Vēsma Lēvalde 27.01.2017

Pastāvēs, kas atjaunosies

Nākotnes Eiropa pieder tiem, kuri audzina bērnus. Līdzīgi ir ar teātri – nemitīgi jārūpējas par paaudžu maiņu kā uz skatuves, tā publikā. Tā ir teātra dzīvotspējas mēraukla.

12. janvāris. Pirmais epitets, kas nāk prātā pēc režisora Dmitrija Petrenko iestudējuma „Brutāls un dēls”, kura pamatā ir velsiešu dramaturga Gerija Ouvena luga Violence and Son, ir „sensitīvs”. To var attiecināt uz iestudējumā iztirzāto tēmu, uz tēlu savstarpējām attiecībām, uz režiju un uz aktierspēli. Jau pati spēles telpas izvēle – kamerzāle – norāda, ka režisors meklē personiskāku komunikāciju ar skatītāju. Izrādē galvenie nav vizuālie kodi, lai arī tie aktualizē emocionālajā līmenī notiekošo. Virpuļdurvis, kas visu laiku liek būt sasprindzinājumā – var negaidot dabūt pa pieri. Vienreizlietojamie šķīvji, kas tiek servēti gandrīz svinīgi un liecina par īpaši labvēlīgu attieksmi pret ciemiņu, televizors, kas nedarbojas, kostīmu maiņa. Britu recenzijās (2015. gadā Londonā notika iestudējuma pirmizrāde) Ouvena luga tiek dēvēta par „drūmi komisku sadzīves drāmu” [1], un arī Dailes teātra kamerzāles iestudējums ar šo žanra apzīmējumu nav pretrunā. Padrūmi komiskā sadzīve te ir virsslānis, zem kura slēpjas katra personīgā drāma, un nespēja tikt galā ar savām iekšējām problēmām pamazām sabriest kopīgā drāmā. Nesaderīgas dzīves pieredzes, un rezultātā – gribēja kā labāk, sanāca – kā vienmēr… Ak vai, kā šo izrādi vajadzētu redzēt visiem vecumā no 13 līdz 18! Ouvena dota ir BBC zinātniskās fantastikas seriāla „Doktors Kas” (izrādē skan netulkotā versija – Doctor Who) tēma, kas aizrauj gan Niklāva Kurpnieka Liamu (otrajā sastāvā tas ir Mārtiņš Počs, un pieņemu, tā ir atšķirīga izrāde), gan Dārtas Danevičas Dženu, jo abi jūsmo par supervaroni, kurš ceļo laikā un pārmiesojas arvien jaunā ķermenī. Aizraušanās ar TV seriālu jauniešus satuvina tikai šķietami, jo Liams, atšķirībā no Dženas, tēva mājā jūtas un izturas kā citplanētietis, kur viņš nokļuvis tikai tāpēc, ka ir nepilngadīgs un citu tuvinieku viņam vairs nav. Un būtībā jau viņš arī dzīvo uz citas planētas nekā Laura Subatnieka Riks un Vitas Vārpiņas Sjūza, un pat Džena, izrādās, nav viņa planētas biedrene. Kā cilvēkam, kurš pēta teksta interpretāciju, man gribētos, lai arī šajā līmenī tiktu uzsvērta Liama atšķirība – ja visi biezā slānī lieto necenzētu leksiku, tad puisis kaut vai spīta pēc varētu runāt pedantiski pareizi. Tas gluži labi ietu kopā ar viņa tēlu un varbūt izteiktu vairāk nekā turku mice. G. Ouvens „Doktoru Kas” izvēlējies kā populāru kultūrzīmi (tāpat kā alkoholu, starp citu) Velsā, kur acīmredzot jaunieši ir patiesi aizrāvušies ar šo seriālu. Tomēr Latvijā tas nav tik populārs, tāpēc iespējams, ka „Doktors Kas” Dailes teātra versijā nosaukuma dēļ vien būtu saistāms arī ar padsmitnieku identitātes/ piederības meklējumiem.

Riks – Lauris Subatnieks, Liams – Niklāvs Kurpnieks, Sjūza – Vita Vārpiņa // Foto – Daina Geidmane

Tēlu attiecību smalka šķetināšana gan ir slidena lieta, jo skaidri tās izrādē nav iezīmētas. Šķiet, tas ir režijas paņēmiens – pieļaut dažādas notikušā izpratnes versijas, ko nosaka katra pieredze, emocionālais fons, galu galā – uz faktiem arī var paraudzīties no gluži atšķirīga skatpunkta. Apbrīnojami organisks Liama lomā ir Niklāvs Kurpnieks – varbūt viņa tēlojumam pietrūka kādas nianses, varbūt ne gluži visi teksti gulēja mutē, taču jaunajā aktierī nebija nekāda falšuma. Finālu N. Kurpnieks pārliecinoši izvērš padsmitnieka drāmā – atklājas nobijies un izmisis zēns, kuram liekas, ka pasaule sazvērējusies pret viņu, lai gan viņš beidzot ir centies iederēties. Iluzorā pasaule atkāpjas īstenības priekšā. Ja šim aktierim izdosies neaplipt ar štampiem un laimēsies strādāt ar intelektuāliem un prasmīgiem režisoriem, no viņa varētu gaidīt daudz. Arī Laura Subatnieka Riks, kam zem brutālās čaulas nojaušams savā veidā mīlošs tēvs, man šķiet interesantāks traktējums nekā, spriežot pēc recenzijām, Londonas Tēlotājmākslas teātrī to atveido seriāla „Midsomeras slepkavības” zvaigzne Džeisons Hjūzs, kurš ir īsts Brutāls un radot nepārtraukta apdraudējuma sajūtu [2].

24. janvāris. Džanni Rodari aizraujošā stāsta „Dželsomīno Melu zemē” iestudējums Liepājas teātrī sola patīkamu kombināciju – bērnībā iemīļots stāsts, ko iestudējis profesionāls visjaunākās paaudzes skatītāju gaumes pazinējs – Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors Ģirts Šolis. Jau pirmā izrādes epizode iekaro simpātijas – aktieri uz skatuves iepazīstina ar sevi, vienkāršos teikumos pastāsta bērniem, kas ir teātris, turpat uz proscēnija sadala lomas un Zigrīdas Atāles radītos kostīmus, lai bērniem izstāstītu stāstu par zēnu, vārdā Dželsomīno, kas itāļu valodā nozīmē „jasmīns”. Kostīmi ir izrādes īpašā veiksme – tie nav tikai tēlus raksturojoši apģērbi un parūkas – tie ir otrreizējie materiāli, aplikācijas, zīmējumi, tās ir papīrleļļu spēles, asprātīgas metaforas un karnevāla maskas. Kabatas, kas izgatavotas no papīra maisiņiem, baroka parūka, kas izveidota no nokrāsotiem vīna pudeļu korķiem vai no plastikāta burbuļpapīra. Tā ir bērnam saprotama, radoša valoda, kas ietver viņam pazīstamus spēles kodus. Tikpat radošs bijis scenogrāfs Oskars Dreģis, kurš veidojis dekorācijas no sērijas „tevi vēro” – mājiņas kā padrūmas sejas, viegli transformējamas par trakonama kameru, tribīni. Scenogrāfiju lieliski papildina Reiņa Pētersona video projekcijas. Pat izrādes programmiņa veidota ar spēles elementu – to var izmantot kā sejas masku. Melu zeme izpletusies tālu pāri rampai – aktieri staigā cauri skatītāju zālei un teātra bufetes ēdienkartē parādījušies „melīgi” nosaukumi.

Tāpēc žēl, ka pēc visumā aizraujošās pirmās daļas izrāde it kā izčākst, un otrajā cēlienā jau kļūst garlaicīgi (vēroju bērnus!). Kāds pensionāru pāris otrajā rindā, salikuši galvas viens otram uz pleca, saldi guļ. Aktieri sāk mazliet infantili ampelēties (atceros, cik perfekti aktieri stilu izturēja „Zelta podā”), un notiekošais uz skatuves atstāj juceklīgu iespaidu. Uz šā fona tomēr jāizceļ Edgars Ozoliņš kā Džakomone un Anda Albuže Kukurūzvālītes lomā, kuri radījuši kolorītus tēlus, visu izrādi paliekot gaumes robežās. Tiesa, pie vainas ir arī pagarais dramatizējums, kas pārstāsta Rodari pasaku, neizvēloties centrālo tēmu, tāpēc darbība vietām kļūst haotiska, grūti izsekojama. Priekšplānā izvirzās Klibiķīša vēlme rakstīt uz sienām, bet ne Rodari akcentētā „Lai dzīvo brīvība!”. Iespraustas triviālas un didaktiskas frāzes, kā „vajag palikt mājās un mīlēt savu tuvāko”, par noķertiem zagļiem, kas „visi bija deputāti” u. tml. Arī Mikus Frišfelda dziesmas man liekas… nekādas. Izņemot fināla dziesmu, kas uzjundī no atslābuma. Varbūt pietrūcis laika? Ja ansamblis vēl mazliet iespringtu, izrāde kļūtu par īstu veiksmi.

Kukurūzvālīte – Anda Albuže, Džakomone – Edgars Ozoliņš // Foto – Ziedonis Safronovs

Ar šo nu janvāra dienasgrāmatai jāliek punkts un jāpievēršas atkal pētījumiem arhīvos, jo bez pagātnes nav nākotnes. Pat teātrim, lai gan tā ir mainīgākā no mākslām. Piebildīšu – dienasgrāmata ir tāds subjektīvs formāts, kas vairāk vērsts uz paša izjūtu noskaidrošanu, ne teorētiski pamatotu analīzi. Ir lieliski, ja kroders.lv ļauj RUNĀT, nevis tikai VĒRTĒT.


[1] http://www.telegraph.co.uk/culture/theatre/theatre-reviews/11658941/Violence-and-Son-Royal-Court-Upstairs-review-every-teenager-should-see-this.html
[2] https://www.theguardian.com/stage/2015/jun/09/violence-and-son-review-royal-court

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt