Silvija Geikina 15.11.2019

Pazust telpā un dzīvē

Skats no VEF teātra izrādes "Ivanovs" // Foto  – Guntars Līcis

Pārlūkojot šīgada aprīlī notikušās Latvijas Nacionālā Kultūras centra amatierteātru skates “Gada izrāde 2018” finālā iekļuvušo iestudējumu nosaukumus, pārliecināmies, ka režisori nevairās no sarežģītiem uzdevumiem – programmā redzamas Aleksandra Ostrovska, Antona Čehova, Aspazijas, Džona Patrika lugas. Īpašu pārdomu vērti ir divi Antona Čehova lugas “Ivanovs” iestudējumi. Ogres teātrī tas tapis režisora Jāņa Kaijaka mākslinieciskajā vadībā un 2018. gadā ieguvis “Gada izrādes” un “Gada režisora” titulu. Savukārt VEF teātrī “Ivanovu” iestudējis režisors Agris Krūmiņš. Arī šis uzvedums ir godalgots kā festivāla “Rīga spēlē teātri 2019” Labākā izrāde.

Abi ir ļoti nopietni, atzinību pelnījuši skatuves darbi, kas risina mūsdienās aktuālu tēmu – radoša, inteliģenta cilvēka izdegšanu, garīgo, emocionālo tukšumu, ideālu un mērķu zaudēšanu un nespēju ar to samierināties. Abu uzvedumu idejiskais uzstādījums ir līdzīgs – galvenais varonis ir iekšēji sabrucis, iztukšots cilvēks, kurš, lai gan bieži uzdod sev jautājumu, kādēļ viņa jaunības ideāli ir sagruvuši, tomēr nemēģina rast atbildi uz šo jautājumu. Taču šīs tēmas skatuviskais interpretējums Ogres un VEF teātrī ir atšķirīgs, un tas vēlreiz apliecina Antona Čehova lugas neizsmeļamās iespējas.

Amatierteātros, galvenokārt ierobežoto materiālo līdzekļu dēļ, nav iespējams veidot dārgas dekorācijas un kostīmus. Režisori bieži izlīdzas ar trāpīgām detaļām, ar ikdienās lietojamiem priekšmetiem un mēbelēm. Gan Ogres, gan VEF teātra uzvedumos spēles telpā ir daži krēsli un galdi.

Paradoksālā kārtā tieši askētisms un dekoratīvā noformējuma pieticība nospēlē būtisku lomu režisoru atšķirīgajā pieejā Čehova lugai, jo par vienu no galvenajiem komponentiem iestudējumos kļuvusi telpa.

Skats no Ogres teātra izrādes "Ivanovs". Ivanovs – Andris Krauja // Foto – Ilze Kupča-Ziemele

Ogres teātra iestudējumu redzu viesizrādē Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Plašajā, tumšajos toņos ieturētajā zālē Andra Kraujas Ivanovs liekas apjucis, it kā pazaudējies telpā un dzīvē. Viņš apātiski, pilnīgi bez savas gribas un mērķa klīst pa spēles laukumu. Liekas, citi viņu grūsta un bīda. Vispirms jau Borkins, kurš Edija Čibela atveidojumā ir dzīvespriecīgs, apmierināts jauns cilvēks. Apātisko Ivanovu viņš nesaprot, un, šķiet, pat necieš, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem apmuļķo un apkrāpj. Margaritas Luteres Annas Petrovnas nemitīgās žēlabas un pārmetumi šajā uzvedumā šķiet kā savdabīga manipulācija ar Ivanova trauslo, viegli ievainojamo iekšējo pasauli.

Tumšo telpu, kas nomāc un iespaido Ivanovu, ļoti atdzīvina aina pie Ļebedeviem. Spilgti zilos, zaļos, rozā toņu kostīmos tērptas sievietes – Intas Bērziņas Zinaida Savišna, Signes Stabinges Babakina, Ivanova piedzīvotājs Šabeļskis, kurš Pētera Zilberta atveidojumā līdzinās vecam, nelaimīgam ākstam, veido iespaidīgu kontrastu ar askētisko, drūmo vidi, kurā uzturas Ivanovs. Te ir paēdušo, ar dzīvi apmierināto cilvēku valstība, te šķind glāzes, skan mūzika, cilvēki mēģina dejot un priecāties. Andra Kraujas Ivanovs te jūtas vēl pazudušāks un apmulsušāks nekā pirms tam savās mājās. Viņš vēlas izrauties, aizbēgt, taču Katrīnas Annas Ozoliņas Saša viņam apvijusies kā apinis un nelaiž. Iespaidīga un pārliecinoša uzvedumā ir Ivanova nāve. Temperamentīgā, jautrā dejā tiek ierauts arī Ivanovs – viņš it kā pat cenšas piemēroties dejas soļiem un kustībām, taču tas ir tikai īsu brīdi. Viņš iziet ārā no dejas, atskan šāviens, Ivanovs sabrūk, bet deja turpinās.

Domājošs, radošs cilvēks šādā sabiedrībā un vidē nevar dzīvot. “Nav stāsta skumjāka…” ir vēlēšanās izsaukties.

Redzētā viesizrāde E. Smiļģa Teātra muzejā liecina, ka Jānim Kaijakam piemīt inscenētāja, izrādes organizētāja talants, kā arī prasme strādāt ar aktieri, atraisīt viņu detalizētam un psiholoģiski pamatotam darbam ar tēlu.

Skats no Ogres teātra izrādes "Ivanovs". Ivanovs – Andris Krauja, Saša – Katrīna Anna Ozoliņa // Foto – Ilze Kupča-Ziemele

Salīdzinot ar Ogres teātra Ivanovu, VEF teātra iestudējumā Raiva Altrofa titulvaronis nešķiet tik pesimistisks un apātisks. Viņš ir sevi izsmēlis, izdedzis, vīlies dzīvē un sevī, bet mēģina rast atbildi uz jautājumu, kāpēc viņš nesaprot sevi un citus. Liekas, Ivanovs vēl ir iekšēji aktīvs, nemierīgs. Teātra mājaslapā par šo iestudējumu rakstīts, ka “Ivanovs atrodas ārpus šī laika, nespēj tam pieslēgties un atrast savu vietu tajā. Nespēj mainīties līdzi laikam.” Iespējams, ka VEF teātra Ivanovs arī atrodas ārpus laika, taču viņš, līdzīgi kā Ogres teātra izrādes varonis, dzīvo telpā.

VEF teātra uzvedumā telpa spēlē vienu no galvenajām lomām – izrāde notiek baltā, gaišā vidē VEF Kultūras pils 314. telpā. Tajā novietoti balti krēsli, balti galdi. Viss ir gaišs, balts, viegls. Taču telpa ir šaura un maza. Iestudējuma varoņi ir ierobežoti telpā, viņi it kā cenšas izlauzties no tās. Šis ierobežojums ir mokošs. Dusmu izvirdumi, pat atzīšanās mīlestībā vai nemīlestībā te izklausās pārāk skaļi, pat pārspīlēti. Ja cilvēki nebūtu tik cieši blakus viens otram, dialogi liktos organiskāki, dabiskāki, varbūt liktos, ka viņi mēģina sarunāties cits ar citu, ieklausīties viens otrā.

Varoņi it kā kliedz pēc savas privātās telpas, pēc iespējas atkāpties, pavērot no malas gan notikumus, gan sevi un citus. Svarīgas liktos klusuma zonas, kurās cilvēks varētu justies viņš pats, brīvs no apkārtnes un pārējiem. Režisors un aktieri it kā saka, ka tas nav iespējams.

Vairākas būtiskas mizanscēnas notiek pie baltajām sienām. Cilvēki, šķiet, grib izsist caurumu sienā, lai nokļūtu brīvībā no garīgā un fiziskā sprosta. Borkins, kuru Arturs Lazdiņš atveido kā diezgan pamatīgu alkohola cienītāju, pirmajā cēlienā iereibis sitas gar sienām, Ivanovs grib aizbēgt no Sašas, bet sienas viņu traucē. Neiespējamība izrauties, aizbēgt no šaurās telpas, vides, arī no cilvēkiem, kas Ivanovam kļuvuši nepanesami, šķiet galvenais cēlonis varoņa bojāejai. Šāviens iestudējuma beigās neatskan. Ivanovs pieiet pie sienas un sabrūk. Pārējie viņu pusnešus aizved no spēles laukuma.

VEF teātra iestudējuma režisors Agris Krūmiņš daudz uzmanības veltījis darbam ar aktieri. Nelielajā telpā režisoram inscenētāja talantu nācies slāpēt un galveno vērību pievērst aktieru darbam ar lomu, tēla psiholoģiskai un loģiskai izpētei. Vairāki izpildītāji priecē ar pārliecinošiem un interesantiem skatuves tēliem, piemēram Lilitas Melderes Anna Petrovna, Aināra Tamisāra Ļebedevs, Rēzijas Montas Ēķes Saša.

Skats no VEF teātra izrādes "Ivanovs". Ivanovs  – Raivis Altrofs // Foto  – Guntars Līcis

Abi “Ivanova” iestudējumi liecina, ka amatierteātru režisori ar maz izteiksmes līdzekļiem spēj nodot skatītājiem skaidru un būtisku domu par radoša cilvēka izdegšanu viņam nevēlamā un pat naidīgā vidē, par mietpilsoniskas, pašapmierinātas sabiedrības graujošo iespaidu uz domājošas, radošas personības likteni.

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt