Dina Beināre 27.04.2017

Būt gaismā

Foto – Edgars Lūsiņš

Oskars Pauliņš – gaismu mākslinieks, kurš pēdējo trīs gadu laikā divas reizes “Spēlmaņu naktī” ticis Gada gaismu mākslinieka godā. Strādā ne tikai teātrī, bet vairākkārt veidojis gaismu partitūru arī koncertos.

Tiekamies janvāra beigās Nacionālajā teātrī – ēkā, ko varētu saukt par Oskara mājām, jo tieši šeit viņš sācis savas profesionālās gaitas. Pa plašajiem Baltās zāles logiem iespīd priekšpusdienas saule, un tās izgaismotā pretējā māja, tāpat kā gaišās logu rūtis, sarunas gaitā kļūs par gaismas piemēriem. Bet Oskara spilgtākie darbi aplūkojami viņa mājaslapā – www.oskarspaulins.com.

Kur un kā jūs apguvāt gaismu mākslinieka profesiju? Kā vispār nonācāt līdz šai izvēlei?

Mana mamma jau ļoti ilgu laiku strādā Nacionālā teātrī, viņa ir gaismotāju dienesta vadītāja. Es vēl gāju 10. klasē, kad viņa man piedāvāja pastrādāt par gaismotāju, gaismu inženieri. Tā arī darīju – gāju uz teātri, un cilvēki, kas tur strādāja, rādīja un stāstīja visu, kas man būtu jāzina. Sākumā man iestājās tāda kā panika, jo bija ļoti daudz kas jāapgūst – skatuves tehnika un citas lietas... Jā, sākumā tas bija tikai piedāvājums paralēli skolai, pēc stundām pastrādāt teātrī, bet tā arī šis ceļojums gaismu pasaulē sākās.

Kāds būtu ideālais veids, kā apgūt šo profesiju?

Līdz līmenim, kurā atrodos šobrīd, esmu nonācis pakāpeniski – mācoties, skatoties, klausoties. Viss ir noticis dabiski, un tas man liekas ļoti labi. Es gan neesmu sīki informēts par Kultūras koledžu [Pašlaik vienīgā iespēja Latvijā apgūt gaismas dizainu ir Latvijas Kultūras koledžā kā C daļas kursu kultūras menedžmenta programmā – aut.], kā tur notiek apmācības un kāda tur ir programma.

Praktikanti nav nākuši?

Ir nākuši. Un tieši tāpēc arī gribētos teikt, ka tas varbūt nav vienīgais un labākais mācīšanās veids. Bieži vien praktikanti, kas atnāk uz teātri, jau kādu laiku ir mācījušies koledžā – gadu, divus, tomēr redzams, ka viņiem nav pamata, bāzes… Viņi neatšķir elektrības kabeli no signāla kabeļa, kas ir visa sākums. Ir jānāk un jāstaipa vadi, jāiemācās, kas ir elektrības vads, kas tajā notiek, ko tas dara un kā to pareizi sarullēt. Tieši tā – elektrības vads ir jāsarullē pareizi, lai to varētu lietot nākamajā reizē. Bet reizēm gadās, ka cilvēks ir gadu mācījies, tomēr viņam nav ne jausmas, kā satīt vadu. Mans personiskais viedoklis – ja tu nemāki pat satīt vadu, tad tu īsti nevari pretendēt uz gaismu mākslinieka statusu, jo to, kam neesi izgājis cauri, tu vienkārši nezini. Arī, atrodoties gaismu mākslinieka pozīcijā, pašam ir jāizprot, ko katrs vads un aparāts nozīmē, jo izrādes veidošanas procesā cilvēkiem, ar kuriem strādā, ir jāstāsta: “Te jūs man uzliksiet to un to aparātu, tad vēl tur, tur un tur.”

Es teiktu, ka gaismotāja mācību procesā apmēram piecdesmit procentiem noteikti jābūt praksei – ir jāliek darbā rokas, maņas un, vēl svarīgāk, galva. Tieši tā iemesla dēļ jau studenti no koledžas nāk. Starp šiem cilvēkiem ir dažādi gadījumi. Viens puisis, kas atnāca praksē, šobrīd jau strādā Nacionālajā teātrī un ir apbrīnojami progresējis. To gan jau sākumā varēja redzēt, ka viņš ir cilvēks, kurš strādā ar galvu, turklāt viņš bija ieguvis papildu praksi arī citās gaismu kompānijās. Un tad viss sāk notikt. Pa diviem mēnešiem [prakses ilgums – aut.] teātrī var daudz ko iemācīties, tikai ar norunu, ka tiešām arī jānāk un jāstrādā bez atlaidēm. Ja skolā ir eksāmens, o.k., tad mēs sapratīsim, bet, ja jābūt darbā desmitos vakarā un students atbild – “nē, tas man par vēlu”… Tu nebūsi gaismotājs, ja tev desmit vakarā ir par vēlu. (Smejas.) Gaismotājam reizēm ir jāstrādā sešos no rīta, reizēm divos naktī.

Kāda papildizglītība visvairāk noder šajā darbā? Scenogrāfijas pamati?

Noteikti scenogrāfijas pamati var tikai papildināt. Nebūtu arī par ļaunu nokārtot elektriķa kursus. Jāzina fizika. Jāpārvalda krāsas, to salikumi. Absolūti neatņemama profesijas sastāvdaļa ir komunikācija ar cilvēkiem. Tas ir jāiemācās, jo šajā darbā ir ļoti daudz jākontaktējas – ar režisoru, scenogrāfu, horeogrāfu, komponistu. Gaismu mākslinieks nevar būt cilvēks, kurš nespēj sarunāties.

Skats no M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādes "Krietnais cilvēks no Sečuānas" // Foto – Katrīna Neiburga

Kā sākas darbs pie konkrētas izrādes?

Man liekas, ka pats pirmais ir režisors vai scenogrāfs, kurš tevi uzrunā un saka – taisīsim, piemēram, “Velniņus”. Ar to mēs sākam. Un tālāk, protams, nāk luga un attiecīgi viss pārējais.

Režisors jau pirmajā brīdī dod kādas norādes par izrādi?

Kā nu kurš. Reizēm jau pirmajā reizē režisors mēģina pāris vārdos izstāstīt, ap ko lieta grozīsies, ko darīsim: “Tā, lai bērniem ir interesanti, lai ir krāsaini, lai skaļi, lai spilgti!” Ja režisors saka: “Šoreiz taisīsim riktīgi trakus “Velniņus””, tad man ir jāizkož, kas ir tas – “traki”. Ja viņš saka: “Izmantosim visas krāsas, kādas vien ir”, es saku – darām! Tomēr tās ir tikai pirmās nojausmas, režisora sajūta, kuru viņš cenšas iedot man…

Veidojot izrādi, noteikti rodas situācijas, kad sākas pārrunas starp scenogrāfu, režisoru un jums, kad katram liekas, ka viņam ir taisnība. Kuram pieder galavārds?

Tas ir process, kurā daudzkārt ir dažādi viedokļi par to, kā vajadzētu būt. Un tad kopā, tos vārdiņus mainot, rodas kaut kas labs un noderīgs. Reizēm es saprotu, ka man nav taisnība, tur tiešām nevajadzētu likt sarkanu, bet pēc režisora ieteikuma vienkārši tīri baltu. Bet ir reizes, kad režisors saka – “Te vajadzētu zilu”, bet es viņam pretī – “Nekādu zilo! Kāpēc?”. Tieši sarunās veidojas vispareizākais lēmums, kas noved pie laba rezultāta, kurš beigās tiek izmantots izrādē.

Bet, ja jums ir lielāka pieredze, vai nav vēlēšanās paturēt gala vārdu? Vai tieši otrādi – piemēroties, piemēram, kad tikko sākāt strādāt?

Tieši sākumā galvenais ir mugurkauls. To, ko tu dari, dari ar pārliecību. Nedrīkst baidīties vai būt nedrošs. Ir arī gadījumi, kad nākas režisoram pateikt: “Kurš ir gaismu mākslinieks?! Es teicu, ka ir jābūt zilam, tad būs zils.”

Kādi ir jūsu iedvesmas avoti, veidojot izrādi? Daba? Grāmatas? Varbūt mēdzat speciāli skatīties kādas filmas? Jātaisa, piemēram, “Velniņi”, un tad sākat meklēt darbus par elli?

Mēdz būt tā – jātaisa “Velniņi” un tad... gribas paskatīties bildītes, kas ir “Velniņu” grāmatā, gribas noskatīties multeni vai filmu... Iedvesmas avots ir jebkas, kas cilvēkam nāk pretī, ko var atrast. Piemēram, tas logs (norāda uz logu Nacionālā teātra Baltajā zālē) ir ļoti skaists. Es ieraugu šo logu un iedomājos, kā varētu to gaismot, paņemu telefonu un to nofotografēju. Iegaumēju, cik smuki krīt gaisma, varbūt kādreiz man tas noderēs. Tāpat, ejot pa ielu, ieraugu kaut ko interesantu. Reiz sēdēju teātra pīpētavā un sniga šoziem pirmais sniegs. Viss bija balts. Un pretējās mājas logos dega siltas gaismas. Viss, viss bija pilnīgi auksts, viss bija auksti balts, bet logos – siltas gaismas, spēcīgs kontrasts. Un šī bilde bija tik skaista, ka uzreiz iedomājos – o, to varētu izmantot uz skatuves! Tas varētu būt tik efektīgi kā pasakā. Viss, ko ieraugām ar acīm, ir izmantojams, jebkur var rasties iedvesma. Man tas nāk ļoti dabiski. Nav tā, ka vajadzētu kādreiz (nopūšas) mocīties – tā... ko es tur darīšu... Varbūt reizēm iestājas neliela bremze, piemēram, kad maketā ir dekorācija, kur īsti nevar saprast, kāpēc ir tā un ko tajā īsti darīt. Bet, uznākot uz skatuves un ieraugot visu sev apkārt, rodas īstā sajūta. Tad ir jādara, un kubiks-rubiks sāk kārtoties. Protams, būtībā pirmais ir makets, kas uzreiz dod smadzenēm signālu, kurā virzienā domāt. Bet man pašam visspilgtākais ir brīdis, kad uzeju pirmo reizi uz skatuves un ieraugu scenogrāfiju. Tad jau redzu, kā kopējā bilde izskatīsies.

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Uguns un nakts" // Foto – Kristaps Kalns

Vai ir kāds brīdis, kad jūs aktīvi iesaistāties mēģinājumu procesā? Varbūt esat klāt mēģinājumos?

Man ir vajadzīga dekorācija, lai varētu sākt. Ir jābūt vismaz maketam, un tad es jau varu sākt domāt un piestaigāt uz kādu mēģinājumu. Bet sēdēt no pirmā mēģinājuma līdz pirmizrādei... Man liekas, ka mūsu apstākļos, kad ir stingri sadalīts laiks un repertuārs un pirmizrāžu ir ļoti daudz, tas nav ne iespējams, ne vajadzīgs. Ja tiešām būtu iespēja mēnesi sēdēt klāt mēģinājumos, tad būtu nepieciešams, lai es varētu arī strādāt visu to mēnesi. Tas savukārt nozīmē, ka ir vajadzīga dekorācija, gaismu uzbūves... tad to var darīt. Bet sēdēt maziņā mēģinājumu zālē un censties šo vizuālo pusi saskatīt, uzburt, saprast – neredzu tam jēgu. Tās lietas [būtiskākās atziņas, kas gūtas mēģinājuma laikā – aut.] ar komandu, ar režisoru tiek izrunātas pēc mēģinājuma, pie kafijas, savā starpā.

Esat strādājis daudzos teātros, un katra teātra tehniskais aprīkojums un finansiālās iespējas ir atšķirīgas. Kā tas ietekmē jūsu darbu? Izaicinājums?

Sāku taisīt izrādes Nacionālajā teātrī, kas ir Latvijā tehniski vislabāk nodrošinātais teātris. Bet, kad tevi uzaicina uz kādu mazāk jaudīgu teātri Latvijā, kur, piemēram, nav kustīgu prožektoru, nav LEDu [prožektori, kuriem var mainīt gaismas krāsu no pults – aut.], tad pirmās reizes ir izaicinājums. Bet... tas nekad nav sagādājis problēmas, arī tad, kad es pirms vienpadsmit sezonām sāku strādāt Nacionālajā teātrī un tagadējās tehnikas vēl nebija. Tāpēc arī tagad – viesoties teātrī, kur nav kustīgo prožektoru un jāgaismo izrāde ar nekustīgiem – mierīgi! Tas viss ir izdarāms. Esmu strādājis jau diezgan daudz teātros Latvijā, vairākkārt ļoti dažādos Krievijas teātros, tāpat operā, koncertzālēs, kultūras namos, izstāžu zālēs, brīvdabas pasākumos. Un visur ir atšķirīgs gaismu izkārtojums, kvalitāte un cilvēku attieksme. Tā ir viena no mana darba interesantajām šķautnēm, ka ir jāpielāgojas, ātri jāreaģē, lai kādas būtu iespējas.

Vai, veidojot gaismu dizainu izrādei spēles laukumā, kurā vēl neesat bijis, sākat ar vietas tehnisko apskati? Vai arī varbūt vispirms radāt bildi un tad skatāties, ko ar to var izdarīt konkrētajā vietā?

Es neteiktu, ka hronoloģiski man ir kāda sistēma, ko darīt vispirms, bet ar tehniku es iepazīstos noteikti. Ir jau forši reizēm domāt miljonos – man būs lāzeri, man būs dūmi, man būs pirotehnika un es varēšu izdarīt visu... Bet tad izrādās, ka ir tikai PARi [vieni no visvienkāršākajiem prožektoriem – aut.], un sanāk tāda tukšgaita. Tāpēc es tomēr mēģinu iepazīties ar reālajām iespējām un pēc tam, ja man gribas kaut ko vairāk, domāju, kā to panākt.

Var mēģināt pierunāt teātri iegādāties kaut ko jaunu...

Jā, protams. Bet šajā ziņā viss ir kārtībā. Skaidrs, ka nauda nevienam no debesīm nebirst, bet visi teātru direktori Latvijā uzklausa un atkarībā no iespējām mēģina domāt par attīstību un kāda jauna aparāta iegādi.

Vai gadās, ka teātri aizraujas ar tehniku? Tiek iegādāts kāds jauns aprīkojums, un tad to sāk izmantot vienā izrādē pēc otras.

Tā ir.

Gadās sevi pieķert pie domas, ka pēc darba izveides saprotat – vajadzēja rīkoties citādāk?

Jā, mēdz gadīties arī tā. Kaut ko uztaisu un saprotu, ka daru to jau ceturto reizi. “Nu, kāpēc tā... vai tiešām nevarēju izdomāt kaut ko orģinālāku?” Bet tajā brīdī to tā redzēju, tātad tam tā bija jānotiek. Lai radītu vienu ģeniālu gaismu partitūru, nākas iziet cauri vairākām, varbūt ne tik spilgtām.

Tikai pēc tam, skatoties atpakaļ, redzi, ka parādās jau kaut kādas konkrēta rokraksta iezīmes...

Nu jā... Rokraksts ir tāda lieta, kas… Piemēram, Igora Kapustina gaismotajās izrādēs bieži varēju pateikt, ka strādājis ir tieši viņš. Noskatos izrādi, un, jā, tas ir Igors – kvalitāte. Savs stils, manuprāt, ir ļoti daudziem, ja ne visiem. Vismaz gaismotāji paši to tiešām atšķir. Savs aparātu izvietojums un veids, kā un kāpēc tos izmantot. Par sevi grūti spriest.

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Tuvā pilsēta" // Foto – Kristaps Kalns

Jūs veidojat gaismu partitūras arī koncertiem – pieņemu, ka vismaz daļa no tiem ir vienreizēji pasākumi. Kādas ir atšķirības, salīdzinot ar teātri?

Tas ir kaut kas pilnīgi cits, kur jāvadās pēc citādām līnijām. Tas ir lielāks skrējiens nekā teātris. Jo teātrī ir fantastiski: apsēdies un nedēļas garumā lēnām liec gaismas, veido gaismu partitūru; vari runāt ar aktieriem, ar režisoru, ka būtu nepieciešams, lai aktrise pavirzās metru pa kreisi. “Vai mēs tā varam darīt?” – “Jā, mēs tā varam darīt”, un visi ir ieguvēji. Koncertā nav ne laika, ne tādas prakses, jo katru reizi solists kustēsies citādi… viņš var ieskriet pat zālē, iepriekš nevienam nesakot. Man kā gaismotājam tas būs stress, jo konkrētajā koncertā mums var nebūt atbilstošas kustīgas aparatūras.

Koncerts ir daudz ātrāka shēma, kurā principā gaismai nav atvēlēts laiks, šeit gan runāju vairāk par Latvijas apstākļiem. Jauka lieta ir taimkods, sinhronizācija, kas, ieguldot laiku sagatavošanās procesā, ļauj automātiski noteikt, kur mūzika sākas, kur beidzas un kurā sekundē būs kāpinājums. Atliek tikai aizbraukt uz vietas, ļoti tehniski pārbaudīt visas pozīcijas, un sākam! Pēc tam savācam pulti un laižam uz nākamo vietu. Tur nav nedēļas, lai skatītos, lai mēģinātu, lai atrastu labāko. Jābalstās vai nu uz ideju, vai gaismu programmēšanu… Koncertā, gribētos teikt, vienkārši ir jāmeklē veidi, kā cilvēkus pārsteigt. Kas diemžēl tagad parādās arī teātrī, jo cilvēkiem patīk, ka viņus pārsteidz. Bet teātrī tā tomēr, manuprāt, nevajadzētu būt, vajadzētu nedaudz vairāk cīnīties par ideju, par domu. Bet, jā, pēdējā laikā sanāk strādāt daudzos koncertos.

Tā ir iespēja iztrakoties?

Jā! Strādājot gan koncertos, gan izrādēs, var atrast detaļas, ko izmantot no izrādes koncertā un no koncerta izrādē. Jo šīs specifikas – teātra un koncerta gaismas – protams, atšķiras. Izrāžu gaismotājam jābūt nedaudz jūtīgākam. Koncertā – iedodam priekšgaismu, redzam mūziķi, un viss, pēc tam mēs viņu aizmirstam. Pārējais ir puķīšu taisīšana, midžināšana, dūmu pūšana, un koncerts ir gatavs. Teātra cilvēks arī koncertā var iedot ne tikai vienu lielu gaismu uz mūziķi, bet darboties nedaudz jūtīgāk, smalkāk, dzīvāk. Latvijā ir pāris fantastisku koncertu gaismotāju, bet liela daļa ir ļoti brutāla gaismošanas veida piekritēji. “Jums to mūziķi vajag redzēt? – O.k.” Jo patiesībā šādam gaismotājam nevajag mūziķi, bet tikai, lai var redzēt gaismas starus.

Pirms brīža jūs runājāt par solistu, kas var ieiet zālē un nonākt pilnīgā tumsā. Kā ir ar aktieriem? Aktieris pats izrādes laikā ieiet tumsā īsti nemaz nedrīkst, bet runā, ka jaunāko aktieru vidū (un ne tikai) aizvien biežāk gadās, ka īsti gaismu nemaz nejūt.

Tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka. Aktieris nedrīkst nejust gaismu. Nu nedrīkst. Jo tad viņš dara pāri sev. Ir atsevišķi gadījumi, kad tā gadās. Protams, ka mizanscēna vairs nav tik stiprs jēdziens, kā tas bija pirms desmit gadiem, bet kaut kā jau sadzīvojam.

Bet gadās jau tik un tā, ka aktieris nav trāpījis gaismā.

Ir bijuši interesanti stāsti: “Kāpēc tu nestāvēji noteiktajā punktā?” – “Man spīdēja acīs...”

Jo paspert solīti jau var gandrīz vienmēr.

Ir aktieri, kas gaismu jūt ļoti labi, un tā reizēm ir bauda – strādāt ar aktieri, kas jūt gaismu... Spilgtākais piemērs ir Dita Lūriņa. Man ir vienkārši prieks skatīties, kā viņa jūt gaismu. Pat ja viņa ir nedaudz trāpījusi garām, kā viņa māk iepeldēt atpakaļ tajā starā... Neviens skatītājs zālē nepamanīs, ka viņa to darīja tāpēc, ka nebija gaismā.

Vai ir sanācis gaismot dejas izrādes?

Jā.

Kāda ir šo izrāžu specifika? Dejotājiem tomēr ir ļoti konkrētas atrašanās vietas.

Tas arī atkarīgs no gaismu partitūras. Izgaismot konkrētu objektu, laukumu mēs varam jebkur – koncertā, teātrī, dejā. Bet, cik man ir nācies strādāt ar deju, tas tomēr bijis nedaudz lielākos laukumos. Punkti vispār ir vairāk tāda koncertu lieta. Gaismas punkts pats par sevi ir nedabisks. Kur mēs dabā varam redzēt gaismas punktu?

Caurā jumtā.

Jā, tieši tā. Bet mana pieredze ar laikmetīgo deju tomēr bijusi vairāk tāda zīmēšana ar akvareļiem. Lieliem laukumiem. Un jumtā caurumu nebija. (Smaida.)

Teātru izrādēs turpina pieaugt video projekciju izmantojums, bieži vien ar to iezīmējot un pat aizstājot scenogrāfiju. Cik ļoti tas ietekmē, traucē jūs kā gaismu mākslinieku?

Video projekcija, projektors, ekrāni, televizori – tas viss ir mana darba sastāvdaļa. Mēs par to runājam kā par atdalītām lietām, bet īstenībā tie ir instrumenti, ar kuriem arī man jāstrādā. Ļoti daudzās izrādēs es pats esmu izmantojis projektoru, jo saprotu, ka ar parastu prožektoru nevarēšu panākt tādu efektu, kā izmantojot projektoru. Projektoram ir pilnīgi cita gaismas specifika, bet tas arī ir gaismas devējs, tā ir gaisma. Viss ir vienots un nedrīkst traucēt cits citam. Gaismu mākslinieks nedrīkst teikt, ka viņam traucē projekcija, jo tā ir viņa darba sastāvdaļa.

Tātad tomēr ir loģiski, ka “Spēlmaņu nakts” nominācijās pavīd “Gada gaismu vai video mākslinieks”?

Jā.

Skats no Nacionālā teātra izrādes "Asins kāzas" // Foto – Kristaps Kalns

Mēdzat doties uz savām izrādēm veikt “kvalitātes kontroli”?

Jā, reizēm, brīvā gaisotnē iemetu aci, vai viss notiek tā, kā vajadzētu. Jo jāuzpasē ir visi. Arī mani jāuzpasē. Reizēm tajās divās nedēļas, ko pavadi kopā ar cilvēku, kurš turpmāk gaismos šo izrādi, kuram esi atdevis to sajūtu, kā visam vajadzētu būt... var būt, ka viņš nav līdz galam to sajūtu noķēris. Un tad tu paskaties un saki: “Vēl vienu sekundi pagaidi ar fināla gaismas pāreju... un tad būs!”

Varat nosaukt izrādi, ko pats uzskatāt par savu labāko, nozīmīgāko – tādu, ko ielikt “zelta rāmītī”?

“Asins kāzas” [NT, režisors Vladislavs Nastavševs – aut.]. Tas bija foršs, smags process, no kura beigās izveidojās fantastisks mākslas darbs. Ļoti reti gadās tā, ka var teikt – jā, šoreiz uztaisīju forši. Ka bija labs darbs. Tomēr ir pieredzētas vēl daudzas ļoti labas izrādes.

Drukāt 

Atsauksmes

  • Do 28.04.2017

    GAISMA ir tā, kurā dzīvojam. Bez nekust. Brīnišķīgi, ka to var saistīt ar mākslu, kas gaismošanu ietver. Apsveicu!

Rakstīt atsauksmi




Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt