Silvija Radzobe 11.04.2016

Teātra kritiķa dienasgrāmata. Aprīlis – I

3.04. Manus šīgada iespaidus par Teātra dienai veltīto Nacionālā teātra uzvedumu “Žurkas ex Libris veido trīs pārdomu loki. Pirmais ir jautājums Nacionālajam teātrim – vai aktrise Svetlana Bless, kura pirms gandrīz gadsimta ceturkšņa izdomāja teātra Žurkas Kornēlijas tēlu un bezmaz divus gadu desmitus to iemiesoja, tika uzaicināta uz šīgada uzvedumu? Aktrise, kā zināms, tagad dzīvo Valmierā, teātrī vairs aktīvi nestrādā, jo  viņu nesenā pagātnē piemeklējušas smagas veselības problēmas. Intervija, ko S. Bless sniegusi žurnālam “Māja” (2016, Nr. 13), ļauj secināt, ka viņa šādu ielūgumu diez vai ir saņēmusi, jo aktrise saka – viņa nezinot, kas tagad ir Žurka. Ja viņa būtu redzējusi uzvedumu, tad zinātu, ka šogad Žurku nespēlē neviens... Parasti Nacionālais teātris pratis atrast veidu, kā pateikties cilvēkiem, kas tā labā daudz un pašaizliedzīgi strādājuši. Varbūt vēl nav par vēlu uzaicināt aktrisi, ja tas patiešām nav ticis izdarīts? Citādi – nākamgada Teātra dienas šovam var ieteikt jaunu numuru, kas nebūs visai jautrs – par īso atmiņu, kas skārusi pašu teātri.

Otrkārt. Es uzvedumu skatījos nedēļu pēc pirmizrādes. Zāle bija ne tikai pilna, tā bija burtiski pārlādēta, katrā brīvā laukumiņā bija kāds papildkrēsls. Publiku pārstāvēja dažādi gadagājumi, bet visvairāk bija vidējās un vecākās paaudzes skatītāju, kuru vidū – netradicionāli liels vīriešu skaits. Šīgada uzvedums nepiederēja pie pašiem spožākajiem Žurkas vārda iznācieniem, tātad ne jau novatoriski estētiskie sasniegumi cilvēkus bija ievilinājuši teātrī. Spraigā līdzi dzīvošana, aizturot elpu,  vētrainās smieklu šaltis, sadarbība ar šova vadītāju Mārtiņu Eglienu liecināja – cilvēkus patiesi interesē uz skatuves redzēt mūsdienu dzīves aktuālos tēlus un tēmas, pie tam vēl – humoristiskā aspektā. Norišu atpazīšana, to ironiskais pasniegums ļauj izjust solidaritāti citam ar citu, arī – ar teātri, ļauj izjust sevi kaut nedaudz pārāku par tiem, kuri ar lielāku vai pavisam nelielu indes devu tiek parodēti – Solvita Āboltiņa, Laimdota Straujuma, Raimonds Vējonis, Raimonds Pauls, Rainis, Aspazija un citi. Uz priekšnesuma laiku ieslēdzas Mihaila Bahtina teorētiski apcerētais karnevāla kultūrai raksturīgais familiārās saziņas gars, kad visi ir vienādi; un tas veic sabiedrības garīgo veselību atjaunojošu funkciju. Nekādā gadījumā nepiederu pie tiem, kas NT Teātra dienu šovus uzskata par bezgaumīgu un skaužamu balagānu, kuru blenzt ierodas vien stulbi, nedomājoši eksemplāri. Pat ja teātris kopj šo tradīciju primāri finansiālu ienākumu dēļ, tā, vienalga, ir jāturpina. Acīm redzams kļūst gan cits jautājums – vai arī teātra (tas attiecas ne tikai uz Nacionālo) pamatrepertuārā vairāk nebūtu jārūpējas par tādām izrādēm, kas tieši skar mūsdienu latviešu reālo dzīvi? Vai teātra mākslinieki (un cita starpā – arī kritika) dažkārt neslimo ar “profesionālo kretīnismu”, iedomājoties, ka īsta māksla nedrīkst “nolaisties” līdz ikdienai un tās problēmām? Ka allaž obligāti ir sarežģīti formas meklējumi... 

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Žurkas ex Libris" // Foto – Gunārs Janaitis

Un treškārt – pati izrāde, kuras scenāriju kopā lipinājuši iestudējuma režisors Valdis Lūriņš, žurnālists Egīls Zirnis un Mārtiņš Egliens. Kopumā politisko procesu caurlūkojums man šķita visai pieticīgs – ne asuma, ne oriģinalitātes, ne domāšanas paradoksalitātes. Pavisam žēlīgi kļūst, atceroties, kā  pirms dažiem gadiem Nacionālajā teātrī pavasara Žurkas laikā “spridzināja” Jānis Skutelis vai kā Jānis Balodis spēlēja Dirty Deal Teatro pašsacerēto “Nacionālās attīstības plānu”: laikmetīgi, paradoksāli, ironiski. Ne kā šogad NT – lai tikai (kaut kas) būtu. Par visasprātīgāko numuru bija gādājuši aktieri Lolita Cauka un Uldis Dumpis, kuri Indrānu mātes un tēva dialogu bija piesātinājuši ar mūsdienīgiem no angļu un krievu valodas atvasinātiem parazītvārdiem vienkāršrunas līmenī (gruzīties, pa lielam, bļāviens, kačāt utt.) un, viens pakaļ otram atstādami skatuvi, atgriezās novēlēt zālei “lai jums jauka diena”. Tajā brīdī ienāca prātā, ka šovs varbūt tematiski var pārorientēties no politikas, ja par to nav ko teikt vai negribas, uz sabiedriskās kopdzīvošanas jaunajām un strauji par štampiem kļūstošajām “tradīcijām”?

Uzveduma otra daļa nāca ar vislielāko iepriecinājumu un vislielāko sarūgtinājumu. Tā bija strukturēta kā Raimonda Paula koncerts, kur numurus pieteica Marija Bērziņa, kas lieliski parodēja provinciāli cukursaldās programmu vadītāju runas. Horeogrāfs Alberts Kivlenieks kolosāli bija izdresējis Nacionālā teātra jaunos aktierus, kuri, ģērbti Jurates Silakaktiņas kostīmos (puišiem – balti džinsi, meitenēm – raibas kuplas kleiteles), ar savu saskaņoto kustību dinamiku R. Paula melodiju pavadībā zālē burtiski pumpēja iekšā jaunības enerģiju un vitalitāti. No Agneses Cīrules, Zanes Dombrovskas, Lienes Sebres, Līgas Zeļģes, Raimonda Celma, Kristiana Kareļina, Kristapa Ķeseļa, Ģirta Liuznika un citiem deju numuru laikā burtiski bija neiespējami novērst acis. 

Mārtiņš Egliens uzstājās kā Raimonds Pauls – ar balti sapūderētiem matiem, uzlicis komponista kantainajām līdzīgas brilles, aktieris lauzīja rokas un runāja iedomātā “Paula manierē”, noraujot galotnes vārdiem un teikumiem. Tas, ka M. Eglienam nepietika ar vienu “Paula izgājienu”, tas, ka visiem viņa komentāriem nepietika asprātības, tas, ka, galu galā, komponistam nav kupris, bet aktieris tādu bija sev uztaisījis, manuprāt, liecināja ne tikai par teātra gaumes, bet arī cieņas trūkumu pret komponistu. Bet, paldies Dievam, pēdējais vārds uzvedumā nebija piešķirts M. Eglienam, bet gan jaunajiem aktieriem, un šis fakts mieles lielā mērā dzēsa.

Vai man likās gaumīgi abu daļu fināli, kur pēc parodijām un jestriem dančiem zālē tika raidīti patriotisku garu stiprināt paredzētie dziesmu numuri? Laikam gan nē. Tie man visdrīzāk atgādināja pagājušā gadsimta 90. gadu atraugas. Un bija sajūta, ka mani pārāk lēti grib pirkt. Mani “nopirka” kas pilnīgi cits – jaunie aktieri.

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Žurkas ex Libris" // Foto – Gunārs Janaitis

2.04. Kad uzzināju – Maija Svarinska elektroniskajā teātra žurnālā kroders.lv recenzēs manā vadībā tapušo deviņpadsmit kritiķu kopdarbu “Latvijas jaunā režija” –, nopriecājos. Jo atcerējos viņas “Teātra Vēstnesī” savulaik publicēto rakstu par 90. gadu pirmās puses  grāmatām “Latvijas teātris. 70. gadi” un “Latvijas teātris. 80. gadi”, ko bija sarakstījušas Guna Zeltiņa, Edīte Tišheizere, Ligita Bērziņa un es kā Zinātņu akadēmijas Literatūras institūta Teātra sektora plāna darbu. Teātra zinātnieku/kritiķu vide Latvijā ir ļoti šaura, vairāk mazāk aktīvi strādā kādi 10-15 cilvēki, kaut arī sevi par piederīgiem šai nozarei atzīst 30-40 cilvēku. Te cits citu pazīst, ir saistīti ja ne profesionālās, tad tīri cilvēciskās attiecībās. Un atrast recenzentu, kurš atklāti pateiktu, ko domā par savu kolēģu veikumu, nav viegli; visbiežāk notiek izlīdzēšanās ar vienādu “auskaru” izdalīšanu visām “māsām”, jo acīmredzot pastāv gļēvulīgi nemotivētas bailes, ka no tevis novērsīsies vai neaicinās līdzdarboties jaunos projektos. Taču Maija tolaik atklāti pateica, ko domā, viņas vērtējums nebija pelēki nolīdzinošs – viņa analītiski izsvēra un precīzi norādīja uz katras autores stiprajām un arī vājajām pusēm. Bez tam tas bija izdarīts tik smalkjūtīgā intonācijā, ka personiski es, lai arī tāpat kā citas manas līdzautores dabūju savu kritikas devu, jutos drīzāk pacilāta nekā “nosista” un turpmākā darbā ņēmu vērā recenzijā rodamos ierosinājumus.

Taču M. Svarinskas raksts par “Latvijas jauno režiju”, kur, saprotams, visi raksti nebūt nav vienādā līmenī, kas nemaz nav iespējams, ja kopā strādā tik daudz autoru ar atšķirīgām zināšanām, pieredzi, talantu un arī attieksmi pret darbu, mani patiesi pārsteidza. Un ne jau tādēļ, ka kāds raksts būtu pārmērīgi nokritizēts. Vai ka viņai vislabāk būtu patikuši pavisam citi raksti nekā man. Recenzente nebija fiksējusi, kurš no autoriem strādājis patiesi novatoriski un kā šis novatorisms izpaudies, un kurš tikai kaut ko pačabinājis. (Viss viņai likās apmēram vienādi labs, ko tikpat precīzi būtu lasīt – vienādi slikts.) Radās trauksmes sajūta, ka varbūt to loks, kuri saprot jaunu vārdu teātra zinātnē, ir vēl daudz daudz šaurāks, nekā bija licies līdz šim.

Bet pats dīvainākais šai publikācijā man šķita Maijas izteikumi par darbu, kurš vēl tikai top un kurā viņa pati kā autore aicināta piedalīties. Runa ir par apjomīgo projektu “100 izcili Latvijas aktieri”, kas iecerēts kā velte Latvijas 100. dzimšanas dienai un kurā iesaistīti 22 četru paaudžu Latvijas teātra kritiķi. Maija Svarinska velta veselu puslapaspusi, lai apšaubītu pašu šāda darba iespējamo jaunradošo būtību. Lai arī viņa pati uzņēmusies uzrakstīt par Alfrēdu Jaunušanu kā aktieri, tas īstenībā neesot iespējams, jo Lilija Dzene savulaik par mākslinieku visu jau uzrakstījusi savā grāmatā “Mana versija par Alfrēdu Jaunušanu” (1979); no viņas kā autores tātad tiekot prasīts pārrakstīt L. Dzenes grāmatu... Īstenībā ir drusku tā kā neērti skaidrot zinātniskā darba pamatlikumības, kas zināmas katram sekmīgam mūsdienu studentam, kurš raksta bakalaura darbu. Taču uzskatu par vajadzīgu to darīt, lai kliedētu potenciālo šīs grāmatas lasītāju un arī tajā portretēto mākslinieku neuzticību topošajai grāmatai. Neviens kaut cik normāls autors, rakstot par citu pētnieku savulaik analizētām tēmām vai personībām, nepārraksta citu veikto, kas pats par sevi nozīmētu plaģiātu un būtu krimināli sodāma darbība. Tiek meklēti jauni fakti arhīvos, laikabiedru atmiņās, recenzijās, publicētās intervijās; ja apceramie aktieri vēl strādā, tiek intervēti viņi, viņu kolēģi, režisori, radinieki. Taču tikpat nozīmīgi kā jauni fakti ir pētnieka patstāvīgais prāts, viņa mūsdienīgās zināšanas par teātri, kā arī laikmetu, kurā strādājis aktieris. Tas neattiecas tikai uz teātra, bet arī literatūras zinātni. Ja tas nebūtu iespējams, vai tad būtu tapis tāds darbs par Raini kā Roalda Dobrovenska “Rainis un viņa brāļi”. Jo ir taču joprojām cienījama Jāņa Kalniņa monogrāfija “Rainis”. Īpaši nozīmīgi mūsu apstākļos ir rakstīt par padomju ērā apskatītiem māksliniekiem, kad cenzūras draudi un arī pētnieku ierobežotās zināšanas bieži kavēja pateikt maksimāli daudz patiesības. 

Neviens neapšauba Lilijas Dzenes talantu, viņas 14 grāmatas par teātri, kuras joprojām var lasīt ar interesi. Taču būtu melīga goddevība apgalvot, ka viņa visu un priekš visiem laikiem ir pateikusi par A. Jaunušanu, Jāni Kubili, Hariju Liepiņu un citiem savu sacerējumu varoņiem. Lilija, protams, apzinājās savu talantu un savu izdarīto darbu, bet viņa spēja novērtēt un cienīja citu cilvēku spēju asi un paradoksāli domāt, drosmi apšaubīt leģendas un, ja vajadzīgs, sagāzt pieminekļus. (Viņa bija viens no retajiem cilvēkiem mūsu vidē, kura prata un regulāri teica labus vārdus kolēģiem, kad tiem bija izdevies uzrakstīt ko patstāvīgu un savu, kaut arī dažkārt apjomā pavisam nelielu.)

Mēs visi, sākot jauno darbu, taču vienojāmies, ka portreti nebūs ne sausa informācija par aktieriem, ne agrāk publicētu darbu konspekti, bet patstāvīgi sacerējumi, kas apvienos kā pētniecisko darbu un tā rezultātus, tā literārā ziņā ar interesi lasāmus stāstus. Ja būs vajadzīgs, arī visspilgtākās leģendas tiks pārskatītas. Un vairāk nekā 30 iesūtītie portreti liecina, ka vairākos gadījumos tas jau ar panākumiem ticis darīts.

Skats no DDT izrādes "Gruzona Ehinokaktuss" // Foto – Inga Plūme

6.04. Teātra kritikas seminārā otrā kursa studentes tik aizrautīgi stāstīja par Dirty Deal Teatro izrādi “Gruzona Ehinokaktuss”, ka nevarēju vien sagaidīt, kad pati to redzēšu.

Izņemot pēdējo ainu, ko man nekādi neizdevās saprast (visi četri izrādes varoņi, apvilkuši ķermeņiem cieši piegulošus sarkanus tērpus ar garām platām astēm, ložņāja pa grīdu), Mārča Lāča iestudētā izrāde man vairāku aspektu dēļ likās nopietnas uzmanības vērta. Pirmkārt,  atkal sevi kā profesionālus un talantīgus aktierus apliecināja četri  LKA pagājušā gada absolventi – Ance Strazda, Reinis Boters, Jānis Kronis, Kārlis Tols. Viņi pārstāv kursu, no kura lielākā daļa nav angažēta valsts teātros. Un “atkal” es saku tādēļ, ka R. Boters un K. Tols ar labiem panākumiem startē arī publikas vispieprasītākajā Ģertrūdes ielas teātra izrādē ”Melnā sperma”. Radies iespaids: ja atrastos kāds uzņēmīgs režisors, kas viņus “savāc”, šis kurss varētu kļūt par kādas jaunas teātra aktiertrupas kodolu.

Otrkārt, režisors atrisinājis mākslinieciski sarežģītu uzdevumu – veiksmīgi atradis absurda teksta teatrālo ekvivalentu. Galveno varoni, ko turpmāk saukšu par Varoni, jo teātra programmu ar personu un dalībnieku vārdiem nav, atstājusi Meitene, kas nav vis devusies prom, bet apmetusies gultas matracī, lasi – Varoņa apziņā. Un – viņa, ģērbusies melnā kombinē, patiesi stāvus iznirst no gultas visnegaidītākajos brīžos. Puiša traumētās apziņas fantomu iemiesošanās, ko veiksmīgi īstenojis režisora, scenogrāfa Jāņa Bijubena un aktrises Ances Strazdas kopdarbs, protams, rada komisku efektu, jo saproti, ka esi teātrī. Un tajā pašā laikā šī iemiesošanās ar savu  pārsteiguma momentu un neprognozējamību rada arī vieglu patīkama uztraukuma sajūtu, kā katra iespēta neiespējamība.    

M. Lāča agrākie darbi (esmu redzējusi “Skalbi un valdi” Nacionālajā teātrī, kas tapa tandēmā ar režisoru Regnāru Vaivaru, un “Medījumu” Dirty Deal Teatro) izcēlušies gan ar absurdām situācijām, gan ar spēcīgi sasālītu melno humoru kā lingvistiskā, tā skatuvisko norišu ziņā. Arī šoreiz Anetes Konstes, Edmunda Frīdvalda un M. Lāča kolektīvi sacerētais teksts, kas ironiski nodēvēts par romantisku psihodrāmu, piesātināts ar mūsdienu jauniešu lietoto nenormēto leksiku. Izrādes pirmais skats, jūtams, nedaudz šokē pat šī teātra apmeklētājus, kas pieraduši pie dažādām nekonvencionālām ainām. Jāņa Kroņa tēlotais Varonis sēž gultā un, pagriezis muguru publikai, ar nolaistām biksēm enerģiski pašapmierinās, kreisajā rokā kā seksuālās “iedvesmas” objektu turēdams matrjošku. Pie tam intīmajā nodarbē ducīgo jaunekli pārsteidz draugs-narkomāns, ko Kārlis Tols tēlo kā uzbudinošo vielu līdz galējībai uzvilktu personu, kas allaž drudžaini runā, maz tverdams apkārtējo realitāti. Tas ir ļoti dibināts iemesls ironiskiem smiekliem, kas viļņveidīgi izplatās publikas vidū. Un pastiprinās jo īpaši tad, kad Varonis dodas pie Reiņa Botera atveidotā Psihoterapeita, kurš pats izrādās psihiski vēl slimāks par savu pacientu. Seansos, ko trakais ārsts sarīko pacientam, tiek izspēlētas dažādas dīvainas spēles, ko Varonis uztver par ārstēšanas procesu, bet kas īstenībā ir ārsta vājprāta izpausmes. (Absurds un tā raisītie smiekli saprotamā kārtā pastiprinās.) Kad ārsts sāk dejot, apskāvis pacientu, rodas nojausma par viņa homoseksuālajām nosliecēm. Un  Varonis, par kura heteroseksualitāti nav ne mazāko šaubu, atsaucas. Izrāde koriģē līdzšinējo publikas ironisko attieksmi pret notiekošo, ko pati ar nepārprotamu centību kultivējusi. Lai, ja ne arī tieši pateiktu, tad ļautu nojaust, ka jebkuri un jebkādi draudzīgi cilvēciski pieskārieni ir kas vairāk par vienīgo draugu – kaktusu, kas aug kā Varoņa, tā Psihoterapeita mājā. Tādā kārtā izrādē ironija, absurds un melnais humors izaudzē negaidītu “kaktusu” šķirni – liriku. Un tas ir kas jauns līdzšinējā M. Lāča režisoriskajā darbā.

Taču gribu pabrīdināt, ka varbūt esmu iekritusi seklā bedrē un izrādes fināls ir ironisks kvadrātā, un nekādas lirikas nav, jo finālā, ko nesapratu, visi varoņi ir pārvērtušies gludiem sarkaniem astainiem dzīvniekiem līdzīgās būtnēs.    

1.04. “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” (2016.1.04) izlasīju Līvijas Dūmiņas recenziju par Dailes teātrī Dž. Dž. Džilindžera iestudēto mūziklu “Žanna d’Arka”. Līvija izvērš Džilindžera pārdomas, kuras tam bija aktuālas izrādes ieceres briedināšanas laikā (to zinu no sarunas ar režisoru pagājušajā pavasarī) un kuras fragmentāri tik tiešām atspoguļojas izrādē, bet pietiekami nekonsekventi, lai teātrim reliģiski noskaņoti cilvēki nevarētu pārmest Dieva zaimošanu. Žannas ceļa sākumā un norietā tiek demonstrēti videokadri ar izkropļotām, formu plastiski mainošām neskaidrām sejām. Šo tēlu patiesi var nolasīt divējādi – gan kā kara nomocītās franču tautas tēlu, kurš mēmi kliedz pēc palīdzības, gan kā nešķīsto garu iemiesojumu, kuri nolūkojuši meiteni saviem ļaunajiem darbiem. Līvija atzinīgi vērtē domu, ka Žanna dzird nevis Dieva, bet velna balsi, jo šāda “interpretācijas dotā neviennozīmība heroiskajam stāstam piešķir papildu apjomu”.

Skats no Dailes teātra izrādes "Žanna d'Arka" // Foto – Gunārs Janaitis

Daudz domāju par kritiķes teikto, jo Līvija pieder kolēģiem, kuru rakstus vienmēr izlasu – viņai piemīt spēja intuitīvi uztvert smalkas mākslas nianses, ko citi, tai skaitā es, dažkārt ir palaiduši garām. Taču šoreiz neizdodas uztvert, ko īsti viņa vēlējusies pateikt, jo vienīgais, ko šādi apsvērumi liek secināt, ir tas, ka ziedot sevi dzimtenes brīvības dēļ un tikt sadedzinātai uz sārta nozīmē kalpot velnam. Man tas liekas neloģiski, tāpat kā tas, ka Žanna ir katoliete-fundamentāliste, stāsts par kuru teātrim jāuzved, lai dotu mājienu par citu reliģiju fundamentālistiem, kas pašlaik “plosās pasaulē”. Nabaga Žanna! Kaut gan šajā sezonā viņa kā velna kalpone Latvijas teātrī nav vienīgā, viņai ir ļoti cienījams partneris, jo Valmieras teātris par velna mācekli taču pasludinājis arī Mihaila Bulgakova Meistaru. Man šķiet, ka Līvijas zināšanas par vēsturi, tostarp reliģiju, šoreiz nonākušas konfliktā ar elementāru loģiku.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Diāna 11.04.2016

    Izrādē "Gruzona ehinokaktuss" Varonis ir nevis Reinis Boters, bet gan Jānis Kronis.

  • Kroders.lv 11.04.2016

    Atvainojamies, kļūda izlabota!

  • Gita VGM 11.04.2016

    Autore diemžēl pārkāpusi gan īsuma, kodolīguma un trāpīguma principu, kas allaž šarmē šajā "dienasgrāmatas" rubrikā, gan arī - koleģialitātes labā toņa principu, izvērsti kritizējot kolēģes Svarinskas pārdomas par "Latvijas jaunajai režijai" un "100 izcilajiem Latvijas aktieriem" veltītajām grāmatām. "100 izcili Latvijas aktieri" vispār atgādina tādus sarakstus kā "100 ietekmīgākās Holivudas zvaigznes" vai "100 visbiežāk izrakstītie medikamenti" un tamlīdzīgus, kas parasti tiek sastādīti gadskārtēji, jo viss plūst un viss mainās, izcilības kritērijus ieskaitot.

  • Armands 12.04.2016

    Nacionālajam (arī Valmieras teātrim) netieši pārmest aktualitātes trūkumu gan ir pārspīlēti, vairākiem citiem lielajiem teātriem gan to gan var, gan vajag.
    Komēdijas žanrs mūžam būs tāds, ka vienam patiks, citam ne. Manuprāt, šoreiz "Žurka" bija gan aktuāla, gan smieklīga, apvainoties nevienam nav prātīgi, turklāt Paula autoritāti nekādai izjokošanai nevajadzētu aizskart, jo ne jau tā tas domāts. Kāda spilgta īpašība, pat trūkumi rada viņa neatkārtojamo, īpašo tēlu. Viņa skarbie joki taču nevienu neaizskar. Aizvainot var salkana virspusēja pietāte, ko lieliski parodē M.Bērziņa.
    Skaidri redzama virzība no iztapšanas mazprasīgai gaumei, kas bija pirmajās "Žurkās", uz daudz dziļāku un daudzslāņaināku humoru, tradīcijas "mainot, lai pastāvētu".
    Bet labi, ka tik daudz provocējošu domu.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt