Aleksandra Iļjina 03.01.2013

Baisie smiekli

Bailes savijas ar smiekliem, smiekli ar bailēm. Spēle pārtop par realitāti, un reālitāte par spēli. Mēs esam vienlaikus jaunie un vecie, dzīvie un mirušie. Un brīžiem gribas uzdot sev jautājumu – vai mēs vispār vēl esam?

Šķiet, vairs nav nekādu robežu, ko nevarētu šķērsot mūsu spēle un mūsu prāts. Robežas saplūst, un realitāte pārtop par haotisku ainu virkni, par nebeidzamu lēkāšanu no viena spēles lauka citā, līdz kādam pietiek drosmes un uzņēmības iziet ārpus visiem laukiem un ieskatīties sejā... nāvei, bailēm, skatītājiem.

Vladislava Nastavševa uzvedums „Vecene” Nacionāla teātra Jaunajā zālē tapis pēc Daniila Harmsa stāstiem. Garais stāsts „Vecene” ir sarakstīts apziņas plūsmas manierē,  galvenā varoņa domas haotiski pārlec no sapņiem par skaļo un viņa mieram traucējošo bērnu nobeigšanas uz Veceni, tad uz kādiem veikalā redzētiem pulksteņiem, kuriem bijuši bezgaumīgi rādītāji dakšiņas un naža veidā. Izrādē konkrētais stāsts ir īsināts, bet vienlaikus tam pievienotas dažas ainas no citiem īsajiem Harmsa stāstiem un režisors ieviesis pa pusei izdomātas svešvalodas izmantojumu (it kā igauņu valoda ar piedevām, kas skan īpaši komiski dialogos, kuros atklājas tēlu nespēja sazināties vai gluži pretēji – spēja pārsteidzošā kārtā atrast kontaktu (tādas tēmas kā Dievs, sievietes un šņabis ir saprotamas arī caur valodas barjeru)). Lai paaugstinātu komisma līmeni, tekstā tēlotās darbības tiek arī padarītas spilgtākas – mainot dažus vārdus, tēlus vai pierakstot klāt pat veselas ainas. Piemēram, Harmsa stāstā Vecene, izliekoties mirusi, uz brīdi pazūd, lai pēc tam parādītos uz grīdas citā vietā un tā „izjokotu” galvenā varoņa apziņu, bet izrādē, kad varonis pietuvojas Vecenes „līķim”, tā ieķeras varonim kājā, tā pārbiedējot ne tikai viņu, bet arī visu zāli. Tomēr Harmsa stāstus un izrādi vieno nereālistiska, teatrāla, sapņa vai murga estētikā ieturēta forma.

Skatītāju sapnis sākas, jau ieejot zālē, - melns gaitenis, ko ieskauj audekla sienas - kā pazemes ala, kā noslēpumaina eja, kas spontāni atgādina Luisa Kerola grāmatas „Alise Aizspogulijā” sižetu un, ja arī neliek meklēt steidzīgo Trusi, tad vēlāk noteikti atsauc atmiņā dažas ar esamības jautājumiem saistītas mīklas un paralēles starp izrādi un Kerola darbu. Šī līkumainā eja ieved mazā telpā, kur skatuve un zāle ieņem gandrīz vienlīdzīgus apjomus.

Spēles laukums ir sadalīts divās daļās ar baltiem, steidzīgi sašūtiem palagiem līdzīgiem auduma gabaliem - neliels proscēnijs priekšā un aiz tā lielāka telpa, kas atgādina vai nu komunālā dzīvokļa vai kopmītnes tādu kā kopējo istabu ar 4 vai 5 durvīm. Istabas sienas krāsotas padomju laikam raksturīgajā zili-zaļi apnicīgajā tonī, kas līdzinās iepelējuša siera krāsai vai poētiski sasaucas ar rīta miglu, kas apņem zilu upi un zaļu pļavu. Bet izrādes telpa ir diezgan tāla no teiksmainiem laukiem - istabas vienā stūrī ir neliels galdiņš ar plītiņu, bet otrā senlaicīga un smaga koka lāde. Daži krēsli, spogulis un telefons papildina interjeru, bet neienes tajā necik daudz dzīvības. Tomēr vide aiz priekškariem ir izteikti reālistiska, ko gan grūti teikt par visu tajā notiekošo.

Līdzīgi režisora radītajai scenogrāfijai divdaļīga ir arī izrādes kompozīcija, ko veido galvenais vēstījums par Veceni un virkne mazu ainiņu, kas šo stāstījumu nemitīgi pārtrauc. Ik pēc  3-5 minūtēm. Šāds vēstījuma izkārtojums liek domāt par sapņa vai kinolentes formu. Vai nu mēs visu laiku izraujamies no sapņa tīmekļiem, lai atkal un atkal tajos ieslīgtu no jauna, vai arī notiekošais ir ainu-kadru montāža, ko pārtrauc mūsu vai kādu citu pārdomas un „reklāmas” iestarpinājumi. Līdzīgā aplī riņķo arī visa izrāde, virzoties uz priekšu, bet it kā paliekot uz vietas. Atkārtojoties atkal un atkal.

Galvenais stāsts risinās istabā pie atvilktiem palagiem-priekškariem, bet, kad tas pārtrūkst, priekškars tiek aizvilkts un sākas mazas ainiņas – priekšnesumi.  Aktieri tēlo bērnus, atstāstot dažādas  smieklīgas un pārspīlēti nopietnas situācijas. Ainiņas risinās, aktieriem uzkāpjot uz krēsliem un padarot darbību nosacītu un spēlei līdzīgu. Antas Aizupes tēlotās meitenes Natašas matos ir liela bante no apdrukātas A4 papīra lapas, kas vēl vairāk pasvītro šo pa pusei nenopietno, pa pusei amatierteātra estētiku. It kā mūsu acu priekšā risinātos notikumi no kāda skolēnu teātra, ko rīko jauni, ķiķinoši un nenopietni cilvēki, kas ar bērnišķu aizrautību un neizpratni runā par svarīgiem jautājumiem – Dievu, bezgalību...

Daži no stāstiem paliek atmiņā, citi aizmirstas jau pēc pāris minūtēm, līdzīgi sapņiem, ko mēs fragmentāri atceramies tikai pirmajās minutēs pēc pamošanās, bet katram no izrādē iesaistītajiem aktieriem, kas darbojas šaipus priekškara (Antai Aizupei, Kasparam Dumburam, Kārlim Krūmiņam, Dmitrijam Petrenko), izdodas radīt spilgtu tēlu galeriju, gandrīz zibenīgi „pārlecot” aizvien jaunā lomā.

Izrādē tiek izmantoti arī naturālisma elementi, bet arī tie ir tikai daļa no spēlēs un lielākoties, šķiet, netiek domāti nopietni, jo ir groteski pārspīlēti. Piemēram, uz skatuves darbība sākas ar aktieru izvemšanos un meitenes Natašas paziņojumu, ka „viņu izrāde” neizdevās, jo visiem ir slikti. Tā tiek ievadīts arī princips teātris teātrī. Vēlāk šādas izdarības turpinās, aktieriem aktīvi siekalojoties vai izkarinot no mutes zobu protēzes. Brīžiem tas liekas izteikti baisi un pretīgi, taču apzināšanās, ka tā ir tikai spēle, neliek riebumā novērsties, bet gluži pretēji - aicina turpināt skatīties ar nedrošu smaidu un patiesu aizrautību.

No spēles noskaņas izkrīt un vienlaikus visspilgtāk to iemieso Vecene, kas apvieno komisko ar izcili pretīgo. Izrādē Vecene ir kā tēls no murgiem, viņa atšķiras no pārējiem tēliem un vides, sveša būtne, nereālistiska – šausmīga, velnišķīga, mistiska un komiska vienlaicīgi. Tāpat kā mūsu pašas neapzinātākās bailes, kurām pat nav sejas, kuras ir kā tumšs, draudīgs stāvs kaut kur apziņas nomalē, bet par kurām mēs nekad īsti nevaram aizmirst. Reizēm par šādam bailēm var tikai greizi smaidīt, jo pretējā gadījumā nāktos kliegt. Sakarā ar režisora koncepcijas maiņu Vecenes lomu iepriekš paredzētās aktrises Lāsmas Kugrēnas vietā spēlē Artuss Kaimiņš, kā rezultātā izrādē šis tēls ir pārsteidzošs. Svarīgs ir kontrasts starp slaido Artura Krūzkopa galveno varoni un gara auguma, melni tērpto, savādas skaņas izdvešošo un greizā balsī ķērcošo Artusa Kaimiņa Veceni, kuras nedabiskā vīrišķība spēlē daudz lielāku lomu tēlu pretstatījuma un raksturu divkaujā, nekā šķiet no paša sākuma. Tas nav tikai tādēļ, lai parādītu, piemēram, lauku bābas prastumu un zemniecisko spēku. Tas ir arī nāves un baiļu pārspēks pār cilvēka apziņu. Visspilgtāk tas izpaužas ainā, kad Vecene tur galveno varoni uz ceļiem un vienu brīdi pat paceļ uz rokām. Izrādes publiskajā ģenerālmēģinājumā šī aina risinājās pirms priekškara „bērnu” izpildījumā un bija ļoti smieklīga un amizanta, bet turpmākajās izrādēs režisors to pārvietojis izrādes lielā vēstījuma laukā un tā sāk iedvest bailes. Pat nerunājot par šīs pozas reliģiskajām asociācijām, pietiek ar no Vecenes mutes tekošajām asinīm un šausmās saviebto galvenā varoņa seju, kuram šis pēkšņi tik daiļrunīgais briesmonis šņāc tieši virsū, lai šo ainu vēl ilgi nevarētu aizmirst. Emocionālās iedarbības ziņā tā var konkurēt pat ar izrādes beigām, kad skatītāji tiks ietekmēti tieši un visnotaļ aktīvi.

Brīžiem izrādes laikā Vecene liekas kā tēls no šausmu filmas un  arī darbojas līdzīgi, negaidīti parādoties, sagrābjot varoni aiz kājām un pārbiedējot zāli līdz kliedzieniem. Beigās Vecene svin uzvaru pār galveno varoni, kas, baiļu satriekts un padevies likteņa priekšā, pats ielien Vecenei paredzētā lādē un ļauj aizsist ciet vāku. Vecene aizvelk palagus un, pārkāpjot skatuviskās realitātes robežu, paziņo zālei (tecinot siekalas un drausmīgi šņācot), ka ar to stāsts ir beidzies, un klusi, bet vienlaikus izteikti draudīgi tuvojas pirmajai rindai. Kopējā noskaņa tobrīd ir tāda, ka, ja ne spiegt, tad pavirzīties tālāk, gribas noteikti...

 

*LU HZF Teātra zinātnes MSP 2. kursa studente

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt