Ēriks Vilsons 16.12.2011

No izbraukuma dienasgrāmatas

Decembrī par teātri un dzīvi runā aktieris un dramaturgs Ēriks Vilsons.

Rūdolfs Blaumanis NEZĀLE.

Jau ceturto gadu braucot ar šo izrādi, esmu izmalis visu Latviju. Izņēmums – dažas skolas, kas smagi cietušas no izrāžu invāzijas. Saka - nē, nē! Mums jau te bija! Uzlika aizslietnīti un magnetofonu. Kaut ko te pļurināja. Negribam vairs redzēt. Aizbildinās. Kādu teātri? Mums jau nav tādas telpas! Jāaptumšo zāle, jāsalabo priekškars, jāstibī prožektori! Tad vēl vajag... Nē, nē! Neko tur nevajag! Tikai vietu un cilvēkus. Tā, lūk!

Kur tikai es neesmu spēlējis! Ēdnīcā, sporta zālē, neapkurinātā kultūras namā, mācību iestādes koridorā, palielākā klases telpā, aktu zālē, ābeļdārzā un Dailes teātra Kamerzālē.

Mazs ieskats izrādes norises virtuvē

Oktobra vidus. Zemgales vidusskolas vestibils. Skatuves paaugstinājums, uz kura vairākās rindās salikti krēsli puslokā. Žvīks-žvāgs, tiek atnesta mana pieticīgā dekorācija. Ozolkoka galds, krēsls un vecs finiera čemodāns ar rekvizītiem. Skan skolas zvans, ierodas skatītāji. Es sēžu pie galda kā tāds skolmeistars. Iededzināta svece. Vēroju jauniešus. Stāv bariņš no jaunākajām klasēm un boķē.

- Kas te notiks?

- Izrāde.

- Es arī gribu!

- Nē, jūs nevarat! Ejiet uz matemātiku.

Tēvaiņi no vecākajām klasēm ņirdz, gremo bulciņu un bravurīgi tērgā. Vecāko klašu meitas pirmajā rindā rausta uz leju trūcīgos svārciņus, sačukstas. Zvans uz stundu. Sapulcējušies pāri par piecdesmit skatītājiem. Literatūras skolotāja mazliet satraukta – balsis Kamčatkas rindā nerimst.

- Labdien! Esmu ieradies nodibināt pie jums teātri!

- Ej, nu!

- Vai jūs te teātri spēlējat?

- Nu, jā...

Piektajā klasē tiekot mēģināts darbiņš Ziemassvētkiem. Tas labi.

-Vai esat ko redzējuši?

- Vēsi!

- Ko redzējāt?

- Šito... Kā viņu tur?... Nu, to ar to dziedāšanu!...

- Kurš no jums nekad nav bijis teātrī?

Visi ir bijuši.

- Es ne! - no Kamčatkas gala, smieklu pavadīts, bārdainais tēvainis paceļ roku.

- Tu? Ir nu gan laime! Tagad būsi. Pirmo reizi!

Visi aplaudē.

- Nu, sākam?

- Kāda runa!

- Pieņemsim noteikumus!

- Kādus vēl noteikumus?

- Jāizslēdz mobilie telefoni!

- To var.

- Tad vēl – ja kādam uznāk uzmanības deficīta lēkme... Man stāstīja, ka pirmajā stāvā esot laba kafejnīca.

- Ir. Blakus garderobei.

- Sarunāts?

- Okei!

- Tagad man ir nepieciešami aktieri.

- Kāpēc?

- Man ir apnicis vienam pašam teātri spēlēt. Vai gribat man palīdzēt?

- Var jau!

- Sadalīsim lomas.

- Es, es gribu!

- Pagaidiet! Es esmu Dievs Tas Kungs!

- Kas, kas?

- Režisors teātrī ir Dieva vietā.

- Ej, ej...

- Nu, labi – ne visos teātros. Gadās, ka varu savās rokās, pēc valsts apvērsuma, pārņem direktors.

- Tā kā Ulmanis?

- Apmēram tā.

- Nu, tad daliet ar tās lomas!

- Es katram izsniegšu foto.

- Tā kā personas apliecību?

- Jā.

Vanagu saimnieks tiek mazam, pumpainam puišelim no devītajiem, bet Vanagu saimniece – gruntīgas miesas būves meitietim no divpadsmitās. Abi paņem fotogrāfijas un apsēžas man blakus.

- Vanag, es tev sievu dabūju!

Devītie spurdz. Aktieris draudot paceļ vidējo pirkstu.

- Kurš te ir no skolas parlamenta?

- Arvīds. Viņš ir šefs.

- Labi. Tu būsi saimnieks Krikums. Tev arī sagādāsim sievu. Nu, tādu, kurai muti nevar aizbāzt. Lai vienmēr būtu opozīcijā.

- Rasa, dzirdi?

- Kas ir?

- Tu būsi Krikumiene!

- Lieciet mani mierā!

Visi klapē. Krikumu saimniece saņem savu fotogrāfiju brūnā koka rāmītī. Nu, tagad... pats cienījamākais cilvēks visā pagastā. Biezumnieks. To es izvēlos pats. Esmu jau noskatījis. Bārdainais Kamčatkietis, sasārtis, toties iedrošinošu uzmundrinājumu pavadīts, slāj uz improvizēto skatuvi. Prieka lēkme. Tā... Labās lomas sadalītas, atlikušas tikai nevērtās. Man ir nepieciešams atradenis Jānis. Pagasta nelaime.

- Kurš jūsu skolā te visiem krīt uz nerviem?

Tiek izstumts viens sakautrējies jaunēklis ar izspūrušu matu ērkuli. Publika gavilē. Tad ir vēl viena loma. Arī nav nekas sevišķs – ganu meita Līze. To es jau esmu noskatījis. - Nē, nē... Tu dabūsi citu lomu, - es atsēdinu vienu desmitās klases bārbiju ar aizkrāsotām acīm, kurai pāragri sākusies jau iepriekš pieminētā uzmanības deficīta lēkme. Viņas vietā pierunāju necilu, sevī ierāvušos meiteni no vienpadsmitās ar salmu krāsas matiem un skumjām acīm. Līze sarkst. Auditorija neapmierināti noelšas. Bū! Kāpēc viņa? Es ar’ gribēju.

- Tā! Varam sākt? Jūsu priekšā ir aktieri. Lūdzu aplausus!

„Viņu īsti vajadzēja nosaukt par Mozu, jo viņu izvilka iz ūdeņa, gan ne iz Nīlupes un ne Vāraus meita, bet līdzcietīga veca māmuliņa iz pa pusei aizaugušas dzelmes, kura bija meža vidū.”

Veco māmuliņa dabon fifka ar sakrāsotajām acīm, noklīdušo govju lomas tiek skuķiem, kuras priekšpēdējā rindā par kaut ko sačukstas. Mācītājs un viņa kundze sēž otrajā rindā. Rokās sadevušies. Par Vilku, kuru piemin Krikumiene, pārtop viens sasapīrsingots jaunietis ar melnu matu ērkuli, bet brūnajā Krancī pārvēršas puisis, kurš pusaizmidzis spaida mobilo telefonu. Bruģu tiesai es klanos. Visu cieņu! Tie ir mana Biezumnieka drauģeļi pēdējā sola rindā. Visi rēc. Bruģu tiesa nomierinās.

Pamazām skatītāju zāle pieklust. Tā riktīgi sapriecājas tikai tad, kad Līze bučo Jāni. Smiekli gan ir tādi bravurīgi, bet meitenēm acis mirdz.

Kad Biezumnieks saķer Jāni pie rīkles, visi vēl tā... It kā ņirdz, bet pie vārdiem - „tumšas asinis plūda no viņa muguras„ - pauze.

„... viņš bij uzkritis uz izkapts, kuru neapdomīgi tā bij atstājis zemē, ka gals bij uz augšu, un izkapts gals bij iedūries viņa mugurā...”

– kāda meitene ievaidas. Visi pieklust. Nākamā stāsta daļā par Jāņa bērēm vairs nečalo.

„Bet kādu laiciņu pēc Līzes aiziešanas šāda briesmu ziņa izpaudās pa pagastu: «Biezumnieks nokauts!» Viņu atrada klētī, kur tas pa vasaru mēdza gulēt, gultā bez dzīvības. Nodiluse, īsa izkapts bij iedurta viņa sirdī...”

Klusums.

“Jāņa kaps, kurš katrā vasarā bij līdzinājies puķu dobei, pēc Līzes pazušanas pamazām panīka. Atraitnītes, neļķes un neaizmirsteles uz tā iznīka. Starp lielām nātrām vēl tikai kādas retas, zilas puķītes kā baidīdamās parādās, bet arī tās drīz iznīks, taps izskaustas, un uz sabrukušā kapa augs un kuplos tikai - nezāle.”

Nopūšu sveci. Skatītāji atjēdzas. Laikam jāaplaudē. Aicinu savus aktierus piecelties un kopā klanāmies. Spiežu roku. Paldies, Jāni! Paldies, Līze. Biezumniekam paldies!

- Vai kāds palīdzēs to galdu nonest līdz autiņam?

- Kāda runa!

- Paklau, a’ kā var kļūt par aktieri? - man klusu vaicā pagasta nelaime.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt