Ieva Rodiņa 12.01.2016

Teātris – apzināta nejaušība

Foto – Rita Bērziņa

Intervija ar aktieri Arti Robežnieku notiek pirmdienas rītā. Divpadsmitos. Abi nonākam pie secinājuma, ka ir „pārāk agrs”, lai sakarīgi noformulētu domas. „Kā lai atbild, lai nesanāktu muldēt tukšu,” aktieris teju pēc katra jautājuma pie sevis nosaka. Taču saruna pavisam nemanot izvēršas par aizraujošu, neslēpti pašironisku atskatīšanos pagātnē – gan uz leģendārā Pētera Krilova un Annas Eižvertiņas vadītā 1993. gada Daugavpils teātra aktierkursa laiku (Arta Robežnieka kursabiedri – Vilis Daudziņš, Andis Strods, Normunds Bērzs, Zane Burnicka u.c.), gan darbu Dailes teātrī, kurā aktieris strādā kopš 1996. gada. Zīmīgi, ka tiekamies dažas dienas pirms „Spēlmaņu nakts” – vēl nezinot, ka par 2014./2015. gada sezonas „Gada aktieri otrā plāna lomā” kļūs tieši Artis Robežnieks.

 

Jūs esat Dailes teātra aktieris kopš 1996. gada, nākamais jums būs jubilejas gads. Kādēļ tieši Dailes teātris? Vai tā bija apzināta izvēle vai nejaušība?

Apzināta – no kuras puses... Kā savā laikā teica Arnolds Liniņš – mani te diezgan apzināti ievilka. No manas puses... Man nebija tādas domas, iestājoties fakultātē, ka spēlēšu tieši Dailes teātrī – līdz tam brīdim, kad es te nonācu.

Kādēļ, jūsuprāt, Arnolds Liniņš jūs redzēja tieši Dailes teātrī?

Viņš jau pats uz to brīdi vairs te nebija, mākslinieciskais vadītājs bija Kārlis Auškāps, un droši vien ka viņa kritērijiem atbildu. Tas droši vien būtu jāprasa pašam Arnoldam Liniņam, kādēļ viņš mani ievēroja, bet es pieņemu, ka runas eksāmenos. Viņš mūs nemācīja, bet piedalījās pie noklausīšanās. Viņam bija tāda maniere – nezinu, cik tas bija dabiski, vai arī viņš tomēr bišķiņ piespēlēja, – pie tiem, kas viņam ne pārāk gāja pie sirds, viņš tā kā piemiga. (Smejas.) Tad, kad man bija jārunā, viņš negulēja, bet klausījās ar interesi.

Kā šajā laikā mainījusies radošā vide Dailes teātrī?

Protams, teātris ir mainījies, es pats arī esmu mainījies... Atceroties to, kā sāku, – attieksme un izpratne par darbu, par to, kas ir teātris, ir nesalīdzināmi mainījusies. Tajā laikā, kad es ienācu, bija diezgan izteikts pārejas posms – 90. gadi bija pārejas posms visā sabiedrībā, viss mainījās. Tolaik teātrī bija tāds kā pārrāvums starp paaudzēm. Šobrīd jau var teikt, ka ansamblis ir nostabilizējies un tie jaunie, kas ienākuši teātrī, ir ļoti labi, harmoniski iekļāvušies. Teātris, protams, ir mainījies, izrādes palikušas saturīgākas, un vispār jābrīnās, kā to var dabūt gatavu pie visas krīzes, kas gājusi pāri – nogrieza visu, ko vien varēja nogriezt, un atkopšanās nenotiek tikpat strauji, kā nogrieza. Jāapbrīno spēja piesaistīt gan Morfovu, gan Koršunovu, gan citus grand-metrus... No otras puses, tā tomēr ir samaitāšana – kad tu pastrādā ar Eiropas līmeņa režisoru, tad saproti, ka nemaz jau neesi zemākas kategorijas aktieris. Ja ir labs režisors, kurš zina, ko grib izdarīt, viņš to panāk.

Pēdējās sezonās teātros vērojama aktieru migrēšana – jūsu kolēģi Intars Rešetins un Lidija Pupure atsevišķas izrādes spēlē Jaunajā Rīgas teātrī, un arī jums pašam ir vairāki projekti ārpus Dailes teātra, piemēram, bērnu izrāde „Burvis no Oza zemes” (2014, rež. Dace Pūce) mūzikas namā „Daile”. Ko šī pieredze – iziešana ārpus viena teātra mājas – dod aktiera profesijā?

Es domāju, ka tas vispār ir pat nepieciešams – pamainīt vidi un partnerus, ar kuriem sastrādājies. „Burvis no Oza zemes” – tas bija projekts, kurā es biju vienīgais aktieris, bija interesanti savā žanrā sadarboties ar cita žanra pārstāvjiem – mūziķiem.

Jūs diezgan daudz esat arī filmējies – gan dažādos seriālos, gan filmās.

Diemžēl ne tik daudz, kā gribētos. Laikam liekos pārāk teatrāls aktieris... Filmējoties ir nepieciešama vēl lielāka koncentrētība, jāspēj ar lakoniskiem līdzekļiem panākt maksimālu efektu. Tāpat kā jebkura lieta, arī tas ir jātrenē, pieredzi var uzkrāt tikai filmējoties. Jebkura darbība ārpus teātra, kas saistīta ar profesiju, par skādi nenāk. Pie mums, manuprāt, nav tādu žanru vai novirzienu, kas varētu tevi degradēt pilnīgi un galīgi.

Gan jau, ja pameklētu, tomēr atrastos...

Jā, bet tas arī ir sava veida izaicinājums – saglabāt savu līmeni, kaut kādu latiņu, lai nepazustu.

Ko jums vispār nozīmē teātris un aktiera profesija? Vai jūs varat nodalīt dzīvi teātrī no dzīves ārpus teātra, respektīvi, vai tas ir darbs, no kura iespējams atslēgties, vai arī vairāk dzīvesveids?

Ja nav kāds aktīvs periods, kas saistīts ar konkrētiem iestudējumiem vai citiem darbiem, es pat ļoti labi atslēdzos no teātra, man tas tiešām netraucē dzīvot. (Smejas.) Varbūt kādā brīdī kāda ilga prātā iezogas, bet nav tā, ka es 365 dienas gadā mostos un aizmigtu ar domām par teātri. Tas tomēr ir darbs, bet tas ir tāds darbs, no kura, lai kā arī mēģini atslēgties, tik un tā tevi ievelk atpakaļ. Pilnībā to izslēgt no sevis arī nav iespējams. Tad, kad ir mēģinājumi, tas tevi paņem pilnībā, tad viss pārējais apkārt teātrim bišķiņ traucē, nepietiek laika. Teātris tādā gadījumā ir prioritāte, protams.

Skats no izrādes "Saules bērni" (2015). Čepurnojs – Artis Robežnieks, Ļiza – Ērika Eglija // Foto – Gunārs Janaitis

Kad jūs nolēmāt, ka būsiet aktieris? Vai tas bija apzināts lēmums?

Varētu teikt – apzināti nē, tā drīzāk bija nejaušība, bet tāda apzināta nejaušība, tāpēc ka viss, ko darīju līdz tam brīdim, kad sev pateicu, ka iešu un stāšos aktieros, – viss uz to kaut kā arī gāja. Neko prātīgāku... (Smejas.) Pa skolas laiku biju dziedājis, dejojis pašdarbības kolektīvos, pieteicis sevi arī pašdarbības teātrī Jēkabpilī. Interese par teātri man bija jau skolas laikā, no ceturtās līdz kādai septītajai klasei mums klases audzinātāja bija literatūras skolotāja, kura vadīja dramatisko pulciņu, un tur mēs arī mēģinājām visu ko darīt. Tas gan bija stipri nenopietni, bet interese iesaistīties man bija. Tad bija jauniešu studija, tas jau bija kaut kas nopietnāks, un vēlāk kādā brīdī pārgāju uz tautas teātri. Nē, tajā brīdī tas nebija ar tādu domu, ka „tagad es obligāti būšu aktieris”. Kad es jau gāju vidusskolā, izrādījās, ka mani otrās pakāpes brālēni Atis Jaksis un Āris Jaksis – no sākuma viens, pēc tam otrs – bija iestājušies aktieros. Tad man bija tāda doma – redz, radinieki aktieri. Un tad vienpadsmitajā klasē, kas tolaik, 1989. gadā, bija pēdējā, skolā pie ziņojumu dēļa parādījās paziņojums, ka Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs Nauris Klētnieks aicina uz pārrunām jauniešus, kas vēlētos studēt Daugavpils teātra kursā. Un tad man kaut kas ieslēdzās... Līdz tam brīdim konservatorijā – es biju pēdējā kursā, kas vēl beidza konservatoriju, – ņēma ik pēc pieciem gadiem, bet tad es ieraugu, ka ir uzņemšana, aicina stāties, tas nu gan tā diezgan zīmīgi... Likās – jāiet un jāmēģina. Nebija pat nekādas šaubīšanās. Tas bija arī pirmais gads pa ilgiem laikiem, kad no augstskolas neņēma armijā, sakarā ar visiem atkušņiem jeb perestroikām. Kā gāju, tā arī aizgāju. Beidzamais sarakstā visu laiku biju es – bet es nebiju nesekmīgs, biju pirmais virs strīpas. Kamēr vienā vakarā mūs tādu grupiņu ieveda Daugavpils teātrī, augšā, kamerzālē – mazā skatuvītē, kur pirms tam notika visi eksāmeni. Edmunds Freibergs, kurš tolaik bija teātra fakultātes vadītājs, sāka apmēram ar tādu ievadu – nu jūs esat uzņemti, tikai nenonesiet jumtu Daugavpilij, nesagāziet, uzvedieties pieklājīgi... Mēs tā stāvam rindā – jau vienpadsmitos divpadsmitos naktī – un domājam: „Ā, paga, cikos ir pirmais autobuss uz Rīgas pusi?” Tāda bija tā apzinātā nejaušība... Ar vēsu prātu paskatoties uz to brīdi un atmetot nost jaunības bohēmu – forši, bet labi vien ir, ka no turienes aizgāju. Iespējams, ka, atrodoties tur, tādā sastāvā, nezinu, vai tas būtu ilgtspējīgi. (Pauze.) Ar laiku jebkurā vietā tu nonāc kaut kādā plauktiņā, kur tu esi ielikts, bet tur jau uzreiz tomēr bija tā sajūta, ka esi ielikts kaut kādā plauktā, no kura būs grūti izkāpt. Arī tagad, atceroties visu to attieksmi un diezgan lielo nenoteiktību un neskaidrību vispār par praktisko dzīvi, kāda tā bija iespējama vai prognozējās uz priekšu, kur nu vēl par mākslinieciskām lietām... Neskatoties uz to, ka Pēteris Krilovs, kamēr viņš bija mākslinieciskais vadītājs, protams, kaut ko centās un mēģināja, tas tāpat bija starp Rīgu un Daugavpili. Tas vērtīgākais un lielākais, ko viņš panāca, droši vien ir Homo Novus, kas ir dzimis Daugavpilī un vienreiz tur arī notika. Bet par manu karjeru... nekādas tādas virsotnes tur netika sasniegtas un arī nespīdēja.

Tas bija tāds kā starta posms?

Starta posms, kas ir jāiziet un bez kā neko neizdarīsi.

Varbūt tomēr ir kāda loma no tā perioda, kas jums palikusi spilgtā atmiņā?

Vērtīgākais un lielākais laikam bija Verhovenskis diplomdarba izrādē (Fjodora Dostojevska „Velnos”, 1993, rež. Pēteris Krilovs), tas bija tāds... aiz spītības... Es vairs neatceros, vai man viņu piespēlēja, vai arī es pats viņu izvēlējos. Viņš nebija pats galvenais, bet man radās vēlme un interese no tā kaut ko uztaisīt. Tā bija tāda apzinātākā un radošākā pirmā izpausme, kurā kaut kas ir izdevies, ko priekš sevis var atcerēties. Kaut gan nē, arī Salutaurs nebija slikts – Anšlava Eglīša „Homo novusā” (1993, rež. Baiba Nollendorfa), kaut gan tas bija cits žanrs. Visas bija spilgtas kaut kādā ziņā (ironiski), bet vai visas gribas atcerēties...

Skats no Dailes teātra izrādes "Vējš vītolos" (1996). Kurmis – Vilis Daudziņš, Žurks – Artis Robežnieks // Publicitātes foto

Jūs esat stažējies meistarklasēs Brodvejā. Vai tas nozīmē, ka esat diplomēts mūziklu aktieris?

Esmu noklausījies kursus ar Amerikas vēstniecības un Autortiesību aģentūras ASCAP starpniecību. Tie bija ļoti praktiski kursi, kas bija paredzēti mūziklu aktieriem – gan tādiem, kas jau ir, gan tādiem, kas vēl pretendē par tādiem kļūt. Principā pamatkontingents bija tādi, kas mēģina iet, piedāvāties konkrētai lomai. Tas formāts bija – kādi cilvēki pieci, katram veltīja precīzi pusstundu, kurā ar tevi strādā. Tā bija kolektīva individuāla nodarbība, kur tu jau skatoties vari priekš sevis kaut ko gūt. Mēs no sākuma nedēļu bijām novērotāji, tādi kā brīvklausītāji, pēc tam tas viss bija jādara arī mums. Iepriekš bija jāsagatavo dziesmas... Man ar angļu valodu ir ļoti labi (ironiski). Tad strādāja ar mums pēc tāda paša principa. Tā nodarbība notika sekojoši: tu izpildi savu sagatavoto dziesmu, un tad viņš tev prasa: „Nu, kā tu jūties? Vai tev pašam patika, kā tu nodziedāji? Visu saprati, ko tu dari? Pastāsti man, kas tur ir tai dziesmā?” Tad viņš vēl kaut ko parunā par to tēmu, piemēram, „Nu, tu iedomājies, ka tā meitene ļoti mīl to savu puisi...” Un tad saka: „Nu, tagad nodziedi vēlreiz! Nu, jūti atšķirību? Kā tu tikko nodziedāji, un kā tu tagad dziedi?” Jau pusstunda pagājusi... Pasniedzējs bija mūziklu tekstu autors, kurš konkrēti nodarbojas ar tekstiem.

Līdz ar to arī kursu ievirze vairāk bija uz tekstu saprašanu?

Jā, tieši tā. Uz to, lai tu saprastu, ko tu dziedi. Pēc divām nedēļām tas beidzās ar noslēguma koncertu, kurā visus nosēdināja un filmēja. Ieved viesnīcas pagrabā, tur tādi kā numuriņi, tāda kā studija, nosēžas tev pretī žurnālists un uzdod jautājumus, uz kuriem jāatbild. „Kas tev visvairāk patika Amerikā?” Un tad tu saproti, ka tas viss ir priekš atskaites. Tāds kā noslēgums, lai parādītu, ko tu esi apguvis, neviens pat neko nevērtēja.

Bet tas taču vienalga kaut ko deva?

Divas nedēļas Amerikā. (Smejas.) Nu bet – tas nav maz!

Bet profesionālā ziņā?

Profesionālā... Nezinu, vai tas ir jāraksta, bet es visu laiku ar šo jautājumu mokos, līdz pat šim brīdim – par to profesionālo, cik tas kaut ko deva. Paldies par pašu iespēju paskatīties no malas, iepazīties ar atšķirīgāku, citādāku pieredzi, jo visa tā sistēma viņiem ir pilnīgi citādāka, balstās uz citiem principiem.

Viņiem mūzikli ir arī izteikti saistīti ar komercializāciju. Pie mums mūzikli ir tik reta parādība, ka katrs no tiem kļūst par īpašu notikumu Latvijas teātrī.

Vienu brīdi jau bija modes lieta taisīt mūziklus, tagad ir atkal apsīcis... Lācis (komponists Kārlis Lācis – red.) gan cenšas kaut ko radīt no jauna (mūziklu „Žanna d’Arka” Dailes teātrī – red.). Nu redz, atgriežoties pie tā iepriekšējā jautājuma – dzīvot ar teātri vai spēt no tā izrauties. Šāda veida pieredzi ir grūti nodalīt, ciktāl tas ir saistīts ar dzīvi vai teātri, tas, kā tu redzi pasauli, kādu iespaidu tas atstāj tieši uz tavu profesionālo izaugsmi... Tā ir vienkārši pieredze.

Dailes teātra mājaslapā zem jūsu garā lomu saraksta ir arī ļoti ironiski uztverams teikums: „Piedalījies Teātra dienas, Sieviešu dienas, Ziemassvētku u.c. koncertos.” Ar kādiem izaicinājumiem saistās šis ampluā – „muzikālais aktieris”?

Vēl tagad ļoti labi atceros, ka mēs ar Daudziņu Amerikā bijām aizvesti uz „Mis Saigonu” (Miss Saigon) – pirmo mūziklu, ko redzēju dzīvajā. Tajā brīdī vēl bija doma, ka varbūt pat varētu uz kādas no šīm pašām skatuvēm staigāt... Ar laiku, redz, tā doma materializējās, uz skatuves gluži neuzkāpu, bet Brodvejā tomēr nonācu. Bet par mūzikliem... Ir jāspēj dziedāt. (Smejas.) Un jāspēj saprast, ko tu dziedi. Tālākais jau, kā teikt, ir faierverks – jāspēj kustēties un dziedāt. Visi jau nav tik simtprocentīgi universāli aktieri, bet principā jā – lai varētu to darīt, ir jābūt kustīgam un labi dziedošam.

Tā, protams, ir arī milzīga slodze.

Jā, protams, bet man ar neko tik grandiozu nav gadījies saskarties – kad tas viss būtu tik ļoti apvienots. „Oņegins” (2013, rež. Dž. Dž. Džilindžers), manuprāt, vairāk līdzinās operai – dramatiskā loma, tikai ar dziedāšanu. Pēc žanra kaut kas līdzīgs bija pagājušajā gadā festivālā „Zelta maska” – skaties baleta izrādi, bet tad saproti, ka to izpilda dramatiskā teātra aktieri.

Tas ir līdzīgi kā Liepājas teātra „Indulī un Ārijā” – dejas izrāde, ko izpilda dramatiskā teātra aktieri.

Jā, šeit kaut kas līdzīgs. „Oņegina” žanrs varētu būt „dramatiska opera”. (Smejas.)

Vai Ļenskis „Oņeginā” jums bija sarežģīta loma?

Jā un nē. Muzikālā partitūra pirmajā brīdī likās sarežģīta. Tad, kad bija jādzied četratā, vairs nebija sarežģīti, bet kad trijatā bija jānodzied sākuma aina, tā likās sarežģīta tīri no muzikālā viedokļa – skaitīšana un tā tālāk... Reizēm gadījās visādi fēleri, ko parasti nemana.

Skats no izrādes "Oņegins" (2013). Oņegins – Artūrs Skrastiņš, Ļenskis – Artis Robežnieks, Puškins – Intars Busulis // Foto – Jānis Deinats

Tajā ainā gan skatītāju zāle parasti bija šokā par dziesmas tekstu, tā ka droši vien nemaz nemanīja.

Tur jau tā lieta, ka dziedot tur bija grūti ar tiem tekstiem izšmaukt, tur viss balstījās uz ritmu. Ar to pirmo ainu ik pa brīžam kaut kas gadījās, bet vienreiz gadījās arī solo, pirmajā Ļenska ārijā – „Mana Olga, mīļā Olga”. Vienreiz man gadījās aizpeldēt – saprotu, ka nav, ka neko vairs nevar izdarīt. Tā sajūta ir... Mūzika skan, un tu saproti, ka vienu vārdu pateici nepareizi un nākamā nav. Viss. Vienreiz tāpat gadījās ar „Kupidona āriju” – iesāc dziedāt, mūzika jau aiziet uz priekšu, un tu saproti, ka nav un nebūs... Tas ir viens no aktiera murgiem.

Jūs esat strādājis pie ārkārtīgi daudziem režisoriem, bet, pārskatot jūsu lomu sarakstu, diezgan daudz parādās Džilindžera vārds.

Tiešām? Es pats tā gluži nejūtos, varbūt tā vienkārši ir sagadīšanās. Varbūt viņam vienkārši patīk strādāt ar labiem aktieriem. (Smejas.) Mēs turklāt esam novadnieki – abi esam no vienas pilsētas.

Kā šo gadu laikā ir mainījies Džilindžera darba stils? Piemēram, „Saules bērni” ir netipiski nopietns iestudējums.

Materiāls ir nopietns. Laba materiāla izvēle. Saprotama ir viņa iecere, kas attaisno to, ka viss ir ļoti askētiski, pēc iespējas vienkāršāk. Varētu teikt, ka tas ir teksts ar pārdzīvojumu, vairāk gan droši vien piemērots mazajai zālei.

Vai „Spēlmaņu nakts” nominācija par Čepurnoja lomu jums bija pārsteigums?

Tā ir tāda loma, kur ir ko spēlēt, kur ir saturs – jau autora dots, ko var izmantot. Man pat spēlējot ik pa brīdim kaut kas arvien vairāk „pieslēdzas”, kaut ko noķeru. No sākta gala bija tāda sajūta, ka kaut kas aiz astes ir noķerts. Ja tas ir izdevies tā, ka to atzīmē un novērtē, man ir tikai prieks.

Pēdējās sezonās jums bijis diezgan daudz lomu arī pie jaunās paaudzes režisoriem – Dmitrija Petrenko („Čuhņas jociņi”, 2015), Lauras Grozas-Ķiberes („Pīters Pens”, 2014, Viestura Meikšāna („Ričards III”, 2014), arī Intara Rešetina („Ja tevis vairs nebūtu”, 2015). Vai ir kādas kopīgas īpašības, kas raksturo jauno režisoru darba stilu?

Pirmām kārtām, viņi paši savā starpā ļoti atšķiras – viņi ir dažādi kā cilvēki, un tas, protams, arī veido katra rokrakstu. Ja ir jāsaka, kas viņus vieno kā jaunos – viņi visi zina, ko grib panākt un ko grib pateikt ar to, ko viņi ir uzņēmušies iestudēt. Tas, man liekas, ir ļoti svarīgi priekš režisora. To var just, ka viņi zina, ko grib un kāpēc viņi to dara. Pat tādos materiālos, kuri ne vienmēr liekas... Repertuāra teātros ne vienmēr viss iestudētais ir paša režisora izvēlēts un izauklēts, bet, neskatoties uz to, viņiem nav tādas formālas pieejas. Niansēs viņi, protams, atšķiras. Laura ir ļoti apzinīga, konkrēta, pedantiska savās prasībās, zina, ko grib ieraudzīt tīri vizuāli. Viesturam atkal ir ļoti spēcīga filozofiskā puse tam izvēlētajam materiālam, ar ko viņš strādā un ko mēģina realizēt ar saviem līdzekļiem. Dima ir ļoti cilvēcisks un pieļauj lielāku formas brīvību. Tas nenozīmē, ka viņš nezina, ko grib, viņš tāpat pavirza tajā virzienā, ko grib panākt.

Skats no izrādes "Ja tevis vairs nebūtu" (2015). Anna – Vita Vārpiņa, Pjērs – Artis Robežnieks // Foto – Matīss Markovskis

Jūs esat aktieris, kuru nešaubīgi var atpazīt pirmkārt jau pēc balss, bet Intara Rešetina izrādē „Ja tevis vairs nebūtu” jums gandrīz nemaz nav teksta, kaut arī praktiski visu izrādi esat uz skatuves.

Es gan neteiktu, ka man tur nav teksta. Man tur ir veselas trīs ainas, kur es runāju no sākuma līdz beigām (smejas). Es no sākuma arī biju nesaprašanā, kā būs ar to „mironības” spēlēšanu, vai tas ir vajadzīgs, bet kaut kā labi viss salikās, nav diskomforta sajūtas. Es pabrīnījos, kad kāds (kritiķis – red.) viņam bija pamanījies pārmest, ka izrādē praktiski nav redzams režisors. Bet, manuprāt, tas jau ir tas režisora darbs – ko aktieris dara uz skatuves. Tas jau nav tikai – aktieris iemācās tekstu un nāk runāt uz skatuves, režisors izkārto mizanscēnas un uzliek gaismu. Tas, ko aktieris tur dara, tieši ir režisora ieguldītais darbs – lai aktieris runātu, domātu to, ko režisors gribējis, un viņš to ir konsekventi novedis līdz galam. Intars kā režisors man caur šo lomu palīdzēja paskatīties uz sevi kaut kā citādāk, tas pat iedeva lielāku pašapziņu. Tieši šīs lomas sakarā, jā, var teikt – esmu ieguvis lielāku pašapziņu.

Šo gadu laikā jums samērā daudz sanācis spēlēt dažādu konfesiju mācītājus, taču jums izdodas šīs shematiskās lomas apaudzēt ar dzīvu saturu – gan „Bovarī kundzē” (2014, rež. Rolands Atkočūns), gan „Finita la comedia!” (2012, rež. Aleksandrs Morfovs)...

Ir izdevies? Paldies Dievam... Nē, paldies režisoram, tur jau arī režisoru nopelns un pienesums. Negribu būt rupjš un riebīgs, bet liekas, ka tas notiek pēc principa: „Robežniekam vajadzētu kaut ko... Nē, to nedosim. Nu, labi, mācītāju.” Tāda sajūta rodas. Nē, vienu mācītāju es mantoju no Spanovska (aktiera Harija Spanovska – red.), „Primadonnās” (rež. Dž. Dž. Džilindžers) tas bija mantots mācītājs. (Smejas.) Katra loma jau ir citādāka, pats materiāls jau arī kaut ko iedod, kaut kas jau tur ir rakstīts priekšā.

Jūs diezgan daudz esat spēlējis arī latviešu dramaturģijas – piemēram, Rūdolfa Blaumaņa lugu – iestudējumos. Vai jūs sevī jūtat tādu kā latvisko kodu?

Es nezinu, vai sevī jūtu tādu kodu, bet tad jau droši vien režisori kaut ko tādu stipri latvisku saskata, kas manī ir. Tāpēc man bija interesanti spēlēt „Ja tevis vairs nebūtu” – atrast un izmēģināt kaut kādu citādāku iekšējo stāvokli. Laikam jau tas, kas man tiek pārmests vai manī ieraudzīts... kā Intars teica – nu, tāds liels lācis. Pats tā nejūtos, bet nu, labi, varbūt tā ir. Tā ir tā plauktiņu lieta, kāpēc ik pa brīdim ir vērts izrauties kaut kur uz malu, jo bieži vien gadās, ka tad tevi ierauga kādā citādākā ampluā, iedod citādāku krāsu jau zināmā ampluā vai iespēju izmēģināt kaut ko jaunu, lai nebūtu visu laiku jāspēlē policisti un mācītāji.

Vai jūsu karjerā ir bijusi kāda ļoti tuva, personiska loma?

Ienākšanas brīdī Dailes teātrī bija ļoti jauka saspēle ar Daudziņu izrādē „Vējš vītolos” (1996, rež. Ģirts Nagainis) – Žurks un Kurmis. Tā nebija spēlēšana, tā bija tāda kā spēlēšanās, kur mēs varējām dzīvoties pa skatuvi. Vēl no tā paša komēdijas žanra – „Ja mana sieva uzzinās...” (2009, rež. Dž. Dž. Džilindžers), tur es biju sekretārs Džordžs, tā bija viena no lomām, kur bija iespēja paelpot ar pilnu krūti, padarboties. Tas bija fiziski smagi, tur mēs abi ar Bērziņu (aktieri Andri Bērziņu – red.) bijām slapji. Visjautrākās bija tās reizes, kad ielika divas izrādes pēc kārtas, 13:00 un 18:00. Tikko tu esi knapi atdzisis, tā atkal sākas. Nevar neko sliktu teikt arī par „Vau!!!” (2012, rež. Mihails Gruzdovs) – vispār interesanti, publika uz to it kā neskrēja, bet tie, kas bija atnākuši skatīties, tiem beigu beigās ļoti patika. Bet nevarēja dabūt zālē. (Smejas.) Bet vispār, paskatoties atpakaļ, kā esmu dzīvojis un strādājis, tāda sajūta, ka esmu izmainījies (ironiski).

Skats no izrādes "Ja mana sieva uzzinās..." (2009). Džordžs – Artis Robežnieks, Ričards – Valdis Liepiņš // Publicitātes foto

Runājot par nākotni, kādas ir jūsu tuvākās topošās lomas?

Gadumijas koncerts („Mana sirds uz trotuāra”, 2015, rež. L. Groza-Ķibere), „Žanna d’Arka” (2016, rež. Dž. Dž. Džilindžers) – mācītājs un koris, un pēc tam būs pie Pētera Krilova, bet man nav ne mazāko aizdomu, kas tas būs. Viņam Dailes teātrī pirms gadiem bija mūzikls „Iedomu spoguļi” (2002), bet man tur nebija nekādas „atslēgas lomas”, tas bija lieluzvedums. Līdz ar to kopš studiju laikiem neesmu ar viņu neko īsti kopā darījis. Būs interesanti atkal satikties un pastrādāt kopā.

Vai jūs lasāt kritiķu viedokļus par jūsu lomām?

Kritiku es izlasu, jā. Kritisko viedokli, protams, ir grūti pieņemt, ja tas liekas nepamatots. Bet ar gadiem cenšos kritiskāk pieiet kritiskiem vērtējumiem. (Smejas.) Kaut gan, paldies Dievam, no kritikas viedokļa nevaru justies pārāk iznīcināts. Bet, ja tev pēc izrādes atnāk cilvēks, atnes ziedu un pasaka paldies nevis par to izrādi, ko ir noskatījies tagad, bet par kaut ko, kas ir redzēts pirms tam... Tādas atzīšanās gadās ļoti reti, bet tas ir ļoti patīkami. Jelgavā pēc „Čuhņas jociņiem” pie manis pienāca viena dāma un pasniedza maisiņu ar āboliem un piparmētrām un pateica paldies par Čepurnoju. Atnācu mājās un skatos – tur iekšā aploksne un uzrakstīts, ka pēc „Saules bērnu” noskatīšanās viņa vēl joprojām ir tajā iekšā... Tas uzreiz atsver arī visu pārējo.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Aija 16.01.2016

    Dīvaini, ka Artis pats tā izsakās par Daugavpils posmu, jo, salīdzīnot izcili nospēlētos Verhovenski "Velnos", Salutauru "Homo Novus", Samoiļenko "Divkaujā", arī Gvinplēnu (Petrocka iestudējums nebija kvalitatīvs, bet Arta loma gan) ar visām tām vājajām izrādēm, kurās viņam nācās spēlēt, sākot strādāt Rīgā, Dailes posma sākums tomēr šķiet visai nožēlojams. Bet vēlāk, kad Dailē radās labāki iestudējumi un lomas, kaut kas no degsmes un dabas dotā artistiskuma jau bija konvejiera iestudējumu drūzmā pazaudēts.

  • Aija 16.01.2016

    Pazuda komentāra beigas -

    Un tikai pēdējā laika lomās, Čepurnojā "Saules bērnos" un Pjērā "Ja tevis vairs nebūtu", ir atkal atgriezusies tā aktieriskā brīvība un azarts, kas Arti padara īpašu starp viņa kolēģiem.

  • ineta 19.01.2016

    Paldies kroders.lv par iespēju iepazīt A.Robežnieka domas pēc tik veiksmīgās lomas "Saules bērnos". Interesanta intervija, patika aktiera pašironija. A.Robežnieks tiešām piesaista ar savu harizmu, latviskumu un stabilitāti. Lai veiksmīgas lomas arī šajā sezonā.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt