Dace Grants 19.04.2011

Mīlēšanās ar gudrību vai gudrības mīlestība?

Puiši smaržoja pēc apelsīniem. Sula tika izspiesta, augļa smaržojošā miziņa tapa sadalīta un likta lietā kā apģērba rotājums, apelsīnu daiviņas mētājās pa netīro ģērbtuves grīdu, līdz tika paceltas un, sulai šķīstot uz visām pusēm, aizrautīgi notiesātas vai ar atsitienu pret sienu ielidinātas nelielajā izlietnē, kas kā melnais caurums uzsūca to, kas zināmajiem puišiem vairs nebija nepieciešams. Citronu tur nebija, lai gan tad jau tas, kā minēja divi futbolisti, būtu stāsts par meitenēm.

Izrādes režisoru Vladislavu Nastavševu, kurš režiju un aktiermākslu apguvis attiecīgi Londonā un Sanktpēterburgā, Latvijas teātra vide ievēroja pagājušogad, kad „Dirty Deal Teatro” telpās sāka izrādīt pēc Ivana Buņina garstāsta motīviem veidoto izrādi „Mitjas mīlestība”, kas vēlāk ieguva Spēlmaņu nakts un Dienas gada balvas kultūrā nominācijas. Augstu novērtējumu režisors saņēmis arī no Krievijas teātra profesionāļiem, 2010. gada vasarā saņemot stipendiju „Teātra iniciatīvu atbalstam”.

Ņemot vērā pieredzi, kas iegūta, noskatoties režisora pirmo veikumu „Dirty Deal Teatro”, jau nojautu, ka Vladislava Nastavševa jaunākā izrāde būs bauda sajūtām un darbs prātam. „Puiši smaržo pēc apelsīniem” ir amerikāņu rakstnieka Gaja Davenporta tāda paša nosaukuma stāsta pārnesums uz skatuves. Pats stāsts, kas veidots apziņas plūsmas tehnikā, atspoguļo divu jaunu futbolistu sarunu par ikdienišķām lietām, kas kontrastē ar divu pavecāku antropologu dialogu par pirmatnējo cilvēku un tā mītisko domāšanu. Lai arī stāsta divi pāri tā arī netiekas, un viņus vieno vienīgi darbības vieta – kāds parks Parīzē, abas sarunas idejiski papildina viena otru. Arī izrādē šis nodalījums un šķietamais tuvums palicis nemainīgs, tomēr acīm redzami palikuši tikai jaunie puiši – Robinē (Jurijs Djakonovs) un Peronī (Toms Auniņš), kamēr antropologu (Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš) groteskas stilā ietērptā saruna atklājas tikai kā audioieraksts – caur garas, lokanas drāts virsotnē piestiprinātu apaļu skandu, kas kustas metronomam līdzīgā manierē.

Izrādes startam skatītājus noskaņo viegla un gaisīga franču mūzika, kas sievietes dūdojošā balsī netieši liek manīt, ka darbības vieta ir Francija. Priekšā arī paša režisora un Didža Breidaka askētiski veidotā scenogrāfija; skatuves labajā pusē atrodas nodriskāts ģērbtuves skapītis, kreisajā – maza, pusapaļi veidota izlietne, virs kuras novietots apķepis spogulis. Gaismas izdziest, un rāmo mūziku aizstāj minēto antropologu saruna par kādu iezemiešu cilti – trumajiem. Kaimiņu cilts ir pārliecināta, ka trumaji spēj zem ūdens gulēt, tādēļ, kā min viens no antropologiem, „siloģisms – cilvēks nevar gulēt zem ūdens, trumaji ir cilvēki, tādējādi trumaji nevar gulēt zem ūdens – nedarbojas”. Šajā brīdī skatuve izgaismojas, lai acīm pavērtos 30. gadu treniņtērpā ģērbies un dubļiem noklātais Jurija Djakonova attēlotais Robinē. Jaunais futbolists uzsāk, šķiet, ierasto mazgāšanās rituālu; lēni un rūpīgi tiek nomazgāts un no dubļiem attīrīts jaunā sportista ķermenis. Ātri vien uz skatuves parādās Toma Auniņa atveidotais Peronī, lai saģērbtos, aizsteigtos uz futbola maču un drīz vien atkal atgrieztos. Bezvārdu epizodē uzmanību saista tieši tās naturālistiskā daba, ko pārtrauc kārtējais audio fragments. Šāda ir gan Gaja Davenporta stāsta, gan Vladislava Nastavševa izrādes uzbūve. Puišu attiecības jau pirmajā mirklī viegli nolasāmas; vecākais – Robinē, jaunajam, junioru komandas kapteinim Peronī ir elka vietā, tomēr tas netraucē viņam ik pa laikam vecāko viegli pakaitināt vai ar savām darbībām izaicināt Robinē.

Ņemot vērā to, ka Davenporta stāsts nesniedz tikpat kā nekādu ieskatu abu puišu izcelsmē, jaunie režisori savus personāžus attēlo precīzi; jūtams, ka pie tēlu analīzes un darbību pamatojumu strādāts rūpīgi, tomēr, lai arī cik pārliecinoši nedarbotos Jurijs Djakonovs un Toms Auniņš, tomēr tā arī nekļūst skaidrs, kas viens otram ir abi futbolisti, un, kāpēc viņi vispār „nosit” laiku kopīgā sarunā, kas dažbrīd izaug līdz pusnopietnam kautiņam vai intīmam dialogam izrādes finālā. Konkrētības trūkums, iespējams, ir tas, kas traucē režisoriem – aktieriem spēlēt vēl pārliecinošāk. Mazu vilšanos varbūt pat sagādā Jurija Djakonova tēlojums. Aktieris, kurš pēdējo sezonu laikā iemantojis gan skatītāju, gan režisoru uzticību ar savu darbu tādās izrādēs kā: „Klusā daba”, „Bikts”, „Mitjas mīlestība” (nule arī debitējis ar lomu Elmāra Seņkova veidotajā izrādē „Graņonka” un Ineses Pudžas režisētajā izrādē „Ziema”) šajā izrādē nekur tālu no sava paštēla nav ticis, kamēr Toms Auniņš, kuru iznācis redzēt pāris režisoru studiju darbos, patīkami pārsteidz ar tēla atveidošanas vieglumu. Lai gan nedaudz jūtams Toma Auniņa regulāras aktieriskās prakses trūkums, viņa Peronī atklājas kaut kas no pirmatnējā cilvēka; kā īsts dabas bērns viņš ēd skatītājiem neredzamos zāles stiebrus, aizrautīgi ķer no griestiem pilošās ūdens lāses un aicina Robinē doties uz netālo mežu, lai nobaudītu lakricas saknes. Jurija Djakonova Robinē atstāj slīpēta, pašpārliecināta jaunekļa iespaidu, kurš kā kundziņš sēž uz skapjaugšas un dod padomus mazāk pieredzējušajam Peronī.

Dzīvu bildi spēj uzburt arī audiālais vecāko kungu (Kaspara Znotiņa un Viļa Daudziņa) dialogs; jūtams, ka Vilis Daudziņš izbauda kaut tikai verbālu, bet tomēr – iejušanos padzīvojoša intelektuāļa ādā (ja programmiņā nebūtu minēts, grūti būtu atpazīt aktiera balsi). Būtiski šķiet atzīmēt, ka Vladislava Nastavševa izrādē futbolisti ir kā antropologu izrunāto ideju nesēji; šeit individuālisms un pārdzīvojums ir otršķirīgs. Priekšplānā izvirzās primitīvā, mītiskā (futbolistu) un modernā, racionālā (antropologu) pretnostatījums. Pagrūti uztvert ar nopietnību dzirdamos pieņēmumus par iezemiešu ierašām, vēsturi un filozofiju, ja aktieru Kaspara Znotiņa, bet jo īpaši Viļa Daudziņa runas veids ir tik izteikti pārspīlēts; uz aktieru runāto, ik pa brīdim iespurdzoties, reaģē kāds intelektuālis ap gadiem 40, kamēr viņam blakus sēdošajam divdesmitgadniekam daudz uzrunājošākas (varbūt pareizāk teikt – saprotamākas) šķiet ainas, kurā sportisti ar baudu izķidā apelsīnus vai līksmi laistās ar ūdeni. Kas nu kuram, tā teikt. Un tomēr. Kariķētie antropologi liek prātot, vai pašam režisoram daudz tuvāks (iespējams arī nenovērtētāks) nešķiet mītiskais, primitīvais, pirmatnējais, sajūtamais, sasmaržojamais utt.

Pats režisors izrādi definējis kā fiziskā un radio teātra kolāžu; drīzāk teiktu, ka izrāde tapusi naturālisma estētikā; līdz sīkumiem izstrādātas detaļas darbojošos personu apģērbā, interjerā, rekvizītos. Nekādas butaforijas, uzsvars uz autentiskumu, it kā pasvītrojot, cik ļoti attāla no reālās dzīves ir teorētiskā un analītiskā domāšana. Un tomēr paradoksāli – „Puiši smaržo pēc apelsīniem” piespiež domāt analītiski, jo citādi pāri paliktu vien divi savstarpēji nesaistītu sarunu karkasi. Izrādes laikā, kā arī ilgu laiku pēc tās nodarbina viens jautājums (visticamāk - pats būtiskākais) – ko Vladislavs Nastavševs ar izrādi ir vēlējies pateikt? Ļoti iespējams, ka režisora vēstījums pazūd pārblīvētajā informācijas daudzumā, kas jāsaņem aptuveni pusotru stundu garajā izrādē. Finālā vēl tikai jāpiebilst, ka prātā kā mentāla bilde saglabājas smaržīgie puiši, nevis viedie večuki ar tieksmi uz paštīksmināšanos. Bet visticamāk, ka četrdesmitgadniekam, kurš sēdēja kaimiņos, būtu diametrāli pretējs viedoklis.

 

* Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mākslas apakšprogrammas 1. kursa maģistrantūras studente.    

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt