Diāna Kondraša 08.11.2016

Visgaršu bumbiņas

Pirmajā studiju gadā Patriarha rudens 2014 man kā pilnīgi zaļam gurķim (kas, būsim reāli, arī tagad ir tikai tāds viegli mazsālīts) totāli “norāva jumtu”. Vienas nedēļas laikā noskatījos deviņas izrādes, no kurām dažas joprojām spilgti palikušas atmiņā. Īpaši Daigas Kažociņas “Ievainotie”, kurus pēc tam gāju skatīties vēl divreiz un joprojām uzskatu par vienu no interesantākajām izrādēm, ko esmu redzējusi. Nākamajā gadā lielāko daļu izrāžu neizdevās redzēt, bet patīkami pārsteidza gan Toma Treiņa iestudējums “Stāsti no abām kabatām”, gan Elmāra Seņkova “Liesmojošā tumsa” ar tobrīd vēl trešā kursa aktiermākslas studentiem. Šogad Patriarha rudens man diemžēl sākās par vēlu un beidzās par ātru gan paralēlu darbu, gan veselības dēļ, tāpēc šie būs tikai daži un nepilnīgi iespaidi par festivālā redzēto.

Laikmetīgās dejas izrāde “Membra”, horeogrāfe Agate Bankava

Tā kā šogad Patriarha rudens man diemžēl sākās tikai ar trešo dienu, pirmais festivāla pasākums, ko apmeklēju, bija Agates Bankavas dejas izrāde “Membra”. Ienākot Zirgu pasta Karamazovu zālē, dzirdami daudzi “ohhh”. Alises Šaburovas veidotā scenogrāfija ir satriecoša – tumša telpa, tās vidū kvadrātveida spogulis, kas sadalīts četros mazākos kvadrātos, bet pāri – iespaidīga izmēra velve, kas atgādina milzīgu saņurcītu konfekšu papīriņu. Skatītāji tiek izvietoti divās rindās visapkārt spēles laukumam, otrā rinda – uz paaugstinājuma. Gaismas nodziest, un teju pilnīgā tumsā dzirdama tāda kā sēkšana, kā ļoti smaga, nebeidzama izelpa, kas, liekas, jūtama burtiski pakausī, pēc tam virzoties tālāk pa apli gar visiem skatītājiem. Spocīgā skaņa kopā ar tumsu veido klaustrofobisku burkas efektu. Tā kā sēžu galā, no kura kustība tiek sākta, līdz brīdim, kad sasniegti pēdējie skatītāji, ir jāgaida labs laiks, un manā galā rodas neveikls klusums, izrādes sākums sāk likties nedaudz izstiepts. To var teikt arī par visu izrādi – iespaidīga gan vizuāli, gan audiāli, bet liekas drusku par garu. Deja ir tehniski precīza, asa un plūstoša vienlaikus, kā skatītājs gandrīz fiziski sajūtu to nemanāmo, pārcilvēcīgo spēku, kas dejotāju grūž atpakaļ pie zemes un lauž tās locekļus. Tā kā liela daļa izrādes notiek, dejotājai esot pie zemes, spoguļvirsma palīdz skatītājam nepazaudēt viņas seju, bet vienlaikus arī nedaudz traucē – skatītāji atrodas tik tuvu spēles laukumam, ka vienā līnijā ar varoni redzam vēl desmit citas sejas, un uzmanība no pašas dejas tiek novērsta. Izrādes stāsts ir par cilvēka cīņu ar likteni no dzimšanas līdz nāvei. Tās gaitā varonei it kā izdodas pārvarēt necilvēcīgo un staigāt pašai, bet beigās tā arī līdz galam nekļūst skaidrs, kurš kuru. Dejotāja atgriežas sākotnējā embrija pozā, bet vai to izraisa nemaināmais spēks pāri mums, vai arī tas ir paša cilvēka apzināts solis?

Skats no dejas izrādes "Membra" // Foto – Uldis Bardiņš

Šeila Dileinija “Medus garša”, Kauņas teātra Teatronas studentu izrāde, režisors Toms Treinis

Tā kā iepriekšējā Patriarha rudens galvenais notikums, vismaz man, bija Toma Treiņa izrāde “Stāsti no abām kabatām”, tad ekspektācijas ar “Medus garšu” saistījās lielas, un tās netika pieviltas. Smieklīgi, skumji un bezgala mīļi. Tas, ka izrāde ir lietuviešu valodā, netraucē uztvert ne pamata sižeta līniju (ar daudziem iestudējumiem latviešu valodā šogad ir bijušas lielākas problēmas, starp citu), ne varoņu savstarpējās attiecības. Viscaur klātesošs ir spēles motīvs – izrāde sākas ar ainu, kur visi iesaistītie bezbēdīgi rotaļājas, tā īpaši uzsverot brīdi, kad idille piepeši apraujas, un skatītāji tiek iemesti aukstajās mātes un meitas attiecībās. Kontrasts ir iedarbīgs. Arī tālākajā izrādē varoņi it kā rotaļājas (izrādes galvenajai varonei, tāpat kā lugas autorei, “Medus garšu” rakstot, galu galā ir tikai 18 gadu) – meita ar savu draugu sarakstās, zīmējot uz loga, braukājas ar rotaļu mašīnīti, un lielākie noslēpumi tiek izstāstīti, slēpjoties zem lampas, kas atgādina segu fortu vai telti, kura bērnībā likās vienīgā vieta, kur ir drošība un neviens, neviens nedzird. Pat meitas centieni atturēt māti no alkohola izrādē veidoti kā sava veida deja vai spēle – meita aiznes glāzi, bet māte kā kaķene jau atkal ir pie tās, glāze tiek uzlikta mātei uz galvas, gaidām, kad tā kritīs un plīsīs, bet, nē, pēc vairākām līganām kustībām glāze atkal iekrīt mātes rokās, viņa ātri to izdzer un atkal ir uzvarējusi. Tieši šis rotaļīgums padara iestudējumu ar tik emocionāli smagu saturu viegli skatāmu. Ja neieskatītos telefonā, gaidot autobusu mājup, nekad neticētu, ka izrāde bijusi vairāk nekā pusotru stundu gara.

Skats no izrādes "Medus garša" // Foto – Kristians Poikāns

“Ričards III. Aklā zarna”, pēc Viljama Šekspīra lugas ‘’Ričards III’’ motīviem, režisors Dāvids Džovanzana

Tā kā redzēju tikai izrādes ģenerālmēģinājumu, apzinos, ka nevaru pilnvērtīgi spriest. Un tomēr, labais jau parasti lielos vilcienos nemainās, tāpēc par to arī runāšu. Delartiskās komēdijas spēles veids kopā ar izrādes režisora un LKA 4. aktieru un režisoru kursa smalko humora izjūtu Zirgu pasta Karamazovu zālē veido ļoti interesantu, smieklīgu un reizē arī mistiski spocīgu izrādi. Jau sākumā top skaidrs, ka izrādes stāsts un tēli būs ļoti nosacīti. Komisks ir Toma Veličko Ričarda III pirmais uznāciens, kurā aktieris vēršas pie publikas ar jautājumu: “Vai jūs dzirdat mūziku? Es arī nē, jo Zariņš [Mārtiņš Zariņš  izrādes komponists, kurš tajā brīdī atrodas pie skaņu pults  aut.] nav uzlicis.” Kad pēc laba mirkļa mūzika sāk skanēt, Ričards vēl izgrūž: “Aha, beidzot saprati, ja?” Līdzīgā manierē tiek spēlēta visa izrāde, te nojaucot, te atkal uzceļot ceturto sienu. Aktieru ansamblis ir atradis veidu, kā saglabāt viena organisma sajūtu, nepazaudējot katram savu individualitāti. Kad aktieri, daži caur masku, daži nē, vērš savu skatienu publikā, tik tiešām šķiet, ka tie urbjas iekšā skatītājā. Rodas neomulīga sajūta, kuru tomēr negribas pārtraukt, tāpēc jāturpina skatīties pretī.

Skats no izrādes "Ričards III. Aklā zarna" // Foto – Uldis Bardiņš

Fjodors Dostojevskis “Lēnprātīgā”, režisore Māra Ribkinska

Izrāde veidota pēc Fjodora Dostojevska tāda paša nosaukuma stāsta. Pirmkārt, režisore izvēlējusies, manuprāt, ļoti atbilstošu vietu un gaismu. Darbība pārsvarā notiek mazā telpā Zirgu pasta Karamazovu zāles augšā, dienasgaismā, kur ik pa laikam tiek ieslēgta veclaicīga galda lampa. Tā kā izrāde sākas pussešos vakarā, zāles krēslainums piedod stāstam īpatnēju noslēpumainību. Papildus darbojas vēl divas telpas, ko īsti neredzam – guļamistaba pa kreisi, no kuras pa dažbrīd atvērtām durvīm krīt gaisma, kas liecina par pilnīgi citādu pasauli aiz tām, un otra – telpa ārpus dzīvokļa, no kuras kāds var ienākt, kur iziet un kur beigās – vispirms apžilbinot skatītājus, pavēršot pret tiem Karamazovu zāles prožektorus, – pazūd galvenā varone. Katram gaismas avotam uz šī kopējā krēslainā fona ir asociatīvi zīmīga loma, pat ja skatītājs nevar sev formulēt, kāda. Starp Elīnas Avotiņas un Jāņa Kroņa atveidotajiem varoņiem valda te neticami smalks, juteklisks maigums, te pilnīgi pakļaujošs mājdzīvnieka – saimnieka princips, spilgti iezīmējot šo attiecību divējādo dabu. Kamēr Kroņa augļotājs ir cilvēcīgi saprotams, vājš cilvēks, kuru var nosodīt tikai par kļūdīšanos, varonis no viņa pagātnes, ko atveido Niklāvs Kurpnieks, ir izteikti auksts, labi ieturēts, manierīgs vilinātājs, kurš meiteni izmanto, tikai lai pazemotu augļotāju. Meitenes pašnāvības aina ir vizuāli iespaidīga, daudzie prožektori neļauj noturēt vaļā acis, un tik tiešām liekas, ka meitene, cik tīra un naiva ieradusies, arī pazūd visu apēdošā gaismā.

Skats no izrādes "Lēnprātīgā" // Foto – Uldis Bardiņš

Nobeigumā

Visvairāk pārsteidz tas, cik dažādi domā topošie un esošie mākslinieki pat viena kursa ietvaros. No ļoti klasiskas telpas līdz absolūti konceptuālam risinājumam, no plaša aktieru sastāva līdz dialogam. Es bērnībā ļoti fanoju par Hariju Poteru, un tur bija tādas visgaršu bumbiņas. Izvelc vienu no maisa un nezini, kā garšos – pēc ķiršiem, frī kartupeļiem vai puņķiem. Ar “Patriarha rudeni” tāpat – aizej un nezini, ko gaidīt, kamēr izrāde nav vismaz pusē. Ļoti patīkams novērojums, kas laikam jau liecina, ka TAS, par ko visi runā, bet neviens nevar definēt, sēž katrā iekšā un studiju laikā tiek tikai pamatīgi nopulēts un nospodrināts, nevis “uzadīts” no jauna.

 

Raksta autore mācījusies LKA Drāmas un teksta studiju bakalaura studiju programmā

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt