Vēsma Lēvalde 23.01.2017

Ironijas modifikācijas, māksla un kritika

Māksla vienmēr ir laikmeta spogulis, kas reflektē arī par bijušo un nākotnē iespējamo. Tas ir ironiski – jaunais rodas no vecā, pat to noliedzot, un reiz pats taps apstrīdēts vai pārradīts.

16. janvāris. „Normunda Naumaņa nakts” ir kā zīmola prece vai ekskluzīva restorāna ēdienkarte, kas piedāvā tikai to labāko. Tik daudzsološs ir „NN nakts” pieteikums – nominēti tiešām izcili savas jomas pārstāvji, viedi vārda meistari, kas neliek vilties teksta baudā arī tad, ja viedokļi atšķiras. Tiek solīta gan tautā, gan kritiķu lokā cildinātu aktieru līdzdalība uzvedumā, ko veidojusi respektabla komanda – Viesturs Meikšāns, Monika Pormale un Platons Buravickis. No „Spēlmaņu nakts” atvasinātais nosaukums tomēr nenozīmē, ka visi, kas radošajās savienībās atzīti par kādas mākslas jomas kritiķiem, tāpat kā aktieri savos svētkos drīkst te vienkārši nākt un sumināt talantīgos kolēģus. Piesakoties elektroniski, saņemu pieklājīgu atbildi, ka ielūgumu skaits ir „ļoti ierobežots” un aicinājumu nopirkt biļeti. Internetā kopā ar komisijas maksu tas ir 8,50. No savas 14. rindas pārsēžos uz ļoti ierobežoto ielūgumu zonu pirmajā rindā, jo tur ir brīvas vietas.

Uzvedums sākas tiešām intriģējoši – uz skatuves pilns dažāda vecuma cilvēku (pareizāk būtu teikt – dažāda jaunuma, jo vecus nemanīju), kas uzcītīgi blenž savos viedtālruņos, tad ķērc kā atkritumu poligona kaijas, bet pirmās daļas beigās dīvu cienīgā solī, uz pakāpieniem izturot pauzi, nokāpj skatītāju zālē. Starp voluntieriem ir arī īsti aktieri – Baiba Broka, Egons Dombrovskis, Rēzija Kalniņa, Ivo Martinsons un Ivars Puga –, kuri pa vienam lasa dažādu mākslas virzienu manifestu fragmentus, hronoloģiski atkāpjoties līdz, ja pareizi atminos, modernisma pirmsākumiem 19. gs. beigās. Jo tālāk vēsturē, jo skaļāk tiek izkliegti vārdi. Ir gan hrestomātiski – Brehts, Arto, Majakovskis, Maļevičs, Staņislavskis u.c. –, gan arī mazāk dzirdēti, taču ne jau katram atsevišķam citātam te izšķiroša nozīme. Nevaru lepoties, ka būtu izpratusi šā uzveduma jēgu tik dziļi, kā lasīju kādā atsauksmē – tā bijusi „mākslas kritiķu refleksijas tieksme samezgloties, atslābt, vienkāršoties un kļūt ģeniālai [1]”. Drīzāk tas izklausījās kā manifestu manifests – mākslu nevar definēt viennozīmīgi, tai ir neskaitāmi daudz izpausmes veidu, un tiem visiem ir kaut kāda vieta konkrētā laikā, lai kādu reakciju tie tobrīd raisītu. Pretstatot manifestu citātus viedtālruņu pārņemtajai masai, iespējams, tika izteikts protests pret paviršu un bezatbildīgu mākslas publisku vērtējumu, citātu tiražēšanu, ne nieka nezinot par to kontekstu. Uz līdzīgas nots sākas nākamā šova daļa – Viesturs Kairišs un Dāvis Sīmanis, ģērbušies darba kombinezonos, atkritumu un tomātu stādu kastīšu dekorācijā improvizē sarunu par mākslu un kritiku. Viens no viņiem centās ievirzīt sarunu intelektuālākās sliedēs, bet otrs balansēja uz robežas, aiz kuras mēdz pieminēt korektumu un savdabīgu humora izjūtu. Ak, jā, vēl bija mākslas kritiķa Kaspara Vanaga gara runa par tomātu audzēšanu, kas mūsdienās notiekot vai nu atkritumos, vai kolbās (vispār jau Getliņos tos audzē minerālvatē, izmantojot siltumnīcu apkurei atkritumu poligonā saražoto biogāzi). Bet ne jau par tomātiem stāsts – tā, šķiet, bija alegorija par tekstu ražošanu un kritiķu ražošanu, tomēr labāk uztverams būtu kāda aktiera izpildījums. Finālā notika kritiķu apbalvošana, vispirms – jauno (līdz 27 gadiem), tad – ne tik jauno. Un te nu rezultāts mainījās par labu kritikai, jo nominantu sacerētās īsās esejas bija vakara vērtīgākā daļa. Šie cilvēki ir tiešām savas jomas eksperti, tāpēc varbūt vajadzēja mazāk tomātu, vairāk cieņas.

17. janvāris. Gunāra Priedes lugas „Saniknotā slieka” iestudējuma pirmizrādi JRT Mazajā zālē gribas redzēt, jo grūti iedomāties, kā to var padarīt iederīgu šodienā. Režisora Ģirta Ēča pieeja ir vienkārša un tāpēc veiksmīga – viņš rāda Priedes aprakstīto laiku tieši tā, kā tas izskatās no šodienas redzespunkta – nedaudz grotesks. Annas Heinrihsones kostīmi – vīriešu banānenes, biksēs sabāztie džemperi, frizūras un ūsiņas, sieviešu sasoni un dekoratīvās šalles ap pleciem – izskatās smieklīgi, taču ne teatrāli, jo sajūta ir līdzīga, kā skatoties vecu filmu vai jaunības fotogrāfijas. Paša Ģ. Ēča radītā skatuves telpa ir simboliska – piramīdā sakrauti liektā koka krēsli ar jūgendiska vijuma atzveltnēm, daži 80. gadu atribūti – telefons ar ripu, durvju žalūzija, flaneļa segas (aizprātojos, vai jūgenda krēsliem ir saistība ar Marksa minēto Warenfetisch, tad nolemju, ka te nav ko rakt dziļumā). Telpa, kurā notiek galvenā darbība, jeb Sibillas Švirkstes dzīvoklis – šaurs, restots būris (vai Alberta Bela romāna alūzija – būra problēma indivīdā un sabiedrībā?). Izrādes gaitā Janas Čivželes Mudai būri soli pa solim izdodas paplašināt, tomēr izkļūt no tā nav iespējams, jo iziešana ārā nozīmē vien pa labirintam līdzīgu eju nonākt citā būrī. Minu režisora nolūku, sadalot lomas, respektīvi, vecmāmiņu Sibillu Švirksti uzticot Ivetai Polei. Stilistika liek domāt, ka tas ir tipāžs, nevis konkrēta vecuma sieviete, un tāds pieņēmums sasaucas ar režisora paša publiski pausto, ka viņš vēlējies parādīt laiku, kurā auga paaudze, kas šobrīd veido sabiedrības kodolu. Tāda kultūras mantojuma komēdija – ko no būrī augušiem ar ierobežotu vērtību sistēmu var gaidīt.

Skats no JRT izrādes "Saniknotā slieka" // Foto – Jānis Deinats

Kā jau JRT pierasts, aktieru radītie tēli ir kolorīti un stilistiski izturēti. Ivetas Poles Sibilla ir cieta savā taisnības cīnītājas apziņā, ar neapmierināmu vadītkāri (diriģēšanas epizode!) un neapmierinātu seksuālo kāri, gluži cits tipāžs, nekā atmiņā palikusi Dina Kuple Ādolfa Šapiro iestudējumā. Taču jo ticamāk, ka I. Poles Sibillas nemirstīgais gars triumfē Latvijā arī šodien. No kurienes tad nāk sīkmanīgie „tautas balss” sižeti televīzijā, negantie interneta komentāri? No kurienes bieži sastopamā ierēdņu dubultmorāle? Mazāk te iederas Sibillas fināla teksts par neizdevušos aktrises karjeru –  ja vien tas nav stāsts par atriebību, ko pret visu cilvēci lolo savulaik pazemotie. Tipisks šodienas varonis ir arī Ivara Krasta Zemdimdis jeb Maigums – nedaudz deģenerēta turīgu vecāku atvase, kas sevi pozicionē kā dumpīgu mākslinieku ārpus čablona, bet patiesībā ir vienkārši nespējīgs uzņemties atbildību un nostāties uz savām kājām. Liekas, visvairāk 2017. gadā varētu būt sasniegusi Muda, jo viņa ir racionāla meitene, kas skaidri saprot, kas notiek, un rīkojas atbilstoši situācijai. Mūsdienās viņa droši vien ir veiksmīga uzņēmēja, kas iet cauri mūriem. Tāpēc nevajadzēja to Sibillas teikumu par Mudu lugas finālā svītrot. Taču jāteic godīgi – tā īsti smiekli nāca tikai vietām, jo brīžiem šķita, ka visi tā norūpējušies nepazaudēt formu, ka aizmirst par pildījumu. Man ir aizdomas, ka Edgars Samītis nav pilnīgi pārliecināts par to, ko tieši viņš spēlē Daira lomā, arī ritmiski izrāde ir diezgan vienmuļa, un kauns teikt, bet bija brīdis, kad kniebu sev rokā, lai noturētu acis vaļā. Principā varētu rakstīt līdzīgi, kā par Šapiro iestudējumu kādreiz rakstīja Lilija Dzene – vai izrāde par mūsu dzīvi pasaka ko jaunu? Nē. Bet dažkārt var iet uz teātri, tikai lai pasmietos par sevi, paironizētu par lietām, ko nevaram mainīt, papriecātos par dažām asprātīgām mizanscēnām un kādu jaunu niansi aktieru spēlē.


[1] Dibovska J. Balva, kas nepārsteidza. LA, 17.01.2017. Pieejams: http://www.la.lv/balva-kas-neparsteidza/

 

Drukāt 

Atsauksmes

  • GitaVGM 23.01.2017

    Vai alegorija ar tomātu audzēšanu drīzāk nevarēja būt tāda, ka, Kairiša un Sīmaņa iztēlē, kritiķi, lūk, to vien dara kā audzē tomātus, turklāt siltumnīcās, lai visu cauru gadu būtu raža, no kuras atlasīt sapuvušos augļus, ar ko apmētāt iestudējumus LV teātros?

  • Do 24.01.2017

    Neatrodu sevī pat potences pievienoties kādai jūsmai, kas mēģina darīt nozīmīgu šādu NN Nakti, kādu to baudīju. Prestiža komanda izvēlējusies līdz nelabumam izvalkātus izteiksmes līdzekļus- piemēslota skatuve, deformētas, tukšas plastmasas pudeles, pa kurām uzmanīgi, lai nepaslīdētu ceļā no mikrofona uz savu vietu soliņā, manās Edīte Tišheizere. Kastes, gaismas pakareklis. Lilija Dzene teiktu: migrējošie paņēmieni. Šodien- pieķēzītas vides atainošanas štampi.
    Volontieru vidū pamanu vienu vecāka gadagājuma vīru un vismaz trīs pamatīgi barotas meičas ar depresīviem ģīmjiem. Visu sejās svarīguma izteiksme.
    Saukļu izkliegšanai izvēlēti latvju izcili aktieri. Egons Dombrovskis un Ivo Martinsons cerīgi atšķiras no citiem taurētājiem.
    Sīmaņa un Kairiša dialogu attaisnoju ar spēju ieņirgt pašiem par savu mazspēju, lai gan šaubos, ka tā bija domāts.
    Ilmārs Šlāpins koķetēja caur papīriem. Izņemot nominantu uzstāšanos, pārējais liešana- no tukša caurā.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt