Maija Svarinska 27.05.2015

Pārdomu drupačas IV

17. maijā man iespēra Dailes teātra izrāde “Equus”.

Negaidītais pārsteigums bija tik spēcīgs, ka neesmu līdz galam attapusies vēl šobaltdien. Vispār gribas piesaukt to stiprāko vārdu: belziens. Sezona tuvojas izskaņai, kā žūrijas pārstāve galvenos momentus jau esmu sevī pārdomājusi, ir savi secinājumi – kam un ko. Bet te pēkšņi tevi ņem un izmet laukā no segliem. Paldies! Tā arī vajag. Vienreizīga izrāde gan satura, gan izpildījuma ziņā. Dziļā, pat ļoti sarežģītā Pītera Šefera luga ir izanalizēta līdz katram teikumiņam un burtam, līdz ar to tikpat skrupulozi ir arī izjusta. Tāpēc ik mirklī uz skatuves ir telpa ar to īpašo enerģētiku, kas skatītāju pilnībā pārņem savā varā. Valdonīga izrāde. Tajā būtībā nav neviena pelēcīga aktierdarba. Pat vairāk – ir jūtama kaut kāda maģija. Varbūt tāpēc, ka domu un spēles taustekļi iesniedzas līdz varoņu zemapziņai. Dienasgrāmatā es nerecenzēju izrādes. Tāpēc vienīgi piebildīšu, ka man ir patiess prieks par šo Dailes teātra darbu, par aktieru apbrīnojamo veikumu. Neierasti smalki un gudri, piemēram, spēlē Lauris Subatnieks, organiski pavisam citāds atkal ir Juris Žagars, jaunu izcilības pakāpi sasniedz Dainis Grūbe. Bet, kad, izrādei beidzoties, bija iznākusi paklanīties režisore Laura Groza-Ķibere, es skatījos uz šo skaisto, slaido, jauno sievieti un domāju, kā šai trauslajai būtnei izdodas izveidot tik radoši jaudīgus, spēcīgus, teju vīrišķīgus iestudējumus. Jā, režijā mums ir daudz jaunu talantu. Arī viņu skolotāji acīmredzami ir ar jaudu.

Mārtins Daiserts – Lauris Subatnieks, Alans Strengs – Dainis Grūbe // Foto – Jānis Deinats

Pieliekot savai dienasgrāmatai punktu, vēlos izteikt vēl pāris secinājumu. Mūsu teātra mākslu diemžēl bieži vien piesārņo ilustratīvisms, ko es klusībā saucu – mīdīšanās patoss. Šī dīdīšanās ir pilnīgi aizmirsta Nacionālajā teātrī un Liepājas teātrī. Šeit tiek lolota tikai un vienīgi daiļrades attīstība. Bez atrunām. Kā allaž netekalē JRT, un ļoti ceru, ka tam ir droša nākotne. Mīdās ik pa laikam Dailes un Daugavpils teātrī. Nevaru, piemēram, saprast, kāpēc Kārlis Auškāps savā jaunajā uzvedumā negrib apturēt aktieru skraidelēšanu un klaigāšanu. Vai tāpēc, ka Mārtiņa Zīverta lugas nosaukums ir “Rīga dimd”? Un kāpēc Džilindžers ir vienaldzīgs pret aktieru štampveida tipināšanu izrādē “Reāli sliktie puiši”? Diez vai nesaprot, ka dzīves misēkli var apspēlēt pavisam citādi. Lauras Grozas-Ķiberes izrādē, piemēram, Dainis Grūbe atveido neirotisku tipu, bet ne reizi aktieris nespēlē varoņa nervozitāti, tā sakot, ar kājām. Ja iestudēšanas darbs ris pa īstam, nekāds primitīvisms netraumē arī aktiera veikumu. Piemēram, šādi spēcīgi tēli ir Dailes teātra izrādē “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Tātad režisoru vaina? Laikam. To apliecina Valmieras teātra prakse: agrāk tur plauka māksla, tagad to bieži vien sastampā šī tekalēšana. Minēšu kaut vai jaunāko izrādi “Maija un Paija”, kur ir teju nepārtraukta tipināšana, turklāt jau burtiskā nozīmē. Var, protams, to argumentēt ar tēla patību, lūk, tās taču ir Zīle, Vālodze, Virpa, Ciesa utt., proti, pasakas varoņi. Var, protams. Bet vai vajag, ja ir arī citi ceļi – ne tik aizauguši, jauni? Elmārs Seņkovs, piemēram, “Nāves dejā” ir atradis daudz ko šajā teātrī nebijušu. Tātad jāmeklē. Režisoru. To dara direktori, un novēlu viņiem veiksmi.

Bet otrs secinājums ir saistīts ar projektu jeb neatkarīgajiem teātriem. Tā ir augsne. Idejām. Neesmu pārliecināta, ka šeit var auglīgi pilnveidoties meistarība. Taču radošums – gan.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Ričard the third 27.05.2015

    Man tipināt nu ir liegts, man tipināt nav ļauts. ak dievs, kā esmu kļūdījies,ka dzīvē visu laiku tipinu. Šeit skarbus vārdus lasu,un jūtu sirdī asu iesmu,tiek slavēti no dailes nākušie,un paties, tie salvas cienīgi, un nopelti tiek tie kam sistēmas jau vēnā trešo gadu guļ..ak,nesitiet, ak nepeliet, bet palīdziet! Vai par daudz būtu lūgts? Maija, tu atnāci maijā un indi pār mums nolēji, ar ciānkālija drupačām mani nobēri...kāpēc? Es šodien dūres pret dieviem sažņaudzu,ar zaimiem viņus tagad pielūgšu,un pierē sev es svastiku nu iegrebšu un visiem hitleriem un staļiniem es svarinsku likšu pieminēt,jel,piedodiet, es vārdos ass, bet ko man darīt ja dvēselē es mākslinieks tāds mazs?

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt