Zanda Borga 20.11.2015

Šī ir profesija, kurā tevi vēro

Portreta foto – Edgars Pohevičs

Kad beidzam sarunu, Gatis saka, ka šī viņam piecu gadu laikā ir pirmā nopietnā intervija. Uz skatuves, redzot, kā viņš spridzina O’Braiena lomā izrādē “1984”, par kuru nominēts šā gada “Spēlmaņu nakts” balvai, vai tviterī lasot viņa asprātīgos ierakstus, nekad neiedomāsies, ka patiesībā viņš ir tik noslēgts. Vērotājs – kā pats saka. Saruna ar viņu ir kā sīpola mizošana – sākumā, ņemot nost virskārtu, ir viegli, taču, tuvojoties kodolam, paliek arvien grūtāk. Un to pēdējo – sīpolam visciešāk piekļauto, plānāko miziņu, noplēst ir neiespējami. Teātrim ir jābūt mazliet brīnumainam, Gatis atzīs sarunas gaitā. Iespējams, ka nedaudz noslēpumainam ir jābūt arī aktierim.

Vai tu esi vērotājs?

Jā, Laura (režisore Laura Groza-Ķibere – aut.piez.) man kaut kad šo ja ne gluži pārmeta, tad vismaz teica, ka es ļoti labi ķeru lauku, bet pats neiesaistos. Tā bija pirmā reize, kad es sāku par to domāt. Un tā laikam arī ir, es ļoti labi redzu, kas notiek man apkārt, un vēroju, kā es pats iekļaujos šajā situācijā. Tas droši vien nav man pārāk izdevīgi kā aktierim. Man vajadzētu vairāk pašam iesaistīties, nevis vērot.

Vai tad nevari savus novērojumus izmantot, strādājot pie kārtējās lomas?

Jā, bet tikai tad, ja vērošana paliek, veidojot lomu darba sākuma procesā. Bet tad, kad tev jābūt uz skatuves, nekādas sevis vērošanas vairs nedrīkst būt. Tev ir jāķer lauks un jāredz, kas notiek apkārt. Es cenšos mazāk sevi bremzēt un, turpinot vērot, kas apkārt notiek, arī pašam aktīvi iesaistīties.

Vai tas nozīmē, ka uz skatuves tu vairāk eksistē intelektuāli?

Nu ļoti retas ir tās reizes, kad es iegremdējos tēlā un izrādē līdz tādai pakāpei, ka aizmirstu visu apkārtējo. Man vienmēr vairāk vai mazāk paliek kādi procenti, kad tāpat redzu sevi no malas, bet es tiešām ar to apzināti cīnos.

Vairākās sarunās esi minējis, ka iepriekšējās sezonas veiksmīgie darbi neko nenozīmē, ka katra sezona ir kā nulles punkts, jo aizejošās sezonas darbi nekādi neietekmē tavu turpmāko darbu. Kā jūties pašlaik?

Pašlaik jūtos jau mazliet noguris. Sezonas sākumā atcēlās Bogomolovs (tika pārcelts jauniestudējums “Mēnesis uz laukiem” – aut.piez.), tad milzīgos tempos tapa “Divi kaili vīrieši” (rež. Dž. Dž. Džilindžers – aut.piez.), tagad jau ir “Vilki un avis” (rež. V. Meikšāns – aut.piez.). Vienā brīdī attapos, ka septembris vēl nav beidzies, bet es jau strādāju pie trešās lomas sezonā. Pagājušā sezona beidzās ar “Spēlmaņu nakts” nomināciju un vairākām labām lomām, ar kurām es pats esmu apmierināts, un pēc atvaļinājuma bija sajūta, ka – nu, davai, tagad es riktīgi pašaušu vaļā, nu tik dodiet man galvenās lomas un nu tik būs, pēc tam tomēr saproti, ka tomēr nē, pat ja esi labā aktieriskā formā, tas ir nulles punkts, no kura tev atkal ir jāiesāk un no kura ir jāieskrienas.

Iestudējot „Divus kailus vīriešus” tik īsā periodā, tās bija trīs, varbūt četras nedēļas, tad gan bija ļoti grūti. Dzirdi kaut kādas intonācijas, kas jau ir bijušas, un kaut kādas tīri aktieriskas lietas – žestus un tamlīdzīgi. Bet vispār, runājot par pārslēgšanos no lomas uz lomu, – es cenšos neanalizēt tādas lietas, jo man liekas, ja tu pārāk izanalizē, pārāk saproti, kā tas viss veidojas, tad pazūd kaut kāds maģiskais teātra moments un tu paliec vienkāršā darba līmenī. Tad tu dari amatu. Un man liekas, tikko kā es visu sapratīšu, man vairs nebūs interesanti. Bet vispār es jūtos labi.

Tev teātris joprojām ir maģija?

Man gribētos tā domāt. Tie momenti, kad notiek patiešām īsta teātra maģija, ir ļoti reti, protams, bet process kopumā – es nudien nezinu, kā tas viss strādā. Man liekas brīnumaini, kā izrādes top, kad satiekas divdesmit, trīsdesmit vai simts cilvēki, katrs ieliek savu mazo artaviņu, un beigās tur kaut kas piedzimst un izaug, vai arī nepiedzimst. Jā, man tā joprojām kaut kādā ziņā ir maģija.

Pašlaik strādā ar režisoru Viesturu Meikšānu, ar kuru līdz šim nav bijis nekāda kontakta. Vai šī sadarbība atšķiras, piemēram, no Džilindžera, kurš zina, kā tu strādā, tu zini, kā strādā viņš? Meikšānam tu esi balta lapa, tāpat kā viņš tev.Nav tā, ka gluži balta. Es ceru, ka viņš kaut ko par mani ir dzirdējis un ka ar kaut ko jau rēķinās. Nav tā, ka esmu tikko augstskolu pabeidzis aktieris. Pirmie mēģinājumi vienmēr ir tāda taustīšanās, bet darbs tā īsti neatšķiras, jo tad, kad tu sāc strādāt, ikreiz strādā pie jaunas izrādes. Un, kā jau esmu teicis, mēģinājumu process vienmēr sākas no nulles. Režisors ir kā medijs, kurš palīdz radīt tēlu un savieno tevi ar lugu. Nav liela atšķirība, vai es strādāju ar Džili vai Meikšānu. Tikai cilvēcīgi, jo Džilis ir kas viens, Meikšāns kas cits, Bogomolovs ir trešais, bet viss tāpat sākas no nulles. Bet, ja runājam par darbu ar Meikšānu, jāsaka, ka tāds analīzes process, kā strādājot pie “Vilkiem un avīm”, nav bijis ļoti sen. Viesturs ļoti smalki visu dara un sēž pat pie vismazākās, trešās plāna lomas, mēs ejam cauri Freidam u.tml. Tas ir svarīgi un forši. Tas lomai ļoti palīdz.

Pirmā loma kā Liepājas teātra aktierim tev bija Akmentiņš izrādē “Ugunī” (2010), ko iestudēja Rolands Atkočūns. Mani vienmēr ir mulsinājusi tava tēla interpretācija – vienmēr ticēju, ka Akmentiņš no sirds mīl Kristīni, taču ar režisoru bijāt šo tēlu izveidojuši pilnīgi citādu, tādu augstprātīgu, pat zināmā mērā sadistisku. Šķita, ka Kristīni viņam vairāk vajag vien kā trofeju. Kā tu pats sadzīvoji ar šādu Akmentiņa interpretāciju?

Tā bija Atkočūna versija, man pret to nebija nekādas pretreakcijas. Es pieļauju – tāpēc, ka viņš ir lietuvietis, viņš uz to visu spēja paskatīties citādāk, bez tā, „kā vajadzētu būt”. Jā, mans Akmentiņš bija nedaudz tāds fašists. Atkočūns man bija devis ļoti konkrētu lomas uzdevumu, sakot: ja Akmentiņš novelk bikses, tad viņam uz apakšbiksēm ir uzzīmēts kāškrusts. Un tas man ļoti palīdzēja, lomu veidojot. Es vispār cenšos pret saviem tēliem izturēties bez jebkādiem priekšstatiem. Man neliekas interesanti taisīt lomu pēc kaut kādiem standartiem, ko visi gaida, jo man liekas, ja jāspēlē tas, ko no tevis gaida, to ir grūtāk izdarīt. Tie varbūt ir ļoti egoistiski apsvērumi, bet man pašam ir daudz interesantāk, izdevīgāk un ērtāk darīt kaut ko negaidītu.

Agnese Jēkabsone – Kristīne, Gatis Maliks – Akmentiņš izrādē "Ugunī" // Foto – Ziedonis Safronovs

Kā vispār veidojās sadarbība ar Atkočūnu? Tikko bijāt atbraukuši no Klaipēdas, vai tas, ka viņš ir lietuvietis, palīdzēja? Varējāt vilkt paralēles ar studiju procesu?

Nezinu, vai tā tiešām bija, bet viņš it kā esot teicis, ka pēc trešā kursa mūs visus jau vajadzēja savākt un ļaut strādāt Liepājas teātrī, ka pēdējais gads Klaipēdā mums bija lieks. Es domāju, ja „Ugunī” taptu tagad, būtu daudz vieglāk, jo mēs esam drusku apbružājušies Latvijas teātrī. Atkočūnam ar mums nebija viegli, jo viņš dabūja no mums dzīt ārā to neorganizēto spēku, kas no mums nāca – kliegšanu, dauzīšanos. Viņš to visu ņēma nost. Bet tam, ka viņš bija lietuvietis, nekāda lielā nozīme nebija.

Kā juties pēc studijām Klaipēdas Universitātē, atgriežoties Liepājā?

Es jutos kaut kur drusku pa vidu. Liepājā dzīvoju līdz 11 gadu vecumam, pēc tam pārvācos uz Jēkabpili. Un tagad jūtos gan kā jēkabpilietis, gan liepājnieks, bet līdz galam nejūtos piederīgs ne vienai, ne otrai pilsētai. Sirdī esmu liepājnieks, bet 10 dzīves gadus esmu pavadījis Jēkabpilī, man tur dzīvo mamma, vecmāmiņa, liela daļa ģimenes. Mamma izrādes Liepājā nav redzējusi, viņa brauc uz Rīgu, reizēm atbrauc arī vecmāmiņa, mēs esam spēlējuši viesizrādes Jēkabpilī. Zinu, ka mamma ir mana fane, bet izrādes es viņai piedāvāju izlases veidā – gribu, lai šo tu redzi, bet šo redzi mazāk.

Pēc kādiem kritērijiem to nosaki? Vai pēc tā, ko tu domā par izrādi kopumā vai tieši par sevi konkrētajā izrādē?

Laikam egoistiski par sevi šajā izrādē. Ja man liekas, ka esmu labs, tad esmu gatavs to rādīt mammai un vecmāmiņai. Tētis nāk uz visām izrādēm Liepājā.

Vai tev ir svarīgi, kā izskaties uz skatuves?

Nav tā, ka esmu šausmīgi pārņēmies ar sevi, bet cilvēkiem patīk patikt cilvēkiem. Tas ir dabiski. Un ja man uz skatuves ir jābūt ar kailu torsu, es domāju par to, vai es patikšu skatītājiem. Ne jau fiziskais skaistums uz skatuves ir svarīgs, bet es jūtos labāk, ja esmu labā formā un varu spēlēt izrādi, nedomājot par to, kā izskatos. No otras puses, ja es būtu pietiekami brīvs un mani neuztrauktu tas, kā izskatos, es varētu labāk spēlēt. Procentuāli – cik cilvēkiem uz vēdera ir sešpaka? (Smejas.) Bet, ja es izskatos labi, es jūtos labi.

Bet tad pēkšņi izrādē “Malēnieši” (2012) tavu Odumu ieģērbj polsterētā kostīmā. Vai milzīgais vēdera polsteris palīdzēja tev iejusties šajā lomā? Cik svarīga tev vispār ir šī vizuālā pārtapšana?

(Smejas.) Ko man atbildēt uz šo jautājumu? Lai man piedod režisors Juris Rijnieks, bet es to atceros kā vienu ļoti lielu murgu. Atceros, kā svīdu tajā polsterī, kā nesapratu, ko no manis grib un kas man ir jādara. Ārējās lietas, šajā situācijā vēders, gan vienmēr ļoti palīdz. Es katru reizi lūdzu tērpu māksliniekam man kaut ko piemeklēt, piemēram, Vītoliņai (kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa – aut.piez.) vienmēr prasu – ko mēs ar matiem darīsim? Lai atdalītu sevi no iepriekšējās lomas, lai uzbūvētu savu tēlu citādāku – sākumā ārēji, tad iekšēji.

Tu teici, ka nesaprati, ko dari, bet par Odumu tiki nominēts savai pirmajai “Spēlmaņu nakts” balvai (2011./2012. gada sezonas „Spēlmaņu nakts” nominācija „Gada jaunais skatuves mākslinieks”).

Manuprāt, tas pierāda tikai to, cik teātris un tā vērtēšana ir subjektīva. Es biju šausmīgi pārsteigts, kad man par to lomu iedeva nomināciju, un nejutos to nopelnījis. Man likās, ka pat tajā sezonā man bija labākas lomas. Pēc šī vērtējuma sapratu, ka teātrī nekam nevar ticēt, ka tas, ko redz skatītāji un kritiķi, ir pilnīgi kas cits, ko redzu es pats. Un tas ir pierādījies vairākkārt. Iestudējot „Divus kailus vīriešus”, kādā no caurlaidēm nedēļu pirms pirmizrādes pēc divām stundām noeju no skatuves, ievelku elpu, ieeju zālē pie Džiļa pārliecībā, ka beidzot kaut kas ir, kaut ko esmu uzķēris, kaut kas veidojas, un Džilis vienkārši pajautā: Ko tu tur spēlē, kas tas bija? Nav nevienas dzīvas intonācijas, miris teātris – nav ne smieklīgi, ne interesanti, ne dzīvi. Un, nākamajā dienā spēlējot, man liekas, ka sliktāk vairs nevar būt, bet Džilis pasaka, šis ir pareizais virziens. Un tad es sapratu, ka pats reizēm nespēju sajust, kad ir labi, kad slikti. Varbūt tas izskaidro arī Odumu, ar kuru es tik ļoti mocījos.

Skats no izrādes "Malēnieši" // Foto – Ziedonis Safronovs

Tavs pagājušās sezonas lielākais sasniegums viennozīmīgi ir O’Braiens Orvela “1984”.

Par šo darbu, protams, vislielākais paldies ir Laurai. “1984” ir divas daļas: sākumdaļa un televiktorīna. Pirmajā daļā es ilgi mocījos un maldījos, jo tajā nav spilgtās un eksplozīvās formas, kurā es jūtos labāk. Formas spilgtums man ļoti palīdz. Spilgta forma ir tā, aiz kuras es varu sākumā aizķerties un pēc tam savu tēlu piepildīt iekšēji. Pirms televiktorīnas es skrienu augšā grimēties, friziere man taisa matus un es jūtu, ka, uzkrāsojot vaigus un lūpas un uztaisot vilnīti pierē, esmu gatavs iet un bliezt. Te ir iekšējā pasaule un te – ārējā forma un visas tās izpausmes (ar rokām rāda divus stabiņus). Es nezinu, kas ir pirmais. Es izdomāju, ka viņš ir tāds un tāds iekšēji, tad pielieku formu, viss pakustas uz priekšu, un tā pa pakāpienam abi tie stabiņi aug. Ideālā variantā abi izaug vienā augstumā. Jā, tad ir labi, tad ir nominācija, un Gatis ir priecīgs.

Ja tev pašam liktu raksturot O’Braienu, kā tu viņu definētu?

Es daudz esmu domājis par to, kāds ir O’Braiens. Darbā ir viens atslēgas teikums. Vinstons saka: “Es saprotu kā, es nesaprotu, kāpēc.” Un O’Braiens atbild: “Tāpēc, ka, ja cilvēkiem ir jāizvēlas starp brīvību un laimi, cilvēku lielākajai daļai laime šķiet vērtīgāka par brīvību.” Un, kad O’Braiens to saka, viņš to saka atklāti, jūtot līdzi Vinstonam. Es domāju, ka O’Braiens ir vienkārši nedaudz gudrāks par Vinstonu. Viņš saprot Vinstonu, bet arī to, ka Vinstona pozīcija viņu novedīs pie nāves – morālas, fiziskas, jebkādas. Ja Vinstonam būtu reālas izredzes, O’Braiens, iespējams, nostātos viņa pusē, jo viņam arī Vinstona principi ir tuvi. Viņš tikai saprot, ka tas nestrādā, saprot, ka tā ir bezizeja.

Kad uzdevu jautājumu, ar ko “1984” tev ir īpašs, tu teici, ka tas ir pārāk intīms jautājums. Vai loma aktierim var būt pārāk intīma?

Pati loma nevar būt pārāk intīma, bet tas, kāpēc šī loma ir īpaša un svarīga, man liekas, ir intīms jautājums. Kad gleznotājs uzglezno gleznu, visi redz tikai gala rezultātu, un neviens jau nezina, vai gleznojot tur ir izmantoti ekskrementi, sviedri un asinis vai krāsas. Tu nevari izstāstīt visu, kas un kā ir tapis. Man tā bija ar Eihes (režisors Mārtiņš Eihe – aut.piez.) izrādi „Atvadas jūnijā” (Dailes teātris, 2010 – aut.piez.). Man tā likās maģiska, izrāde ļoti patika. Tur it kā pat nekā tāda nebija, bet nāca tāda enerģija! Un tad es izdomāju, ka Eihe viņiem ir kaut ko tādu pateicis – vienu mazu knifiņu, kā ir jāspēlē, un, ja es to zinātu, manī vairs nebūtu tāda līdzpārdzīvojuma. Tas ir kaut kas, ko tu paturi pie sevis. Ja tu izstāsti visu par savu lomu, tad skatītājs skatās citādāk.

Kur radi spēku mēģinājumos? Divas caurlaides no rīta un vakarā vairāku nedēļu garumā. Nesaku, ka citas izrādes top vieglāk, bet sākotnēji Orvela “1984” likās nerealizējams uz skatuves.

Tas nenoliedzami bija ļoti smags periods. Laura ir ļoti principiāla, bezkompromisu cilvēks. Ja viņai O’Braienu vajag tādu, tad viss – nāc un strādā. Citreiz tu to izdari ar mazāku, citreiz ar lielāku spēku, bet nav tādu variantu, kā spēku neatrast. Taču šī izrāde tapa arī caur ļoti lieliem smiekliem. Darbs un smiekli viens otru neizslēdza. Mēs varējām divas stundas izsmieties, bet trešajā stundā vienkārši par tiem smiekliem aizmirst un bliezt. Televiktorīnas daļa patiesībā arī izrāde kaut kādā veidā ir smieklīga. Daudz no tās mēģinājumos radījām mēs paši, jo grāmatā ir vienkārši spīdzināšana. Mēģinājumu procesā tas bija ļoti smieklīgi. Piemēram, tas, kādā veidā nocirst Vinstonam pirkstus. Protams, tad, kad tu to dari izrādē, vairs nav smieklīgi, tas prasa ļoti lielu emocionālu pieslēgšanos un nav nemaz tik vienkārši.

Skats no izrādes "1984" // Foto – Edgars Pohevičs

Kā tu pats jūties, spēlējot O’Braienu? Kā tas ir – iznīcināt uz skatuves cilvēku? Turklāt ar tādu kaifu, kā tu to dari?

Forši tas ir. Taču bez Egona (Vinstona lomas atveidotājs Egons Dombrovskis – aut. piez.) es neko nevarētu izdarīt. Ja es nevarētu Egonu kaifīgi lauzt un plosīt, nekas nenotiktu, jo, ja nav Vinstona, nav O’Braiena. Un otrādi. Kā es to varu izdarīt kaifīgi? Es nekad neaizmirstu, ka tas ir darbs. Es lieku iekšā tik, cik no sevis varu ielikt, bet tas tāpat ir darbs. Un es nekad neaizeju tik tālu, lai to aizmirstu. Es necirtīšu Egonam pa īstam nost pirkstus un neraušu ārā zobus, tāpēc ir interesanti un kaifīgi darīt lietas, kuras tu dzīvē nekad nedarīsi. Kā tāda terapija, kuru vari izbaudīt. Teātrī es varu atļauties darīt pilnīgi visu un būt brīvs. Izrādes otrajā daļā man ir četrdesmit minūtes, kuru laikā es varu būt tik ļauns vai tik labs, cik es gribu, mans uzdevums ir salauzt Vinstona pretestību, un es ar kaifu to arī daru.

Un kā jūties izrādes “1984” rītā?

Ar O’Braienu ir tā, ka pirms nomināciju izziņošanas liela daļa Latvijas kritiķu runāja, ka šī ir Egona mūža loma, kurai viņš ir kā radīts. Un daudzi gaidīja nomināciju viņam. Kad viņam neiedeva, bet iedeva man, bija ļoti divējādas sajūtas. Prieks, ka esmu novērtēts, bet jautāju: kur tad Egonam? kas īsti notika? Tagad man ir liela atbildība un sajūta, ka jāparāda labākais, ko vien varu parādīt.

Man Laura ir iedzinusi tādu, nezinu – veselīgu vai neveselīgu –, stresu: par “1984” sāku domāt jau divas, trīs dienas iepriekš. Ņemu uz mājām eksemplāru, paskatos – kaut vai tā iemesla dēļ, ka televiktorīnā ir šausmīgi daudz teksta un viss ir ļoti smalki salikts. Es jūtos slikti, bet labi. Mani tā izrāde katru reizi biedē, bet arī ļoti patīk. Pēdējās izrādēs ir vienkāršāk, jo mehānisms ir iestrādājies, ķermenis jau zina, kas būs, bet pirmajās izrādēs uztraucos šausmīgi. Gribu pateikt lielu paldies Laurai – viņa strādāja ar mani atsevišķi, mēs sēdējām ārpus mēģinājuma laikiem, runājām pa vārdam, pa teikumam, visu analizējām cauri, tāpēc O’Braiens tiešām zina, ko runā.

Kāda tev šķiet režisora profesija? Kā ir strādāt ar režisori sievieti?

Režisors ir profesija, tāpat kā aktieris ir profesija. Man liekas, ka vienu izrādi jebkurš var uztaisīt labi, bet, ja tu esi režisors un tā ir tava profesija, tev jātaisa pēc kārtas daudzas labas izrādes, un to visi vairs nevar. Tāpēc es lielākoties uz režisoriem skatos ar lielu pietāti un cieņu, un apriori pieņemu, ka viņi ir gudrāki cilvēki par mani, kuros ir jāklausās un jāuzsūc no viņiem viss, ko vien var uzsūkt. Tas, ka režisore ir sieviete, – tādās kategorijās es nedomāju. Droši vien, ka zemapziņā sēž – tagad sieviete liek vīrietim kaut ko darīt uz skatuves, bet tādā apzinātā līmenī es to pilnībā ignorēju. Laura strādā ļoti vīrišķīgi, turot visu ansambli kopā. Viņa zina, ko un kā grib.

Rakstīji blogu portālam kroders.lv. Tavs pirmais ieraksts “Mēs dzīvojam komunikācijas laikmetā” kļuva par vienu no lasītākajiem rakstiem portāla vēsturē.

Tur jau nebija mans, tas bija “Blastera” (izrāde “Mans Blasters ir izlādējies” – aut. piez.) nopelns, kas bija izraisījis krasas diskusijas. Es tikai centos izteikt savu viedokli.

Toreiz laikam biji pamatīgi nikns pēc “Blastera” pirmizrādes. Vai tomēr vairāk sarūgtināts?

Tas nebija niknums, sarūgtinājums gan. Es sapratu, ka nav jēgas būt niknam. Cilvēki nāk uz teātri brīvprātīgi, tu nevari viņus piespiest saprast vai likt viņiem domāt šādi vai tādi. Tās bija manas pārdomas par to, ka cilvēki pat necenšas saprast. Gribēju par to parunāt no otras puses. Skatītāji ātri par to visu sacepās un uztaisīja no tā visa tādu haju, nekā tik traka taču tajā “Blasterā” īstenībā nav.

Kad vēro kādu mākslas darbu, esi emocionāls vai racionāls skatītājs? Tevi vairāk uzrunā darbi, kas skar sirdi vai liek aktīvi rosīties smadzenēm?

Skatoties filmas, esmu emocionāls vērotājs, skatoties izrādes – racionāls. Tāpēc, ka teātrī es nevaru distancēties. Man jau ir izstrādājies kaut kāds priekšstats par to, kas ko spēlē, kāda ir kura režisora izrāde, un es zinu, ka, iespējams, man būs jāspēlē pie šī paša režisora ar šiem pašiem aktieriem. Skatoties izrādi, es nevaru no tā visa atslēgties. Bet, skatoties filmas, es vairāk ļauju visam sevī ieplūst un nekautrējos arī raudāt. Teātra zālē es varu raudāt, bet tas notiek ļoti reti, lai gan ir noticis. Tā bija Bogomolova “Vecākajā dēlā” (O. Tabakova Maskavas teātrī, 2007 – aut. piez.), man liekas, ka es mazliet raudāju, skatoties arī “Hananu” (Liepājas teātris, 2010 – aut. piez.).

Un, ja es gribu vienkārši iet uz teātri, redzēt kaut ko skaistu, just līdzi, paraudāt, nevis klausīties, kā runā par nāvi, tas ir nepareizi?

Nē. Vajag iet uz teātri un to darīt, tikai pirms tam noskaidrot, uz ko tu ej.

Nekad neesi slēpis, ka tev patīk strādāt ar Bogomolovu. Kas viņu atšķir no citiem režisoriem?

Skats no izrādes "Stavangera" // Foto – Ziedonis Safronovs

Man viņš joprojām ir liela mīkla, bet viņa izrādēs spēlēt ir bauda. Viņš lidinās ļoti augstās sfērās. Darbs ar viņu ir kaut kāda mistika, tu nesaproti, ar kādiem paņēmieniem viņš savāc izrādi kopā, bet tie strādā. Man gan pieredze nav dikti liela, tās ir divas izrādes – „Stavangera” un „Blasters”, un tagad nedaudz „Mēnesis uz laukiem”. Kad tu strādā pie citiem režisoriem, apmēram saproti, šī lieta strādās tā un šis būs tā, bet, kad Bogomolovs liek kaut ko kopā, tu daudz ko nesaproti. Līdz “Stavangeras” pirmizrādei man likās, ka viss ir baigi dīvaini un ka šo neviens negribēs redzēt, nevar būt, ka šis būs labi, bet ir labi. Tas man patīk Bogomolovā. Viņš liek kopā savus klucīšus, tu tā kā piedalies, tver, skaties un brīnies, kā viņš to spēj visu salikt. Bet zini? Es vispār cenšos režisoriem uzticēties, jo, ja neuzticies, tā ir nāve.

Vai tev savā profesijā kādreiz ir nācies iet pašam pret sevi?

Jā, protams. Šis gan ir traki aktiera profesijā, jo aktieris ir šausmīgi atkarīgs no visiem. Ja nokļūdās režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks vai partneris, tad aktieris ir situācijas ķīlnieks. Man ir bijušas tādas reizes, kad riebjas darīt to, ko daru. Bēdīgais šajā profesijā ir tas, ka šī loma tomēr ir jāspēlē. Ja loma ir laba, es to turpinu attīstīt, bet, ja slikta, es apstājos savā attīstībā.

Kad Bogomolovs pirmo reizi ieradās Liepājas teātrī, zināji par viņu kaut ko?

Biju paskatījies pirmos piecus ierakstus, ko par viņu izmeta Google, bet tā neko vairāk.

“Vecākais dēls” bija ļoti klasisks iestudējums. Vai veids, kā viņš strādā, jums nebija pārsteigums?

Tas bija pārsteigums, jā. Un mēs ļoti ilgi nesapratām, kas īsti notiek. Tu katru dienu lasi citu lomu un neko nesaproti, jo viņš pārāk nedalās ar to, ko un kā viņš grib uztaisīt. Mēs to pārrunājām ar kolēģiem, visu izdomājām, bet beigās viņš vienalga uztaisīja pilnīgi citu variantu. Bet aktierim jebkas ir izaicinājums. Izaicinājums ir arī katru reizi iziet uz skatuves un labi nospēlēt.

Kā jūtas aktieris, kuram četrdesmit minūtes gandrīz nekustīgi jāsēž un pēc tam jārunā bezmaz vai izrādes centrālais monologs? Ķermenis neatslābst, mēle klausa?

Aktieris ir mazliet notirpis (smejas). Tā bija interesanta pieredze. Uznākot uz skatuves, esi šausmīgi uztraucies, neatkarīgi, vai tā ir pirmā vai divdesmitā izrāde, jo aktieris uz skatuves uztraucas vienmēr. Pēc tam tu sēdi četrdesmit minūtes un palēnām nomierinies, jo tu sēdi, esi statisks un zini, ka vēl apmēram pusstunda tev nebūs jāpievērš sev uzmanība, lai gan es tur tiešām ļoti dzīvoju līdzi visam, kas notiek uz skatuves, kaut vai ar acīm. Un tad trīs minūtes pirms monologa stresa līmenis kāpj un kāpj, un tad, kad tev jāsāk runāt, tev vienkārši sirds pa muti kāpj ārā. Un tad tu kaut kā drebošu balsi norunā savu monologu un ej stāvēt ledusskapī (smejas).

Vai nav traki – tik ilgi gaidīt savu monologu un tad sēdēt ledusskapī? Skatītāji nemēdz par tevi pat aizmirst?

Nav tik traki (smejas), tam ledusskapim ir noņemta aizmugure. Bet ir karsti. Un es joprojām nezinu, kas notiek tajā ainā. Mani vienmēr interesē, ko viņi tur dara. Jo jau mēģinājumos durvis bija ciet, es tikai dzirdu, ka tur kaut kas notiek, režisors kaut ko stāsta, bet es esmu ledusskapī.

Tu tiešām, gaidot “Stavangerā” savu monologu, visu laiku esi iekšā izrādē? Nav gadījies, ka sāc domāt par praktiskām lietām, piemēram, ko ēdīsi vakariņās?

Es tās domas dzenu projām. Man, paldies Dievam, taburete, uz kuras sēžu, ir diezgan neērta. Tur vispār nav ērti. Brīdi pa brīdim man ir jāieslēdz lampiņas, es zinu, kas man kurā brīdī ir jādara, un izrādes ietvaros cenšos atrast sev vietu un veidu, kā būt tajā lomā, nevis vienkārši sēdēt, protams, nenovēršot uzmanību no pārējiem.

Bogomolovs tev ir uzlicis vissmagākos uzdevumus. Sergejs Petrovičs “Stavangerā”, arī “Blasterā” tev ir jāstāv aci pret aci ar skatītāju un jārunā ārkārtīgi sarežģīts teksts.

“Blasterā” nav vienkāršu uzdevumu, tur visiem uzdevumi ir sarežģīti. “Blasters” ir visgrūtākā izrāde, kurā esmu spēlējis. Tāds stress kā “Blastera” pirmizrādē man nekad nebija bijis. Es it kā biju pārliecināts par to, ko daru, mani neuztrauca arī tas, kā reaģēs skatītāji, bet tas spēles veids ir tik ļoti atkailinošs, man nav pēc klasiskiem principiem izveidota tēla, aiz kura varētu paslēpties, ja viss jūk un brūk.

„Stavangerā” mums ir iestrādājies un ieeļļots mehānisms, kurš strādā. “Blasters” ir Bogomolova paša teksts, kuru tikai viņš pats zina, kā izpildīt. Un viņš mums ir devis šādu iespēju – spēlēt viņa radītos tekstus. Spēlēt ļoti sarežģītā manierē, kas tā kā aizliedz spēlēt. Runājot monologu, ka nāve ir mīlestība un mīlestība ir nāve, jūtos pilnīgi kails uz skatuves, tev nav, pie kā pieķerties, un tu nezini arī, vai dari visu pareizi. Tādā ziņā O’Braiens ir daudz ērtāks, jo varu vienkārši eksplozīvi visu bliezt ārā, un šī eksplozivitāte ir veids, kā daļēji paslēpties. Pat ne paslēpties, bet šī forma noteikti ļoti palīdz. Bet “Blasterā” šādas formas gandrīz vispār nav, pat spēles kā tādas vispār nav. Es jūtos kā mazs piedzimis ezītis, kuram nav vēl pat adatiņu, ar kurām aizstāvēties, bet kuram ir jākūņojas.

Gatis Maliks un Inese Kučinska izrādē "Mans Blasters ir izlādējies" // Foto – Ziedonis Safronovs

No smagiem uzdevumiem gan nevairies, tev bijusi pat sava monoizrāde (V. Teterins “Nelegālais” Goda teātrī, 2011). Turklāt tā tika iestudēta tad, kad teātrī biji vien gadu. Kur tu ņēmi tādu drosmi?

Tad es nezināju, ka tas ir drosmīgs solis. Man likās forši, ka varēšu viens pats ņemties. Liels paldies Godam (aktierim un Goda teātra vadītājam Kasparam Godam – aut.piez.) un Leonam (izrādes “Nelegālais” režisors un Liepājas teātra aktieris Leons Leščinskis – aut.piez.). Leonam par to, ka atrada šo lugu un redzēja tajā mani, un Godam – ka viņš bija gatavs kaut ko tādu uzņemties. Ja man to piedāvātu tagad, manī tas izraisītu lielu prieku, bet es ķertos klāt ar lielāku piesardzību. Es neko nenožēloju, viss, kas ir bijis teātrī, ir bijis interesanti. Šādā veidā strādāt, esot tuvu skatītājam, ir ļoti forši. Tas tev dod iespēju strādāt daudz smalkāk, sajust smalkākas vibrācijas, ciešāku saķeri ar skatītājiem. Spēlējot O’Braienu, man, protams, ir iespējams paskatīties skatītājiem acīs, bet tā tomēr ir lielā zāle, mazajā zālē var strādāt niansētāk.

Cik daudz tu tici pats sev, esot uz skatuves?

Esmu no vairākiem režisoriem dzirdējis, ka manī ir pārāk liela atbildības sajūta pret darbu un teātri kā tādu. Un ka vislabākās reizes man ir tad, kad izslēdzu šo atbildības sajūtu, vienkārši dauzos, ņemos un tamlīdzīgi. Šīs atbildības sajūtas manī nebūtu, ja es sev neticētu. Man liekas dīvaini, ka aktieris var nedomāt, kā viņš eksistē uz skatuves, tad ir jābūt ļoti organiskam. Protams, mana pašatbildība var progresēt un es varu palikt pavisam stīvs. Pēdējā laikā cenšos šo atbildību drusku likvidēt, bet ir grūti neiekrist otrā galējībā, kā: banka deg, bet mana nauda ir citā bankā, un es ne par ko neuztraucos, jo man viss ir vienalga. Un pa vidu ir tas naža asmens, uz kura nobalansējot viss tā labi sakārtosies. Esmu runājis ar Džili par to, kas ir labs aktieris. Ir tāda sarkanā līnija, kuru pārkāpjot tavs darbs jau paliek patoloģisks, tas vairs nav aktiera darbs, bet slimība. Ja tu esi tuvu šai sarkanai līnija, tu esi ģeniāls aktieris. Dažreiz es piekļūstu tuvāk, dažreiz esmu ļoti tālu no šīs līnijas. Nominācija ir iedevusi nedaudz pašapziņu, jūtos labāk uz skatuves, ne tikai spēlējot „1984”, bet vispār.

Vai tev ir kāds rituāls, pirms ej uz skatuves? Kā tu sevi noskaņo lomai?

Esmu mēģinājis visu izdarīt kā pēc grāmatas, iziet cauri visiem tekstiem, atkārtot visas lietiņas, nogrimēties perfekti, tērpam neviena vīlīte nav saburzījusies, tu par to esi domājis trīs stundas pirms izrādes, iegājis tēlā, cik vien vari, bet izrādē nekas nesanāk. Bet ir reizes, kad vienkārši atskrien no mēģinājuma, esi pārguris, tev nāk miegs, tu kaut ko izdari, kaut ko neizdari, saproti, ka jāspēlē izrāde, kaut kā ielec un pēkšņi viss kļūst tik dzīvs. Tas ir par to, ka, iespējams, nevajag ņemt visu tik nopietni un smagi, bet ļauties spēles priekam.

Ir lomas, kuras vienkārši pie tevis atnāk?

Jā, un tā ir ļoti laba sajūta. Es ilgi nevarēju saprast, ka tā var būt, jo, kad mūs izlaida no Klaipēdas poligona (smejas), likās, ka visam ir jānāk caur sviedriem un asinīm. Un pēkšņi kāda loma atnāk un vienkārši ir. Tu neesi ne svīdis, ne asiņojis, bet ir. Es neko nezinu par Mintautu (izrādē “Indulis un Ārija” – aut.piez.), viņš tiešām vienkārši pie manis atnāca. Lai gan pie Zemļanska (izrādes režisors un horeogrāfs Sergejs Zemļanskis – aut.piez.) divus mēnešus taisīju visas tās pašas kombinācijas, ko pārējie, izrādē mana loma principā ir statiska, taču bez šiem diviem mēnešiem nevarēja, lai būtu labs statiski, vajadzēja izmalties cauri visām kombinācijām.

Esi ļoti aktīvs sociālajos tīklos – noteikti esi viens no pamanāmākajiem aktieriem šajā vidē. Vai savu tēlu veido apzināti vai impulsīvi?

Internetā tu vari taisīt no sevis, ko vien gribi. Sociālie tīkli ir veids, kā vari padarīt savu dzīvi šķietami skaistāku un parādīt citiem, cik tev labi iet. Tas noteikti kaut kādā ziņā ir narcisisms, tieksme pēc uzmanības. Gan jau, ka arī es, tāpat kā visi, prasāmies pēc uzmanības. Es vienkārši ļoti agri sāku lietot internetu, visi šie sociālie portāli pie manis atnāca. Man patīk sekot līdzi cilvēkiem, kas man ir interesanti, tviteris šādā ziņā ir neaizvietojams. Par savu tēlu es nezinu. Ja man kaut kas iešaujas prātā, es to ierakstu tviterī, negaidot kaut kādu konkrētu atpakaļreakciju, ja man kaut kas liekas ļoti skaists, es to nofotografēju un ielieku Instagramā. Es cenšos nerakstīt ikdienišķas lietas, nepiesārņot to vidi, man ir pašcenzūra, jo vai tiešām visiem ir jāzina, ko es esmu ēdis brokastīs, bet, no otras puses, ja tās ir bijušas kaut kādas dīvainas brokastis, tad kāpēc ne? Man ar Džilindžeru par šo vienreiz bija diskusija, viņš teica, ka aktieris nedrīkst būt sociālajos portālos, jo viņam ir jāsaglabā kaut kāds noslēpums, un tajā ir liela daļa patiesības. No otras puses, esmu izmantojis tviteri arī pragmatiski, piemēram, lai noskaidrotu, kur paēst pilsētā, kurā esmu pirmo reizi. Un tas tiešām strādā.

Kuri ir tavi viedokļu līderi?

Es negribu atzīties, kas varētu būt mani viedokļa līderi, jo tas mani ļoti nopozicionētu. Bet man patīk gudri un asprātīgi cilvēki.

Domā, ka agrāk uz aktieriem skatījās citādāk? Vai visi šie portāli nav noņēmuši kaut kādu noslēpumainības plīvuru un padarījuši šo profesiju, pat nezinu, kā teikt – vienkāršāku?

Ir tā, tev taisnība. Mēs ar Džili toreiz pie kopsaucēja nenonācām, es paliku pie sava, lai gan lielā mērā viņam piekrītu. Acīmredzot emocionāli un psiholoģiski vajadzētu atkailināties tikai uz skatuves, no otras puses, miljardiem cilvēku internetā dzīvo paralēlo dzīvi. Anužis (Klaipēdas Universitātes kursa vadītājs Vītauts Anužis – aut.piez.) mums reiz teica, ka dzīvē ir jābūt vienkāršiem un neitrāliem, bet uz skatuves tas jākompensē. Uz skatuves vari darīt visu un daudz, bet dzīvē sev kā aktierim nav jāpievērš uzmanība. Šeit, sēžot bārā pie galdiņa, pārējiem cilvēkiem nevajadzētu saprast, ka esmu aktieris, tikai tāpēc, ka es stereotipiski uzvestos kā tāds – runājot skaļi un samtainā balsī (smejas).

Vai nebaidies no tā, ka lielais brālis tevi vēro?

Es ar to jau esmu samierinājies. Pirmkārt, šī ir tāda profesija, kurā tevi vēro. Lielie un mazie brāļi, visi. Otrkārt, interneta griezumā esmu jau tik ilgi vērots, ka vairs nevaru no tā noslēpties, nu jau ir par vēlu.

Fanu vēstules esi saņēmis?

Definē vārdu fans (smejas). Skatītāju? Jā, reizēm. Un tas ir patīkami. Es gan domāju, ka tas nav baigi veselīgi. Jā, šis ir vēl viens sociālo tīklu pluss vai mīnuss – arī par savu darbu ļoti ātri vari gūt atsauksmes. Saņemt vēstuli no konkrēta cilvēka, kurš jau vairs nav anonīms, ir gan patīkami, gan reizēm ļoti kaitīgi aktierim. Man interesē citu viedoklis par izrādi, kurā es spēlēju, par manu teātri un manu tēlu, bet cenšos, lai tas pārāk neietekmētu darbu, ko daru.

Skats no izrādes "1984" // Foto – Edgars Pohevičs

Kas tev sniedz lielāku gandarījumu skatītāju aplausi vai kritiķu novērtējums? Divreiz esi gan nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai, gan Liepājas Kultūras pārvaldes rīkotajā skatītāju balsojumā atzīts par labāko aktieri.

Aktieri bieži saka, ka kritiķu vērtējums viņiem ir vienaldzīgs un ka viņi cenšas to nelasīt, bet visi tāpat lasa – neticu, ka ir kāds, kurš nelasa. Skatītāju atsaucību es uztveru emocionālāk, kritiķu atzinību – racionālāk. Ja tieku kritizēts, cenšos saprast, ko daru nepareizi, ja mani slavē, tad izlasu un cenšos to aizmirst. Skatītāju atsaucība gan sniedz ļoti siltu sajūtu. Kad saņēmu balvu sezonas noslēgumā kā mīļākais aktieris par otrā plāna lomu, sapratu, ka kāds mani ir pamanījis, ka skatītājs nobalsojis par mani un atzinis mani par labu esam. Šī atzinība silda sirsniņu.

Bet kā jūties, kad pieej pie dēļa un izlasi, ka Gatis Maliks nesaprot, ko konkrētajā izrādē dara, bet vakarā ir šī izrāde un tik un tā jākāpj uz skatuves?

Tad atgādinu sev, ka izrādes dievs ir bijis režisors un tieši viņš vairāk vai mazāk ir salicis visus baušļus, pēc kuriem man ir jāstrādā. Bet kritiķu teiktais, protams, kaut kur sēž. Lai kā man negribētos atzīt, apkārtējo viedoklis ir svarīgs. Aktieri ir cilvēki, kas alkst uzmanības, liekulīgi būtu teikt, ka citu uzmanība man ir vienaldzīga. Zini? Būt teātrī man bija spontāns lēmums, tā vienkārši notika. Es biju domājis studēt valodas vai ko tamlīdzīgu, bet tad izlaidumā Džilindžers man pateica, ka Liepājā uzņem aktieru kursu. Tagad, kad man ir ļoti grūti un liekas, ka rīt neiešu uz darbu, jo gribu palikt gultā mūžīgi, es vainoju Džili par to, ka man ir tik grūta dzīve (smejas).

Esi pārstājis uzdot sev jautājumu, kāpēc esi teātrī un vai tev to patiešām vajag? Reiz teici, ka tas tev uznāk reizi mēnesī.

Neesmu. Reizēm uznāk.

Un kāpēc tad esi teātrī?

Ja es zinātu, es sev neuzdotu šo jautājumu. Tāpēc, ka tad, kad es uzdodu sev šo jautājumu, tie ir tie grūtie momenti, kad nevari atrast motivāciju, kāpēc dari to, ko dari. Bet tad tu izgulies, pienāk rīts, ir labāks mēģinājums, labāka izrāde, iekrīt brīvdiena, un šis jautājums atkāpjas piektajā plānā. Emu teātrī, jo ir interesanti, jo apkārt ir interesanti cilvēki. Aktiera profesijā tu visu laiku kustini jautājumus, kurus citā profesijā nekustinātu. Ja es studētu filozofiju un spētu ar to pelnīt naudu, varbūt būtu vēl interesantāk.

Tu bieži esi sastopams teātra kafejnīcā arī tad, kad nav mēģinājumu.

Es vienkārši esmu ļoti nodarbināts aktieris (smejas). Tā ir bijis pēdējos trīs gadus. Un tas ir glaimojoši, jo saproti, ka tev ir darbs un tevi ņem izrādēs. Pagājušā sezona man bija tāda, ka likās, ka varētu vēl pastrādāt, jo, kad liels darbs atalgojas ar atzinību un novērtējumu, baterijas ātrāk atjaunojas. Man bija četras lomas, un tas likās drusku par maz, pavasara periods bija tāds brīvāks, vien izrādes.

Tev šķiet, ka tu varētu eksistēt arī bez teātra?

Domas mainās ik pa laikam. Grūtajos brīžos, kad man liekas – viss, negribu teātri, viss ir pārāk nogurdinoši, jautāju, ko es vēl varētu darīt, bet atbildes nav. Reizēm mani pārņem domas, ka būtu skaisti tagad tā visu nomest, aizbraukt uz Madagaskaru vai Jaunzēlandi un darīt kaut ko vienkāršu. Strādāt Makdonaldā, būt pilnīgi svešā vidē. Sveša vide mani atbrīvo vairāk. Es gan esmu tāds vietsēdis, bet iekšā kaut kas gruzd. Bet mani attur tas, ka saprotu – teātris nav tāds darbs, kurā es varētu paņemt pauzi gadiņa vai piecu garumā un sākt no tās vietas, kur pabeidzu.

Būt par aktieri ir ļoti definējoša profesija. Tas tevi ļoti definē kā cilvēku. Es pieļauju, ka, piemēram, grāmatvedis nav tik ļoti definēts, kad atrodas ārpus sava darba laika. Tad viņš atrod sev hobijus, cilvēkus, ar ko kopā būt. Aktieris visu laiku ir aktieris. Arī mājās. Ja tu esi teātrī, tu tiešām visu laiku esi teātrī. Jo aiziet no teātra uz gadu ir ļoti sarežģīti. Grāmatvedim to izdarīt ir vieglāk.

Teātris ir vide, kur sevi visu laiku ir jāpierāda. Jāstrādā pie tā, lai tu būtu vajadzīgs, jāizrāda iniciatīva. Pat ja tev ir talants, tas vienā brīdī var kļūt nepieprasīts, tas var nokristies tāpat kā naftas cenas, un man ir bail būt nevajadzīgam. Nekad negribētu piedzīvot to mirkli, kad tev ir divas dežūrlomas gadā. Gribu būt pats ieinteresēts un lai režisori ir ieinteresēti.

Es droši vien būtu citādāks, ja nestrādātu teātrī. Ja es strādātu kādā birojā, es, iespējams, būtu pilnīgi antisociāls. Es, iespējams, radu cilvēkiem sajūtu, ka esmu augstprātīgs, ka ar mani ir grūti sarunāties, bet manas durtiņas vienmēr ir bijušas pavērtas. Bet tādu iespaidu mēdz radīt arī citi aktieri. Kad ienācu teātrī, man bija bail no Kaspara Goda, man viņš likās psihs un drūms (smejas), man likās, ka diez vai ar mani kādreiz runās Leons Leščinskis un diez vai es ar viņu varēšu kādreiz runāt, bet Gods ir tik kruts džeks un Ļoņčiks ir tik kruts džeks. Bet es laikam arī bišķiņ esmu vientuļnieks, es varu ierauties sevī un ilgi iztikt bez komunikācijas ar cilvēkiem.

Ir pagājuši pieci gadi, kopš ienāci teātrī. Vai joprojām jūties kā viens no sešpadsmit jaunajiem aktieriem, kurus pēc studijām Klaipēdā uzņēma Liepājas teātrī?

Es esmu pats, bet zinu, ka man ir aizmugure, ka Klaipēdas kurss ir aiz manis. Mani var salauzt un atspiest līdz tai vietai, kur ir viņi, tālāk gan ne, jo es zinu, ka viņi tur stāv.

 

„Mēs dzīvojam komunikācijas laikmetā” izlasāms šeit.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Līrs 20.11.2015

    Turu visus īķšķus par Gati, ja nerunājām par aizvadīto sezonu, tad gribētu viņu uzslavēt par Fomu un Murku. Nezinu, kāpēc, bet man tās lomas šķita tik ļoti "viņa", ka redzot kaut ko citu, man likās, ne-šis nav Maliks, viņš bija tur, Mēnesī un S&N. Vēl man šķiet, ka viņš ir kā autsaiders uz skatuves-kad viņa darbības risinās tā kā no malas (tāds Foma, it kā nejauši atnāca vai Sergejs Petrovičs, kurš viiem ir apriebies un tulīt nomirs, vai O’Braiens-nodiriģē visu ka tāds sātans), Maliks ir tas, pie kura apstājās skatieni un paliek pēcizrāzu domas.
    Neesmu twiterī, bet viņš ir viens no diviem cilvēkiem, kurus lasu-ārpus, var teikt, aiz žoga stāvot. Varbūt vienkārši tāpēc, ka interesanti.
    Ļoti ceru, ka Gatis tiks pie balvas. Un ja netiks (pakratīja ar pirkstu), tad noteikti tiks citu gadu galvenajā nominācijā-labākais aktieris. Veiksmi un degsmi. Līdz pirmdienai.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt