Maija Svarinska 14.05.2015

Pārdomu drupačas II

Otrā nedēļa bija bagāta ar raibiem iespaidiem: projektu teātra uzvedums, operas inscenējums un leļļu teātra izrāde. Arī pašu darbu mākslinieciskais līmenis bija tikpat svārstīgs: lejup, augšup, līdzenums. Sākās viss lejā.

6. maijs. “Bārdas”. Dirty Deal Teatro

Izrādes autori – dramaturgi Jānis Joņevs un Mārcis Lācis, viņš arī režisors – savu veikumu definējuši kā “melno komēdiju”, kurā tiek stāstīts par vīriešiem un viņu attiecībām ar varu, tradīcijām un kompleksiem. Atklāti sakot, domāju, ka lugas apvārsnis ir plašāks, tajā iekodēts mūsdienu sabiedrības tēls, kurā, spriežot pēc dzirdētā asprātīgā un dziļā teksta, ieskicēti vairāki atpazīstami vaibsti, proti, aktuālas tikumības problēmas. Taču tam nav nekādas nozīmes, jo jaunavīga, spara pilna luga ir iebāzta vecā, trīcošā izrādē ar garu, garu bārdu.

Jā, ik pa laikam diemžēl sanāk skatīties šo viltus aktīvo, ilustratīvo tēlošanu, kāda veidojas, ja apspēlē vārdu, teikumu, bet ne domu vai jūtas. Sižetu veido darbības vārdi: atmaskot, neatslābt, cīnīties u.tml. Un kā to parasti spēlē, ja nekas cits ārpus šīs rīcības nav notverts? Dīdās. Amatieru teātrī to dara ļoti intensīvi, profesionālajā – ar atstrādātu komisko piešprici. DDT uzvedumā aktieri nedarbojas kā profesionāļi. Visu laiku, pat stāvot uz vietas, kājas “danco” šurpu turpu, tad bļāviens, tad atkal dimdina ar kājām, rokām, ar muti. It sevišķi skatītāja acis un ausis piebaksta Kārlis Tols, kurš līdz skumjām (manām) cenšas pārliecinoši tēlot Slepenpolicijas Šefa nenogurstošo palīgu. Mazliet jautrāk kļūst brīdī, kad parādās, tā sakot, Končita (NIKO), protams, to nav grūti spēlēt un pašam ir amizanti. Līdz ar to pārāk jūsmot par aktiera darbu nebūtu lietderīgi, turklāt viņam jāspēlē arī divpadsmitgadīgais zēns, kura tēlā arī viss būtībā ir tikai ārišķīgs. Bārdainai transvestītjaunkundzei ar to pietiek, puikam – diez vai. Par sava varoņa iekšējo pasauli cīnās, kā nu var, Šefa lomas attēlotājs Raimonds Celms, bet grūti, ja režisors nepalīdz. Tā, starp citu, dažreiz mēdz būt: ja režisoram ir dalība lugas veidošanā, iestudēšanas laikā teksts paliek ēnā, jo tas ir zināms, un neviļus izpaliek iedziļināšanās tajā, līdz ar to arī lomas iestrēgst verbālajā līmenī. Šoreiz tas vērojams būtībā visu aktieru – arī Armanda Berģa un Jāņa Kroņa – darbos. Meistaru jaunradei šis trūkums, protams, nedraud.

Jānis Kronis, Kaspars Tols un Armands Berģis izrādē "Bārdas" // Foto - Inga Plūme

Žēl, ka tā. Luga, atkārtoju, dod pamatu īstai melnai komēdijai. Bet tagad no tās ir tikai kuplas melnās bārdas aktieru sejā un no dažādu laiku atvilknēm veidota siena, kas ir iespaidīgs atmiņu lādes scenogrāfiskais tēls (Jānis Bijubens, Aivars Žukovskis). Viss pārejais – melnbārdaino ākstiņu kumēdiņi. Patiesi žēl. Jo radošās idejas pamatā jaušams spēks, tas jārealizē. Svarīgi ir arī, ka DDT, būdams projektu teātris, ir panācis savā ziņā unikālo, proti, tas ir īsts repertuāra teātris, šajā sezonā vien – astoņas pirmizrādes. Tātad spēks patiesi ir.

8. maijs. “Vīlas. Džanni Skiki”. Latvijas Nacionālā opera

Šī izrāde ceļ augšup. Tiesa, nevis dvēseli vai prātu, bet skatītāja garastāvokli: ir, ko baudīt. Es nerunāju par mūziku, jo Džakomo Pučīni ir, tā sakot, komponists bez komentāriem. Mani interesē režija un tās sadarbība ar citiem iestudējuma dalībniekiem. Šajā kontekstā pirmām kārtām vēlos uzteikt Viestura Kairiša, Reiņa un Kristas Dzudzilo paveikto.

“Vīlas”, kā zināms, ir Pučīni agrīnais darbs, to iestudē ļoti reti, pirmo reizi arī Latvijā. Tādēļ, domāju, ir bijis sava veida risks, jo pirmais “kucēns” parasti tiek… nu, mēs zinām, kas ar viņu notiek. Bet šeit nē, izķepurojies, turklāt smagos apstākļos, jo operas sižets nu gan ir ļoti melodramatisks: līgavainis samezglojies ar kurtizāni un aizmirsis līgavu, viņa no pārdzīvojumiem mirst, kurtizānei apnicis, vīrietis paliek viens, sēro pēc savas jaunaviņas, bet tā nu ir Vīla, proti, ragana vai atriebības gars, un savam neuzticīgajam līgavainim “dāvā” nāvi. Tad, lūk, nekas netiek atainots atbilstīgi stāsta līmenim. Vēstījumu mēģina atbrīvot no žanra vaimanām un pakļaut dvēseles sāpju patiesumam, un vienlaikus to uzlūko ar smaidu, proti, ir ne mazums humora.

Spoži, piemēram, ir risināts raganu pasaules tēls. Cita aiz citas lēnām no pirmajām aizkulisēm iečāpo Vīlas (Ieva Kepe, Baiba Indriksone, Biruta Ceplīte, Dagnija Jaunkalne, Ilda Pāne un Raisa Mazzariņa), visas ir teju simtgadnieces, kas knapi turas uz kājām, tāpēc balstās pret skatuves grīdu ar modīgiem kruķiem, un visas ir līgavas, tērptas skaistos baltos kāzu tērpos. Tāda komiska parāde, kas ir kā acīm redzams rūgtas patiesības fakts: viņsaule ir pilna ar pamestām, vientulībā nosirmojušām līgavām. Šo satvaru meistarīgi pastiprina meža tēls: aiz jaunavām pēkšņi paceļas viegls aizkars un mūsu priekšā kupli blāvo lilijas zieds. Ne jau viens, bet vesels lauks, izslējies stāvus kā siena, zied vai, precīzāk, nīst. Rūgto asaru mežs.

Skats no operas "Vīlas" // Foto - Didzis Grozs

Lilijas zieds kļūst arī par atriebības simbolu, kad Evijas Martinsones Anna, jau esot Vīla, dzied savu pēdējo āriju, kas būtībā ir nāves spriedums viņas mīlas nodevējam Roberto (Ēriks Fennels). Viņa atkal redzama “jaunības cerību sapnī”, proti, izrādes pirmās ainas interjerā, ko dāsni grezno līgavaiņa Roberto dāvinātie ziedi, un tagad dziedot Anna vienlaikus apgriež ziediem kātiņus: katrs šķēru klikšķis ir dūriens līgavainim. Kad ziedu aptrūkst, talkā tiek ņemtas šķēres, un ko tik negrasās Vīla savam mīļotājam nogriezt. Režisoram ir taisnība: operas garīgā nots tverama tikai ar smaidu.

“Džanni Skiki” Viesturs Kairišs ir iestudējis kopā ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ievu Jurjāni. Šeit vizuālais risinājums nav tik uzrunājošs, jo galvenā uzmanība veltīta tieši solistu/aktieru veidolam. Kas ir saprotami, jo runa ir par mantojumu un mantiniekiem. Kurš nu ko dabūs. Visi dziedātāji draiskuļo ar azartu un neviltotu prieku. Varbūt tieši tāpēc mazliet trūkst idejas vispārinājuma. Kaut gan īsts, nemākslots dzīvīgums patiesi priecē.

10. maijs. “Kentervilas spoks”. Latvijas Leļļu teātris

Tā kā Kroders.lv komentāros kontekstā par leļļu teātra darbiem dabūju pa ķobi, neko daudz par šo izrādi neizteikšos. Vienīgā piezīme – līdzenums. Proti, viss, kā vajag, un neviena pārsteiguma. Ieva Rodiņa savā recenzijā (arī Kroders.lv), manuprāt, daudz ko precīzi fiksē.

Bet nobeigumā īsa atsauce nopietniem, inteliģentiem komentāriem zem iepriekšējā dienasgrāmatas ieraksta. Tas, ka Dmitrija Petrenko izrāde nav objektu teātris, ir fakts. Tāpēc jau ieliku vārdu “objekts” pēdiņās. Īstu objektu teātri redzēju, kad skatījos “Čemodāna cirku”, ko pirms dažiem gadiem rādīja Londonas teātris Folded Feather. Bet Silvija savā rakstā vispār nav salikusi kopā šos jēdzienus: teātris un objekts, tā kā – mana vaina.

Dmitrija Petrenko izrāde ir talanta izpausme. Un varbūt praktiķiem dažreiz jāiedziļinās faktā, kāpēc kritiķi teju vienprātis jūsmo par kādu darbu? Taču komentāri patiesi raisa cieņu un interesi. Paldies. Tikai klaipu gan necepšu, nav atbilstīgi dienasgrāmatas žanram.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt