Gunta Sloga 17.12.2012

No kā sastāv laime

Man ir jāatzīstas, ka neesmu izlasījusi medijos un valdībā ilgu laiku viļāto Nacionālo attīstības plānu. Kā pavisam vārgu attaisnojumu varu minēt to, ka pārliecinošs vairums izrādes „Nacionālas attīstības plāns” (turpmāk tekstā – „NAP”) apmeklētāju, lūgti pacelt rokas, ja ir šo dokumentu lasījuši, tās turēja klēpī salikuši. Taču, kā teikts vecajā anekdotē, viedoklis par napu man ir. Viedoklis ir arī „NAP” autoriem – dramaturgam Jānim Balodim un režisoram Valteram Sīlim, kuri to ir izlasījuši un stundu garajā izrādē jautā, vai dokumentā ietvertie plāni valsts ekonomikas izrāviena panākšanai laikā līdz 2020. gadam ir reāli un pamatoti.

Ja režisoru iejušanās aktieru lomā nav nekas neparasts, tad NAP autori gājuši tālāk – vienīgajā un galvenajā lomā izrādē darbojas Jānis Balodis, kurš nesen iecelts Dirty Deal Teatro dramaturga amatā. Viņš iznāk skatītāju priekšā, tērpies pelēkā jakā un džinsās. Melnā siena viņam aiz muguras teju saplūst ar nelielo melno galdiņu, krēslu un lampu (scenogrāfs Uģis Bērziņš). Jānis Balodis izrādē ir viņš pats – jauns, talantīgs dramaturgs ar saviem sapņiem par karjeru un ģimeni. Seko personīgs stāsts par to, kas Jāni Balodi pamudinājis domāt par napu – tā ir saruna ar kādā ballītē sastaptu turīgu interneta kazino administratoru, kurš aicina “neiespringt” un nedomāt par “tīrām idejām”, jo tādu pasaulē nemaz nav.

Jānis Balodis nolemj, ka, iedvesmojoties no napa, vecajā Rīgas kinostudijā izveidos kompāniju Ezenštein Productions, kas nodarbosies ar datorspēļu veidošanu un filmu digitālo apstrādi. 2020. gadā Ezenštein Productions būs sasniegusi pasaules slavu, sniedzot pakalpojumus ietekmīgākajiem Holivudas režisoriem. Lai to panāktu, jaunais dramaturgs izmantos virkni valsts un ES līdzfinansējuma un apmācības programmu biznesa uzsākšanai daudzu miljonu latu apmērā.

Hiperbolizējot un pārspīlējot Jānis Balodis ātri vien uzbūvē gaisa pili jeb, kā saka viņš pats, vēl vienu Gaismas pili, par ko 2020. gadā saņems Triju Zvaigžņu ordeni. Turpat uz skatuves uzģērbis uzvalku un pielīmējis bārdiņu, viņš nostājas pie mikrofona un saka ordeņa saņemšanas runu. Skan daudzi cipari, kas parāda, ka milzu ekonomiskais izrāviens nemaz nav noticis. Taču tas tiek pateikts patosa pilnā balsī, tādejādi vēl vairāk apstiprinot absurda sajūtu un atgādinot skaitļus mīlošā premjera Valda Dombrovska Jaungada uzrunas.

Izrādē jaušami dokumentālā teātra elementi - sajaukti kopā ar izdomātiem, tiek izmantoti dokumentāli fakti, personas un citāti. Piemēram, dramaturgs stāsta par pazīstamo 20. gadsimta latviešu ekonomistu Kārli Balodi, kurš 1919. gadā strādāja Kārļa Ulmaņa valdībā, taču viņa idejas par to, kā modernizēt tautsaimniecību, netika uzklausītas. Alternatīvie un atšķirīgie viedokļi paliek otrā plānā – kā toreiz, tā tagad.

Noprotams, ka lielā mērā izrādes autori ietekmējušies no ASV dzimušās kustības The Yes Men, kas ar filmām, dažādām akcijām un satīras palīdzību mēģina pievērst pasaules sabiedrības uzmanību sociāliem jautājumiem un globalizācijas radītajām sekām. Šis tas pat, iespējams, nošpikots. Līdzīgi kā The Yes Men savulaik Ņujorkas ielās izdalīja pašu taisītu laikrakstu The New York Times, kurā tika vēstīts par daudzām jaunām, dzīvē neesošām ASV valdības iniciatīvām sociālās nevienlīdzības mazināšanai, arī „NAP” autori uztaisījuši savu “Neatkarīgo Rīta Avīzi”. Tā veidota pēc tāda paša principa un būtībā ir pārmetums pie varas esošajai Vienotībai par to, ka valsts sociālā un nodokļu sistēma ir izdevīga turīgākajam iedzīvotāju slānim.

“Es jums saku, ka es gribu būt kā The Yes Men, jo es ticu, ka ja notiek nepareizas un negodīgas lietas, tad ir jāmēģina panākt to, lai tās notiktu pareizi un godīgi,”  kādā brīdī saka Jānis Balodis. Šis paziņojums ir svarīgs Jāņa Baloža un viņa domu biedru darbībai kopumā. Laikā, kad Latvijas mediji dažādu iemeslu dēļ nespēj vai nevar runāt par daudziem sociālpolitiskiem jautājumiem, teātra cilvēki mēģina par to runāt no skatuves. Tādējādi „NAP” ir konsekvents turpinājums tādiem Jāņa Baloža un Valtera Sīļa  kopdarbiem kā „Visi mani prezidenti” un „Mārupīte”. To, ka šī teātra valoda ir pamanīta, apliecina fakts, ka uz pirmizrādi bija ieradusies arī par NAP atbildīgā Pārresoru koordinācijas centra vadība.

Kā lielākais šīs izrādes mīnuss minama tās neviendabība. Pēc ordeņa runas notiek tāds kā lūzums, kad, apspriežot iespējas, kā tomēr tikt pie labklājības, Jānis Balodis iesaka ņemt piemēru no Zviedrijas – tikt pie naudas ar spekulācijām citu valstu nekustamo īpašumu tirgos un iespiesties nabadzīgo Āfrikas valstu naftas pārstrādes biznesā. Kā cits variants tiek pieļauta ieroču piegādes iespēja virknei nemiernieku grupējumu, izskan kritika Latvijas ārlietu dienestam, kas nesenajā balsojumā ANO atturējās atbalstīt īpaša statusa noteikšanu palestīniešu pašpārvaldei.

Pārņem sajūta, ka šie pārspriedumi pielikti klāt, lai izrādei būtu pieklājīgs garums. Tieši beigu daļa nepadara šo iestudējumu līdzvērtīgu jau minētajiem“Visiem maniem prezidentiem”, kas izpelnījās lielu skatītāju un kritikas atzinību. Tāpat brīžiem rodas sajūta, ka autori pārāk aizrāvušies ar kreisu un radikālu ideju sludināšanu. Jau minētajā avīzē ir ievietots raksts, kurā tiek runāts par nepievienošanos eiro un izstāšanos no ES. Iespējams, to nevajag uztvert burtiski, bet gan kā izrādes autoru mēģinājumu provocēt skatītājus domāt un diskutēt par lietām, kuras publiskajā telpā tiek traktētas viennozīmīgi vai netiek apspriestas nemaz. Tai skaitā spert konkrētus soļus, ne tikai turēties pie NAP kā pie apriora visu lietu risinājuma.

Tāpat jāņem vērā, ka Jānis Balodis, darbodamies stand-up komēdijas stilā, nevienā brīdī nepretendē uz pareizās atbildes sniegšanu (izrāde tapusi Dirty Deal Teatro jaunās izrāžu sērijas Okupē Rīgu! ietvaros, tā ir atsauce uz Ņujorkā aizsākušos Occupy Wall Street akciju). Viņam tādas nemaz nav.

Ironizējot par NAP pausto, ka viens no plāna mērķiem ir laimīgi cilvēki, dramaturgs vēršas pie skatītājiem, jautājot, kas viņiem ir laime. Izrādās, ka tā sastāv no pavisam vienkāršām lietām – interesanta darba, cilvēkiem apkārt un saskaņas pašam ar sevi. Ekonomiskais nodrošinājums kā laimes mērs neizskan nevienā atbildē.

Par katram svarīgāko izrādes autori mudina domāt arī tās finālā. Parodējot kādu franču laikmetīgās dejas enfant terrible Žeroma Bela izrādi, Jānis Balodis un viņa pieaicinātie skatītāji apskaujas romantiskās Nika Keiva dziesmas „Into my arms” („Manās rokās”) pavadībā. Napi var būt un var nebūt, bet bez cilvēciskā un savstarpējām attiecībām, sadarbības neiztikt. Tikai tā rodas tīras idejas.

 

*LU HZF Teātra zinātnes MSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

  • Mečeslavs 29.11.2016

    Sveiki paldies par rakstu, ļoti saturošs un interesants. Gribētu ka papildinājumu pateikt ka ir ne valsts finanšu institūcija Cityfinances SIA. Ļoti daudziem vidējiem un maziem uzņēmējiem jau palīdzēja. Pietiek kaut ko minēt, sūti pieteikumu un sāc attīstīt biznesu. Vairāk informācijas mājaslapā www.cityfinances.lv

  • Ojārs 12.12.2016

    Finansējuma iespējas Jūsu uzņēmuma attīstībai. Piesaisti naudu jau tūlīt un sāc augt kopā ar Cityfinances! www.cityfinances.lv

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt