Ieva Rodiņa 15.10.2015

Ar skatienu vēsturē

Šoruden saulainā septembra nedēļas nogalē Igaunijā, Tallinā un Tartu, pulcējās trīs Baltijas valstu, Krievijas, Somijas, Čehijas un Ungārijas teātra kritiķi, dramaturgi, kā arī citu ar teātri saistītu radošo profesiju pārstāvji, lai piedalītos ikgadējā Baltijas Teātra festivālā, kas šogad ieguvis jaunu formātu un pārdēvēts par Baltijas Teātra forumu. Festivāla formāta maiņa saistīta galvenokārt ar praktiskiem apsvērumiem – pirmo reizi festivāla organizētājvalsts nevis izrāda trīsdaļīgu Baltijas valstu oriģināldramaturģijas uzvedumu programmu, no katras valsts parādot divas izrādes, bet gan festivāla viesiem koncentrētā formā piedāvā sešus savā valstī tapušus oriģināldramaturģijas iestudējumus.

Šogad festivāla organizētājvalsts pienākumus uzņēmās Igaunija, aicinot pie sevis ārvalstu delegācijas un piedāvājot iepazīt igauņu oriģināldramaturģiju sešos dažādos teātros un dažādās estētikās tapušos iestudējumos. Baltijas Teātra forums notika Igaunijas ikgadējā teātra festivāla „Drāma” ietvaros, vienas nedēļas laikā paralēli oriģināldramaturģijas iestudējumiem piedāvājot vēl četras programmas – Igaunijas ikgadējai teātra balvai nominēto izrāžu skati, laikmetīgās dejas programmu New Dance showcase, teātra Vaba Lava (jeb „Brīvā skatuve”) programmu, kā arī Borderline jeb „Robežlīnijas” programmu, kurā apkopoti galvenokārt performatīvi uzvedumi. No plašā piedāvājuma noskatos sešas Baltijas Teātra foruma programmā iekļautās izrādes, vienu no Borderline iekļautajām performancēm un vienu laikmetīgās dejas izrādi.

Makbets. Turpinājums

Paradoksāli – festivāls tiek atklāts ar izrādi, kuru vēlējos redzēt vēl pirms Baltijas teātra foruma programmas izsludināšanas. Vladislava Nastavševa Tallinas NO99 teātrī iestudētā izrāde „Patiesība, pēc kuras ilgojos” (Tõde, mida ma olen igatsenud) neliek vilties. Festivāla bukletā lasāmā informācija liecina, ka arī šoreiz, līdzīgi kā lielākajā daļā režisora Latvijā veidoto darbu, Vladislavs Nastavševs ir izrādes absolūtais – režijas, scenogrāfijas, kostīmu un muzikālā noformējuma – autors. Iestudējuma pamatā izmantots igauņu rakstnieka un dzejnieka Matsa Trāta (Mats Traat, dz. 1936) darbs „Haralas dzīvesstāsti” (Harala elulood) – savdabīgs vairāk nekā pusgadsimta garumā tapis dzejoļu/epifāniju krājums, kas 2005. gadā Gundara Godiņa tulkojumā izdots arī latviski apgādā „Nordik”. Dzejoļi sarakstīti kā īsi, noveliski mirušu cilvēku dzīvesstāsti, to centrā ir izdomātu personāžu izdomātas biogrāfijas, kuras vieno paša autora fantāzijas radīta fiktīva vieta – Haralas ciemats. Mazajos dzīvesstāstos ļoti spraigā, taču vienlaikus poētiskā vēstījumā atklāta katra liriskā varoņa dzīves „esence”, bet vienlaikus autoram caur traģikomiskajiem stāstiem izdodas radīt arī plašāku laikmeta panorāmu, kurā liela nozīme gan vēsturiskajam kontekstam (Otrajam pasaules karam, dzīvei padomju Igaunijā u.tml.), gan igauņu nacionālajai identitātei. Vladislava Nastavševa pārstrādājumā Trāta teksts saglabājis dzejai raksturīgo ritmiskumu, taču atbilstoši postdramatiskā teātra valodai tas bieži izmantots ne tik daudz saturiskā vēstījuma pārraidīšanai, bet vairāk kā viens no izrādes formas veidošanas līdzekļiem.

Skats no izrādes "Patiesība, pēc kuras ilgojos" teātrī "NO99" // Publicitātes foto

„Patiesība, pēc kuras ilgojos”, manuprāt, ir viena no sarežģītākajām V. Nastavševa izrādēm. Vēl ilgi pēc tās noskatīšanās pa galvu jaucas dažādi iespaidi – vizuāli spožas un emocionāli satricinošas skatuviskās metaforas seko cita citai tik intensīvā ritmā, ka pat grūti atjēgties. Uz pelēkbrūna izkaltušu lapu paklāja neskaitāmos varoņos iemiesojas seši aktieri – ietērpti 20. gadsimta 60. gadiem raksturīgos pelēcīgos kostīmos, ar biezām, smagnējām brillēm raga rāmjos. Izrādes sākumā spēles telpa ir tīra un lakoniska, ārējā formā šķietami iemiesojot „pareizo dzīvi” – aktieri poētiskā izteiksmībā runā tekstu, mizanscēnu izkārtojumā dominē simetriskas līnijas. „Nepareizība” izrādē iezogas lēni, taču mērķtiecīgi. Tikai pēc brīža pamanu, ka viens no aktieriem ieģērbts nevis vīrieša, bet sievietes drēbēs. Teksta rāmajā, liriskajā plūdumā pamazām iezogas straujas tempa un intonācijas maiņas (šeit liela nozīme paša režisora izcili piemeklētajam muzikālajam noformējumam, piemēram, ironiski izmantotajām grupas ABBA dziesmām), loģiskus vārdus nomaina kliedzieni, izsaucieni, statisku darbību – dinamisks haoss.

Līdzīgi kā Matsa Trāta tekstā, arī izrādē līdzās varoņu individuālajiem dzīvesstāstiem, kuri emocionāli uzrunā ar brīžiem pat provocējoši tiešu atklātību, aktuāls arī plašāks vēstījums. Atšķirība gan tāda, ka Trāta darbā šis vispārinājums saistīts ar Igaunijas vēsturi, atsevišķajiem dzīvesstāstiem saslēdzoties plašākā vēstījumā par igauņu tautas kolektīvo pieredzi cauri dažādiem vēstures posmiem, kamēr V. Nastavševa izrādē dominējošā tēma ir nevis vēsture, bet... teātris. Pēc izrādes, festivāla viesiem stāstot par režisora darbību Latvijas teātrī, gluži nejauši ieminos par to, ka tikko redzētais iestudējums man atgādina kādu citu, pirms vairākiem gadiem tapušu V. Nastavševa darbu – Valmieras teātrī iestudēto „Makbetu”. „Patiesībā, pēc kuras ilgojos” līdzīgā skatuves formā risinātas tās pašas tēmas – režisora un aktieru, aktiera un lomas, aktieru un skatītāju attiecības.

Seši aktieri, kuri uz skatuves hameleoniski iejūtas dažādos tēlos, meistarīgi izmanto gan reālpsiholoģiskus izteiksmes līdzekļus, liekot skatītājiem just līdzi konkrēto varoņu dzīvesstāstiem, gan apzināti uzsver notiekošā spēles dabu. Izrādes tempā bieži izmantotas spontānas pārejas no liriskas intonācijas uz skaļu, agresīvu kliegšanu u.tml. (Viens no amizantākajiem izrādes brīžiem – pusmūža sievietes un jauna vīrieša kautiņš, vienam otru bez acīmredzama iemesla azartiski sitot ar plastmasas iepirkumu maisiņiem.)

Skats no izrādes "Patiesība, pēc kuras ilgojos" teātrī "NO99" // Publicitātes foto

Izrādei ritot uz priekšu, skatuves darbību arvien uzstājīgāk sāk pārtraukt skaļš trauksmes signāls, kas atgādina TV šovos izmantoto troksni, kāds atskan, kad dalībnieks nepareizi atbild uz erudīcijas jautājumu. Aktieri šim troksnim sākotnēji bez ierunām, vēlāk arvien negribīgāk paklausa, līdz kādā brīdī viens no aktieriem sadumpojas un izvelk no mēteļa revolveri, raidot šāvienu pāri skatītāju galvām. Aktieru sacelšanās pret režisoru jeb mākslas darba sacelšanās pret mākslinieku – viena no tēmām, ko V. Nastavševs risinājis vairākās Latvijā iestudētās izrādēs, šeit realizēta skaudrā precizitātē.

Izrādē saskatāmi arī citās režisora izrādēs aktuāli paņēmieni un tēmas – seksualitāte (uz skatuves starp pārējiem tēliem klīst jauns vīrietis sievietes drēbēs, kurš izmisīgi cenšas sev piesaistīt citu uzmanību), vardarbība (spilgta metafora – sievietes un vīrieša fiziska tuvība attēlota, sākotnēji vienam, bet pēc tam visiem izrādes aktieriem-vīriešiem neveiksmīgi cenšoties uzlauzt aizslēgtas durvis), vientulība (kaut arī aktieri veido enerģiski saliedētu ansambli, viņu atveidotie varoņi uz skatuves tik un tā ir vientuļi). Taču, kaut arī pavisam drīz kļūst skaidrs, ko no izrādes var gaidīt, tā tik un tā ir neprognozējama un aizraujoša no pirmās līdz pēdējai minūtei. Atliek tikai piebilst, ka profesionālās žūrijas vērtējumā Baltijas Teātra foruma Labākās izrādes balvu iegūst tieši V. Nastavševa „Patiesība, pēc kuras ilgojos”.

Balsis Esnas muižā

Pēc spilgtajiem iespaidiem NO99 teātrī festivāla viesi tiek vesti uz nelielo Esnas ciematu, kas atrodas tieši pusceļā starp Tallinu un Tartu. Dzerot tēju un baudot saulrietu nelielajā, gleznainajā Esnas muižā, šķiet grūti iedomāties skaistāku un „teatrālāku” vietu, kur uzvest izrādi. Nelielā ekskursijā uzzinām, ka muiža apzināti atjaunota, saglabājot un izceļot tās vēsturiskās transformācijas cauri dažādiem laikiem, līdz ar to „nopulētas” restaurācijas vietā iespējams redzēt autentiskas detaļas – gan no 17. gadsimta, kad muiža celta, gan dažādām pārbūvēm, kas veiktas pat 20. gadsimtā.

Izrādes "Balsis" publicitātes foto

Izrāde „Balsis” (Hääled), kura tiek rādīta Esnas muižas bēniņu telpā, tik labu iespaidu neatstāj. Divu aktieru izpildījumā tiek izspēlēti dažādu cilvēku dzīvesstāsti un attiecības. Vīrietis un sieviete, māte un dēls, tēvs un meita, skolotājs un skolnieks – tās ir balsis bez vārda, dialogi bez konteksta (lugas autors nedod konkrētas norādes ne par laiku, ne telpu, ne varoņiem). Igauņu rakstnieka Jāna Krūsvala (Jaan Kruusvall, 1940 – 2012) darbs sākotnēji tapis kā radioluga – un, kā kopējā diskusijā secina festivāla viesi, iespējams, tieši šī iemesla dēļ izrādei trūkst vizuālas izteiksmības: tā atgādina divu aktieru izspēlētu teksta lasījumu. Režisors Lembits Petersons (Lembit Peterson) aktieru daudzās lomu maiņas liek ilustrēt ar nemitīgu pārģērbšanos, kas nevajadzīgi sarausta izrādes ritmu, taču īpašu dažādību aktierspēlē nedod. Šķiet, daudz vairāk par „balsīm cauri laikam un telpai” pastāsta pati muiža.

Mūžīgais tūkstoš deviņsimt astoņdesmit septītais

Agrā piektdienas pēcpusdienā festivāla viesi tiek aicināti uz „izstrādes procesā” esošo Igaunijas Nacionālo muzeju – pārvarot garu būvgružu šķēršļu joslu, nokļūstam palielā zālē, kurā tiek spēlēta vietai absolūti atbilstoša izrāde ar nosaukumu „1987”. Kā nojaušams pēc nosaukuma, izrāde tapusi, iedvesmojoties no Džordža Orvela antiutopijas „1984”. Teju divas stundas garais iestudējums, kurā spēlē Vīlandes Kultūras akadēmijas teātra mākslas studenti, festivāla noslēgumā iegūst skatītāju simpātiju balvu, taču ārvalstu viesu vidū domas par izrādi krasi dalās.

Izrāde iecerēta kā režisora un aktieru fantāzija par 1987. gadu – brīdi, kas Igaunijā, tāpat kā pārējās Baltijas valstīs, iezīmē politisku un līdz ar to arī sabiedrisku pārmaiņu laiku. Iestudējumu veido divpadsmit jauno aktieru izspēlēta bezteksta darbība nepārtrauktas mūzikas pavadījumā. Aktieru sejas visu izrādes laiku klāj gāzmaskas, kas kļūst par galveno izteiksmes līdzekli – tās izmantotas ne tikai simboliskā nozīmē (gāzmaska kā „uzpurnis”, kas neļauj redzēt apkārt notiekošo un ierobežo saziņu ar apkārtējiem), bet arī kā spēles elements – dažādās gāzmasku detaļas tiek radoši izmantotas, radot ironiski iecerētas asociācijas ar dažādām sadzīviskām nodarbēm. Piemēram, divu jauniešu skūpstīšanās atveidota, savijot kopā gāzmasku „snuķus”, no gāzmaskas detaļām tiek konstruēts imitēts putekļu sūcējs u.tml. Kaut arī atsevišķas epizodes šķiet asprātīgas, izrādei kopumā trūkst sižetiskas attīstības – aktieru darbošanās, apspēlējot nedaudzos izrādes rekvizītus, atgādina nenostrādātas studentu etīdes, turklāt vairāki motīvi (piemēram, slepeno randiņu tēma un pa skatuvi klīstošas grūtnieces) atkārtojas bez acīmredzamas jēgas.

Skats no izrādes "1987" // Publicitātes foto

Idejiski saistošas šķiet atsevišķas spilgtas epizodes – piemēram, Jaungada sagaidīšanas aina, kurā uz skatuves tiek uznesta milzīga elektroniska pulksteņa ciparnīca. Jaunā gada sagaidītāji pēdējās 1987. gada minūtēs sajūsmināti vēro, kā uz ciparnīcas nodziest skaitlis „7”, taču gaidītā „1988” vietā atkal parādās nepielūdzamais „1987”. Laiks ir apstājies, un absurdā ikdiena turpinās, tikai bez iepriekš vērojamā entuziasma. Ilustrējot politisko pārmaiņu laiku, izrādes varoņi kādā epizodē noņem gāzmaskas, simboliski it kā ieelpojot brīvību, taču jau nākamajā brīdī, baiļu pārņemti, tās atkal uzvelk. Ja neskaita izrādes nosaukumu, grūti nojaušama režisora Ivara Pellu (Ivar Põllu) iecerētā atsauce uz Orvela darbu – aktieru tīksmīgā darbošanās uz skatuves komiskas mūzikas pavadījumā nekādā veidā neraisa asociācijas ar kādu biedējošu varu, kas vēro vai kontrolē katru izrādes varoņu kustību.

Kādā brīdī monotonā skatuves darbība bez īpašām ceremonijām tiek pārrauta. Skanot trauksmes sirēnām, aktieri skatītājus sadzen šaurā, tumšā telpā, aizver durvis (par šo no dažiem klaustrofobijas pārņemtiem cilvēkiem tumsā dzirdu sašutuma pilnus izsaucienus) un pustumsā kopīgi izpilda dziesmu, kas, kā vēlāk paskaidro festivāla organizatori, ir viena no igauņu „Dziesmotās revolūcijas” dziesmām. Nesaprotot tekstu, šajā provokatīvajā formā dziļāku saturu saskatīt tā arī neizdodas.

Vēstures fabrika

Pēc „1987” piedzīvotā atskata vēsturē uz Tartu Vanemuines Ostas teātri dodos bez pārlieka entuziasma – arī nākamā izrāde veltīta vēsturiskai tēmai. Jaunās dramaturģes Andras Tēdes (Andra Teede, dz. 1988) un režisora Sandera Puka (Sander Pukk) darbs „Estoplast” veltīts reālai 1959. gadā dibinātai Igaunijas lampu ražotnei, taču līdz ar atskatīšanos konkrētās rūpnīcas vēsturē cauri laikam (no 20. gadsimta 60. gadiem līdz pat mūsdienām) izrāde ironiski, taču tajā pašā laikā nostalģiski apspēlē arī dažādas ar konkrēto laiku saistītas klišejas – modi, mūziku, cilvēku uzvedības paražas u.tml.

Liela uzmanība veltīta padomju laika atspoguļošanai – uz skatuves anekdotiskās etīdēs tiek izspēlētas tādas situācijas kā azartiska stāvēšana rindā, pat nezinot, ko konkrētajā vietā tirgo, savstarpēja noklausīšanās un „nostučīšana”, rūpnīcas darbinieku centieni izpatikt Maskavai (lai tiktu pieņemts jauns lampu dizains, tiek izmantoti nevis racionāli argumenti, bet tradicionālais kukulis – pa durvju spraugu iegrūsta polša pudele). Kā atkāpe no pelēcīgās rūpnīcas ikdienas izrādē skan Bītlu mūzika, kuru dzirdot jaunieši burtiski ģībst. Kaut arī šīs un citas konkrēto laiku raksturojošās reālijas nav diez ko oriģinālas un izspēlētas plakātiski (izrāde nudien nepretendē uz sarežģītām skatuves metaforām), tomēr iestudējuma straujais ritms, mērķtiecīgā sižeta virzība un aktieransambļa absolūtā saliedētība uzrunā vairāk nekā iepriekš redzētās „1987” fiziskā teātra improvizācijas.

Skats no Vanemuines teātra izrādes "Estoplast" // Publicitātes foto

Neizskaistināta patiesība

Nogurums dara savu. Pēc intensīvās dienas uz vakara izrādi Igaunijas Drāmas teātrī ierodas tikai daļa festivāla viesu, taču Pāvo Pīka (Paavo Piik) un Mari-Līsas Lillas (Mari-Liis Lill) kopīgi veidotā izrāde „Sāpes vārnai...” [*] skatītāju uzmanību neatslābstoši notur visas trīs stundas, kaut arī tā balstīta gandrīz tikai tekstā („Sāpes vārnai...” festivāla žūrijas vērtējumā tiek atzīta par Labāko lugu).

Redzētais iestudējums ir pirmā no divdaļīgās dokumentālā teātra izrādes „Sāpes vārnai...” (Varesele valu...) – „Slimība žagatai...” (Harakale haigus...), kuras vienā vakarā tiek simultāni spēlētas divos dažādos teātros – Igaunijas Drāmas teātrī Tartu un Tallinas Pilsētas teātrī. Šo dokumentālā teātra projektu iepriekšējā Baltijas Teātra festivāla konferencē kā pozitīvu piemēru igauņu jauno teātra mākslinieku darbībai pieminēja teātra zinātniece Lūle Epnere (skat. http://www.kroders.lv/runa/546).

„Sāpes vārnai...” tiek spēlēta kinoteātrim līdzīgā lielā zālē, kurā skatītāju sēdvietas izvietotas visai augstu, un, sēžot aptuveni vidū, mākslinieces Neles Soveli (Nele Sooväli) veidotā scenogrāfija – hiperboliski milzīgs galds ar diviem krēsliem – man atrodas tieši acu augstumā. Uz šīs masīvās scenogrāfijas fona aktieru augumi atgādina bērnus, kas ieģērbti pieaugušo drēbēs – un grūti iedomāties precīzāku metaforu izrādes tēmai par depresiju. Seši dažādu Igaunijas teātru aktieri uz skatuves izstāsta izrādes vajadzībām atlasītus reālu cilvēku dzīvesstāstus. Izrādes varoņi ir absolūti atšķirīgas personības (no ambiciozas doktorantūras studentes līdz enerģiskam mūziķim u.tml.), taču, dažādajiem stāstiem sekojot citam aiz cita, kļūst skaidrs jau labi zināmais – depresija nav ārēji pamanāma. Šī patiesība tiek apspēlēta arī īsās komiskās epizodēs, kas izvietotas starp nopietnā intonācijā izpildītajiem varoņu dzīvesstāstiem. Piemēram, kādā no starpspēlēm ar depresiju sirgstošie cilvēki pa vienam tiek eksponēti prožektora gaismā, un to vidū ir gan bezrūpīgs hipijs, gan Šekspīra Hamlets.

Festivāla bukletā izrādes autori un režisori Pāvo Pīks un Mari-Līsa Lille stāsta, ka izrādes iecere radusies no vēlmes radīt izrādi par reālo dzīvi un problēmām, kuras ikdienā netiek apspriestas. Izrādes varoņu stāsti, ko aktieri izpilda, frontāli vēršoties zālē, ir tieša un atklāta saruna ar skatītāju, kura vismaz uz mani iedarbojas ne tikai emocionāli, bet arī intelektuāli – aicinot domāt ne tikai par konkrēto izrādi, bet arī dzīvi.

Skats no Igaunijas Drāmas teātra izrādes "Sāpes vārnai..." // Publicitātes foto

No pārējiem atšķirīgs ir pēdējais stāsts, ko skatītāji vēro ar video starpniecību. Video sižetā redzama jauna sieviete, kura staigā pa pilsētas ielām un, skatoties kamerā, stāsta savu dzīvesstāstu, taču vienlaikus jūtīgi reaģē uz apkārt notiekošo (garāmbraucošām mašīnām, no krodziņa iznākušu jauniešu kompāniju uzsaucieniem utt.). Kaut arī sākotnēji šis paņēmiens – izrādi noslēgt ar atsvešinātā formā izpildītu stāstu – šķiet neiederīgs kopējā noskaņā, šaubas absolūti izgaisina izrādes noslēgums, kurā atklājas, ka video stāsts filmēts „dzīvajā” – varone no ielas ienāk teātrī, kurā tiek spēlēta izrāde, un pēkšņi parādās skatītāju zālē, kļūstot par vienu no mums. Šādus brīžus, kad teātris un dzīve absolūti organiski saslēdzas vienā veselumā, gadās piedzīvot reti.

Divi brāļi, divi likteņi

Arī pēdējā no Baltijas Teātra foruma programmā redzētajām izrādēm – „Brālis” (Vennas) Igaunijas Drāmas teātrī – balstīta dokumentālā materiālā: vēstulēs, kuras viens emigrācijā ASV dzīvojošs brālis rakstījis otram brālim Igaunijā, Hījumā salā. Kādā šķūnī nejauši atrastās vēstules aptver laika posmu no 1915. līdz 1939. gadam, un tās igauņu dramaturgu Tenu Ennepalu (Tõnu Õnnepalu) iedvesmojušas radīt lugu, kas veidota kā divu brāļu sarakste vairāku gadu garumā, iezīmējot ne tikai divu konkrēto cilvēku likteņus, bet caur tiem – arī Igaunijas vēsturi. Kaut arī dramaturģiskais materiāls ir pietiekami aizraujošs, izrādes forma ātri vien nogurdina. Režisors Aleksandrs Ēlmā (Aleksander Eelmaa) sadarbībā ar scenogrāfi Līsi Ēlmā (Liisi Eelmaa) skatuves darbību iekārtojis divos plānos, kuri simboliski ilustrē abu brāļu fizisko atšķirtību. Igaunijā dzīvojošais Villems apdzīvo skatuves priekšplānu, kas iekārtots kā tradicionāla igauņu lauku sēta (izrādes scenogrāfija pat nedaudz atgādina Valtera Sīļa Nacionālajā teātrī pirms dažiem gadiem iestudētos „Indrānus”), kamēr Amerikā dzīvojošais Jakobs uz skatuves parādās tikai fragmentāri – brīžos, kad brālis lasa kārtējo viņa atsūtīto vēstuli. Aktieris uz nelielas skatuves dziļumā ierīkotas platformas cītīgi ilustrē katru vēstulē aprakstīto nodarbi – aizraušanās ar veselīgu dzīvesveidu attēlota kā sparīga svara bumbu cilāšana, darbs automazgātuvē – ar miniatūra automašīnas modeļa spodrināšanu u.tml. Atšķirīgās intonācijas, kādās attēloti abi brāļi, skaidri liecina par to, ka režisoru primāri interesē Igaunijā dzīvojošā brāļa liktenis, līdz ar to puse izrādes paliek tikai komiskas karikatūras līmenī.

Skats no Igaunijas Drāmas teātra izrādes "Brālis" // Publicitātes foto

Laipni lūgti Budapeštā

Paralēli oriģināldramaturģijas iestudējumiem pamanāmies ieklīst arī Tallinas Von Krahl teātrī, un programmā Borderline iekļautā izrāde „Budapešta” (Budapest) kļūst par neaizmirstamu teātra piedzīvojumu. Nelielajā zālē, kurā izvietoti mazi, mājīgi galdiņi, pilns ar skatītājiem. Taču izrādās, ka pat brīdī, kad šķiet, ka vietas vairs nav, vienmēr ir iespējams izbrīvēt spraugu, caur kuru tumsā izlīst aktierim.

Izrāde sākas kā postmoderni absurda spēle – divi kamuflāžas tērpos ģērbti aktieri pustumsā lien gar sienām, piekarinot pie tām gleznas ar klusajām dabām, kurās attēloti pipari; vēl kāds aktieris, ģērbies melnajām kulisēm pieskaņotā tikpat melnā kostīmā, uzliek skaņuplati, bet ceturtais aktieris (vienīgā sieviete šajā četrotnē) pie skatītājiem atripinās, sēžot ērtā klubkrēslā, un pa vienai no krēsla slepenajiem plauktiem velk ārā vīna pudeles. Lēnā telpas iekārtošana rezultējas nepiespiestā vīna dzeršanā, ko pavada gari teksti igauņu valodā (tā kā tulkojums nav pieejams, festivāla viesiem izrādes teksts galvenokārt jābauda kā skaniskais pavadījums bez atšifrējamas jēgas).

Performances finālā četri aktieri lūkojas uz skatītājiem caur stiklotām durvīm – kā vēsta izrādes pieteikums, starp pasauli tur, ārā, un šeit, iekšā, valda kontrasts. Ārā (dzīvē) ir auksti, kamēr iekšā (teātra pasaulē) vienmēr ir silti un valda maģiska atmosfēra.

Skats no "Von Krahl" teātra izrādes "Budapešta" // Publicitātes foto

Baltijas Teātra foruma jaunais formāts pārliecina. Intensīvi skatoties sešus vienas valsts oriģināldramaturģijas iestudējumus, kaut arī ierobežots, tomēr rodas priekšstats ne tikai par pašas dramaturģijas, bet arī teātra situāciju. Igauņu izvēlētajā programmā gan pārsteidza izrāžu tematiskā ievirze – četri no sešiem iestudējumiem veltīti vēsturiskām tēmām, un tikai viens (depresijai veltītā izrāde „Sāpes vārnai...”) fiksē šodienas dzīvi visā tās pretrunīgumā. Arī Baltijas Teātra foruma noslēguma konferencē rodas sajūta, ka Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā, trūkst oriģināldramaturģijas darbu, kas veltīti mūsdienām – ne tikai aplūkojot mūsdienu dzīvē aktuālas sociālās problēmas, bet, domājot ilgtermiņā, piefiksējot šo laiku un cilvēkus tajā.

Kaut arī Igaunijā redzētie oriģināldramaturģijas iestudējumi veidoti atšķirīgās estētikās (sākot no reālpsiholoģiskā teātra, beidzot ar dokumentālā un postdramatiskā teātra valodu), tie tomēr principiāli balstīti tekstā. Uz šī fona laikmetīgāka šķiet Latvijas teātra pieredze, tekstu, līdzīgi kā citus izrādes izteiksmes līdzekļus, pakļaujot dažādiem formas eksperimentiem, kas rosina arī jaunas atklāsmes ne tikai oriģināldramaturģijas interpretācijā, bet laikmetīgā teātra valodā.

 


[*] Rindiņas no igauņu bērnu skaitāmpanta "Sāpes vārnai, slimība žagatai..." (Varesele valu, harakale haigus...), ko skaita pie slima bērna gultiņas, tam pūšot virsū elpu, lai sāpes aizietu vārnai, bet slimība –  žagatai.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt