Rūta Holendere 21.08.2015

Drazas III

Foto – Matīss Markovskis

Šonedēļ – dziesma un tautasdziesma.

Noskatījos rokoperas „Lāčplēsis” (1988) ierakstu pilnā garumā. Vienkārši nebija ne jausmas, ka Youtube piedāvā ko vairāk nekā tikai atsevišķus fragmentus. Skolā, mācoties par šo darbu kā par vēsturisku laikazīmi, automātiski pieņēmu izrādi kā muzeja artefaktu, nevis elpojošu, vēl dzīvu un, nav labs vārds, bet arī „stilīgu” iestudējumu. Tā nu sēdēju, notirpusi, saraudājusies, un domāju – kur es biju agrāk?! Dzirdu sakām gan teātrī, gan ārpus, ka „jaunie jau nesaprot, nezina, neinteresējas”... Nepiekrītu. Tas, ka esi piedzimis vēlāk un vēl neieguvis pietiekami daudz pieredzes, respektīvi, zināšanu, neliedz ar lielāko cieņu, interesi un apbrīnu attiekties pret cilvēkiem, kas bija drosmīgi un noturēja mugurkaulu, valsti, ģimeni, teātri, vārdu sakot –  to, kas viņiem bija svarīgi.

Nākamajā dienā pie sevis sāku dungot „Dzirdēj ļaudis runājoti”. Dziesma, kas neatstāja visu nedēļu. Lūk, viens variants.

Lai gan manā apziņā skan apmēram 70 cilvēku dziedājums Līgovakarā, ko svinu pēc senlatviešu tradīcijām lauku mājās bez elektrības. Zinātāji un folkloras glabātāji tad ritina tādu dziesmu kamolīti, kas neizsīktu vismaz pāris diennaktis.

Šonedēļ saņēmos un arī savā vienīgajā brīvdienā (pirmdienā) izlēmu aiziet uz teātri. Ļoti biju noilgojusies pēc saviem kursabiedriem, tāpēc izbaudīju izrādi „Mazie jautājumi” (režisors – Andris Kalnozols), kurā piedalās mani studiju biedri Jurģis Spulenieks un Kristaps Ķeselis. Skatījos un domāju, ka terapijas grupa, kuru nodarbina „mazās lietas”, ir kaut kas ļoti tuvs „drazām”, tikai vēl kā ar mikroskopu pievelkot tuvāk konkrēto paraugu. Pēc izrādes man prasīja:

– Nekritizēsi?
– Nē. Man patīk domāt par izrādi, ne kritizēt.
– Kāpēc? Tāpēc, ka citi to tāpat izdarīs?
 

Nosmējos un piefiksēju to kā ļoti precīzu veidu, kā uztvert sava darba vērtēšanu. Kad noskatos izrādi, uzdodu jautājumus sev un dažkārt režisoram vai aktierim – kas bija domāts konkrētā vietā, cilvēka īpašībā, kādas grūtības (aktieriskās, dramaturģiskās vai režisoriskās) tika pārkāptas, lai izveidotu konkrētu ainu, kas satrauc pašus izrādes veidotājus materiāla tēmā utt. Jau sen skatos izrādes ar domu, kā darītu, ja man pašai būtu jābūt uz skatuves. Tāpēc matemātiski precīzo un intelektuālo analīzi lai raksta citi. Es izbaudu un uzdodu jautājumus. Mazos jautājumus.

Ceļošanas motīvs arī šonedēļ nepamet. Tuvākajās dienās teātris vēl brauks pēdējās šī mēneša Rīgas viesizrādēs, un dažas pirms izbraukšanas nospēlējam arī mājās. Šonedēļ krustmāte skatījās „Romeo un Džuljetu” (režisors – Mārtiņš Eihe), un, kā jau katru reizi, kad atbrauc radi vai draugi, arī viņa gribēja padalīties ar to, ko dzirdējusi no citu skatītāju sarunām zālē, kafejnīcā vai rindā uz tualeti. Kāda sieviete teikusi otrai: „Es nevaru... Moderns iestudējums vai nemoderns, iznākums vienmēr vienāds! Abi nomirst!” Laikam no tā arī vislabāk barojos – no domām, kas rosās zālē, bet kuras, visticamāk, nekad nedzirdēšu.

Atpakaļbraucot uz Rīgu, palūdzu krustmātei nodziedāt „Tec, saulīte, tecēdama”, lai pārliecinātos, vai atceros vārdus. Dziesmas laikā pamalē dega sārts saulriets un drošā attālumā pār ceļu pārskrēja alnis, slaidiem soļiem aizrikšojot uz meža pusi, pāri tikko nokultiem laukiem un nopļautām pļavām. Neskatoties uz to, ka priekšā braucošā mašīna gandrīz izveidoja avārijas situāciju, vērojot dzīvnieku, noskaņa bija visnotaļ maģiska.

Noslēgumā mana brāļa iecienītā šūpuļdziesma viņa nesen dzimušajai meitiņai. Mazā saulīte ir ārkārtīgi jūtīga uz dziedāšanu un pat visbriesmīgākajās vēdergraizītēs, nogurumā vai niķītī vismaz uz brīdi sastingst uzmanībā, ja kāds dungo. Tad nu vecāki ir izveidojuši savu iecienītāko dziesmu repertuāru, lai gan principā varētu melodizēt telefona grāmatu, un arī tas droši vien strādātu. Aizgāju ciemos, vēroju un sapratu, ka, uz skatuves redzot, diez vai kāds neticētu, ka bērns pārstāj raudāt un kaut kādā savā valodiņā mēģina tutināt līdzi šai mana brāļa mīļākajai dziesmai ar visai iztēli rosinošu tekstu.

Līdz nākamai nedēļai!

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt