Atis Rozentāls 17.09.2015

Septembra burtnīca II

Foto – Aivars Liepiņš

Otrajā nedēļā nez kāpēc daudz nācās domāt par tik subjektīvu, bet kritiķa darbā neizbēgamu parādību kā patikšana un nepatikšana. Viena lieta ir objektīvi analizēt visas izrādes sastāvdaļas un ar prātu izspriest, kas izdevies, kas ne. Bet ir tīri subjektīvā, katra skatītāja pieredzē balstītā sajūta, kas mums teātrī liekas patīkams, pieņemams, atzīstams, un šī sajūta gribot negribot kopējo vērtējumu ietekmē. Par to bija jādomā, klausoties dažādas un stipri atšķirīgas atsauksmes par nedēļas karstāko notikumu – “Uguns un nakts” pirmizrādi.

Vēl, tuvojoties oktobra sākumā paredzētajam Tbilisi starptautiskajam teātra festivālam, kuram esmu akreditējies, diezgan daudz nākas domāt par kritērijiem, pēc kuriem atlasīt, ko šādos ļoti blīvi piesātinātos pasākumos skatīties, ko ne. Programma ārkārtīgi piesātināta, redzēt var ne vairāk par trešdaļu – arī tas ir maksimuma scenārijs, lielākā daļa režisoru uzvārdu neko neizsaka. Var uzticēties gruzīnu kritiķu veiktajai atlasei, tomēr gala lēmums tik un tā būs racionāli neizsverams. Un tad ir jautājums, vai ķerties pie atpazīstamiem sižetiem, teiksim, “Mēdejas” vai Žana Ženē “Kalponēm”, vai, gluži otrādi, paplašināt redzesloku ar Latvijā pilnīgi nepazīstamu autoru darbiem ar eksotiskiem nosaukumiem – “Gurji Khatun” un “Baši – Ačuki”. Un nav te “objektīvu” kritēriju, jo trūkst izsmeļošas informācijas. Atliek paļauties uz intuīciju.

Bet nu laiks atgriezties pie nedēļas laikā redzētā.

09.09. Trīs izrādes festivālā Homo Novus

“Mii mii paaudze” (režisors Elmārs Seņkovs) ir viens no speciāli festivālam radītajiem projektiem, kuru vienlaikus skatās tikai seši cilvēki. Katram ir iespēja video formātā uzklausīt piecu jauniešu domas dažādā secībā. Režisors spēlējas ar skatītāju, liekot viņam mainīt vietas, bet maina arī jauniešu atrašanos ekrānos – puisis, kas sākumā ir numur trīs, vēlāk parādās sestajā ekrānā utt. Pieci monologi un dziesmiņa beigās – katram skatītājam sava. Klausoties, kā mūsdienu jaunieši uztver dzīvi, uzkrītoša liekas vecāku ietekme – gan tad, ja jaunietis viņu uzskatiem piekrīt, gan tad, ja viņi šķiet kaitinoši. Man ļoti patika secība, kāda izveidojās, sākot ar meiteni, kura stāsta, ka agrāk domājusi, ka pieaugušie visu zina, un tagad saprot, ka nezina vis. Savukārt pēdējā no pieciem bija meitene, kas daudz runā par ģimenes nozīmi un prātīgi spriež, ka viņas pašreizējā vecumā iemīlēties nebūtu gudri, jo tādai mīlestībai nebūtu nākotnes. Atvērti, lecīgi, bet redzīgi un domājoši pieci jaunieši. Tomēr saprast, cik lielā mērā viņi reprezentē mūsdienu vidēji statistisko latviešu tīni, no izrādes nevar. Beigās atskaņotā dziesma bija ļoti jauka, bet neatpazinu, kas tā bija.

Skats no festivāla "Homo Novus" izrādes "Mii mii paaudze" // Foto – Daiga Atvare

“Forced Entertainment” izrāde “Piezīmju grāmata” (režisors Tims Etčels). Divi vīrieši, divi krēsli, divas minerālūdens pudeles un divas piezīmju klades. Viesizrāžu neizbēgamais bonuss – subtitru mašīna, kurā tekstu brīžiem pagrūti salasīt. Ar kaunu jāatzīst, ka savulaik, tikai redzējis, bet ne lasījis grāmatu “Lielā burtnīca”, turēju aizdomās Agotu Kristofu, ka viņa ir kāds nekaunīgs Agatas Kristi plaģiāts. Aktieri Robins Arturs un Ričards Laudons vairāk nekā divas stundas lasa tekstu par dvīņu dzīvi dziļos laukos Otrā Pasaules kara laikā. Stāsts sākas drīzāk jautri, taču izvēršas dziļi traģisks. Strādājot tikai ar tekstu, runājot gan pamīšus, gan reizē, abi aktieri panāk dziļu emocionālu satricinājumu, ne mirkli nejūtinoties un nedramatizējot jau tā dramatisko materiālu. Domas precizitāte un tehniski nevainojams teksta raidījums publikā. Bauda būt klāt tādā notikumā.

Tīri subjektīvi mani pilnīgi vienaldzīgu atstāj Kima Noubla izrāde “Tu neesi viens”, ko festivāla ietvaros rādīja mūzikas namā “Daile”. Stāsts par rudbārdaino vīrieti un viņa traģikomiskajiem tuvības meklējumiem neveikla transvestīta ādā iecerēts kā provokatīvs un aizkustinošs. Daudz pūļu tiek pielikts, iesaistot it kā publiku no zāles (domāju, ka iepriekš sarunātu), rādot video un beigās pat aizjājot īsta zirga mugurā, tomēr paliek jautājums par “sauso atlikumu”. Margināļa stāsts tā arī paliek margināls, nepārkāpjot dīvainību dokumentēšanas rāmjus, kaut ir skaidrs, ka tas, protams, ir cilvēka sauciens pēc maiguma un mīlestības. Ar prātu sapratu, ar sirdi nejutu. 

Skats no "Dirty Deal Teatro" izrādes-izstādes "Lietas"  // Foto – Inga Plūme

10.09. Izrāde – izstāde “Lietas” Dirty Deal Teatro (režisore Daiga Kažociņa). Izrādes anotācijā teikts, ka projekts tapis, iedvesmojoties no ievērojamā franču dzejnieka un esejista Fransisa Ponža (1899-1988) darbiem. Cik tekstos Ponža, cik Aināra Kamoliņa, noteikti zina paši autori, bet tapusi rotaļīgi ironiska izrāde par mākslas dabu, vispirms cenšoties iekārtot izstādi, bet iestudējuma vidū kā aktīvi darbīgai personai iesaistoties arī pašai režisorei, kas izrādi pārvērš mēģinājumā un velta papildu ironijas devu arī teātrim kā parādībai. Uldis Sniķers un Klāvs Mellis darbojas atraisīti, burtiski jau no pirmajām frāzēm izaicinot zālē sēdošos kritiķus (viens teātra un viens mākslas kritiķis tur bija noteikti). Lietu pamatnozīme un tās pārnesums, kļūstot par mākslas darba sastāvdaļu ar citu jēdzienisko slodzi, pilnīgi noteikti ir sarunas vērts temats. Beigās par mākslas darbiem kļūst arī paši aktieri, kuri pašaizliedzīgi sastingst pozās, apkārtējai sabiedrībai jau sākot tērzēt, dzert vīnu un aplūkojot, kas no tā visa ir sanācis. Daigas Kažociņas iesaistīšanās izrādē ļauj tai pārmest kūleni, jo aktieri tiek saukti viņu īstajos vārdos un it kā ir viņi paši. Savukārt režisore kļūst par “režisori” un bārsta rutīnas frāzes par galotnēm un vietas atrašanu telpā. Pēkšņi atmiņā atausa kāds ģenerālmēģinājums ar publiku, kuru redzēju pirms vairākiem gadiem – tās bija Māras Ķimeles “Trīs māsas” JRT. Kā jau ģenerālmēģinājumam pieklājas, tas ritēja bez režisores komentāriem, un tad pēkšņi pirmā cēliena beigās režisore skaļi deva norādījumu, ja pareizi atceros, gaismotājam. Negaidītības efekts bija gluži tāds pats kā tagad, skatoties “Lietu” pirmizrādi, tomēr rodas jautājums, vai šis pats par sevi asprātīgais gājiens nav “kruķi”, kas palīdz pabeigt izrādi.

11.09. Raiņa “Uguns un nakts” (režisors Viesturs Kairišs) Nacionālajā teātrī. Pirmās skatītāju emocijas apstiprina jau prognozēto viedokļu polaritāti. Ir tādi, kam acīs asaras un gatavība celties kājās, un ir tādi, kas aizgājuši pēc pirmā cēliena. Tas, kas mani mulsina, ir Viestura Kairiša apzinātā vēlme divreiz iekāpt vienā upē. Tik liela Raiņa lugas interpretācijas pakļaušana jau izmantotiem paņēmieniem, iestudējot trīs no četrām “Nībelungu gredzena” daļām Nacionālajā operā, nozīmē, ka viņš šos paņēmienus uzskata par universāliem, pašvērtīgiem un reproducējamiem vairākkārt. “Mainies ir tu uz augšu,” viņš saka citiem, bet ne sev kā māksliniekam. Imponē dedzība, ar kādu simboli un sadzīviskais slānis tiek miksēts dažādās kombinācijās, piemēram, ikdienas sadzīves priekšmetam ledusskapim iegūstot simbolisku nozīmi, bet izrādes intonācija mainās no dzēlīgi ironiskas uz patētiski nopietnu, beigās izskanot asi publicistiskā, tomēr rainiski filosofiskā kāpinājumā.

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Uguns un nakts". Spīdola – Guna Zariņa, Lāčplēsis – Uldis Anže // Foto – Kristaps Kalns

Lielu gandarījumu sagādā aktieru darbs, virzot domas darbību. Raiņa teksts tiek pārraidīts iedarbīgi un meistarīgi. Un Guna Zariņa, bez šaubām, ir izcila Spīdola. Gundars Grasbergs – ļoti precīzs Kangars. Bet ir jūtama izteikta šķirtne – Spīdola un Kangars kā intelektuāļi, Lāčplēsis un Laimdota kā salīdzinoši apdalītāki personāži – tik vien kā spēks un smukums. Uldis Anže un Maija Doveika strādā atdevīgi, bet paliek šīs koncepcijas gūstekņi. Interesanta un rosinoša ir ideja par Melno Bruņinieku kā Lāčplēša spoguļattēlu, tomēr, ja uz izrādi atnāks kāds vidusskolēns, kurus teātris ļoti vēlas redzēt un tirgo biļetes par izdevīgām cenām, viņš teiks – to jau es esmu redzējis, tas ir Harijs Poters un lords Voldemorts. Un ko mēs viņam atbildēsim? Tālu no patiesības tas nav.

Protams, Vāgnera mūzika ir diža un Raiņa dižumam piestāv. Tomēr vizuālais un skaņu celiņš brīžiem iet savrupus ceļus.

Septembra trešajā nedēļā vairākas intriģējošas pirmizrādes. Dienasgrāmatas trešajā daļā varu solīt arī atskaņas no Žila Masnē operas “Manona” pirmizrādes Viļņā.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt