Vēsma Lēvalde 17.01.2017

Klasika, interpretācija un skatpunkts

Sniegs aiz loga cīnās ar dubļiem, saule ar mākoņiem, bet ikdienas elkoņu cīņā nogurdinātie ļaudis izmisīgi cenšas neiegrimt splīnā.

12. janvāris. Labi, ka dzīvoju Liepājā, kur ir gana daudz iespēju kliedēt stresa un rutīnas caurstrāvoto ikdienu. Iziet pie jūras un ļauties vējam (tāpēc liepājniekiem domas vienmēr svaigas, jo vējš pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā), sēsties uz riteņa un aizmīties pa dambi uz putnu torni ezera vidū, uzvilkt šņorzābakus un klīst pa Vecliepājas mazieliņām – nemainīgas provinces priekšrocības. Turklāt, kopš uzcelts „Lielais dzintars”, pasaules elpa periodiski saviļņo rāmumu, kam Latvijas galējā rietumu punktā tomēr ir tendence mazlietiņ ieglumēt. Šovakar oranžajā katliņā Gaetano Doniceti „Marija Stjuarte” ar vienu no Latvijas izauklētajām pasaules līmeņa zvaigznēm – Marinu Rebeku. Patiesībā koncertuzvedums ir izcilnieku parāde – koris „Latvija”, festivāla orķestris (tas laikam nozīmē, ka izveidots no dažādiem orķestriem konkrētam projektam), diriģents Džons Fiore un visi seši solisti. Sēdvietai pirmajā rindā ir vairākas priekšrocības – te ir zemākās biļešu cenas un var redzēt ikviena mūziķa sejas izteiksmi, ieskatīties solistiem acīs. Neesmu mūzikā sevišķi izglītota, tāpēc neņemos analizēt muzikālās kvalitātes, kas manai ausij skanēja nevainojami, īpaši izcili bija daudzbalsīgie dziedājumi. Taču vienu gan gribu pateikt – vēroju sejas uz skatuves un neredzēju vienaldzību vai rutīnu! Mainoties mūzikas dramaturģiskajam vēstījumam, mainījās emociju atblāzma mūziķu sejās. Solistu skatiens bija it kā uz iekšu vērsts, un man tobrīd likās, ka arī es redzu viņu iztēles ainas – varas spēles ar dzīvības likmi, šaubas, pretrunas, cenšoties ar augstiem mērķiem attaisnot primitīvas greizsirdības raisītu naidu. Pirmajā koncerta daļā vēl skatos un klausos nedaudz distancēti, bet otrajā jau pilnībā dzīvoju mūzikā, izbaudot tajā ietverto emocionālo gammu. Koncertuzvedums atšķīrās no, piemēram, Viestura Kairiša režisētā „Porgija un Besas”, kur tomēr bija daļēja darbība, noteikta kustību režija, un tieši tāpēc mani kaitināja tie solisti, kuri staipīja līdzi pa skatuvi savus nošu statīvus. „Marija Stjuarte” faktiski ir atbrīvota no uztveri ietekmējošas formas. Vizuālās zīmes ir minimālas – rožu un gerberu vītne gar skatuves malu it kā papildina mūziku ar košiem krāsu akcentiem, koris tumši zilos tērpos balkonā virs skatuves ļauj fantazēt par simbolisku satumsušu debesi, romantiskās līnijās ieturēti tērpi solistēm. Tas viss kopā tomēr vairāk stāsta par Doniceti nekā par 16. gadsimta Anglijas karaļnamu intrigām. Tātad paliek tikai mūzika, kas publikai rada tādu pat līdzpārdzīvojumu kā labs dramatisks iestudējums. Varbūt tāpēc teātru režisori laužas izmēģināt spēkus operā? Jo klasiskas mūzikas implicītā dramaturģiskā vērtība ir līdzvērtīga izcilas lugas tekstam, un, pievienojot citus scēniskās izteiksmes līdzekļus, ir cerības panākt spēcīgāku iespaidu uz publiku? Ļoti iespējams, jo, piemēram, Oļģerts Kroders, savu pirmo „Hamletu” studējot, bija visu iestudējuma temporitmu pakļāvis mūzikas terminiem un pie konkrētām frāzēm, dialogiem teksta eksemplārā pierakstījis „lento”, „stringendo”, „piu mosso” u. tml. Un tam nebija sakara ar izrādes skaņu partitūru, kas bija apzīmēta citādi. Acīmredzot režisors tādā veidā radīja savu iestudējuma ritma partitūru un tai pakļāva visu pārējo. Savukārt operā šī ritma partitūra jau ir ietverta mūzikā un librets ir tai pieskaņots. Hmm… Interesanti – vai teātra režisora rokrakstam ir saistība ar viņa muzikālo gaumi? Visdrīzāk – jā.

13. janvāris. Melnā piektdiena, kā smejies. Cerams, ka tā ir tikai jancīga retorika un nekas slikts nenotiks. Šodienas pārsteigums – Liepājas pašvaldība konceptuāli atbalstījusi jaunas studiju programmas ieviešanu Liepājas Universitātē, paredzot vērā ņemamu naudas summu, lai no 2017. līdz 2021. gadam sagatavotu aktieru kursu Liepājas teātrim. Studiju programma jau martā tikšot iesniegta akreditācijai, docētāji apzināti. Subjektīvi mulsinošs ir fakts, ka, būdama šīs universitātes pētniece teātra jomā, sekojot līdzi Liepājas teātra mākslinieciskajiem procesiem, uzzinu par to no preses. Objektīvi ņemot, jauns aktieru kurss Liepājas teātrim ir ļoti vajadzīgs, jo Klaipēdā studējušie jau ir trīsdesmitgadnieki. Un Rīgā izmācītie negrib no galvaspilsētas doties prom ne sitami, ne lūdzami. Spēcīgākās Liepājas teātra trupas vēsturiski tiešām ir balstītas „pašu audzinātos”. Protams, bija arī Maskavā un Sanktpēterburgā (Ļeņingradā) studējušie, bija arī pa kādam talantam, kas uz provinci atnāca, jo bija galvaspilsētā nogrēkojies. Bet vienmēr bijis arī kāds ar harismu apveltīts režisors, kas rosinājis aktierus radošiem izaicinājumiem. Darbs ar studentiem būtu arī papildu āķītis talantīgu un novatorisku režisoru piesaistei teātrim, un tas viss kopā par kādu nieku palielinātu cerību Liepājas teātrim ātrāk tikt pie mazā formāta spēles laukuma, eksperimentēt bez liela komerciāla riska – vārdu sakot, nezaudēt sūri grūti iekarotās laba teātra pozīcijas.

15. janvāris. Ilgi gaidītā „Kaija” Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Gaidu slieksnis ir augsts, tomēr mazliet arī bažas pašai par sevi – vai spēšu pieņemt Elmāra Seņkova iestudējumu kā, iespējams, atšķirīgu Čehova lasījumu, kam mani collštoki nav pat piemērojami. Nepretendējot uz dziļu analīzi, uzreiz atzīstos, ka tiku gandarīta dubulti – gaidas attaisnojās un mani collštoki lielā mērā atbilst šai interpretācijai. Pirmkārt, režisors pret Čehova darbu tiešām izturējies kā pret izcilu skatuviskās interpretācijas avotu, kuram nav vajadzīga dekonstrukcija vai radikāla iejaukšanās tekstā, lai atrastu saskares punktus ar šodienu. Gluži otrādi – autora teksts vietām ir burvīgi vizualizēts, pārvēršot frāzi metaforā vai kāpinot ironiju. Piemēram, Daces Bonātes atveidotās Poļinas it kā nebūtiskā frāze, lūdzot Ivara Pugas Dornu likt cepuri galvā, izvērsta smieklīgā epizodē ar nejauši norautu parūku. Tā jau ir – izskatīgo cīņa ar novecošanu mēdz būt komiska, lai arī viņiem pašiem tā šķiet vismaz drāma. Un Trepļeva nošautā kaija kā viņa paša performances instruments (jāatzīstas, nezinu, kā tieši to sauc), manuprāt, ir izcila metafora. Otrkārt, Čehova dotais žanra apzīmējums – komēdija – man asociējas ar skatuviskās izteiksmes vieglumu, traģisko, dramatisko atklājot caur ironijas un pašironijas prizmu. Iestudējums ne brīdi nepazaudē šo vieglumu, artistiskumu, spēle ir padarīta par principu. Un, treškārt, aiz viegluma, ironijas, kas izkāpināta līdz groteskai, nav pazaudēta tā īpašā, čehoviskā smeldze, kas trīsuļo starp tekstiem un ko nospēlēt, manuprāt, var tikai inteliģenti aktieri, kas lomu rada gan ar prātu, gan garu (vēl klāt nāk stila izpratne un meistarība to izturēt). Tēlu attiecību psiholoģija ir smalki izpētīta, tā tik nevainojami strādā, ka trīs izrādes daļas aizrit nemanot. Ieausta ironija – hrestomātiskais teksts par to, ka „tik daudz mīlestības”, skan paradoksāli, jo, ja iedziļinās, tad gandrīz visi, izņemot Kostju, šeit patiesi mīl tikai sevi, lai gan attiecības ir krustu šķērsu.

Skats no NT izrādes "Kaija". Ņina – Alise Danovska, Sorins – Edmunds Freibergs, Medvedenko – Arturs Krūzkops // Foto – Kristaps Kalns

Visspēcīgāko iespaidu uz mani atstāj Ulda Siliņa Trepļevs, jo tieši šāda tēla interpretācija trāpa tik ļoti personiski, ka vietām, kad publika smejas, man acīs riešas asaras. Un es domāju par to, kā jūtas jauns cilvēks, kurš izmisīgi meklē dzīves jēgu un tā arī to neatrod. Otrs aktierdarbs, kas mani savaldzina, ir Edmunda Freiberga Sorins. Fināla epizode, kur viņš ar baudu paņem paslēpto cigareti, ir vienkāršs paņēmiens, tomēr negaidīts, un tas arī izrādi atgriež komēdijas sliedēs. Līdz galam nevaru pieņemt Alises Danovskas radīto Ņinas tēlu. Ja pirmajā daļā rotaļīgais un naivais provinces skuķēna tēls pārliecina, tad beigu daļā palieku nesaprašanā – vai jāsaprot, ka Ņina salietojusies? Te vienīgā pēcgarša – žēl, ka skuķēns tā dzīvi iznieko. Bet varbūt pie vainas Edītes Tišheizeres minētais – atmiņu barjera, kas man nozīmē Indras Briķes ne tik daudz vizuāli, cik garīgi mainījušos Ņinu, aizšauto „kaiju”… Nevainojami profesionāls ir Maijas Doveikas tēlojums Arkadinas lomā, kur brīžiem atliek tikai noelsties aiz sajūsmas par kādu sīku niansīti – žestu, mīmiku, pozu, intonāciju, kas kā lakmusa papīrītis iekrāsojas Arkadinas slēpto emociju krāsā. Noteikti jāpiemin vēl divi iestudējuma plusiņi. Viens ir Mārtiņa Zariņa skaņu partitūra, kas ir absolūti līdzdalīga vēstījuma konstruēšanā, otrs – Hamleta tēmu refleksija, ar ko aizrāvusies ne tikai šo rindiņu autore, bet arī vairāki cienījami Čehova daiļrades pētnieki. Tā iestudējumā risināta kā parodija, taču vienlaikus precīzi atklāj Arkadinas – Trepļeva un Ģetrūdes – Hamleta attiecību modeļa līdzību, paironizējot arī par tēmu Klaudijs – Trigorins un Ofēlija – Ņina. Jāteic – Čehovam izdevās Hamleta traģēdiju dekonstruēt un radīt lugu, kas precīzi iederējās 19. un 20. gadsimta mijas Krievijas sabiedrības un mākslas kontekstā, Kroders paņēma Čehova „Kaiju” un identificēja 20. gadsimta 80. gadus, bet Seņkovs pēta šodienu. Un neviens no viņiem nepazaudē saikni ar mūžīgo. Nebrīnīšos, ja Elmāra Seņkova izvēle tuvākajā laikā kritīs uz Šekspīru.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Sazinkas 17.01.2017

    Tur nav ko brīnīties, jo Seņkova izvēle nesenā pagātnē jau divreiz ir kritusi uz Šekspīru, ja vien ar Šekspīru nav domāts tikai un vienīgi "Hamlets"

  • Vēsma Lēvalde 17.01.2017

    Sazinkam es atbildu, bet - jā Makbets. Mono bija pasen, Sapnis vasaras naktī bija studentu izrāde, un šajā gadījumā es tiešām biju domājusi Hamletu.

  • Sazinkas 17.01.2017

    Paldies par atbildi :) Atminos, kādā citā recenzijā vai varbūt atsauksmē "Hamlets" tika piesaukts saistībā ar Daini Grūbi - būtu liels prieks, ja abas šīs vīzijas sakristu :)

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt