Maija Svarinska 05.05.2015

Pārdomu drupačas I

Mana maija dienasgrāmata sākas ar Latvijas Leļļu teātra apmeklējumu. Būdama “Spēlmaņu nakts” žūrijas pārstāve, pēdējo reizi esmu tur bijusi apmēram pirms diviem gadiem. Tagad atkal ir darbs žūrijā, un, lūk, esmu klāt. Būtībā kauns. Kaut nevaru lepoties ar patiesi profesionālu leļļu teātra mākslas izpratni, tomēr teātra zinātnes izglītība un teātra kritiķes profesija paredz daudzmaz regulāri interesēties par notiekošo visās skatuves mākslas nozarēs. It īpaši jau mūsdienās, kad mākslas veidi tik intensīvi pārkāpj savas robežas, tādējādi radot inovatīvu, oriģinālu jaunrades darbu. Tieši tādu, ar jauninājumiem bagātu veikumu ieraudzīju jau pirmajā Leļļu teātra izrādē.

2. maijs

Hanss Kristians Andersens “Neglītais pīlēns”

Šī slavenā pasaka tiek spēlēta krievu trupā, to iestudējis dramatiskā teātra jaunās paaudzes režisors Dmitrijs Petrenko, kurš jau diezgan pārliecinoši ir sevi pieteicis Dailes teātrī iestudētajās izrādēs, kā, piemēram, “Visas viņas grāmatas”. Leļļu teātrī paveiktais arī liecina par Petrenko radošo patību.

Taču šo darbu es neanalizēšu, jo šeitpat – Kroders.lv – jau ir lasāma kolēģes Silvijas Radzobes recenzija, kurā, manuprāt, ļoti precīzi fiksēts tieši tas oriģinālais, ko izrādes veidotāji ir meklējuši un atraduši skatuves valodā un ko pati autore ir definējusi kā “objektu” teātri. Būtībā tādi spēles noteikumi, kad acu priekšā teju katrs “varonis” dzimst no dažām detaļām, pa īstam rosina skatītāja tēlaino domāšanu. Daudzbrīd dzirdēju, ka bērni vaicāja cits citam: kas tas ir? Piemēram, redzot garas kājas lielos zābakos, kas stampā apkārt pa skatuvi, viens puika pajautāja blakussēdošajai meitenei – kā viņa domā, vai tas ir mednieks? Atbilde bija: “Nē – kolhoznieks.” Tiesa, šī aizrautība ar personāža atšifrējumu varbūt dažbrīd aizēno emocionālo līdzpārdzīvojumu, bet varbūt arī pastiprina, jo tas, kas ir atpazīts, neviļus kļūst par “savējo”, pat ja ir ļoti netīkams.

Skats no izrādes "Neglītais pīlēns" // Foto – Oļegs Zernovs

Taču viens fakts bērnu izrāžu dzīvē gan jāņem vērā, proti, ir jābūt starpbrīdim, pat ja darbības ilgums ir ne vairāk kā “Pīlēnam” – apmēram stundu. Biju lieciniece vaļsirdīgai puisīša drāmai, ka, lūk, ir jāiet mājās: kā tā, nepaspējām atnākt un jau prom, man taču te jāpadzīvojas, ir kūkas, ir spēles, tu taču, mamma, pati teica, ka dzersim limonādi un mēģināsim uzminēt, kas būs otrajā daļā. Raudiens bija patiesi liels, citi bērni arī čukstēja, kāpēc, lūk, tik ātri viss ir beidzies.

Bet nākamajā izrādē tajā pašā dienā starpbrīdis bija.

Otfrīds Preislers “Herbe ar lielo cepuri”

Šis iestudējums, ko veidojis arī pavisam jauns režisors iesācējs Edgars Niklasons, būtībā ir diezgan tradicionāls pēc savas formas, taču tas nemazina bērnu atsaucību. Jā, pretēji “Neglītajam pīlēnam” šī ir tikai un vienīgi bērnu izrāde, ko pēc skatītāju reakcijas arī varēja labi izjust. Par šo iestudējumu tāpat Kroders.lv var izlasīt Ievas Rodiņas recenziju, kurā viņa pārliecinoši raksta par darba plusiem un mīnusiem, tālab uzmetu tikai pāris piezīmes.

Edgars Niklasons pats veidojis dramatizējumu un atradis darbības risinājumu, turklāt labs dinamisms ir gan vēstījumā, gan aktieru – Danas Lāces, Artūra Putniņa un Edgara Kaufelda –saspēlē. Azartisks stāsts par rūķīša Herbes ceļojumiem, ko, improvizējot savā starpā, nospēlē trīs mīļi, draudzīgi bērni. Šie “aktieri” ir arī bikli, daudz kas viņus biedē, tomēr piedzīvojuma iznākums labu omu, protams, nodrošina. Tam piepalīdz arī izrādes lelles, tiesa, visi šie rūķīši man šķita pazīstami. Šeit vēlreiz jāuzsver, ka neesmu leļļu teātra profesionāla pētniece un līdz ar to varbūt tagad maldos, saskatot “pazīstamus vaibstus” rūķīšu ģīmjos. Varbūt šī līdzība ir savā veidā arī tēla kods, nezinu. Bet varbūt arī materiālo apsvērumu dēļ gan Herbe, gan viņa draugi Klibītis, Drāndaris utt. patiesi ir nevis jauns meistaru veidojums, bet gan tā saucamais teātra rekvizīts. Varbūt. Bet aktieri apspēlē to ar iejūtību, un rūķīši dzīvo ar pilnu jaudu. Bērniem ir ko redzēt, par ko smieties, no kā baidīties un tāpat vien no prieka līksmot.

Dana Lāce un Edgars Kaufelds izrādē "Herbe ar lielo cepuri" // Foto – Vadims Straume

Pēc nedēļas iešu atkal, un jau tagad zinu, ka noteikti būs ko baudīt – atmosfēru. Gan to, kas dzimst no bērnu čalošanas, gan to, ko lolo teātra darbinieki. Ir sirsnīgums. Piemēram, kādu siltumu pret saviem skatītājiem pauž Mazās zāles “uzraudzes” Ingūnas acis un smaids. Kad atnācu no rīta uz Mazo zāli, uzreiz viņu atpazinu, jo jau agrāk, pirms diviem gadiem, piefiksēju viņas labsirdības dabiskumu, un tagad atkal tās pašas aizkustinošās rūpes par mazajiem skatītājiem. Šo attieksmi var just arī citur. Kaut vai no biļešu kontrolieres. Jauki!

Drukāt 

Atsauksmes

  • Silvija 06.05.2015

    1) "diezgan pārliecinoši sevi pieteicis" attiecībā uz Dmitrija Petrenko režiju izrādei "Visas viņas grāmatas" man personiski šķiet "diezgan" par maz
    2) Maijai smuka bilde, kas labi pārraida viņas optimistisko+gaišo būtību

  • Netīra prāta kritika 06.05.2015

    Ja kritiķis sāk rakstiski izteikt savu viedokli, kāpēc to neargumentēt un neizvērst plašākā rakstā, tā vietā vienkārši pasakot - re, lasiet, ko par to ir uzrakstījuši mani kolēģi. Varbūt mums interesē tieši jūsu domas! Vai tiešām izrādes ir tik viennozīmīgas, ka iepriekš izteiktie viedokļi ir absolūti un neko jaunu pateikt vairs nevar? Iespējams, ka var, bet kāpēc gan piepūlēties, taisnība. No kritiķiem gaidām klaipus un riecienus, ne drupačas.

  • Kritikas kritika 10.05.2015

    Dažas piezīmes par "Neglīto pīlēnu" ("Herbi" vēl neesmu redzējis). Silvijas recenzijā vēlamais uzdots par esošo, un par Petrenko novatorismu - leļļu teātrim raksturīgas vērtības. Maijas pašas atzītais žanra kompetences trūkums būtu pietiekams iemesls, lai neatsauktos uz svešu vērtējumu kā paraugu. Ja jau nav iespējams profesionāli izvērēt šā žanra darbus, kā gan iespējams zināt, cik citu par tiem rakstītais ir patiess?
    Ne vienai, ne otrai autorei nevajadzētu tik drosmīgi "Neglītajam pīlēnam" piekārt birku "objektu teātris" tikai tādēļ, ka izrādē nav leļļu klasiskajā izpratnē. Objektu teātris ir īpašs, daudz smalkāks žanrs, par kuru "Pīlēna" veidotājiem ir bijusi tikai aptuvena, amatieriska nojausma.

    P.S. Visvairāk mani interesē patiesie iemesli, kādēļ viens, ļoti viduvējs, lai neteiktu - pēdējā laika visvājākais Rīgas leļļu teātra iestudējums, kritiķu vidū izraisījis tādu lavīnveida sajūsmu, bet bez kādas ievērības daudzu gadu gaitā atstāti citi, vērtīgāki? Varbūt tomēr nepietiek tikai reizi pāris gados pabāzt degunu durvju spraugā, lai spētu vispusīgi un objektīvi novērtēt sev pilnīgi svešu pasauli?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt