sadalīt trīs kaudzītēs. Atšķirības Baltijas jauno dramaturgu darbos ir acīmredzamas.” Viņasprāt, lietuviešu dramaturģija ir ne tikai uz literatūras, bet pat uz daiļliteratūras pusi tendēta. Viss tiek pasniegts konceptuālā līmenī. Latviešiem ir citādāk- realitāte, cilvēks, notikums, stāsts, bet igauņiem- zelta vidusceļš. Teātra un dramaturģijas kvalitāšu jautājums skatāms caur kultūrpolitikas prizmu. Lietuvā šajā nozarē pašlaik rāma pašplūsma, Latvijā tagad Teātra Darbinieku savienība un Dramaturgu Ģilde cenšas ko uzčubināt un attīstīt, bet Igaunijā viss ir pretēji- ir sistēma, ir aģentūra, ir finanses, ir kvalitāte.

Lauris Gundars: lasījumu noslēgumā atzīst, ka lietuviešiem ir spilgtas formas orģināldramaturģija, latviešiem tās centrā ir cilvēks, raksturs un nemaz nav formas, taču igauņi spēj apvienot formu un saturu.

 

Par mūsdienu Latvijas teātri

Gabriele Labanauskaite: pašlaik vēl nav skatījusies latviešu teātri, bet pēc sadarbības ar jaunajiem režisoriem un dramaturgiem, ir ieinteresēta par Latvijas teātri un nākotnē cer ne tikai gūt skatīšanās pieredzi, bet arī sadarboties kā dramaturģe, jo Latvijai un Lietuvai ir ļoti līdzīga vēstures pieredze, domāšana, sāpes, valoda utt.

Jurijs Djakonovs: redz, ka situācija mainās, un tā mainīsies jebkurā gadījumā. Viņaprāt, to vajadzētu darīt ātri, nebaidoties no pavisam trakām idejām, jo pašlaik reformēšana ir pavisam plūstoša un kautrīga. Pie tā Jurijs vaino pašu mentalitāti un joprojām valdošos teātra kanonus, kā arī stereotipus par teātriem, kuros rāda labas un kuros sliktas izrādes. Visi šie priekšstati ceļo no paaudzes paaudzē. Viņaprāt, Dirty Deal un Nacionālā teātra projekts „Tests” nav lielākais, bet vismaz mūsdienu teātra apstākļos par notikumu uzskatāmais solis sistēmas maiņai.

Andrejs Jarovojs: pēdējā laikā nav sevišķi daudz redzējis, bet redzēto vērtē kā ļoti labu. Viņš nešķiro valstisko un nevalstisko teātru sniegumu, jo teātra telpu veido visi teātri kopā. Labprāt vairāk uz skatuves redzētu latviešu orģināldramaturģiju, taču nespēj komentēt, kāpēc gan pats, gan citi režisori tik reti to iestudē. Andrejs uzskata, ka vajadzīga lielāka komunikācija starp dramaturgiem un režisoriem, lai saprastu, kas teātrim un kas publikai ir nepieciešams.

Rasa Bugavičute: uzskata, ka tas (tēmas, izteiksmes līdzekļi, kopā saturošās struktūras), kas notiek dramaturģijā, notiek arī teātrī: pašlaik līmenis lēnām ceļas. Rasa uzskata, ka mēs esam realitātes un sižeta piekritēji, tāpēc pat lietuviešu teātris mums, latviešiem varētu šķist neizprotams. „Pašreiz situācija latviešu teātra telpā patiešām mainās. Nezinu, vai gribētu, lai tas notiek ātri, bet pavisam noteikti zinu, ka pārmaiņas vajag veikt pamatīgi un ar jēgu”. Rasa priecājas, ka beidzot pienācis brīdis, kad sākas sadarbība starp režisoriem, dramaturgiem, aktieriem, producentiem un scenogrāfiem. „Kad rodas iestudējumu veidojošais cilvēku kopums, tad var ar vienu klikšķi apgāzt sistēmu”. Rasa atzīst, ka šobrīd teātra telpu ļoti ietekmē nevalstiskie teātri, un kā lielisku piemēru tam min Nacionālā teātra sadarbību ar Dirty Deal theatro, kā arī Krievu drāmas teātri, kas sācis piesaistīt jaunus cilvēkus.

 

Par izjūtām un profesijas specifiku

Gabriele Labanauskaite: „Nav veltīgs darbs aprakstīt simtiem lapu, lai beigās saprastu, tieši kuras divpadsmit rindiņas teksta būs vajadzīgas skatuvei.” Gabriele neizjūt konkurenci vai greizsirdību pret kādu citu dramaturgu vai režisoru idejām. Viņa ir gatava, ka radītais teksts tiek mainīts, labprāt to pati dara, bet ar vienu noteikumu- pārmaiņas var būt bezgalīgas, ja netiek mainīts viņas galvenais vēstījums/ t.s. mesidžs. Ja kāds režisors mesidžu grib pavisam izmainīt, viņa ir gatava pateikt „Nē!”, lai arī dramaturģiskajam materiālam var būt neiedomājami daudz interpretāciju. Viņai ir pieļaujamas modifikācijas no traģēdijas uz komēdiju un otrādi, tāpēc pamatā izvēlas traģikomēdijas žanru. Katra izmaiņa un atkāpe no teksta, ja palīdz nogādāt viņas vēstījumu adresātam un liek tam justies priecīgam, ir pieļaujama. Vieni lugas raksta kā instrukciju teātrim, bet citiem luga ir mākslinieciskās pašizpausmes rezultāts. Gabriele atzīst un jaunradē cenšas izmantot abus, lai gan tīkamāka viņai ir vairāk subjektīva rakstīšana. Gabriele uzskata, ka katrā profesijā ir jāprot ieturēt distance no galēji personiskiem pārdzīvojumiem, tāpēc viņas darbos neatrast pašas vai draugu pieredzi, situācijas un raksturus. Lugās no tā visa būs tikai krāsas un emocijas.

Rasa Bugavičute: mācību procesa laikā ir iemācījusies pieņemt, ka teksts visu laiku ir jāmaina, tāpēc argumentētus ieteikumu ņem vērā. Rasa neslēpj to, cik pašlaik jauniem dramaturgiem neiespējami savas idejas un darbus izsist cauri, tajā pašā laikā atklājot ideālo darbošanās modeli mūsdienās- kolektīvu radīšanu. „Kopā radītas idejas ir dzīvotspējīgākas un daudz kvalitatīvākas, jo visas iesaistītas puses jaunrades procesā ir ieinteresētas un klātesošas jau no paša sākuma. Tā ir modes lieta un nepieciešamība.” Par šīs metodes ēnas pusēm Rasa runā atklāti, ka visu slikto biežāk nākas izciest uz savas ādas, bet laurus dalīt ar visiem iesaistītajiem. Viņasprāt, tas jauniem māksliniekiem ir ļoti izdevīgi. Uz mirkli, iedomājoties, ja būtu dramaturģe ar vārdu, Rasa šādā situācijā noteikti apvainotos, taču tā kā viņa vēl mācās un mācīsies ilgi, dalītos laurus un nedalītās neveiksmes neuzskata par zārka vāku.

 

Par Spēlmaņu nakti

Jurijs Djakonovs: jūtas neizdevīgā situācijā to komentēt, jo pats ir nominēts. Atzīst, ka viņš tāpat kā jebkurš jauns mākslinieks vēlas turp doties, lai parādītu sevi, lai paskatītos uz citiem, iegūtu balvu un ko gudru visiem pateiktu tā, it kā viņi jau to nebūtu dzirdējuši.

Viņaprāt, šī ir skaista tradīcija, kas vienuviet pulcina nozares ļaudis, kas ir ļoti vajadzīgs, bez tam, pašiem māksliniekiem ir vajadzīgs, lai viņus vērtētu objektīvāk par t.s. patīk/ nepatīk skalu, bet par Spēlmaņu nakts formu režisors konceptuāli nespējot spriest, jo apmeklējis to vienu reizi un tāpēc nezina, kā tā attīstās vai neattīstās. Viņaprāt, šīs tradīcijas forma, iespējams, pat ir sekundāra, kā arī esošā noteikti nav vienīgais iespējamais variants.

Andrejs Jarovojs: Atzinīgi vērtē kā koncepciju, kas apvieno nozares cilvēkus un kurā tiek vērtēts mākslinieciskais sniegums. „Iedomājos vienu ķecerīgu domu: lai savā ziņā subjektīvs vērtējums netiktu pasniegts kā objektīvs, piedāvāju galēji subjektīvu balvas sadalīšanas veidu, jo žūrijas locekļiem nav iespējams vērtēšanai redzēt visu uz skatuvēm notiekošo, bez tam- katra izrāde katru reizi ir cita. Varbūt vajag pasniegt N. Naumaņa, citu gadu S. Radzobes utt. t.s. gaumes lietas balvas...”

Rasa Bugavičute: ideju un līdz ar to tradīciju vērtē atzinīgi, taču uzskata, ka šajā struktūrā būtu jāskata objektivitātes jautājums, bet neredz veidu, kā to risināt. „Latvijas Dramaturgu ģildē pašlaik attīstās priekšlikums par dzīvo dramaturgu apbalvošanu, jo pretējā gadījumā uz viena plauktiņa sēž gan Blaumanis un Rainis, gan jaunie dramaturgi. Blaumani un Raini iestudē un vienmēr iestudēs, tāpēc nevajag atteikties no nominācijas orģināldramaturģijā. Nedrīkst aizmirst par jauniem dramaturgiem un iespējām tos motivēt kvalitatīvam radošam procesam”.

   

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt