Mārtiņš Meiers 30.03.2012

Mārtiņa Meiera piezīmes IV

Martā par teātri un dzīvi runā Valmieras drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers.

Slimība

Tikko no sienas nogāzās un sašķīda drumslās lampa, kristāla lampa. Trauslā izvēlējās nepareizo laiku, kad krist, esmu slims, no gultas laukā nelīdīšu, lai necer. Man kājas karstā ūdenī, te balzāmiņš ar upeņu sulu, te segas un sasmacis piekusums. Nekustēšos.

Esmu slims. Sasvīdis situ slimību - kautiņš par veselību. Nedrīkst slimot! Nepienākas. Vide tāda.

- Sit pa seju tai drebelīgajai slimībai, sit pa ribām, sit pa kaklu, tāpat kā viņa tev! Kaut izdotos nosist līdz 36,6!

Visi slimo, bet par to nerunā, pašsaprotami patur savā intīmajā zonā šos pārdzīvojumus, lai pēc laika izmestu pieredzes miskastē, tanī, kurā trūd piedzīvotie nieki, piedzīvotās slimības, pārpratumi, ikdiena, neveiksmes, kļūdas. Ja varētu, ar kāju iespiestu tur vienu otru lielāku traumu, vienu otru reizi, kad nācies svempties atpakaļ pie dzīvajiem. Tur met visu, ko nevajag atcerēties un ko negribas atcerēties. Profesija gan tāda, ka šo miskasti bieži nākas vērt vaļā, bāzt roku iekšā lapseņu un skudru pilnajā puvušu ābolu spainī un aukstasinīgi paciest muti kaltējošo sajūtu. Profesijai ļoti noder rakšanās tieši šinī miskastē, gļotainu un aizmirstamu notikumu vērtība šai profesijai ir kā maita melnajam grifam. Miskastē izmestās, atstumtās, cīpslainās pieredzes baro līdz sāta sajūtai, līdz šķebīgumam, līdz nervu sabrukumam. Meklējot vienu, var atrast ko citu, miskastē nekas nav pa plauktiem. Vienu atradumu atdodu profesijai, otru aizvelku mājās un bezmiega naktīs blenžu tai virsū. Ja vajadzēs, aiznesīšu un piedāvāšu savai profesijai, ja nē, kādu laiku sevi pamocīšu un iemetīšu atpakaļ miskastē, lai tad atkal nejauši uzietu. Rokot mēslus, var pieķert kādu kaiti, un, ja cilvēkam šinī profesijā ir kaite, tad drīz runās par viņa kaitīgumu.

Izgāju no mājas, lai turpat pāri ielai novietotajā konteinerā izmestu plastmasas mēslu maisu, kājas vilkās lēni, smagi, garlaicīgi. Aizvērtām acīm garām konteineram. Pāri šosejai. Uz upi. Svīstošs, purpinošs un noguris devos uz priekšu, nokļūdams upmalā, kur sasmēķētu soliņu ielenkumā pastaigājas begemoti. Varbūt tikai rādās.

- Kur, pie velna, lai iet? Kur, pie velna, lai iet šinī nolādētajā pilsētā? Slimam miskasti nevajadzētu nest!

Vējš stindzina, esmu nekurienē starp kokiem un upi ar plastmasas maisu rokā, gribētu dažas lomas tādā plastmasas maisā ievīstīt, nosmacēt un triekt konteinerā uz neredzēšanos, uz nesatikšanos, uz nemīlestību, uz prom došanos, kā filmās - no neiespējamās mīlestības smalki atvadīties un doties prom. Kā būtu, ja būtu. Pieredzes miskasti nevar iztīrīt, to nevajag iztīrīt, var pētīt, var mēģināt izprast, var šķietami aizmirst, bet ne iztīrīt.

Sēžu upmalā uz soliņa, begemotu ņurdēšana saplūst ar dūkoņu ausīs. Vējš ir negants.

- Kādēļ te atnācu? Sajaucu.

Nāk atraugas. Fiziskas slimības izraisītas, garīgas atraugas. Peld mani vārdi kā pagātnē, tā šodienā un rītdienā. Tie smagie akmeņi, pa ūdens virsu un grunti upes stumti, iemet savu smaku man sirdī. Nekas īpašs, vecas sasmakušas domu atraugas. Viena garāka, otra īsāka, trešā pavisam īsa:

- „…suicidālas salas aprīts. Trīc rokas, acis šaubīgi veras ciet un veras vaļā. Nav nekādas dzenošās gribas. Tā ir prom. Tā ir pazudusi bez pēdām. Atkal klejoju pa Rīgu, atkal nekur nevēlos ieiet un atkal tulzna uz lielā kājas pirksta. Vakar lopiski zviedzu, kaut ko muldēju, dzēru vīnu, šņabi, absintu un vēmu. Aizmigu, dzirdēju skaņu halucinācijas, biju komā. Vāji diegi tur mani pie dzīvības, vāji diegi ļauj elpot un spiež ēst vai ļauj priecāties. Šķiet, esmu drudzī, šādā stāvoklī nebūtu vēlams atrasties uz ielas, tik tiešām - šādā stāvoklī nav nekādas vajadzības atrasties uz ielas. Zemestrīce. Nervutrīce…”

- „…atkal iekrītu upē. Spiedīga plūsma apklusina ausis, aizsit elpu un miglo skatu. Spiedīga maldu garša griežas mēlē. Tā nav apātija. Atkal un atkal apjausma par vienbūšanu. Diemžēl…”

- „… visiem, šķiet, izsniedza, bet es pazaudēju dzīvi skaidrojošo vārdnīcu, nabadziņš…”

Vējš smakas izdzenā, visticamāk, smirdēja tas pats nolādētais miskastes maiss, ko vazāju līdzi, smirdēja abi - i tas, kas rokā, i tas, kas sirdī.

- Jāiet atpakaļ uz mājām, ko te atkūlos?

Cauri naktij, garām, pa un pāri ielām atgriežos atpakaļ pie mājām. Sarkanā gaisma, stāvu un gaidu. Pretī Nacionālais teātris, gaidu. Būkšķis. Nesaprotu, no kurienes, kā kāds būtu man roku aizskāris, kā būtu ko metis. Neviena nav. Neviena. Bet bija būkšķis, dzirdēju. Skatos uz leju, blakus labajai kājai guļ pīle - beigta pīle. Skatos uz augšu.

- Lidojusi un nomirusi. Nokritusi. Blakus.

Vēl silta, pat karsta, no melnām debesīm triekusies aprautā dzīvība izplēn tumšā asiņu peļķē. Ievīstu džemperī. Blenžu.

- Nemetīšu miskastē. Upē.

Upe labprāt uzņēma beigto pīli, samīļoja, ne aprija. Varbūt vecums vai kāda slimība, bet varbūt skumjās domu smakas, ko pirmīt saodu, bija saodusi šī pīle un arī tā lampa, kura padevās. Maz vajag, pietiek ar trīs pieredzes miskastē atrastiem akmeņiem, lai saslimtu, lai triektu dzīvību pret asfaltu. Reizēm pat ar vienu, vismazāko.

 

***

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt