Atis Rozentāls 30.09.2015

Septembra burtnīca IV

Foto – Aivars Liepiņš

“Cik daudz ir šoziem nāves pelēkajā gaisā,” savulaik rakstīja Klāvs Elsbergs. Latviešu teātra interešu lokā arvien vairāk parādās lugas par vecumu, slimībām un nāvi. Nacionālais teātris sezonas sākumā šai tematikai pievērsies ar diviem zināmā mērā līdzīgiem, tomēr gana atšķirīgiem iestudējumiem. Taču pēc abiem nepārņem bezcerība. Nedēļas beigās iestājās, ja var tā izteikties, tematiskais līdzsvars, jo apmeklēju vairākas bērniem domātas izrādes.

22.09. Eliots Heizs. “Ceļā uz mājām” Nacionālajā teātrī, režisors Dāvis Auškāps.

Voldemāra Šoriņa seja izrādes plakātā pašironiski smaida, un, tikai otrreiz ieskatoties, pamanu, ka aktieris nosēdināts uz zārka. Izrādes žanrs – komēdija par nāvi. Režisors ļāvis notikumiem ritēt, īpaši neakcentējot kāpumus un kritumus, arī mūzika drīzāk iezīmē cēliena sākumu un beigas, nevis kādu emocionālu brīdi izrādē. Būtu labi, ja režisors niansētāk akcentētu tos brīžus, kad no sadzīvisko sarunu virskārtas izspraucas apslēptais varoņu attiecībās. Izrādes centrā ir nevis Voldemāra Šoriņa Glens Bīčems, kā maldinoši vedina domāt jau minētais plakāts, bet Ilzes Rudolfas Bonija Bīčema. Sieva, kuru ieraugām brīdī, kad viņa jau samierinājusies ar vīra vēlmi nomirt. Māte, kura samierinājusies, ka meita apprecējusi vidusšķiras standartam ne pārāk atbilstošu vīru, bet dēls ir gejs. Aktrise uzsver šo samierināšanās faktu, tikai mirkļiem ļaujot izlauzties pa rūgtākai intonācijai. Teksta ir daudz, un to pārvarēt izrādes gaitā izdodas ar mainīgiem panākumiem. Tomēr pēc ilgāka pārtraukuma redzēt Ilzi Rudolfu galvenajā lomā, protams, ir priecīgs notikums. V. Šoriņš pašironiski un gaumīgi rezonē, savukārt jaunākās paaudzes atveidotāji ievēro to, ka izrāde ir komēdija, īpaši Egils Melbārdis, kuram turklāt galvā uzlikta parūka ar nevērīgi sapītu bizi un uzģērbts smieklīgs džemperis. Ainārs Ančevskis diezgan nepārprotami uzsver sava homoseksuālā varoņa zināmo manierību un snobismu. Viņa drauga lomā Jānis Āmanis ir vienkārši glīts puisis ar stilīgu frizūru. Aktieris, paldies Dievam, necenšas ilustratīvi rādīt to, ka viņa varonis ir alkoholiķis. Vienveidīgā emocionālā sasprindzinājumā Norisas lomu veido Līga Zeļģe, kuras varone ātri kļūst kaitinoša ne vien pārējiem izrādes varoņiem, bet arī skatītājiem.

Galvenais vēstījums ir diezgan vienkāršs – katrai paaudzei savas problēmas ir svarīgākas. Izrāde nav izcila, bet skatīties to var ar pietiekami lielu labpatiku, ko gan mazliet bojā negaidīti kokainais tulkojums.

Glens Bīčems – Voldemārs Šoriņš, Bonija Bīčema – Ilze Rudolfa // Foto – Kristaps Kalns

23.09. Bārnijs Noriss. “Ciemiņi” Nacionālajā teātrī, režisore Ināra Slucka.

Atšķirībā no Dāvja Auškāpa, Ināra Slucka ir mēģinājusi savā iestudējumā ieviest vairākus inscenējuma elementus – gan videoprojekcijas, kas brīžiem parādās pat neiedomājamās vietās, gan galveno varoņu jaunības ainiņas, ko atveido Anta Aizupe un Jānis Vimba, bet visdiskutablākā (jo neobligātākā) ir četru senioru iesaistīšana darbībā, kuras ir maz un kas būtiski nepadziļina izrādes vēstījumu. Man, protams, nav nekas pretī uz skatuves redzēt Ausmu Ziemeli vai Arno Upenieku, bet rakstīt, ka šīs ainas ir konceptuāli būtiskas, īsti neceļas roka.

Izrādes centrā atkal ir sieviete, tā ir Lolitas Caukas Edija, un Ulda Dumpja Artūrs viņas vīra lomā atkal vairāk vai mazāk rezonē. Vecums ir nežēlīgs, un to aktrise parāda skaudri un bez jūtināšanās. Savukārt dēla Stīvena lomā Jānis Vimba akcentē to, ka ir neveikls lūzeris, kurš neveiksmīgi cenšas tāds neizskatīties. Viņa nolīgtās palīdzes Keitas lomā Anta Aizupe veikli balansē starp komiku un patiesu iejūtību – izrādās, ka mūžam smaidošās un šķietami pat padumjās meičas maska slēpj pacietīgu un atsaucīgu raksturu. Izrāde otrajā cēlienā atslābst un sāk mazliet stiepties.

Savādi. Iepriekšējā vakarā man pietrūka režisora rokraksta klātbūtnes. “Ciemiņos” savukārt inscenētājas, kura ir arī izrādes scenogrāfe, ambīcijas mirkļiem traucēja.

Keita – Anta Aizupe, Edija – Lolita Cauka // Foto – Kristaps Kalns

25.09. “Tukšums” pēc Viktora Peļevina romāna “Čapajevs un Tukšums” motīviem, režisore Kristīne Vītola.

Kaņepes kultūras centrs ir viena no tām laika zoba apskrambātajām vietām, kurā nobružātība ir stila pazīme. Peļevina romāna fragments šai vidē iesēdināts ar minimālām dekorācijām. Izrādes sākumā ļoti maza televizoriņa ekrānā rāda amatieru līmeņa videostāstu, kurā demonstrēts, kā galvenais varonis Semjons Serdjuks nonācis līdz tā nama durvīm, pa kurām viņš ieiet. Kristīnes Vītolas ideja kā tāda ir interesanta, jo materiāls ir asprātīgs. Taču tas nav asprātīgi apgūts. Jānis Kronis Serdjuka lomā darbojas organiski un atstāj labu iespaidu, taču izrādes kvalitātei izšķirīgi būtiskajā Kavabatas lomā ir Normunds Griestiņš, kuram ir interesanta āriene, bet aktieris viņš tomēr nav. Gandrīz pusotru stundu nākas skatīties izrādi, kuras sižets interesē, bet izpildījums garlaiko. Kavabatas atveidotājam nav īpaši laba dikcija, un viņam nav arī prasmes caur tekstu veidot domas darbību. Lomu, ko talantīgs aktieris varētu padarīt par pērli, N. Griestiņš lielākoties tikai norunā, lai arī nav jau gluži tā, ka viņš nesaprastu, ko pats dara. Vienkārši atslēga, kādā loma tiek slēgta, nedod iespēju pilnībā atklāties Peļevina dotās situācijas paradoksalitātei. Izrāde atstāj studentu mājasdarba iespaidu, kaut – vēlreiz saku – iecere kā tāda ir interesanta. Mazliet vairāk drosmes groteskas virzienā ir tas, ko varētu režisorei novēlēt.

Sestdiena izvēršas ļoti blīva. Dažu stundu laikā (sākums trijos, piecos un septiņos) pamanos noskatīties trīs dažādas izrādes, no tām divas adresētas bērniem.

26.09. “Kaza un septiņi kazlēni” Leļļu teātrī, režisors Valdis Pavlovskis.

Kā tas raksturīgs teātra galvenajai māksliniecei Anitai Znutiņai-Šēvei, skatuves noformējums ir koši raibs, šoreiz tā caurviju motīvs ir dzijas kamoli un diegi, jo pasaku stāsta vecmāmiņa. Arī Kazas mājiņa faktiski ir liels stilizēts kamols. Režisors un dramatizējuma līdzautors Valdis Pavlovskis izveidojis samērā sarežģītu tēlu sistēmu – vispirms ap vecmāmiņu slepus jokojas mazi rūķīši, tad viņi “izaug” pieaugušu cilvēku izmērā, savukārt šie rūķi sāk spēlēties ar lellēm – kazlēniem. Vecmāmiņa uzliek it kā savu cepuri, drusku brīnīdamās, ka kaimiņiene sakot, ka viņa šai cepurē izskatoties pēc kazas. Ņemot vērā, ka cepurei ir divi ragi, novērojums nudien vietā. Leļļu teātra krievu trupas aktieri darbojas ļoti enerģiski un azartiski, bet iestudējums kopumā veidots pēc līdzīgas shēmas kā daudzas izrādes šajā teātrī – ir samērā īsa pasaka, kas apaudzēta ar dažādām darbībām un papildināta ar dziesmām. Komponists Kristaps Krievkalns muzikālajā partitūrā apdarinājis gan latviešu, gan krievu tautasdziesmas. Vilks ir viens no rūķiem, kuru pārējie pārģērbj, tāpēc viņš nav ļauns, tikai izsalcis, un vispār jau viņam patiktu arī spēlēties.

 Jevgeņijs Isajevs, Liena Šmukste un Iveta Pole izrādē  "Reiz bijanebija" // Foto – Gatis Builis

26.09. “Reiz bijanebija” Jaunajā Rīgas teātrī, režisore Māra Ķimele.

Neticami klusi un pēkšņi Jaunā Rīgas teātra repertuārā parādījusies izrāde, kurā Iveta Pole, Liena Šmukste un Jevgeņijs Isajevs stāsta un rāda dažādu tautu pasakas. Aktieri uz skatuves redzami jau pirms izrādes, abas aktrises lasa. Izrāde sākas ar to, ka Liena sāk runāt lietuviski, Iveta igauniski, bet Jevgeņijs, kuru abas kolēģes mīļi sauc par Žeņu, – krieviski. Tad aktieri vaicā bērniem, vai kāds kaut ko saprata. Nesaprata vis. Izrāde ir, ja tā var izteikties, viegli interaktīva, jo kādam no bērniem tiek piedāvāta iespēja uzzīmēt Latvijas karti uz tāfeles, lai saprastu, kur atrodas kaimiņvalstis. Tālākajā izrādes gaitā bērni tiek iesaistīti, piemēram, slēpjot aitiņu no vilka. Aktieri pārģērbjas tieši tādā veidā, kā paši bērni pārģērbjas, spēlējot kādus tēlus. Vai arī, piemēram, bērnu nometnēs audzinātāji savelk smieklīgas drēbes un atveido princesi vai baņķieri. Tāpat objektu teātra elementi, divām karotēm “atveidojot” māsu un brāli, ir viegli atkārtojami bērnu ikdienas rotaļās. Pasaku atlase acīmredzot notikusi spontāni, kaut gan tās ir samērā dažādas – gan brīnumpasakas, gan sadzīves pasakas, tāpat arī pasakas par dzīvniekiem. Ja stāstījumā parādās kāds senvārds, tā nozīme tūlīt tiek noskaidrota, respektīvi, pārbaudīts, vai bērni to zina. Godīgi sakot, šādā stilā, protams, var spēlēt un spēlēties ne tikai 50 minūtes, bet bez gala un malas. Un šādas izrādes veidot var bez īpaša sasprindzinājuma – vajadzīga tikai vēlme un prieks spēlēties, un tāds visiem trim aktieriem piemīt.

Skats no izrādes "Mīlas svētība" // Foto – Aigars Altenbergs

26.09. “Mīlas svētība” pēc Raiņa un Aspazijas darbu motīviem Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Izrādes autors un režisors Igors Koņajevs.

Divu stundu laikā man tā ir otrā izrāde, kurā, skatītājiem ienākot zālē, uz skatuves kāds sēž un lasa. Sezonas atklāšanas izrāde ar smalku publiku, veltījums Raiņa un Aspazijas 150. dzimšanas dienai teātra mākslinieciskā vadītāja Igora Koņajeva režijā. Aprakstot redzēto, manī joprojām cīnās dažādas emocijas. Prieks par to, ka aktieri pret Raiņa un Aspazijas mantojumu izturas rūpīgi un ar iejūtību un cieņu. Tādu jūt gan jauno aktieru Maksima Busela un Marata Efendijeva sniegumā, gan vecākās paaudzes – Leonīda Lenca un Ņinas Ņeznamovas līdzdalībā. Režisora skats uz abiem dzejniekiem ir nedaudz piepacelts un nedaudz abstrakts, un šo sajūtu pastiprina arī scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Olgas Šaišmelašvili piedāvātie simboli – Pasaules koks, kas izaudzis caur klavierēm un atrodas salas vidū, apkārt tam īsts ūdens, bet laiva pakārta gaisā. Spalviņas, sveces, lukturīši, beigās pat sniegs – naivi, bet sirsnīgi iecerēts. Taču režisors pieļauj kļūdu un iekļauj izrādē divu simbolu drāmu fragmentus, kas iznīcina visu salīdzinoši labo, kas pirms tam pieredzēts. Ne režisors, ne aktieri, šķiet, īsti nesaprot, ko Rainis domājis, rakstot “Uguni un nakti” un “Spēlēju, dancoju”. Tas, ko redzam uz skatuves šajos fragmentos, ir pārpratums no sākuma līdz galam, turklāt – jo tālāk, jo sliktāk. Igors Nazarenko kā Lāčplēsis un Kirils Zaicevs kā Tots uzskatāmi rāda to, ka viņiem nav ne jausmas, ko viņi īsti spēlē. Arī citiem fragmentos iesaistītajiem aktieriem – piemēram, Tatjanai Začestai Leldes lomā – neiet labāk, “Spēlēju, dancoju” fragments vispār pārvēršas histēriskā kliegšanā, enerģiski bradājoties pa ūdeni. Turklāt ir vēl viens jautājums – ko tad, ja skatītājs nav lasījis šīs lugas? Saprast, kas ir šie tēli, ko tie simbolizē, ir praktiski neiespējami. Un beigās saglābt neko nespēj pat Artura Maskata kopumā lieliskā mūzika, turklāt aktieri visā izrādes garumā dzied latviski. Žēl. Izrāde – atgādinājums, ka, pārāk cieši kādu apkampjot, var arī nogalināt aiz neuzmanības.

Arnita Jaunzeme un Valdis Vanags izrādē "Blēņas un pasakas" // Foto – Mārtiņš Vilcēns

27.09. Imants Ziedonis. “Blēņas un pasakas” Dirty Deal Teatro Bērnu un jauniešu izrāžu repertuārā “Šmulītis”. Režisors Ģirts Šolis.

Ir zināma līdzība ar Māras Ķimeles izrādi. Trīs aktieri – precīzāk, divi aktieri Arnita Jaunzeme un Valdis Vanags, kā arī muzikants Mikus Frišfelds. Atkal pasaku stāstīšana un rādīšana, pa vidu tiek dziedāts, un jau mērķtiecīgāk izmantoti objektu teātra paņēmieni, respektīvi, šādi objekti iepriekš ir izveidoti no dažādiem priekšmetiem. Imanta Ziedoņa pasakas ir sarežģītāks materiāls, un, godīgi sakot, man nav pārliecības, vai paši mazākie skatītāji daudz ko saprata un vai viņiem nebija par garu. Tomēr aktieru azartiskā darbošanās un Reiņa Pētersona rosinoši izveidotā vide – šķūnis, kurā visu ko var atrast, kombinācijā ar Ziedoņa paradoksiem rada interesantu, aizraujošu notikumu. Bet – atkārtoju – ir svarīgi saprast mērķauditoriju un nepārcensties. Trīsgadniekiem šis ir par sarežģītu, un bija arī pa kādam bērnam, kas jau pēc 20 minūtēm prasījās uz mājām.

Septembris iesācies interesanti, lai arī nevienmērīgi. Oktobrī dienasgrāmatu jau rakstīs kāds cits. Lai visiem daudz jaunu iespaidu!

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt