Mārtiņš Meiers 15.03.2012

Mārtiņa Meiera piezīmes II

Martā par teātri un dzīvi runā Valmieras drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers.

Visu mūžu malā

Ko noklusē mīlestībā dāvinātu, bet aizmirstu ziedu vītuma smaržas pilnie kultūras namu koridori? Ko noklusē tie nami, kuri, valsts optimistisko dotāciju iepļaukāti, apdulluši un sastinguši cēlā miera stājā, kā gaidot pavēli, kā gaidot atpestīšanu, skatās pelēkajā nākotnē tik naivi un cerīgi, ka jāraud? Ko noklusē tie citi, kuri, nomales tumsā krituši, burtiski gārdz, burtiski pūst zemes virsū, nespēdami vilkt savu dzīvību?

Varbūt noklusē rūgtumu, ka nekad neviens nams ar nosaukumu ''Kultūras nams'' nepiedzīvos spožumu, kādu bauda koncertzāles, kādu bauda teātri un nupat jau arī bibliotēkas, tikai tā netveramā iemesla dēļ, ka, ikreiz pieminot ''kultūras namu'', mutē iesitas skāba, mumificētu Brežņeva pirkstu šķebīgā garša. "Tabakas nams" skan smuki, "Andrejsala" - smuki, "Spīķeri" arī, un, ko tur liegties, vispārējais tonis nosaka, ka pamestās industriālās ēkās ir jāskan Gubaidulinas* koncertiem, ir jānotiek festivālu izrādēm, labais tonis arī nosaka uzskatīt „kultūras namu" par birokrātisku obligātību, ne vērā ņemamu vidi.

Varbūt sazvērnieciski nestāsta par tiem radošo cilvēku bataljoniem, kuri, soļodami pāri vienam vienīgam saietu namam, šķiet, reizi pa reizei ir saslimdinājuši to ar kādu nepatīkamu sociālu slimību. Gluži kā sievietei, kuras sejā ieguļ visas bezmīlestībā, bet vīrieša apskāvienos pavadītās naktis, kultūras namiem pāri iet simtiem viendienīšu pasākumu, atstājot aiz sevis tukšumu un nolemtības pilno mūžīgo paģiru elpu. Visbiežāk pelnīt atbraukušie mūziķi, aktieri, dejotāji un dziedātāji izbradā namu smagām, nogurušām kājām, izbradā un dodas prom.

Varbūt kautrējas no padomju ēras reliktiem - pārāk augstās skatuves un pārāk tālās pirmās rindas, kas rada smagnēju svinīguma iespaidu. Šo paradoksālo vēsturisko joku reizēm nelikvidē arī pēc pamatīga remonta, bet neviens kultūras nams nav būvēts tikai teātru vajadzībām, skatuvi izmanto visādiem gadījumiem, kādam kora koncertam vai kongresam, deju skatei vai izlaidumam. Par ko kautrēties?

Varbūt nenoklusē pilnīgi neko, ikdienā pie dzīvības uzturēdams mūsu folkloras reizrēķinu, tā sakot, tautai pie sāniem piespiedies, šis nams dod patvērumu tiem, kuri turpina senas tautas daiļamatnieku tradīcijas, dod patvērumu tautas deju ansambļiem, koriem, amatierteātru entuziastiem un arī tiem, kuri dažādu apstākļu dēļ nekur citur sev telpas neatrod - politiski represēto klubiem, frizētavām, ārstu privātpraksēm. Cinisks, konceptuālu ''mākslas centru'' filosofijā dresēts prāts saviebtos šādas kakafonijas priekšā, bet naivā atvērtība visdažādākajām iestādēm, balansēdama starp izdzīvošanas un Mātes Terēzas bezdibeņiem, tikai pasvītro un divkārt izceļ ļoti savādo nišu, kuru aizņem jēdziens ''kultūras nams''.

Savādi ir loki, kuri jāmet, vedot izrādes uz nepazīstamām skatuvēm. Braucot naktī pa tukšām ielām, garām pamestām mājām, cilvēks var kļūt bāls, tikpat bāls, cik Alūksne, skatīdamās, kā cits pēc otra tiek aizmūrēti prombraucēju atstātie tukšie logi. Pa vecai modei šeit namu sauc par Tautas namu, un siltums šinī namā arī ir pa vecai modei, skatuves vienā stūrī sēž ne to neseno, bet to daudz senāko laikmetu apliecinošs dinozaurs - labi uzturēta un svaigi krāsota krāsns. Otrā skatuves pusē tumsā sēž Laurels** - kaste ar smiltīm un Hardijs* - muca ar ūdeni, viņiem aiz muguras, pie sienas ir sarkans spainis, sarkans cirvis un sarkans lauznis. Var just, ka saimnieki šeit ir ļoti cienīgi. Spītība un apņēmība ir sīkas blakusparādības tām rakstura īpašībām, kādas piemīt cilvēkiem, kuri spēj vispārējas histēriskas evakuācijas gados simboliski nenolaist rokas.

Savādi ir nami, kuros gadās būt, kuru laime un posts paliek sveši, jo tikai garāmejot, tikai caurbraucot redzu afišas, redzu pazīstamus un mazāk pazīstamus vārdus arī pošamies ceļā uz šo pašu namu, arī metam lokus pa Latviju un tās pelēkajiem asinsvadiem. Madonas bijušais Virsnieku nams sagaida pie sevis Vestardu Šimkus bez skaļām reklāmām un lieliem plakātiem, kā jebkuru citu atbraucēju, pašcieņas pilnā, tradicionālā veidā, ar tēju, dažām maizītēm un kafiju termosā.

Savādi ir cilvēki, spļaujot akā, no kuras dzer, kā niknumā, kā viena nakts piedzīvojuma reibumā. Radošie karaspēki kultūras namus izmanto kā sievietes, un sievietēm, kā zināms, kara laikā nav viegli. Īstā kauja būs citur, ne šeit. Negribēts un apjucis nams savā paspārnē ņem bērnus, ņem māksla bāreņus un kropļus. Audzina tos, kuri viņu pametīs, audzina topošos pulkvežus, majorus un karavīrus. Gatavo karam, kurā pats vienmēr būs zaudētājs.

Madonas Kultūras nams

Savādi ir brūnie koridori, kuros katras durvis aicina doties nedaudz funkcionāri noskaņota Luisa Kerola radošajā ceļojumā: dzirdēt tautas deju ansambļa kāju dimdoņu, gatavojoties skatēm un sapņojot par Deju svētkiem; redzēt adatu terapijas apmeklētāju sadurtās galvas, smuki rindiņā sasēdušas; klausīties izmisīga pūtējorķestra mokas, spēlējot "Jesus Christ Superstar": „Jesus Christ, Jesus Christ / Who are you? What have you sacrificed? / Jesus Christ Superstar / Do you think you're what they say you are?”***

  *Sofija Gubaidulina - krievu  komponiste **Stens Laurels un Olivers Hardijs - klasiskās Holivudas komiķi. *** Tulk. latv.val.: Jēzu Kristu, Jēzu Kristu / Kas tu esi? Ko  upurējis? / Jēzu Kristu Superzvaigzne / Vai domā,ka esi tas, ko viņi saka tevi esam?

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt