Lauma Mellēna-Bartkeviča 03.05.2017

Dialogi ar citādo, laiku un sevi

Foto no personīgā arhīva

Aprīļa pēdējā nedēļa liek domāt par teātri kā komunikāciju, kā sarunu starp iestudējuma veidotājiem un publiku ierobežotā laiktelpā, bet ar dažādas intensitātes paplašinājumiem skatītāja apziņā gan izrādes brīdī, gan pēc tam. Tas liek domāt par iekšēju dialogu, meklējot atbildi uz  jautājumu, kāpēc dažkārt pat trāpīgi mērķētas izrādes netrāpa sirdī.

25. aprīlis. Beidzot aizgāju uz Mārtiņa Eihes un Jāņa Baloža veidoto izrādi  “Mana māsa” Dailes teātra Kamerzālē, iestudējuma sociālās ievirzes iedvesmota. Izrādes stāsts ir par divām māsām, no kurām vecākajai jau bērnībā diagnosticēts autisms un garīgās attīstības traucējumi, bet jaunākā, kļūstot patstāvīga, nolemj par māsu rūpēties ikdienā, un tas izdodas ar panākumiem līdz brīdim, kad, zaudējot darbu, pamazām izsīkst iztikas līdzekļi, pēc tam arī optimisms un cīņasspars. Autoru iecere acīmredzot ir panākt auditorijas līdzpārdzīvojumu, spiežot domāt par “neērtām” tēmām, pie kādām mūsdienu Latvijas sabiedrībā, vismaz tās lielākajā daļā, diemžēl  joprojām pieder arī cilvēki ar īpašām vajadzībām, vienlaikus mēģinot norādīt uz “valsts” nepietiekamo uzmanību šajā jautājumā. Tas top skaidrs jau apmēram pirmajās piecpadsmit minūtēs, vēl jo vairāk tādēļ, ka Kamerzālē spēles laukums šoreiz ir galds zāles vidū, ap kuru sēž skatītāji, un paģērošais tuvplāns liek mazliet sajusties kā vuāristei, taču šos noteikumus ir viegli pieņemt. Ilze Ķuzule-Skrastiņa satriecoši apguvusi cilvēka ar attīstības traucējumiem kustību plastiku, neticamo ticamības spriedzi saglabājot divu izrādes stundu garumā. Ieva Segliņa drosmīgi cīnās ar mazā spēles laukuma “kā uz delnas” specifiku, par drošāko pamatu izvēloties tekstu. Taču darbības attīstības dinamikas trūkums ātri vien vairāk par aktrisēm liek vērot skatītājus, piešķirot izrādei antropoloģisku dimensiju un ļaujot klasificēt savu klātbūtni tajā kā ietvertu novērojumu. Asprātīgs paņēmiens ir izmantot aktrišu īstos vārdus, attiecinot tos uz viņu atveidotajiem tēliem apgrieztā kārtībā – Ieva tēlo Ilzi, bet Ilze – Ievu, un šī spēle ir tikai viens no elementiem, kas liecina par režisora un dramaturga vēlmi nojaukt robežas starp teātra un dzīves realitātēm. Taču mazliet traucē vispārinošie un didaktiskie mājieni par politiķiem, kuru uzvārdus Renāra Kaupera izpildītās dziesmiņas “Alfabēts” ritmā rindo abas māsas, viena mācot, bet otra –apgūstot alfabētu, sevišķu uzmanību veltot burtam “Ī” un uzvārdam “Īvāns”… Laiks ir postmoderni dezorganizēts, Ilzei paralēli lasot priekšā Ievai un skatītājiem savu dienasgrāmatu, kamēr darbība notiek gan pagātnē, gan tagadnē. No satura viedokļa pārsteigumu nav, drīzāk urda ziņkārība atšifrēt pavisam konkrētus cilvēkus, kuru stāsti izmantoti satura veidošanā, jo ir pazīmes, ka tas pat varētu izdoties – nav jau nemaz tik daudz to, kas pēc Doma kora skolas iestājas Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, paralēli liek eksāmenus Mūzikas akadēmijā un t.s. “zviedros” jeb Rīgas Ekonomikas augstskolā, beigās izvēloties pēdējo. Iekšēji noķiķinu arī izrādes lūzuma punktā, kad Ilze  pēc trešās nokavēšanās pa tālruni tiek atlaista no darba, un to izdara reklāmas aģentūras šefs (jo runa ir par maketa nodošanu), vārdā Ēriks. Pat ja visi personāži un notikumi ir izdomāti vai vismaz samiksēti, skaidrs, ka Rīga tomēr ir īsts pīļu dīķis, kur pat transformētā teātra realitātē var izpeldēt kaut kas negaidīti pazīstams. Taču pārsteidzošā kārtā tas iedarbojas nevis līdzpārdzīvojuma labā, bet tieši pretēji – apliecina stāsta simulakra dabu un liek, citējot Henrietas Verhoustinskas recenzijā aprakstīto pašironisko izjūtu, kā “vēsai beibei” gaidīt, kā tad autori būs izvēlējušies “uzspiest” uz publikas emocijām. Un tas tiek izdarīts ar salvešu paciņas palīdzību – īsi pirms fināla, pirmajai rindai Ieva (slimā māsa) uzstājīgi izdala papīra mutautiņus, tātad skaidrs – jāgatavojas paraudāt. Protams, nav tā, ka izrāde spētu atstāt pilnīgi vienaldzīgu, bet par finālam sekojošo skaļo šņukstēšanu tumsā esmu patiesi pārsteigta un pat iepriecināta – tātad par spīti manai skepsei autoriem ir izdevies sasniegt mērķi. Aizkustinošāko brīdi un arī mulsinošākās izjūtas piedzīvoju pēc izrādes. Ārā līst, un es steidzos uz sabiedrisko transportu. Pirms manis autobusā ielec vīrietis, kurš sēdēja man pretī pa diagonāli izrādes laikā. Viņš paskatās man acīs un tūlīt novēršas, slēpdams asaras. Pārņem savāda kauna un gandarījuma sajūta reizē.

Skats no DT izrādes "Mana māsa". Ieva – Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ilze – Ieva Segliņa // Foto – Daina Geidmane

27.-29. aprīlī kopā ar kolēģēm dodamies kopt akadēmisko lauciņu starptautiskajā konferencē “Across Borders 2017: Cultures in Dialogues” (“Pāri robežām 2017: Kultūras dialogā”) Tartu, Igaunijā. Intensīva, patīkama un mazliet nogurdinoša pieredze, bet visam kā putukrējuma cepurīte – jaunatvērtais Igaunijas Nacionālais muzejs (Eesti Rahva museum). Laikmetīga, pārdomāta un pārliecinoša ekspozīcija, kurā noteikti būs jāatgriežas satura dēļ, jo pirmajā reizē sajūsma par formu pārspēj visu – mūsdienu tehnoloģiju iespējas roku rokā ar vēsturiskiem artefaktiem un skaidru komunikāciju, kuras pamatā ir veselīga nacionālā pašapziņa un izpratne par kopējo, sabiedrisko labumu nācijas līmenī. Tomēr izglītības reformai pirms ceturtdaļgadsimta Igaunijā ir izšķiroša nozīme sabiedrības domāšanā. Protams, naivi jautāt, kāpēc mēs Latvijā tā nevarējām?  Apmēram kļūst skaidrs, cik ilgā laikā sēto varētu sākt pļaut. Skumji. Bet ir tā, kā ir.

30. aprīlis. “Nora” Jaunajā Rīgas teātrī. Māra Ķimele un Ibsens… Šķiet, tam vajadzētu būt spēcīgi. Bet nav. Un ne jau mūsdienu vidē pārceltā darbība, kas ir tikai loģisks lēmums, ir par cēloni blāvajiem tēlu raksturiem. Tie drīzāk šķiet cēlušies no tā, ka galvenās lomas uzticētas aktieriem, kuri vai nu no tām baidās, vai sev atvēlētā talanta robežās īsti nav “atraduši” tēlu šajā režijas lasījumā, kurā ir padaudz balto plankumu. Pirmkārt, atteikšanās no bērnu līnijas (šajā Ķimeles interpretācijā Norai nav trīs bērnu) automātiski pārbīda akcentus varoņu rīcības motivācijā, taču tas nav izdarīts pārliecinoši, jo pretī netiek likta līdzvērtīga drāma, bet gan sadzīviska melodrāma ar demonstratīvu gredzena un atslēgu atstāšanu uz “tumbočkas” un pavēstījumu, ka iedomātais princis baltā zirgā izrādījies parasts egoists, ar kuru, visticamāk, pavadīt vēl astoņus (!) gadus, tēlojot “mazulīti’”, nav vērts.  Vai tiešām Ibsens šodien līdz sieviešu (tak jau lielākā daļa teātra auditorijas) apziņai aizvadāms tikai sieviešu žurnālu līmenī? Ja tā, tad tiešām ir bēdīgi. Patīkami, protams, ka Ķimele izvairās no tiešas didaktikas un tādiem uzsaukumiem kā apmēram “Esi tu pati!”, tomēr tālu no tā nav. Otrkārt, Jana Čivžele “čivinošās” Noras tēlā ir jauki atbruņojoša, bet tēla attīstības portretējumam pietrūkst vai nu profesionāla brieduma, vai precīza uzdevuma. Jaunās, pārtapušās Noras, domājams, iecerētajam attēlojumam aktrise pietuvojas skatuves partnerības brīžos ar Kaspara Znotiņa doktoru Ranku, kas šajā izrādē ir kolorītākais un dinamiskākais tēls ik kustībā, ik skatienā, ik frāzē. Sevišķi spēcīga ir epizode ar ugunīgo tarantellu, kad slimais doktors, nāves apziņas un nesenās atzīšanās iedvesmots, laižas makabriskā virpulī ar  tikpat izmisušo Noru. Skatītājs ierauga Noras būtību tikai citu tēlu atspulgā.  Ivara Krasta atveidotais Helmera tēls ir atbrīvots no jebkāda “morāliskā” pārākuma jau sākumā – viņš ir acīmredzams karjerists, tipisks “japītis” ar mietpilsoniskiem priekšstatiem par izdevušās dzīves pazīmēm. Jebkādas simpātijas, kas tradicionāli  lugas sākumā varētu rasties pret šo vecās kārtības, tomēr principu cilvēka iemiesotāju, ir izslēgtas. Un histērijā pēc Krogstā vēstules atvēršanas šis Helmers kļūst pat nožēlojami mazisks. Arī aktiera sniegumā iereibuša cilvēka atveidojums diemžēl ir pārliecinošāks par teatrālo sašutumu izrādes kulminācijā. Anda Stroda Krogstā savā atkailinātajā eksistenciālismā šoreiz kļūst par cilvēciski daudzkrāsaināko tēluun varētu būt pat aizraujošs paradokss, ja vien šāds akcentējums būtu veidots apzināti, nevis radies tādēļ, ka “tā sanācis”. Kopā ar Ivetas Poles mātišķo un vientuļo Kristīni šoreiz ibseniskai smeldzei drīzāk liek atklāties otrajā plānā.

Skats no JRT izrādes "Nora". Helmers – Ivars Krasts, Nora – Jana Čivžele // Foto – Jānis Deinats

Šķiet, arvien biežāk teātra auditorijā nākas saskarties ar krasi atšķirīgu vienas un tās pašas izrādes pēcgaršu un vērtējumu. Tas liecina par to, cik liela nozīme ir individuālajai uztverei un personiskajai pieredzei. Līdz ar to aizkustinoši konkrēts kategoriskums, neatkarīgi no viedokļa satura, ir tikai viens no uztveres spēlīšu artikulējamiem rezultātiem skatītāja (vai kritiķa) galvā. Tāpat kā dienasgrāmatas piezīmes, ko ļauts izlasīt arī citiem.

Drukāt 

Atsauksmes

  • provēsim 09.05.2017

    Ja Ķimeles režijā NAV trīs bērnu, tad atvainojiet lugas problēmu un Noras izšķiršanās tam, kas ir izmisuma pamatā zūd pamatjēga. Tā vietā tiek likta cita, bet vai tas ir nopietni. Varbūt pamēģināt uzvest Otello bez Jāgo un Otello, Dezdemonas konflitktiem un sadursmēm. Būtu ļoooti interesanti. Nespēju neņemt vērā, ka Māra Ķimele ir KA pasniedzēja gan režijā, gan aktiermeistarībā.

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt