Atis Rozentāls 03.12.2012

Starp pieciem jasmīnkrūmiem

Numeroloģijas speciālisti varētu nākt klajā ar versijām, kāpēc Joza Miltiņa Panevēžas drāmas teātra jaunākais iestudējums „Jasmīns” tik lielā mērā saistīts ar skaitli 2. Šoruden divos teātros (Panevēžā un Latvijas Nacionālajā teātrī) burtiski vienlaikus iestudēta šī 2002. gadā sarakstītā Ingas Ābeles luga, Mārai Ķimelei Lietuvā mēneša laikā ir divas pirmizrādes (bez „Jasmīna” arī Pēra Ulova Enkvista „Lūša stunda” Klaipēdas drāmas teātrī, kuras pirmizrāde notika 28. septembrī). Savukārt Panevēžas teātrī divas izrādes pēc kārtas iestudējuši latviešu režisori – iepriekšējo sezonu noslēdza Regnāra Vaivara „Bračku” iestudējums, bet šo iesāka M. Ķimeles izrāde. Un bez šiem diviem jauniestudējumiem jau vairākus gadus Miltiņa teātra aktīvajā repertuārā bija divas Māras Zālītes lugas – „Margarēta” un „Visi cilvēki ir kaķi” („Zemes nodoklis”). Zīmīgajā divnieku ķēdē neierakstās vienīgi scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša noorganizēto jasmīnkrūmu skaits – uz skatuves tie ir veseli pieci.

Vispirms īsos vārdos par Miltiņa teātri un tā pašreizējo situāciju. Savulaik teju svētceļojuma vietas statusu ieguvušais teātris pēdējos gados ir stipri mainījies un, pēc pašreizējā direktora Romualda Vikršaiša vārdiem, nākas krietni pūlēties, lai pievērstu galvaspilsētas kritiķu uzmanību. Šobrīd Panevēžā ir trupa, kas veidojusies no aktieriem ar dažādu pieredzi un izglītību, teātrim ilgus gadus nav bijis sava aktieru kursa, un šobrīd tam nav štata režisora. Pēdējais mēģinājums pie tāda tikt bijis pirms divām sezonām, kad vienu gadu teātri vadīja Latvijā labi pazīstamais Rolands Atkočūns. Tieši viņam pieder ideja par Regnāra Vaivara un Māras Ķimeles uzaicināšanu. R. Vaivars saka, ka lietuviešu aktieri raduši strādāt atšķirīgi, tāpēc no kopīgās izrādes radīšanas viņam nācās atteikties un lielā mērā uz Panevēžas skatuves pārcelt gatavu sižeta karkasu no Jaunā Rīgas teātra „Bračkām”. Tomēr rezultāts ir visnotaļ respektējams un, kā liecināja publikas reakcija otrajā pirmizrādē, ko man bija izdevība noskatīties jūnijā, Panevēžas publikai šis stāsts gana labi gāja pie sirds. Savukārt, mēģinot uztvert publikas noskaņojumu „Jasmīna” starpbrīžos, uzmanību piesaistīja kāds noklausīts dialogs – uz kāda vecāka kunga jautājumu, kā patīk izrāde, jauns puisis atbildēja ar vārdu „linksma” – grozies, kā gribi, bet vārdnīca tulkojumā piedāvā jēdzienu „smieklīgs”. Un nevar noliegt, ka ir zināms pamats šim puisim piekrist.

Nacionālā teātra reklāmas avīzē Inga Ābele stāsta, ka pārstrādājusi lugu, izņemot no tās pērtiķus – tēlus, kuru interpretācija līdzšinējos lugas iestudējumos bija sagādājusi objektīvas grūtības. Viesturam Kairišam United Intimiacy pērtiķi bija bērni maskās, bet Gaļinai Poļiščukai Krievu teātrī - striptīzdejotāji. Tieši pērtiķu klātbūtne lugā dod mājienu, ka tā uztverama ne gluži reālistiskās koordinātās. Pēc veiktajām izmaiņām abi jaunie iestudējumi - gan Valteram Sīlim Nacionālajā, gan Mārai Ķimelei Panevēžā – ir uztverami daudz „miesiskāk” un „vieliskāk”. Ja 2003. gadā Līgas Ulbertes recenzijā par V. Kairiša izrādi varam lasīt, ka režisors atteicies no lugas sadzīviski sociālā slāņa (recenzija pilnībā lasāma šeit), tad M. Ķimele Panevēžā piedāvā iestudējumu, kas sadzīviskajā konkrētībā stāv stabili ar abām (vai visām četrām) kājām, eksistenciālu drāmu nomainot ar romantisku melodrāmu.

Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija Ķimeles izrādei piedāvā simbolu – mājas tumšbrūnās sienas ir ieliektas un atgādina darvotu laivas korpusu, kurā izsists caurums – logs. Tieši tajā parādās pirmais jasmīnkrūms, kad Jasmīne iesnaužas un istabā ienāk māte (Sapnī? Realitātē?). Vēlāk sienas tiek sadalītas fragmentos, bet ziedošo krūmu skaits uz skatuves pieaug – divi, trīs, līdz kādā brīdī skatuve slīgst leknos zaros ar baltiem ziediem – trīs lielāki un divi mazāki krūmi, kuriem trešajā cēlienā turklāt birst ziedlapiņas. Tiesa, režisore vēlējusies pastiprināt iespaidu un gluži lieki no kreisās kulises ar gaisa pūtēju tiek birdinātas papildus ziedlapas, radot bezmaz komisku iespaidu. Personāžu apģērbs ir mūdienīgs, vienīgi ar mātes tēlotāju Astu Preidīti kostīmu mākslinieces Inga Bermaka un Agnese Stabiņa apgājušās nežēlīgi, saģērbjot puķainās biksēs un uzliekot galvā cirtainu parūku, radot novecojušas un mazliet infantilas bijušās hipijmeitenes iespaidu.

Režisore pirms pirmizrādes bija izteikusies, ka izrāde būs par sievietēm. Tas nolasāms visai skaidri – ir nepārprotami iezīmēts, kurš ir stiprais dzimums. Jasmīnes lomā organiska un sievišķīgi pievilcīga ir jaunā aktrise Inga Jarova. Viņas Jasmīne necenšas ciest citu vietā, viņas reakcijas uz notiekošo ir tiešas un dabiskas, bez pārspīlēta dramatisma, lai arī situācija ar parādiem ir izmisīga. Taču parādu vaininieks – vīrs Artis – parādās izteikti nepievilcīgs, radot ļoti lielu ticamību, ka viņu tiešām var neieredzēt bez īpaša iemesla. Aktiera Donāta Kalkauska izpildījumā Artis ir ņerkstošs, nevarīgs, kaitinošs tips, kuru savaldīt var vienkārši – sagrābjot kā puiku aiz matu cekula. Ja kopumā D. Kalkausks ar lomu tiek galā visnotaļ atzīstami, tad aina, kurā Artis streipuļo piedzēries, ir atbaidoši pārspīlēta un samākslota. (Tā kā ne tikai šis aktieris, bet arī Viktora lomas atveidotājs Deivids Rajunčjus diezgan bezgaumīgi ālējas dzēruma skatos, rodas sajūta, ka režisore to pieļāvusi apzināti.) Izteikti komiskā manierē parādās bankas darbinieks Vladimirs Verdi, kura neveiklības pastiprināšanai aktieris Vītauts Kupšis liek savam varonim satraukuma brīdī arī stostīties. Nepatīkamais darbiņš – mantas aprakstīšana – labi skolas tikai tāpēc, ka blakus ir kolēģe un mīļākā Ilze Bite – aktrise Ligita Kondrotaite iezīmē tipisku ierēdni, kura pirms svešo mantu pārcilāšanas rūpīgi uzvelk baltus cimdiņus. Stumdāms un grūstāms – atbilstoši I. Ābeles lugai – ir arī īrnieks Viktors, kurš šajā variantā ir pavisam jauns puisis, savukārt viņa mīļotā sieviete Lana – kalsna un redzami vecāka rudmate ar ugunīgu temperamentu, tajā pat laikā aktrise Inga Talušīte nepārspīlē un noturas labas gaumes robežās. Stipro sieviešu plejādē iederas arī Irēnas Vasjulītes atveidotā vecmāmiņa Ģertrūde, kura pret spieķi nevis atbalstās, bet drīzāk ar tā palīdzību mēra soļus, it kā steigdamās vēl sakārtot šo pasauli, kamēr jumts nav uzgāzies uz galvas. Savukārt jau minētā A. Preidīte, kuru pavasarī Rīgā varējām vērot ļoti pārliecinoši atveidojam M. Zālītes Margarētu, šajā izrādē šķiet īsti neatradusi savai varonei atbilstošu intonāciju.

Visbūtiskākās pārmaiņas, „amputējot” pērtiķus, piedzīvo Mihaēla tēls. Mārai Ķimelei viņš nenāk, lai izārdītu trauslo mieru un atstātu tukšumu, tas nav tāds Mihaēls, par kuru 2003. gadā pēc V. Kairiša izrādes Silvija Radzobe rakstīja: “Tas drīzāk ir Mihaila Ļermontova ļaunais, bet neatvairāmais Dēmons, kurš, atmodinājis sievietē seksualitāti un pazudis, noārda viņu kā personību un atstāj komas stāvoklī – klaiņojam prāta un ārprāta pierobežā. Svešais tiek traktēts kā bezgala vilinošs un neapšaubāmi iznīcinošs spēks” (recenzija pilnībā lasāma šeit). Panevēžas izrādē Mihaēls ir mākslinieks, kurš ierodas atmodināt emocijas ikdienas nomāktajā Jasmīnē, bet arī pēc aizbraukšanas (būtībā bēgšanas) neatstāj aiz sevis saārdītu haosu. Skanot valdzinošām ģitāras skaņām, šis Mihaēls nāk kā personāžs no Ričarda Neša lugas „Lietus pārdevējs”, lai atmodinātu jaunajā un nenoliedzami pievilcīgajā Jasmīnē apslāpēto vēlmi mīlēt un tikt mīlētai. Lai romantizētu šo attiecību līniju, Māra Ķimele īsina divas ļoti būtiskas lugas epizodes. Viņa, pirmkārt, svītro Mihaēla stāstu par darbabiedru nežēlīgo apiešanos, izvarojot kādu cilvēku Maskavā, ar nepārprotamu mājienu, ka šis “kāds” bijis tieši Artis. Tādējādi Mihaēla raksturs padarīts maigāks. Otrkārt, izrādes beigās telefons gan ilgi un izmisīgi zvana, taču neviens to nepaceļ, tādējādi mazināta Jasmīnes nežēlība, mēģinot liegt dēlam tikties ar tēvu – Arti. Būtisku transformāciju piedzīvojusi arī Mihaēla atvestā dāvana – maska, kas atnes lietu. Panevēžas izrādē maskas vietā ir mūzikas instruments lietuskoks, kas atdarina lietus troksni, bet šī priekšmeta forma diezgan nepārprotami ienes izrādē fallisku simboliku.

Nedaudz mulsinošs ir izrādes fināls. Kad Jasmīne, tērpusies mātes dāvātā spilgti sarkanā (ne ziloņkaula baltā kā lugā) tērpā atskrien, meklējot aizbraukušo Mihaēlu, ierodas parādu piedzinējs Verdi, taču ar puķēm un ģitāru. Puķes viņam uzreiz atņem vecmāmiņa, bet ģitāras skaņas un Verdi dziedāto dziesmu pamazām nomāc ierakstā skanošas ģitāras melodija. Tomēr šāds risinājums ir neskaidrs, jo rada sajūtu, ka Jasmīne var arī pieņemt šo samērā smieklīgo cilvēku kā savu nākamo pielūdzēju, sak, viens aizbrauca, cits vietā.

Panevēžas izrādi skatoties, rodas sajūta, ka apzināti mazināta tās izmisīgā stīga, kas dominēja pirmajos lugas iestudējumos, un zināmā mērā tas ir likumsakarīgi. Lugas rakstīšanas laikā bija ļoti tālu gan līdz treknajiem gadiem, gan līdz krīzei. Mūsdienu pēckrīzes skatītāju, iespējams, vairs nešokē iespēja, ka parādu dēļ mūsu līdzcilvēkus draud izlikt no mājām, jo diemžēl šādi stāsti kļuvuši ikdienišķi. Tieši tāpēc citu akcentu meklēšana, tiecoties pēc emocionāla pārdzīvojuma, ir likumsakarīga, un šāda versija skatītājam ir tuvāka un saprotamāka. Taču jautājums, vai šāds risinājums dod vairāk ieguvumus vai zaudējumus, paliek atklāts.

P.S. Panevēža ir pietiekami tuvu, lai interesenti varētu turp un atpakaļ nokļūt pāris stundās pat ar sabiedrisko transportu. Teātra repertuārā bez latviešu dramaturģijas ir arī vairāki darbi, kurus latviešu skatītājs pazīst un var saprast bez sinhronā tulkojuma, piemēram, H. Grekova „Hanana” un N. Gogoļa „Precības” R. Atkočūna režijā.

 

* LU HZF Teātra zinātnes specializācijas 2. kursa students

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt