Vēsma Lēvalde 02.04.2015

Kā savienot lokālo un globālo vektoru

30. marta vakarā Liepājas teātrī vairāk nekā trīs stundu ilgā konference „Teātris un skatītājs” atklāja, ka nosacītās rampas abās pusēs pastāv ne viena vien klišeja, ka akūti trūkst dzīvas, pulsējošas komunikācijas starp teātri un skatītāju, ka visi bīstas būt provinciāli, bet izpratne par šo jēdzienu atšķiras. Sākotnējā iecere nosaukt šo sanāksmi par dialogu starp teātri un skatītāju tomēr nebūtu īsti precīza – drīzāk tā bija teātra uzruna dažiem desmitiem skatuves mākslas cienītāju, lūdzot viņus kļūt par vēstnešiem sabiedrībā un cerot uz savstarpējā cieņā un sapratnē balstītu dialogu nākotnē. Uz skatuves – teātra direktors Herberts Laukšteins, režisors Sergejs Zemļanskis („Indulis un Ārija”, Liepājas teātris, 2014), scenogrāfe Larisa Lomakina („Stavangera (Pulp People)”, Liepājas teātris, 2012), pieaicinātie eksperti – teātra zinātniece Edīte Tišheizere, teātra kritiķe Līvija Dūmiņa, Liepājas Universitātes pasniedzēja un teātra repertuāra padomes locekle Sandra Okuņeva, filoloģijas zinātņu doktore Zanda Gūtmane. Skatītāju zālē – aktieri, žurnālisti, pašvaldības kultūras jomas ierēdņi un neliels bariņš izrāžu pastāvīgo apmeklētāju.

Mirklis krustcelēs

Iemesls skatītāju konferences rīkošanai ir fakts, ka pagājuši pieci gadi, kopš Liepājas teātris apstiprināja stratēģiju jeb piecgades plānu ar devīzi – būt mīlētiem pašu mājās un pazītiem Eiropā. Plāns ir izpildīts, un jāsaprot, kurp virzīties tālāk, savā uzrunā atklāja Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins. Uz konferences vadītājas teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres jautājumu – vai tas nozīmē, ka teātris ir pašpietiekams, direktors nešauboties atbild – jā. „Tad ko mēs te darām, ejam pa mājām,” aiz muguras zālē kāds nopukst.

Tas arī ir pirmais izvirzītais jautājums – vai teātris var sadzīvot ar vidi, kura, iespējams, netiek līdzi teātra straujajai virzībai? Ko nozīmē būt teātrim nelielā pilsētā? Vai provinces teātris neizbēgami ir provinciāls? Vai pastāv kvalitatīvas atšķirības starp Liepājas, Valmieras un Daugavpils teātriem no vienas puses (te gan E. Tišheizeres un L. Dūmiņas domas dalās, jo pirmā negrib likt vienlīdzības zīmi arī starp šiem teātriem) un galvaspilsētas teātriem no otras puses? Kāds ir skatītājs, cik tas ir vienots, vai zālē pulcējas radikāli atšķirīgas uztveres sabiedrības slāņi? Skaidrs ir tikai tas, ka mazā pilsētā teātrim ir jāapkalpo visi interesenti – sākot no mūziklu pielūdzējiem līdz jaunās krievu drāmas cienītājiem, neaizmirstot arī par bērniem un jauniešiem. Turklāt pastāv finanšu rāmis gan teātra iespējām, gan skatītāju pirktspējai.

Liepājas teātris // Foto – Ziedonis Safronovs

Kur tad ir robeža starp mākslu un menedžmentu? Vai lietu materiālā daba jāatstāj tikai administrācijas rūpju lokā un radošajai trupai par to nav galva jālauza? Ko nozīmē – domāt plašāk? Par ko plašāk? Vai esam pārliecināti, ka skatītāju domāšanas lauks ir sīkāks par režisoru izteiksmes arsenālu? Teātrim ir svarīgi saprast, vai šie divi vektori – vietējais skatītājs un Eiropa (kur tad mēs galu galā atrodamies – jautā E. Tišheizere) ir divas atšķirīgas kvalitātes. Ja tā, vai ir iespējams veidot vienu vektoru, nebremzējot trupas izaugsmi?

Atbrīvot prātu

Attiecības starp centru un provinci ir nosacīts jēdziens, atzina vai visi runātāji. „Provinces teātra vadība vienmēr sev izvirza mērķi – maksimāli censties nebūt provinciāliem,” novērojis režisors S. Zemļanskis. Dažkārt tas provincē izdodas labāk nekā metropolē, viņš piebilst. Labs produkts, viņaprāt, nozīmē maksimālu godīgumu – pret sevi, pret aktieriem, iespējams, pret potenciālo skatītāju. Jo ģeogrāfiski province ir nosacīts jēdziens – gan Čeļabinska, gan Jekaterinburga pret Maskavu ir province, taču kultūras kvalitātes atšķirības abās pilsētās ir ievērojamas. Liela loma tajā ir pašvaldības attieksmei. Savukārt Taškenta (Uzbekistānā), kur S. Zemļanskis strādājis, atrodas supertotalitārā valstī ar cenzūru, tādēļ jāņem vērā, ka kaut kādas lietas „jātaisa maigāk”. Tātad viena no provinciālisma pazīmēm – bailes, pašcenzūra. Līdzīgi to formulēja L. Dūmiņa. „Tas ir jautājums par iekšējo brīvību,” viņa uzsvēra, uzteicot Liepājas teātri par spēju sabalansēt trupas izaugsmi, mākslinieciskās ambīcijas un laika jutoņu. Arī personības loma var būt izšķiroša, lai neiegrimtu provinciālismā. „Province ir prāta jēdziens,” skatītāju viedokli pauda Liepājas Reģionālās slimnīcas ārsts Ivars Krastiņš, izsakot pārliecību, ka „muļķu procents ir vienāds Ņujorkā un Rucavā”, līdz ar to arī no dienaskārtības jānoņem jēdziens „provinces teātris”. Mediķa pārliecinošā uzstāšanās sagrāva klišeju par mītisko „vidējo provinces skatītāju”, kurš aktierus vērtē pēc tā, vai viņam ir vai nav loma TV seriālā. Gluži otrādi – viņš kodolīgi formulēja to, ko skatītājs sagaida no izrādes – patiesīgumu.

Audzināt vai ļaut augt

„Kategoriski nedrīkst domāt par to, vai skatītājs pieņems to, ko es radu,” uzskata L. Lomakina. Viņasprāt, izrādes demiurgam jādomā par to, ko un kā viņš vēlas pateikt. Ļoti labi, ja to pieņems lielākā daļa skatītāju. Ja to nenovērtēs neviens, tas būs slikti. Taču, ja tā patiks pilnīgi visiem, tas arī nebūs pareizi, jo tas būs iepriekš aprēķinātais līmenis (nevis māksla, bet konjunktūra, citējot E. Tišheizeri).

Skats no Liepājas teātra izrādes "Stavangera (Pulp People)" // Foto – ZIedonis Safronovs

Cita lieta, ka daudzas izrādes, daudzas tēmas prasa izglītojošu kampaņu. Kā piemēru viņa minēja izstādes – ja uz Liepāju atvestu baroka mākslinieka Jana Vermēra gleznas, nav būtiski, vai cilvēki ir informēti, ka zināmi tikai 28 viņa darbi (laikam tiešām nav būtiski, jo mākslas vēsturē ir runa par 36 Vermēra gleznām). Būtiski, ka cilvēki gūs baudu, jo tas ir kaut kas vienkārši skaists. Taču, ja atved laikmetīgās mākslas darbus, piemēram, Rotko, tad jārēķinās ar to, ka ne pārāk lielu skaitu tas vispār interesēs. Taču arī daudzi no tiem, kas ies skatīties, būs izbrīnīti un jautās – tās tiešām ir pasaulē dārgākās gleznas?! Tas, uzsvēra L. Lomakina, ir izglītošanas jautājums. Un šāda funkcija vienmēr bijusi arī teātrim – jau kopš 18. gs. polemikas starp Goldoni un Goci par to, kādai jābūt komēdijas valodai. Atsakoties no skatītāja izglītošanas funkcijas, sabiedrība var nonākt atpakaļ pie sārtiem, uz kuriem sadedzina Džordāno Bruno. Uz jautājumu, vai vajag audzināt publiku, eksperti aicināja atbildēt arī zālē sēdošos, rakstot savas atziņas uz līmlapiņām. Un „aizdomās turamais” skatītājs tika pilnībā attaisnots, jo dominēja viedoklis – jāaudzina, taču tas jādara gudri, jo izrādē iekodēta didaktika šķebina. Līdz ar to H. Laukšteins varēja noraidīt E. Tišheizeres pieņēmumu, ka viņš uz publiku spiests skatīties kā uz „maciņu, nevis smadzenēm”.

Diskusija īsti karsta kļuva brīdī, kad… tā beidzās. Aizskartās tēmas par finansējumu, mecenātismu, nišas meklējumiem, Liepājas teātra mazās zāles trūkumu kā akmeni kaklā radošajiem eksperimentiem palika atvērtas. Taču teātris un skatītājs ir pagriezušies viens pret otru ar seju. Direktors sadzirdējis to, ka viņam jāuzņemas atbildība ne tikai par teātri, bet arī skatītāju. Vēsts, ka teātris meklē ceļu, kā kļūt par laikmeta spoguli, ir izteikta, un jācer, ka attīstīsies dialogs.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt