Vēsma Lēvalde 09.01.2017

Provinciālas pārdomas

Janvāris sācies simboliski – uzkritis sniegs, nosedzot gan pērnā gada dubļus, gan nelaikā uzziedējušās mārpuķītes, un arī 2017. gads teātros vēl ir tikai aprakstāma balta lapa.

2. janvāris. Piedāvājums rakstīt teātra kritiķa dienasgrāmatu pirmajā brīdī liekas tūlīt un noteikti noraidāms – mēneša sākums pilnībā jāvelta formāliem procesiem, kas ir absolūti neinteresanti lasītājam. Drukas darbu nodošana tipogrāfijā, projektu rakstīšana, gada atskaites, pētniecības materiālu vākšana – kuram gan tas šķistu aizraujošs apraksts? Aizvadītais gads gan bija intensīvs un plašā krāsu paletē – skatīts pieklājīgi daudz iestudējumu kā Latvijā, tā ārpus tās, piesardzīgi ieelpota starptautisko konferenču gaisotne, pabeigta disertācija un tās vārdā pielikts punkts (nu, labi – komats. Nē, drīzāk – jautājuma zīme) aktīvai žurnālistikai gandrīz 25 gadu garumā. Rakstīts daudz, tostarp diemžēl arī nekrologi. Sic transit… Bet – apcerēt pagājušo gadu būtu nevajadzīgs codex rescriptus.

Nemainīgs paliek fakts, ka, dzīvojot vairāk nekā 200 km no Rīgas, ir ļoti grūti būt Latvijas teātra procesu epicentrā. Un tas varētu būt viens no dienasgrāmatas pārdomu tematiem, jo teātra kritiķis šajā ziņā ir vienādās pozīcijās ar skatītāju. Ja jebkurā citā jomā 200 km vairs neko nenozīmē, jo ir digitalizācijas laikmets un sasniedzamību nodrošina tehnoloģijas, tad teātris tā pa īstam var notikt tikai klātienē. „Teātris pēc būtības ir saruna – sarunājas skatītājs ar skatuvi,” pirms dažiem gadiem man teica Kroders. Un arī mana cieša pārliecība – saruna notiek vienmēr – arī tad, ja skatītājam, kā šobrīd modē rakstīt, tiek atvēlēta „tikai pasīva vērotāja un līdzpārdzīvotāja loma”.  Līdzpārdzīvojums jau ir aktīvs iekšējs dialogs, kad tu, tāpat kā īstā sarunā, strīdies, dusmojies, pieņem vai nepieņem sarunu partnera pausto. Ja saruna aizrauj, tā tevī kaut ko maina, atklāj ko jaunu par pasauli un tevi pašu šajā pasaulē. Ja garlaiko, tad (un te sākas kritiķa/teorētiķa priekšrocība) tu sāc bezkaislīgi vērot režisora samudrītās zīmju sistēmas un fiksēt to savstarpējo (ne)saderību, lai, abstrahējoties no sava subjektīvā „patīk – nepatīk”, pēc tam analizētu iestudējumu kā matemātisku vienādojumu. Teikšu godīgi – man tas pilnībā nekad neizdodas, jo gandrīz vai kopš dzimšanas esmu skatījusies izrādes, mācoties tās sajust, atšķirt patiesību no meliem skatuves izpratnē, primāri uztvert iekšējos procesus, ne ārējās zīmes.

3. janvāris. Mūžībā aizgājusi Austra Pumpure. Daudzi viņu pazina tikai kā dziesminieci un folkloras kopas „Atštaukas” dalībnieci, kas vienmēr gatava dziedāt līdz rīta šausmai, bet retais zina, ka viņa bija cieši saistīta ar Liepājas teātri, kur nokļuva tajos laikos, kad nebija ierakstu, bet visās izrādēs skanēja dzīvā mūzika. Muzicēja teātra orķestrī, vēlāk – piedalījās mūzikas ierakstos izrādēm, pastrādājusi par suflieri operas uzvedumos. Muzikālajās izrādēs Austra ar akordeonu bija starp aktieriem. Dažreiz ar kokli, ģitāru…Ar Krodera svētību tapa Austras pirmais koncerts – Imanta Kalniņa dziesmas no izrādēm, kas jau kļuvušas par leģendām – „Mīla, džezs un velns”, „Princis un ubaga zēns”, „Trīs musketieri”, „Brēmenes muzikanti”, „Laimes lācis”… Tās ir Liepājas teātrī dzimušas izrādes, lai kādi būtu to vēlākie popularitātes ceļi. Ap Austru kaut kā dzīve griezās – vecajā namā netālu no Jūrmalas parka, kur Austra dzīvoja 70. un 80. gados, tiešām bija nebeidzamas dziedāšanas naktis, kur viesojās ne tikai pats ImKa un aktieri, bet arī Māris Čaklais, Hardijs Lediņš un citas nepieradinātās mākslas leģendas… Austra piederēja tai paaudzei, kam vēl „Latvijas laiku” ganos gājēju rūdījums un laucinieka darbaspējas. Lai piedod jaunie, bet tik zupīgu personību šodien grūti sastapt. Un šausmīgi pietrūkst tās mākslinieka ķecerības, kas padara izrādi/koncertu/priekšnesumu par kaut ko vairāk nekā gudru rēbusu. Par tādu kā aizdedzes dzirksteli dzīvei.

6. janvāris. Pirmais teātra apmeklējums šogad – „Peldošie-ceļojošie. II daļa” Dailes teātrī. Savāds iestudējums, kurš subjektīvi šķiet ārkārtīgi čehovisks noskaņā, precīzāk – tas varētu būt „Kaijas” Trepļeva ideālais iestudējums (ja vien Kostja būtu bijis talantīgs) ar pretenzijām uz jaunām formām un jaunu personību mākslā. Tas nebūtu nekas neparasts, jo tieši ar Čehova darbu pirmajiem iestudējumiem saistās tas brīdis teātra vēsturē, kad režisors kļūst par izrādes Radītāju (un tieši par to, šķiet, ir Dailes teātra izrāde). Ar Čehovu Krievijā sākas ideju krīzes, tradīciju izaicināšanas laikmets, kurā savas mākslinieciskās izpausmes īsteno arī Mihails Kuzmins. Visvairāk čehovisko noskaņu man izrādē rada pārestetizētais, gandrīz absurdais skaistums – Monikas Pormales scenogrāfijā (flīģeļu atvērtie vāki II daļā pat atgādina pār jūru planējošas kaijas spārnu), MAREUNROL’S gaisīgajos, izsmalcinātajos kostīmos (tikai tās skaņu kastes un mikrofonu vadi… ak, vai), perfekti izstrādātajā aktieru ķermeņa valodā, Vladislava Nastavševa afektētajās dziesmās. Skaistais kā telpas kategorija Čehovam ir cieši saistīts ar laika kategoriju. Dažkārt skaistais laika priekšā ir bezspēcīgs, bet dažkārt laika ritējums tikai uzsver skaistā nemirstību. Taču, atšķirībā no izciliem Čehova darbu iestudējumiem, kur uz skaistā fona varoņu jūtu intensitāte elektrizē gaisu arī skatītāju zālē, V. Nastavševa iestudējums paliek skatītājam it kā aiz stikla sienas. Kā akvārijs, kurā peld brīnišķīgas zelta zivtiņas, taču viņu rotaļas un graciozās pozas ir cita pasaule. „Peldošie-ceļojošie II” skaistumu it kā privatizē, un man rodas iespaids, ka tas nav „brīnišķīgā laikmeta” fons, bet gan izaicinošs pieteikums elitārai mākslai. Šo sajūtu pastiprina teksts, kas tiešām ir atdalīts no darbības kā uz galda noliktas piparu dzirnaviņas no ēdiena. Saskares punkti ir tikai atsevišķās frāzēs, no kurām būtiskākās izskan angliski, varbūt tāpēc, lai tiktu izceltas videoprojekcijā tulkojuma statusā – proti, ka vēsturē nozīmīgi ir tikai divi laikmeti – kad rodas jaunas formas mākslā un kad rodas jauna personība.

Skats no izrādes "Peldošie-ceļojošie. II daļa" // Foto – Gunārs Janaitis

Ģirta Ķestera Orests, kurā, manuprāt, saplūst Kuzmina un Nastavševa personības, ir šīs elitārās pasaules diriģents, režisors, autors, kurš kaislīgi mīl savus varoņus, taču ar vienu vieglu mājienu liek viņiem mīlēt, ciest, šķirties, skumt vai mesties skavās. Savukārt misters Stoks ir tāds kā Pārcilvēks, kā Oresta Superego. Un sievietēm tādā gadījumā varētu būt atvēlēta Id loma. Izrādes otrajā daļā, apcerot šīs psihoanalītiskās teorijas, uznāk ķecerīga vēlēšanās izjaukt ideālo pasauli uz skatuves, palaižot uz tās, piemēram, noplukušu kaķi. Neadekvāta asociācija ar filmu „Mistera Bīna brīvdienas”, jo galu galā tieši huligāniskās Bīna rīcības dēļ Vilema Defo varonis iegūst Kannu festivāla balvu. Lai gan – varbūt nav nemaz tik neadekvāti, jo runa ir par pārsteiguma momentu, kura man izrādē pietrūkst. Savukārt aktieri kā atsevišķs iestudējuma elements (ja tā drīkst vispār izteikties) mani tiešām sajūsmina. Ārējais marionešu vieglums saplūst ar komplicēto iekšējo pasauli, kas gan arī, šķiet, apzināti veidota citā dimensijā, nekā pierasts cilvēkus uztvert.

Katrā ziņā šī izrāde ir jāredz, jo, pirmkārt, tā ļauj ieraudzīt jaunas Dailes teātra aktieru kvalitātes, otrkārt, tā ir arī jauna režijas pozīcija, kas atsvešinājumu starp skatuvi un zāli veido, nevis radot katram skatītājam individuālu uztveres telpu, bet it kā uzceļot vairākslāņu stikla sienu, aiz kuras atļauts iekļūt tikai izredzētajiem.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Armands Kalniņš 09.01.2017

    Savdabīgi tverts, paplašina pārdomu loku

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt